Bernards, Klervas (1090./1091.-1153.g.)
Bernhard de Clairvaux.
Svētais, mistiķis. Klervas klostera abats, cisterciešu ordeņa īstenais vadītājs. Otrā krusta kara ierosinātājs.
Radniecība. Māte – Alete de Monbāra.
Vecākais brālis – grāfs de Fontēns.
Tēvocis – Andrē de Monbārs, Tempļa ordeņa 5.Lielmestrs.
Dzīvesgājums. Īstā vārdā Bernārs de Fontēns.
Svētais, franču mūks, katoļu rakstnieks, mistiķis, morālists, erudīts un sprediķotājs.
Dzimis 1091.vai 1090.gadā Burgundijā.
23 gadu vecumā 1112.gadā viņš paziņoja par savu vēlmi kļūt par garīdznieku un iestājās cisterciešu ordenī. Viņa vecākais brālis bija šausmās par Bernarda nodomu kļūt par mūku. Taču notika kas dīvains – tūdaļ pēc Bernarda par mūkiem kļuva vēl pieci viņa brāļi, tēvocis pa mātes līniju un veseli trīs desmiti draugu, kas visi bijuši „dižciltīgi un izglītoti ļaudis.”
1115.gadā kļuva par abatu Klervas abatijā, kuru grāfs Šampaņas Igo dibināja tieši viņam. 25 gadu vecam jauneklim tas bija izcils un apbrīnojams sasniegums. Jau 1119.gadā ieņēma augstu stāvokli Francijas garīgajā hierarhijā. Pēc daudzu zinātnieku domām bija tā laika ietekmīgākais reliģiskais darbinieks, kura ietekme bijusi vislielākā ap 1134.gadu. Ap to laiku radies gotiskais celtniecības stils un Bernardu uzskata par agrīnā viņa ieviesēju un atbalstītāju.
Laikā, kad templieši no 1119.-1126.gadam atradās Jeruzālemē, Bernārs tiem bieži rakstīja. Domājams, ka arī pats Bernards labprāt gribētu iestāties templiešos, taču nevarēja.
Bernards un Otrais krusta karš. Smagi uzņēma Edesas krišanu musulmaņu rokās 1146.gadā. Tādēļ 1146.gadā iestājās par Otrā krusta kara organizēšanu un krustu šķērsu izbraukāja Franciju par to aģitējot. 1146.gada Lieldienās Vēzeles pilsētā viņš pacēla krustu Ludviķa VII un tā galma priekšā, kā rezultātā visa franču aristokrātija nosolījās doties karagājienā uz Svēto zemi. Bernardu atbalstīja arī pāvests Eigēnijs III, kas bija pateicību parādā Bernardam par nokļūšanu Vatikāna galvgalī.
Kad Vācijas imperators Konrāds III tomēr atteicās doties karagājienā, tad Klervas Bernards pats devās pie tā un spiešus piespieda tomēr piedalīties.
Pēc neveiksmīgā Otrā krusta kara Klervas Bernards jutās vīlies un sagrauts, bija cietis arī viņa prestižs sabiedrībā. Savā pēdējā dzīves gadā tēvocim Andrē de Monbāram viņš rakstīja: „Bēdas mūsu valstsvīriem! Viņi nav paveikuši neko labu uz Tā Kunga zemes, un tajā, kurā steigšus atgriezušies, izturas ar neiedomājamu naidu.”
Viņš mira 1153.gada 20.augustā, bet vēl ilgi viņa sprediķus izmantoja gotiskās celtniecības iedvesmošanai.
Hipotēzes. Tieši viņš pamudinājis templiešus doties pētījumos uz Palestīnu.
Saites.
Svētie, kristiešu.
Kristietība.
