Aliens

Zviedrija

Valsts Skandināvijas pussalas austreņu pusē.

Galvaspilsēta - Stokholma.
Nauda - zviedru krona.

Valoda. Zviedrijā ir 5 oficiālās minoritāšu valodas: sāmu un Tornedalas somu valoda (autohtonās valodas), kā arī somu, čigānu valodas un jidišs, taču, piemēram, Zviedrijas Svedbankas mājas lapa pieejama tikai zviedriski un angliski

Vēsture. Vendelas periods (550.-790.g.).
Zviedrijas kristianizācija. Zviedrijā sākotnēji kristījās karalis Ulavs III (valdīja no 960. līdz 1020.gadam), turpmāko darbu veica misionāri (protams, ar valdnieka aktīvu līdzdalību, ieskaitot pat militāru atbalstu misionāriem).
Iespēju ar Baznīcas atbalstu paplašināt savas valsts robežas izmantoja arī Zviedrija: ap 1155.gadu zviedru karalis Ēriks Svētais sarīkoja krustakaru pret “pagānisko” Somiju, pakļaudams tās teritoriju un veikdams varmācīgu somu kristīšanu. 
Zviedru karagājiens uz Igauniju (1220.g.). Ar šo karagājienu zviedri centās sacensties ar dāņiem un vāciešiem par ietekmi Livonijā. Zviedri vēlējās atbrīvoties no Livonijas starpniecības tirdzniecībā ar Krieviju. Tā bija zviedru militārā ekspedīcija Somu jūras līcī, tika ieņemta Lihula Igaunijā.
1343.gadā igauņi sacēlās un lūdza palīdzību zviedru Somijā. No turienes palīgā ieradās zviedru flote, taču par vēlu, jo 1345.gadā sacelšanās jau tika apspiesta.
Kalmāras ūnija (1397.g.). 
Engelbrektsona sacelšanās (1434.-1436.g.). To vadīja E.Engelbrektsons. Vērsās pret dāņu politiku, arī pret 1397.gadā noslēgto Kalmāras ūniju. Padzina dāņu no lielākās daļas Zviedrijas.1435.gadā kļuva par "valsts vadoni" (virspavēlnieku)., bet 1436.gadā nogalināja zviedru aristokrāti un sacelšanos apspieda.
Ziemeļigaunijas pakļaušana (~1561.g.). Ziemeļigaunijas vasaļi, meklējot palīdzību, vērsa savus skatus arī uz Zviedrijas pusi. Karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) apdomāja, vai neiejaukties Livonijas karā, tomēr viņš vilcinājās, jo negribēja pakļaut riskam mieru ar Krieviju. Gluži pretēja bija viņa dēla Juhana (Johan) nostāja: no savas hercogistes Somijā viņš varēja labāk novērtēt situāciju Livonijā. Juhans ievadīja slepenas sarunas ar Tallinas un Ziemeļigaunijas bruņniecības pārstāvjiem. Kad pēdējie lūdza aizsardzību zviedru jaunajam karalim Ērikam XIV, 1561.gadā Ziemeļigaunijā ieradās zviedru karaspēks Klāsa Kristersona Hūrna (Klas Kristerson Horn) vadībā un padzina lietuviešu spēkus no Tallinas. Ēriks XIV tiecās padarīt Tallinu un Vīpurus par tirdzniecības centriem ar Krieviju krievu iekarotās Narvas vietā. Viņa nolūki Lībekā un Dānijā radīja bažas, ka, īstenojot šo plānu, zviedri varētu monopolizēt tirdzniecību ar Krieviju.

Hercogam Juhanam bija tālejoši plāni. Pret brāļa gribu viņš bija vedis sarunas ar Sigismundu II Augustu. Šīs sarunas 1562.gadā noveda pie Juhana laulībām ar Sigismunda māsu Katarīnu Jagelloni (Katarina Jagellonica). Kā garantiju pūram viņš saņēma septiņus pilslēņus Livonijas vidienē. Ēriks baidījās, ka varētu rasties poļiem draudzīga Baltijas piejūras valsts, kas aptvertu Somiju un Livoniju. Tāpēc viņš lika ieslodzīt savu brāli un Katarīnu Gripsholmas pilī.

Zviedrijas dalība Ziemeļvalstu septiņgadu karā (1563.g.). Zviedrijas iejaukšanās Livonijā padarīja citas Baltijas jūrai piegulošās valstis nemierīgas, tās baidījās par savām militārajām pozīcijām un tirdzniecības interesēm. Tāpēc Zviedrijai 1563.gadā vajadzēja karot ar Dāniju, Lībeku un Poliju-Lietuvu. Karadarbība norisinājās Livonijā, tādējādi vēl vairāk veicinot zemes izpostīšanu.

Zviedru-krievu karš (?-1582.g.). Zviedru karaspēkam Igaunijā iecēla jaunu virspavēlnieku Pontusu Delagardiju (Pontus de la Gardie), kas ievadīja veiksmīgu uzbrukumu pret krieviem. 1581.gadā krita krievu turētā Narva un uzbrukums turpinajās Nēteborgas (Nõteborg) virzienā. Ap 1581.gadu Stefans Batorijs kara ar krieviem bija pārņēmis iniciatīvu Livonijā. Kad Batorija karapulki jau stāvēja pie Pleskavas, Ivans IV Bargais saprata, ka kara turpināšana nekādus panākumus nenesīs. Ar pāvesta Gregora XIII starpniecību 1582.gada 15.janvārī Zapoļjē tika noslēgts miers uz 10 gadiem. Krievija atkal atteicās no visām pretenzijām uz Livoniju.
Krievi bija atraduši jaunu tirdzniecības ceļu caur Arhangeļsku pie Baltās jūras. 1595.gadā Teisenē (Teusina) noslēdza mieru, noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.

Zviedru-poļu/leišu karš (1600.–1629.g.). Pēc Stefana Batorija nāves 1586.gadā par Polijas-Lietuvas karali kļuva zviedru princis Sigismunds. Pēc tēva Juhana III (Zviedrijas karalis) nāves 1592.gadā viņs gribēja apvienot Zviedriju ar Polijas-Lietuvas valsti personālūnijā, bet tam pretojas liela daļa zviedru aristokrātijas, kas par savu kandidatu Zviedrijas karaļa postenim izvēlējās Sēdermanlandes hercogu Kārli.
1599.gada riksdāgs atcēla Sigismundu arī formāli un 1600.gadā sākās karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kas norisinājās Livonijā. Turklāt no 1600.-1603.gadam Baltiju piemeklēja katastrofāla neraža. Vasaras bija aukstas un slapjas, tieši vasaras vidū uznāca salna. To, ko zemniekiem bija izdevies sataupīt, paņēma karavīru pūļi, kas laupīdami klīda apkārt. badam un marodieriem pa pēdām nāca mēris. kad izmocītaja zemē beidzot iestajās miers, ta bija atkal no jauna sadalīta. Polija-Lietuva paturēja Latgali, ko saka saukt par Inflantiju (vārda Livonija sagrozījums poļu valodā.
1600.gadā hercogs Kārlis ar savu karaspēku ieradās Igaunijā un virzījās uz dienvidiem. Īsā laikā viņš ieņēma visu Livoniju, izņemot Rīgu. Bet viņa kara veiksme nebija ilgstoša. 1601.gadā viņu sakāva poļi pie Kokneses un 1605.gadā pie Salaspils. Salaspils sakāve bija tik smaga, ka Kārlis IX (hercogs Kārlis 1604.gadā formāli bija kļuvis par karali Kārli IX) tikai ar lielām grūtībām paglābās no poļu gūsta.
Pēc Salaspils kaujas karš izpaudās vairs tik kā abpusēji sirojumi.
1609.gadā izcēlās karš arī ar Krieviju un kara darbība pārsviedās uz Ingriju. Pēc dažu gadu sekmīgas karošanas karalis Kārlis IX Stolbovā noslēdza mieru ar Krieviju, pēc kā Zviedrija paturēja Keksholmas lēni Somijā un Ingrijā.

Zviedru-poļu karš (1621.-1629.g.). 1621.gadā karalis Gustavs II Ādolfs atsāka karu Livonijā. Viņš ar savu karaspēku izcēlās malā pie Rīgas un aplenca pilsētu. Pēc 6 nedēļu pretošanās Rīgas aizstāvji padevās. Tad karalis ieņēma Livoniju līdz Aiviekstei, kas kļuva par robežu ar Latgali.
1626.gadā pie Krustpils notika sīvas kaujas zviedru-poļu kara laikā. Stāsta, ka pils tuvumā poļu karotāji norāvuši zviedru karalim Gustavam Ādolfam bruņucepuri, un tikai pēdējā brīdī viņš ar grūtībām aizbēdzis no kaujaslauka. Neapšaubāms ir fakts, ka tai kaujā zviedri tika sakauti.
Karš ar mainīgām sekmēm turpinājās līdz 1629.gadam, kad noslēdza pamieru Altmarkā. Zviedri paturēja lielāko daļu Livonijas.

Zviedru-dāņu karš (1643.-1645.g.). Beidzās ar Bremsebrū mieru 1645.gada 13.augustā Bremsebrū (apdzīvota vieta Zviedrijā). Zviedrija ieguva Gotlandes salu, Sāmsalu, daļu dāņu valdījumu Skandināvijas pussalā, tiesības bez muitas izvest preces caur Ēresunu. Bremsebrū miers sekmēja Zviedrijas kundzības nostiprināšanos Baltijā XVII gs.

Zviedru-poļu karš (1654.-1660.g.). 1654.gadā sacēlās ukraiņi, un 1655.gadā Kārlis X Gustavs ar 72 000 vīru lielu karaspēku iebruka Polijā. Uzbrukuma plāns paredzēja, ka Magnuss Gābriels Delagardijs (Magnuss Gabriel de la Gardie) no Livonijas iebruktu savukārt Lietuvā un tālāk pie Vislas apvienotos ar karaļa spēkiem. Divas hercogistes – Kurzeme un Austrumprūsija – tad būtu spiestas atzīt zviedru virskundzību.
Plāns neizdevās, jo Delagardijs tika aizkavēts Lietuvā, bet par spīti tam, ka kara sākumā Zviedrija bija apsolījusi Kurzemes hercogam Jēkabam ievērot 1647.gada neitralitātes līgumu, Delagardijs pieprasīja hercogam ļaut zviedru spēkiem šķērsot hercogisti un lika priekšā Jēkabam nomainīt poļu virskundzību pret zviedru. Kad Jēkabs atteicās, Kārlis X Gustavs lika hercogu sagūstīt un izvest trimdā uz Ivangorodu Ingrijā, kur viņu turēja gūstā līdz 1660.gadam. Hercogisti okupēja zviedru spēki un pārņēma arī hercoga floti. Lietuvieši no savas puses centās sagrābt varu Rīgā, taču nesekmīgi.
Mieru ar Poliju-Lietuvu noslēdza 1660.gadā Olīvā (Oliva – klosteris pie Gdaņskas). Brandenburgas un Francijas spiediena rezultātā Zviedrija un Polija Olīvas miera līgumā no jauna atzina Kurzemes hercoga Jēkaba tiesības.

Zviedru-krievu karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē.
1656.gada vasarā krievi sāka uzbrukumu Zviedrijai.
1656.gada 31.jūlijā krievu-zviedru kara laikā krievi ieņēma Dinaburgu.
Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar to cars Aleksejs I Romānovs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.

Zviedru-poļu karš (1678.-1679.g.). Zviedrijas karaspēks, virzoties uz Poliju, no jauna iebruka Kurzemes hercogistes teritorijā.

Iesauku "cepures" (naktsmices) ieguva A.Hūrna valdība XVIII gs. 30.gadu beigās, kas iestājās par miermīlīgu ārpolitiku ar Krieviju. "Cepuru partijas" politiskie pretinieki bija "platmales" - "Platmaļu partija."
1747.gadā partija izira.
1760.gadā tika nodibināta jauna partija - "jauncepures," kas izvirzīja buržuaziski demokrātiskas prasības. Tā bija pie varas 1765.-1769.gados un ar Krievijas diplomātisku un finansiālu atbalstu arī 1772.gadā. Pēc karaļa Gustava III galma apvērsuma 1772.gada augustā šī partija tika likvidēta. 

Zviedrija Napoleona I karu laikā. Pēc tam, kad 1807.gadā Napoleons I piespieda krievu i mperatoru Aleksandru I parakstīt Tilzītes mieru, krievija bija spiesta pievienoties Lielbritānijas kontinentālajai blokādei. Neskatoties uz to, ka Krievijai tas bija ārkārtīgi neizdevīgi no ekono miskā viedokļa, tā bija spiesta ne tikai pati ievērot šo blokādi, bet prasīt to arī no citām valstīm, piemēram, Zviedrijas, kas nebūt nevēlējās slēgt angļiem savas ostas. Protams, Pēterpilī vadījās ne tikai pēc franču imperatora vēlmēm, bet arī paši krievi vēlējās laupīt zviedriem jebkādas ambīcijas Baltijas reģionā. Krievi ar zviedriem XVIII gs. bija karojuši 3 reizes un zviedru galmā ik pa laikam atskanēja revanša aicinājumi atgūt Ziemeļu kara rezultātā zaudēto ietekmi. Arī pašam Napoleonam I bija zināmas šīs starpvalstu attiecību nianses un viņš labprāt veicināja kara izraisīšanos starp abām valstīm. 1808.gada sākumā viņš Aleksandram I apsolīja pat atklātu atbalstu, ja tas izlems "atstumt zviedrus no savas galvaspilsētas." Vēl dažas nedēļas vēlāk franču imperators atklāti paziņoja Pēterim Tolstovam (Петр Толстй - krievu sūtnis Parīzē), ka nebūtu arī pretim, ja Krievija pakļautu visu Zviedriju.
Zviedri, savukārt, arī atrada spēcīgu sabiedroto - Lielbritāniju. Tobrīd krievija jau karoja pret savu neseno sabiedroto Lielbritāniju, tiesa, ne visai aktīvi.

Galu galā Zviedrija zaudēja šo karu, bet Aleksandrs I aprobežojās tikai ar Somijas pievienošanu.

Zviedrija zaudē Somiju. 1809.gada septembrī Frīdrihshamnē tika noslēgts miers starp Zviedriju un Krievijas impēriju. Saskaņā ar šo līgumu Zviedrija atdeva Krievijai Somiju, kas nu iekļāvās Krievijas impērijā kā Somijas lielkņaziste. Stokholmā atviegloti nopūtās, jo bija izvairījušies no vēl lielākiem zaudējumiem.

Zviedrijas-Norvēģijas ūnija (1814.-1905.g.). To pārtrauca 1905.gadā un izveidoja neatkarīgu Norvēģijas valsti.

Zviedrijas iejaukšanās Latvijas neatkarībā. 1919.gada 18.februārī Liepājā no Stokholmas ieradās tvaikonis Runeborg. Muitas kontroles laikā Vidzemes landmaršala Heinriha fon Strika un zviedru virsleitnanta Nilsa Ēlunda bagāža cita starpā tika atrasta aizzīmogota pakete. Neraugoties uz Strika un Ēlunda protestiem, Iekšlietu ministrijā pakete tika atvērta un noskaidrojās, ka tajā ir rūpīgi sagatavota apvērsuma plāni pret Latvijas valdību. Sazvērnieki bija no vācu baronu vidus, kuru mērķis bija Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidot Baltijas hercogisti. Jaunajai valstij būtu jābalstās gan uz Vāciju, gan uz pilsonisko Krieviju. Apvērsuma organizatori cerēja gan uz vācu, gan arī uz vārdā nenosauktu zviedru aprindu palīdzību. Bija paredzēts arī vervēt zviedru brīvprātīgo vienības, un Ēlunds apgalvoja, ka viņš pats arī esot to komandieris. Arī Vinnings tika minēts kā kontaktpersona. 

Zviedrija II Pasaules karā. Zviedrija šai karā pasludināja neitralitāti un tai vienīgajai no Skandināvijas valstīm izdevās neiesaistīties tajā. Tomēr zviedri atļāva vāciešiem pārvietot savu karaspēku pa savu dzelzceļu, to skaitā arī Austrumu frontes vajadzībām. 

Aplūkojamie objekti.
      Dolmeņi.
      Petroglifi.

Norčepinga. Rīgas sadraudzības pilsēta.

      Stokholma.
      Upsala. Ceturtā lielākā Zviedrijas pilsēta Fīrisonas upes krastos izaugusi uz vairākiem pakalniem. 

Drotningholmas pils. Ar parku.

Sigtūna. Zviedrijas senā galvaspilsēta.

Ēlandes sala. Uz to var nokļūt no Zviedrijas kontinenrtālās daļas pa gigantisku tiltu.
Gotlandes sala.

Boden. Zviedru celtais Rodeberga forts, kas izcirsts lielā granīta masīvā. No tā paveras lielisks skats. Ekskursija pa forta iekštelpām.
Stūrforsens. Zviedrijas lielākais ūdenskritums.
Siera māja. Osten Hus. Burtraska miestiņā pie Umeo tiek gatavots viens no iecienītākajiem sieriem Zviedrijā.
Bjurholmas aļņu ferma.
Skulskogenas Valsts dabas parks. Pārgajiens uz Slattdalbergeta kalnu un pa 40 m dziļo Slatdalbergeta kanjonu. Augstais krasts ir UNESCO aizsardzībā.

Zviedrijas ziemeļi.
Zviedrijas Augsto krastu rajons. Hogakusten.
Skuleskogenas Valsts dabas parks. Tajā ir Slatdalskrevana aiza ar tajā iesprūdušo milzu akmeni.
Ābisku Nacionālais parks. Abisko kanjons.
Kirunas dzelzsrūdas kalns.
Āvasaksas kalns.
Kukkolas krāces. Tornio upē.

Ice Hotel.
Atrašanās vieta. Jukasjērves ciems pašos Zviedrijas ziemeļos. Sals sākas arvien vēlāk rudenī.
Apraksts. Iglu, ļoti liela, ar katedrāles cienīgām griestu velvēm, skulptūrām un elektrību. Katra no istabām ir citādāka. Dārgākie apartamenti maksā 200 – 400 Ls par nakti. Lētākais – 160 Ls. 
Pievilcīgā viesnīcas īpašība – vienkāršība. Ledus gabalu pēc gabala tiek izzāģēts no Tornes upes, un ir ļoti dzidrs, pilnīgi caurspīdīgs. 
Katru rudeni te ierodas ducis mākslinieku un veido viesnīcas numurus kā individuālus mākslas darbus. No upes tiek paņemti 100 miljoni litru ūdens.
Uz katras ledus gultas ir putu matracis, kas pārklāts ar briežādām. Klientam jāguļ arktiskajā guļammaisā, ko dod viesnīca. Tajā var ievilk palagu un iebāzt spilvenu. Miegs labs, no rīta modina ar karstu brūkleņu sulu. Tad var doties uz pārdesmit m attālumā esošajām vannasistabām, kas atrodas apsildītā ēkā. 
Katru pavasari Ledus viesnīca izkūst.

Mālme. Modernās arhitektūras pērle.

Trelleborgas vikingu cietoksnis.
Ales akmeņi. Zviedrijas Stounhendža pie Kasebergas.
Karlskronas viduslaiku kuģu būvētava.

Kalmāra. Tās pils un vecpilsēta atrodas jūras krastā pie Kalmarzunda jūras šauruma, kam pāri pārbūvēts gigantisks tilts.
Stūršena ezers. Šai ezerā mīt zviedru ūdens briesmonis.
Upremēna ezers. NLO novērojumu vieta.
Birka. X gs. tirdzniecības pilsēta Mēlarena ezera krastā, 30 km uz rieteņiem no Stokholmas.
Erebrū. Pilsēta Zviedrijas centrālajā daļā, Jelmarena ezera krastā, lēnes centrs. 116 900 iedzīvotāji (1980.g.). Muzejs.

Eskilstūna. Eskilstuna. Pilsēta starp Jelmarena un Mēlarena ezeriem. 90 400 iedz. (1980.g.). Kopš XVII gs. metālapstrādes centrs - mērinstrumenti, ķirurģiskie instrumenti, ieroči, traktori. Muzejs.

Burosa. Borās. Pilsēta DR, Elvsborgas lēnē, Viskanas krastā. 102 900 iedz. (1980.g.). Dibināta 1622.gadā. Amatniecības muzejs.

Fāluna. Falun. Pilsēta valsts centrālajā daļā, Runna ezera krastā, Koparbergas lēnes centrs. 50 100 iedz. (1980.g.). Ģeologijas muzejs. Fāluna pazīstama no XIII gs. Sens vara rūpniecības centrs. Mūsu dienās pilsētas apkaimē polimetālu rūdas un pirīta ieguve.

Saites.
Zviedri.