Trešais krusta karš (1189.-1192.g.)
Jaunais musulmaņu vadonis un Ēģiptes pavēlnieks Saladins bija izdzinis krustnešus no Jeruzālemes 1187.gada 2.oktobrī. Gribēdami pilsētu atgūt, Eiropas valdnieki un pāvests Klements III organizēja Trešo Krusta karu.
Gatavošanās. 1188.gadā Eiropā jau norisa intensīva gatavošanās karagājienam, tā notika ar entuziasmu. Francijas karalis Filips II Augusts ieviesa īpašu nodokli - „Saladina desmito tiesu.”
Krustnešu karaspēku šoreiz komandēja Anglijas, Francijas un Vācijas karaļi. Kara panākumus sekmēja miers starp Bizantiju un Ziemeļsicīliju.
Kara sākums.
Vācu krustnešu karagājiens. Pirmie ceļā devās vācu feodāļi Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha I Sarkanbārža vadībā. Pēc tam, kad Mazie seldžuki 1190.gadā ieņēma Konju, nenonācis līdz Palestīnai, viņš noslīka, ceļoties pāri kādai upei Mazāzijā. Vācu karaspēks izklīda.
Franču krustnešus vadīja karalis Fīlips II Augusts.
Angļu krustnešu karagājiens. 1191.gadā Ričards I Lauvassirds izkāpa ar karaspēku krastā Tīrā un pievienojās krustnešiem, kas bija aplenkuši Akru, tā tika ieņemta jūnijā. Visai drīz pēc Akras ieņemšanas Francijas karalis Filips II Augusts, sastrīdējies ar savu angļu sabiedroto, atgriezās Francijā. Savukārt Ričards I sakonfliktēja ar imperatora Heinriha VI (Indriķa IV?) pārstāvi Svētajā zemē – Austrijas Leopoldu.
Viņš sakāva Saladinu pie Arsufas 1191.gadā, taču bez sabiedroto atbalsta tam nepietika spēku Jeruzālemes ieņemšanai.
Trešā Krusta kara spars zuda, kad Ričards I ar karaspēku izsēdās malā tuksnesīgā vietā uz austreņiem no Antiohijas. No 100 000 viņa karotāju galu galā palika pāri tikai kādi 5000. Daudzi gāja bojā kaujās, mira no slimībām vai vienkārši devās mājās. Bija arī tādi, kas dezertēja un pievērsās islāmam.
Pēc laika visai tuvā hronika „Karaļa Ričarda ceļojumi” (Itinararium Regis Ricardi) vēsta par Ričarda I armijas cīņām: „Neticīgie, nebūdami apgrūtināti, kā mūsu bruņinieki, ar smago bruņojumu, un vienmēr spējīgi aizsteigties tiem priekšā, kļuva par pastāvīgu traucēkli. No uzbrukuma tie izvairījās. Viņu rumaki – paši straujākie pasaulē; ātrumā tos varētu pielīdzināt zvirbuļiem. Kad tie redz, ka mēs tos vairāk nevajājam, tie atgriežas un mums uzbrūk. Kamēr mēs viņus meklējam, tie turas maliņā; kā tikko mēs šos pūliņus pārtraucam, tie no jauna ir blakus. Tā arī turks: tikko esi viņu izdzinis un pagriezis tam muguru, kā tas tev seko, nekavējoties ne sekundi, taču tūdaļ pat aizbēgs, līdzko pavērsīsies pret to ar seju. Kad karalis tiem uzbruka, tie vienmēr atkāpās, taču turējās mūsu arjergarda tuvumā un reizēm radīja tam zaudējumus, nereti izsitot no ierindas mūsu ļaudis.”
Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds bija drosmīgs un kareivīgs bruņinieks, taču vājš karavadonis. Viņš no Saladina, kas izrādīja augstsirdību, panāca nelielu piekāpšanos, bet Jeruzāleme palika musulmaņu rokās. Kristiešiem tika garantēta brīva piekļuve svētceļojumiem Tā Kunga kapa baznīcai.
Pats Ričards I devās uz Angliju, taču decembrī nokļuva Austrijas Leopolda gūstā, kas to nosūtīja Svētās Romas imperatoram Indriķim IV.
Karagājiens bija tikpat neveiksmīgs, kā iepriekšējais. Frīdrihs I Sarkanbārdis gāja bojā, pārceļoties pār kādu upi, abi pārējie valdnieki nespēja vienoties par kopīgu darbību, un rezultātā Saladīna karapulki atņēma kristiešiem lielāko daļu agrāk iekaroto teritoriju Sīrijā un Mazāzijā, atstājot to pārziņā tikai nelielu joslu Vidusjūras piekrastē līdz ar dažām nocietinātām pilīm, un apsolot neliegt kristiešu svētceļniekiem apmeklēt Jeruzālemi un citas Palestīnas svētvietas. Trešā krusta kara laikā krustneši sagrāba Kipras salu un nodibināja tur Kipras karalisti.
Saites.
Krusta kari.
