Aliens

Romas Katoļu baznīca, katolicisms, katoļi

Viens no trim galvenajiem kristietības novirzieniem līdz ar pareizticību un luterānismu.

Kristietība radās apmēram pirms 2000 gadiem Senās Romas impērijas teritorijā un jau IV gs. kļuva par impērijas valsts reliģiju. 330.gadā impērijas galvaspilsēta tika pārnesta no Romas uz Konstantinopoli, bet 395.gadā valsts sadalījās Austreņu un Rieteņu daļās. Rieteņu daļu V gs. beigās iekaroja ģermāņu un citas barbaru ciltis un tās teritorijā izveidojās vairākas feodālas valstis. Visi šie procesi ietekmēja baznīcas stāvokli Austreņos un Rieteņos.

Romas bīskapu izvirzīšanās. Austreņos, Bizantijā, baznīca bija lielā mērā atkarīga no imperatora varas. Imperators sasauca baznīcas koncilus, apstiprināja to lēmumus, viņš bija noteicējs teoloģiskajos strīdos, patriarha izraudzīšanā un citu augstu baznīcas darbinieku iecelšanā.
Rieteņos baznīcas vēsture veidojās citādi. Tur pakāpeniski izvirzījās Romas bīskapi - sākumā kā impērijas galvaspilsētas bīskapi, pēc tam kā bīskapi, kas stāv priekšā visai Rietumu baznīcai. Romas bīskapiem bija izdevīga galvaspilsētas pārcelšana no Romas uz Konstantinopoli, jo tas mazināja viņu atkarību no imperatora varas. Romas bīskapu rokās koncentrējās lielas bagātības.
Romas bīskaps uzņēmās nodokļu ievākšanu, aizdeva imperatoriem naudu un ar laiku ieguva ne vien ekonomisku, bet arī politisku ietekmi.
Visi šie apstākļi veicināja Romas bīskapa izvirzīšanos baznīcā. Baznīcas vēstures agrīnajā posmā visus bīskapus sauca par  pāvestiem (no grieķu val. vārda pappas - "tēvs"). Pieaugot Romas bīskapu nozīmei, ar vārdu "pāvests" sāka apzīmēt gandrīz vienīgi viņu. Patlaban nosaukums "pāvests un patriarhs" ir arī pareizticīgo Aleksandrijas patriarham.

Kristietības sadalīšanās katolismā un pareizticībā. Pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā izveidojās teoloģiskas un liturģiskas atšķirības. Stāvokli pastiprināja arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme. Kā pirms baznīcu sadalīšanās (Lielā šizma 1054.g.), tā arī pēc tās katra baznīca uzskatīja sevi par īsteno, ortodoksālo, īstticīgo jeb pareizticīgo, no vienas puses, un, no otras puses, par katolisko, tas ir, par vispārējo, par vispasaules baznīcu.
Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantijas) impērijās separācijas process pastiprinājās. Ar laiku katoliskās baznīcas nosaukums nostiprinājās Rietumu baznīcai un to sāka saukt par Romas katoļu jeb katoļu baznīcu, bet pareizticīgo nosaukumu pieņēma Austrumu baznīcas piekritēji, lai uzsvērtu savu noraidošo attieksmi pret Rietumu baznīcā pieļautajiem dogmu un rituāla jauninājumiem. Austrumu baznīcu sāka saukt par Grieķu katoļu jeb Pareizticīgo baznīcu. Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada Lielajai šizmai.

Lielā šizma (1054.g.). Līdz XI gs. vidum kristīgā baznīca bija vienota. Taču Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinopoles patriarhs.
Viduslaiku pāvestu pretenzijas uz augstāko baznīcas un laicīgo varu noveda viņus sadursmē ne tikai ar laicīgajiem valdniekiem, bet arī citiem kristīgās pasaules bīskapiem, pirmām kārtām ar austreņu. Konstantinopoles patriarhi, kas tāpat pretendēja uz pirmo vietu baznīcā, dēvēja sevi par "vispasaules" un "vissvētākajiem." Cīņa starp pāvestiem un patriarhiem beidzās 1054.gadā ar baznīcu sadalīšanos Rietumu (katoļu) un Austrumu (pareizticīgajā) baznīcā. Par ieganstu tam noderēja tas, ka pāvests leons IX pieprasīja Bizantijas imperatoram un Konstantinopoles patriarham Mihailam Kerulārijam teritoriju Dienviditālijā, ko pāvestam it kā esot dāvinājis jau imperators Konstantīns I. Pāvesta legāti, kas bija ieradušies Konstantinopolē, lai vestu sarunas, saņēmuši noraidošu atbildi, nolādēja patriarhu ar baznīcas lāstiem un atstāja galvaspilsētu. Par atbildi uz to Bizantijas imperators sasauca baznīcas koncilu, kas nolādēja pāvesta pārstāvjus un apsūdzēja pāvestu ķecerībā. Koncils nolēma pārtraukt visus sakarus ar pāvesta troni un ar Rieteņu baznīcu.

Starp jaunajām kristiešu draudzēm pastāvēja samērā cieši savstarpējie kontakti, iedibinājās vairāk vai mazāk vienota reliģiskā sistēma, kas ieguva nosaukumu “Katoļu Baznīca” (no grieķu valodas katholikuss – "vispārējs," "uz visu attiecīgs"), kurā noteicošo lomu sāka ieņemt impērijas galvaspilsētas Romas pāvests (pastāvēja uzskats, ka Romas kristiešu draudzi dibinājis pirmais apustulis Pēteris, kuram Jēzus esot uzticējis kristiešu vadību; iespējams, ka Pēteris, vienlaikus ar Pāvilu, 67.gadā Romā sodīts ar nāvi.

Jāatzīmē, ka laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu. Neskatoties uz šādiem Baznīcas vadības centralizācijas mēģinājumiem, tās vienotība vēl aizvien bija tikai nosacīta: turpināja pastāvēt dažādi uzskati par kristietības pamatprincipiem, kuros galvenie strīdi bija par Jēzus personību, viņa cilvēcisko un dievišķo būtību, kā arī par kristietības un judaisma kopējām iezīmēm un atšķirībām. Nereti atsevišķi bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvestam, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos izsludināja par atkritējiem no patiesās mācības, līdz ar to veidojot uzskatu, kam vēlākos laikos bija liela reliģiska un politiska nozīme, par pāvesta nemaldību ticības jautājumos.

Austrumu un Rietumu baznīcas domstarpības, kas beidzās ar Baznīcas sadalīšanos, atspoguļoja pretrunas, kādas bija radušās sakarā ar feodālisma attīstības īpatnībām Bizantijas impērijā un Rietumeiropas zemēs. Romas impērijai sadaloties Austrumu un Rietumu daļās, izveidojās divi Baznīcas patriarhāti, kas laika gaitā turpmākajos gadsimtos viens no otra attālinājās un izveidoja atšķirīgas iekšējās pārvaldes sistēmas. domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Baznīca veido Kristus tēlu. Neraugoties uz to, ka kristīgā Baznīca aizvien vairāk nostiprināja savu ietekmi visplašākajos sabiedriskajos slāņos, izveidoja un nostiprināja Baznīcas pārvaldes hierarhistisko struktūru, tā tomēr nebija kļuvusi par viengabalainu organizāciju, jo tajā trūka iekšējā vienotība. Kā iepriekš minēts, jau kristietības pirmsākumos parādījās visdasžādākie Jēzus dzīves un viņa mācības traktējumi, kristiešu draudzēs izplatījās visdažādākie evanģēliji un citi reliģiska satura raksti, kas nereti bija krasi atšķirīgi, savstarpēji pretrunīgi: reālais Jēzus tēls tika apvīts ar visdažādākajām leģendām, aizguvumiem no senajām reliģijām. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senebreju reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta. Kaut arī jautājumos par Jēzu kā pestītāju kristiešu draudzēs valdīja vairāk vai mazāk vienoti uzskati, daudzās atsevišķās draudzēs dažādi tika skaidrota Kristus dievišķā būtība, sākot ar pieņēmumu, ka Jēzus bijis reāls cilvēks, kurš sludinājis savu mācību Dieva iedvesmots, un beidzot ar domu, ka Jēzus bijis pats Dievs vai, pareizāk sakot, viena no Dieva būtībām. Tāpat arī, īpaši kristietības pirmsākumos, izraisījās strīdi par to, vai Jēzus uzskatāms par visas cilvēces, vai tikai žīdu tautas Pestītāju. Šādu, visdažādāko uzskatu rezultātā, kristiešu draudzēs izplatījās, cik zināms, ap 30 evanģēliju, kā arī citi raksti: apustuļu dzīves stāsti, vēstules, pareģojumi un tamlīdzīgi, kas nereti radīja ne tikai sajukumu kristiešu apziņā, bet veicināja arī Baznīcas šķelšanos jeb šizmu (no grieķu valodas schisma – "šķelšanās"). IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.

Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt (īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps). Baznīcas vēsturē Nīkejas koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti. Turpmākajos gadu desmitos ariānisma ietekme Romas impērijā, īpaši tās rietumdaļā, kļuva aizvien vājāka, toties šis kristietības virziens sāka izplatīties ārpus impērijas robežām, aptverot arī vairākas ģermāņu ciltis – gotus, vandāļus un citas (pirmais kristietības sludinātājs ģermāņiem bijis bīskaps Vulfila, kurš pārtulkojis gotu valodā Bībeli). Jāatzīmē, ka ariānisms Romas impērijā neizzuda pats no sevis, bet gan valsts varas īstenoto represiju rezultātā, kas tika veiktas kopīgi ar “īstenās” katoļu Baznīcas vadītājiem, kuri, balstoties uz Nīkejas koncila lēmumiem, vērsās gan pret ariāņiem, gan arī citām ķecerībām. Tādejādi jau kristietības pirmajos gadsimtos atklāti izpaudās tās karojošais raksturs, Baznīcas vadītāju savstarpējā neiecietība un naidīgums pret citādāk domājošiem, nemitīga cīņa par ietekmi cilvēku sabiedriskajā un garīgajā dzīve, cīņa par varu, kas turpinājās ne gadiem, bet gadsimtiem. Neraugoties uz to, ka valsts varas atbalstu guva Nīkejas koncila lēmumu piekritēji – ortodoksālie kristieši, kuriem it kā vajadzētu būt savos uzskatos vienotiem, arī viņu pašu starpā sāka rasties domstarpības, īpaši jautājumos, kas skāra Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Šis domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Ņemot vērā, ka imperators jau no senlaikiem skaitījās valsts galvenais priesteris, Konstantīns un viņa pēcteči dabiski uzskatīja sevi arī par kristīgās Baznīcas galvām, - tas nozīmē, ka valdniekam bija tiesības apstiprināt amatā vai arī atcelt augstākos garīdzniekus, savukārt Baznīca tiecās pēc lielākas patstāvības, neatkarības no valsts varas. Austrumromā, teritorijās, kas atradās tuvāk valdnieka sēdeklim, imperatora ietekme kristīgo draudžu dzīvē bija ievērojami jūtama, tādēļ arī šajā reģionā izveidojās tā sauktais “cezaropapisms” – valdnieks un Baznīcas galva vienā personā, līdz ar to Baznīcas pilnīga atkarība no valsts varas.

Savukārt Rietumromā, tālāk no valdnieka tiešas ietekmes, sāka aizvien vairāk pieaugt Romas pāvesta autoritāte. Šīs atšķirības turpmākajā vēstures gaitā noveda pie otras lielākās šizmas – divu kristīgo Baznīcu: Romas katoļu un Bizantijas jeb grieķu katoļu Baznīcu izveidošanās (vēlāk Romas katoļus sāka dēvēt vienkārši par katoļiem, bet grieķu katoļus – par pareizticīgajiem). Jāpiezīmē, ka šādu dalījumu radīja ne tikai administratīvi politiskie, bet, kā jau minēts, arī teoloģiskie faktori.

Romas Katoļu (jeb vienkārši katoļu) baznīca turpmākajos gadsimtos kļuva par visietekmīgāko garīgo un sabiedriski politisko spēku Rietumu, Vidus un Ziemeļeiropā, par spēku, kas vislielākajā mērā turpmākajos tūkstots gados noteica Eiropas, un ne tikai Eiropas, tautu likteņus. 

Katoļu baznīcas stāvoklis sāka izmainīties V gadsimta beigās, kad ar 486.gadu franku vadonis Hlodvigs uzsāka turpmākās Franku valsts veidošanu un paplašināšanu. Franki, tāpat kā vairākas citas rietumu un ziemeļu ģermāņu ciltis, vēl aizvien turējās pie savas sentēvu reliģijas, tomēr Hlodvigs, iespējams, izprata tieši katoļu Baznīcas organizatoriskās spējas un tās ietekmi sabiedriskās domas veidošanā, tādēļ 496.gadā viņš kristījās, kļūdams par pirmo katoļticīgo ģermāņu valdnieku. Šis akts bija abpusēji izdevīgs: franku valdnieks ieguva spēcīgu organizatorisko un politisko sabiedroto, savukārt Romas pāvests – militāro atbalstu. Pēc Hlodviga un viņam tuvākstāvošo dižciltīgo kristīšanas, Franku valstī sākās masveidīgs visas tautas kristianizēšanas process, patiesībā gan lielā mērā tikai ārēja kristietības formu pieņemšana, kas neatstāja tikpat kā nekādu dziļāku iespaidu jaunkristīto garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā deva Baznīcai plašas iespējas turpmākam darbam savas autoritātes un ietekmes nostiprināšanā.

Cuius regio, eius religio. Jāpiebilst, ka turpmākajā vēstures gaitā katoļu Baznīca kopā ar laicīgo varu ļoti bieži praktizēja šādu masveidīgu kristianizēšanas veidu pēc tam, kad kristīgo ticību bija pieņēmis kāds līdzšinējais “pagānu” valdnieks un valdošo slāņu pārstāvji, tādējādi realizējot politiku, ko varētu izteikt ar formulu cuius regio, eius religio – kā valsts, tā ticība, tas ir – pavalstnieku ticību nosaka valsts vara. Protams, šāda, nereti varmācīga, plašu iedzīvotāju slāņu pievēršana kristīgajai ticībai, nedodot cilvēkiem iespēju pašiem apzināt tās būtību, pašiem nonākt pie reliģiskās atklāsmes, turpmākajos gadsimtos nereti noveda pie kristietības diskreditācijas, pie situācijām, kad ne tikai dažādu sociālo slāņu pārstāvju, bet arī daudzu Baznīcas kalpotāju, ieskaitot pat augstāko garīdzniecību, darbība, dzīvesveids, morāle ne tuvu nelīdzinājās Jēzus un apustuļu sludinātajai mācībai. Šādas negācijas tomēr nebija vispārējas, neaptvēra visu kristīgo Baznīcu kā organizāciju kopumā, tādēļ tās autoritāte turpināja pieaugt, īpaši tādēļ, ka to aizstāvēja Franku valsts valdnieki.

Austrumgotu valsts. Tomēr arī šī valsts nepastāvēja ilgi: jau 533.gadā Itālijā ienāca Austrumromas (Bizantijas) karapulki un pēc ilgstošām cīņām, ap 555.gadu Austrumgotu karaliste beidza pastāvēt. Arī Bizantijas virskundzībai šajā reģionā nebija ilgs mūžs, jo 568.gadā lielākā Itālijas teritorijas daļa nonāca ģermāņu – langobardu varā. Viss minētais laika posms bija smags pārbaudījums katoļu Baznīcas pastāvēšanai, jo gan goti, gan arī langobardi skaitījās ariāņi, savukārt bizantieši neatzina Romas pāvesta pretenzijas uz visas katoļu Baznīcas virsvadību. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka visu šo karu laikā Roma un daži tai piegulošie apgabali atradās tiešā pāvestu pārvaldībā un viņu darbība, kaut arī reizēm ierobežota, pamatos netika traucēta, tādēļ katoļu Baznīca varēja turpināt kariatīvo darbību, sniedzot palīdzību trūcīgajiem un slimajiem, kā arī izvēršot misionāro (no latīņu valodas missio – sūtīt) darbību gan ģermāņu rekatolizācijai (citu kristietības formu piekritēju pievēršana katoļticībai),gan arī pievēršot kristietībai “pagānus” – seno reliģiju piekritējus.

Katoļu baznīca X gadsimtā.  Biežie savstarpējie kari, svešzemnieku iebrukumi, laupīšana un varmācība noveda pie imperatoru un pāvestu autoritātes pilnīga zuduma, Baznīcas vadībā un zemākajos garīdzniecības slāņos valdīja tumsonība, mantkārība, simonija (Baznīcas amatu pirkšana), amorāls dzīvesveids. Pāvesta amats kļuva par ietekmīgāko dzimtu tirgošanās objektu, līdz ar to Baznīcas vadība bieži vien nonāca necienīgu, pat noziedzīgu personu rokās, kas nevairījās pat no slepkavībām: X gadsimtā nomainījās 27 pāvesti, no kuriem septiņi mira varmācīgā nāvē, un tikai XI gadsimta pirmajā pusē, imperatora Heinriha III valdīšanas laikā (1017.–1056.g.) sākās daļēja Baznīcas morālās dzīves atjaunošanās.

Katoļu baznīcas vēsture (1054.–mūsdienas). Lai novērstu baznīcas zemju izdalīšanu mantiniekiem Klinī reformā XI gs. katoļu garīdzniekiem tika ieviests celibāts.

Vienotās baznīcas sadalīšanās. Vienotā baznīca varas cīņu rezultātā sadalījās pareizticīgajā un katoļu 1054.gadā. Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada lielajai šizmai, taču teoloģiskas un liturģiskas atšķirības, kā arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme radās jau drīz pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā.
Līdz XI gs. vidum kristīgā baznīca bija vienota. Taču Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinopoles patriarhs.
No Bizantijas kristietību bija pieņēmušas Austrumeiropas tautas. Taču Romas pāvests gribēja pakļaut šīs tautas savai varai. Bizantijas baznīca tam pretojās, starp pāvestu un patriarhu notika asa cīņa par varu un ienākumu sadali. Rezultātā pāvests Leons IX un Konstantinopoles patriarhs viens otru nolādēja un 1054.gadā baznīca sadalījās Rietumu (katoļu – „vispasaules”) un Austrumu (pareizticīgo – „pareizās ticības”) baznīcās. Tās bija pilnīgi patstāvīgas un tāds stāvoklis ir saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Pāvestu varas pieaugums. Pāvesta rokās bija koncentrētas lielas materiālās vērtības - nauda, dārglietas, zemes un nekustamie īpašumi. Viņiem bija arī algotu karavīru vienības un savi sūtņi.
Pāvesti centās pakļaut savai varai visus Eiropas zemju valdniekus. Tamdēļ pāvestam Gregoram VII Hildebrandam izvērsās nikna cīņa ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV, kurā laicīgais valdnieks zaudēja.
Vislielākā pāvestu varenība bija Inokenta III laikā XIII gs. sākumā. Viņš iejaucās Eiropas valstu lietās. Anglijas, Polijas, Zviedrijas un Dānijas karaļi atzina sevi par pāvesta vasaļiem.

Baznīca – lielākais feodālis. Katoļu baznīcai viduslaikos Rietumeiropā piederēja apmēram 1/3 visu apstrādāto zemju. Tai bija lieli lopu bari un labības krājumi. Bīskapiem un klosteriem bija simtiem un pat tūkstošiem dzimtļaužu. Bīskapi un abati maz atšķīrās no citiem feodāļiem – tie piedalījās karos un rīkoja turnīrus.

Baznīcas vara pār ļaužu prātiem. Garīdznieki un mūki iestāstīja cilvēkiem, ka visas nelaimes viņiem uzsūtījis Dievs, sodīdams par grēkiem. Viņi apgalvoja, ka glābt no Dieva soda var tikai baznīca, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēci. Tāpēc garīdznieki prasīja tautas pilnīgu pakļaušanos baznīcai.
Baznīca rada arī izskaidrojumu tā laika pastāvošai iekārtai. Baznīcasprāt Dievs sadalījis visus cilvēkus trijās grupās: vieniem jālūdz Dievs (garīdzniecība), otriem jākaro (feodāļi), bet trešajiem jāstrādā (zemnieki un amatnieki). Pastāvīgi tika skandēts, ka sacelties pret Dieva noteikto feodālo kārtību ir liels grēks. Paklausīgiem baznīca solīja, ka pēc nāves tie nonāks „Dieva valstībā,” bet nepaklausīgos biedēja ar elles mokām.

Baznīcas komercdarbība. Izstādīja „svēto” relikvijas, kurām ļāva pieskarties par maksu. Baznīca par naudu piedeva ticīgo grēkus, tirgoja grēku atlaides – indulgences („žēlastība” – latīņu val.).

Cīņa pret ķeceriem. Lai gan katoļu baznīca bija ļoti stipra un bagāta, radās arvien vairāk cilvēku, kas uzstājās pret baznīcas mācību. Tādus cilvēkus garīdznieki dēvēja par ķeceriem („atkritējs no ticības” – grieķu val.).
Ķeceri noraidīja baznīcas greznās ceremonijas un apgalvoja, ka baznīca ir samaitāta. Viņi prasīja, lai garīdzniecība atsakās no desmitās tiesas, no saviem īpašumiem un bagātībām. Ķeceri, būdami dziļi reliģiozi cilvēki, sludināja pazemību un pacietību. Taču viņu uzskati neguva atsaucību garīdzniecībā, bet to tikai tracināja.
Baznīca visās zemēs vajāja un represēja ķecerus. Viens no visbriesmīgākajiem sodiem bija izslēgšana no baznīcas. Tādu izslēgtu cilvēku varēja nesodīti aplaupīt, pat nogalināt. Ticīgajiem nebija tiesību sniegt viņam palīdzību un dot naktsmājas. Gadījās, ka pāvests izslēdza no baznīcas veselus apgabalus un pat valstis. Tad tika slēgti dievnami, jaunpiedzimušie palika nekristīti, nenotika laulības ceremonijas un mirušos nedrīkstēja apglabāt „svētītā zemē” – kapsētās.
X gs. Ravennas arhibīskaps pirmo reizi ķecerim piesprieda nāvessodu. tai pat laikā pret tik smagu sodu par ķecerību uzstājās Ljēžas bīskaps Vazo (1042.-1048.g.).
XIII gs. Ķelnē pilsoņus par ķecerību tiesāja laicīga tiesa, kas visbiežāk apsūdzētiem piesprieda sadedzināšanu uz sārta.
Īpaši nikna militāra cīņa notika ar Francijas dienvidu apgabalu ķeceriem – katariem no Karkasonas un Monseratas pilsētām, uz karu ar kuriem aicināja pāvests Inokents III.
Cīņā pret ķeceriem katoļu baznīca nodibināja baznīcas tiesu – inkvizīciju („izmeklēšana”). Ķeceru vajāšanas deva baznīcai lielus ienākumus, jo notiesātā mantu sadalīja savā starpā baznīca, varas iestādes un denunciants.
Sevišķi inkvizīcija trakoja Spānijā – šeit sadedzināšanu uz sārta sauca par autodafē („ticības lieta”).
Nāves sodu izpildi organizēja publiski kā baznīcas svētkus. Bieži piedalījās karalis un feodāļi.
Par jauniem iekarojumiem Austrumos sapņoja arī Romas pāvests ar savu varzu. Garīdzniecība iztēloja karu ar musulmaņiem kā Dievam tīkamu pasākumu un solīja grēku piedošanu visiem, kas dosies krusta karagājienos.
Visai smieklīgi, ka kristīgā Baznīca deklarēja: "Ķecerības ir Nelabā darbības rezultāts." Mūsdienu baznīca uzskata, ka ķecerības kristīgās Baznīcas tapšanas posmā bija jaunās ticības piekritēju un tās pretinieku cīņas rezultāts.

Šķelšanās. 1054.gadā grieķu pareizticīgā baznīca atšķēlās no Romas katoļu baznīcas.

Sakramentu atšķirība no pareizticīgajiem. Piemēram, kristīšana pareizticīgajiem notiek, iegremdējot ūdenī, katoļiem - ūdeni uzlejot. Svaidīšanu parizticīgie veic agrā bērnībā tūlīt pēc kristīšanas, katoļi - 7 vai 8 gadu vecumā (iesvētīšanas ceremonija). Pareizticīgie bauda vakarēdienā maizi un vīnu, katoļiem vakarēdiens ar maizi un vīnu noteikts tikai garīdzniecībai, bet vienkāršie ticīgie bauda vakarēdienā tikai maizi. Ir arī dažas citas rituāla atšķirības.

Krusta kari. 1095.gadā kādā Francijas pilsētā milzīgu ticīgo pūli uzrunāja pāvests Urbāns II: „šais zemēs plūst piens un medus. Lai visi dodas pret neticīgajiem cīņā, kura dos bagātīgu laupījumu. Lai tagad kļūst par karavīriem tie, kas agrāk bija laupītāji. Kas šeit ir bēdīgi un nabadzīgi, tie tur būs priecīgi un bagāti.” Hronisti stāsta, ka sapulcējušies vairākas reizes pārtraukuši pāvesta runu ar saucieniem: „Dievs tā grib!” Par zīmi, ka tie tūdaļ gatavi doties uz Svēto zemi, daudzi turpat uz vietas uz apģērba uzšuva sarkanus krustus. Tamdēļ Austrumu karagājienu dalībniekus sāka saukt par krustnešiem, bet pašus karagājienus – par krusta kariem.
Pirmā Krusta kara sākumā seldžuku turki apslaktēja ieradušos zemnieku pūļus, bet īstie krusta karotāji 1099.gada 14.jūlijā sīvā cīņā ieņēma Jeruzālemi un to izlaupīja.
Te nodibināja vairākas kristiešu valstiņas. Kā lielākā no tām bija Jeruzālemes karaļvalsts ar centru Jeruzālemē.

Vislielāko varenību Katoļu baznīca Rietumeiropā sasniedza viduslaikos, kad katolicisms bija feodālās sabiedrības valdošā ideoloģija. Katoļu baznīca sankcionēja feodālo iekārtu kā "Dieva noteiktu" un pati bija viens no lielākajiem zemes īpašniekiem. XI-XIII gs. pāvesta vara bija viens no galvenajām Austrumu krusta karu organizētājām, prata šais karos nostiprināt savu stāvokli un iegūt kolosālas bagātības. Pāvesti deva savu svētību arī krusta kariem pret slāvu un baltu tautām Austrumeiropā. Teitoņu ordenis ar katoļticības izplatīšanas ieganstu un pāvestu Inokenta III un Gregora IX svētību uzsāka laupīšanas un iekarošanas karagājienus Baltijas jūras austreņu piekraste un arī tālāk Krievzemē.

Florences ūnija (1439.g.). XV gs., kad zem turku spiediena Bizantijas impērijai draudēja briesmas zaudēt neatkarību, tā vērsās pēc palīdzības pie ietekmīgās un spēcīgās Romas Katoļu baznīcas, un tādēļ Konstantinopoles patriarhs sāka sarunas par baznīcas ūnijas noslēgšanu, t.i. par Austreņu un Rieteņu baznīcu apvienošanu ar noteikumu, ka Austreņu baznīca pakļausies Romas pāvestam, bet saglabās ceremonijas, kas nodibinājušās Austreņu baznīcā. 1439.gadā ar Florences ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem. Arī krievijas Pareizticīgo galva un ūnijas piekritējs metropolīts Izidors Krievijas baznīcas vārdā parakstīja aktu par ūniju.
Tomēr pareizticīgie neatzina šo ūniju.

1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība.

Katolicisma izplatība Jaunajā pasaulē. Jau no paša sākuma konkistadoru iekarojumus Jaunajā pasaulē nostiprināja katoļu baznīca. Nezināmajos krastos izkāpušie spāņu iekarotāji tūdaļ uzslēja krustus un noturēja aizlūgumus. Tādejādi tika demonstrēta ciešā savienība starp Spānijas kroni un Romas Katoļu baznīcu. Ne velti K.Kolonam pirms tā pirmā jūrasbrauciena tika piešķirta šāda karaliskā instrukcija: "Karalis un karaliene... nevēlas neko tik ļoti kā cildināt kristīgo ticību un atvest daudzas tautas pie īstā Dieva... uzlūkojot īstenās ticības izplatīšanas lietu daudz svarīgāku, nekā jebkuru citu." Pirmajā jūrasbraucienā uz Jauno pasauli devās 12 mūki.
Kopš tiem laikiem katrā braucienā bija vismaz viens, bet parasti vesela grupa, gaīdznieku, un to Jaunajā pasaulē kļuva arvien vairāk un katoļu baznīca aizjūrā sāka veidoties kā nopietns ideoloģisks un politisks spēks. Amerikas atklāšanu un iekarošanu Vatikāns sāka uzlūkot kā jaunu krusta karu, jo jaunatklātās zemes bija pilnas ar pagāniem, kas tā vien gaidīja pievēršanu "īstajam Dievam." Bez tam baznīca jaunatklātajās zemēs varēja gūt milzīgas materiālās bagātības.
Jau 1493.gadā pāvests Aleksandrs VI ar īpašu bullu "dāvināja" jaunatklātās zemes katoļu karaļiem, kā pienākumu tiem uzliekot indiāņu pievēršanu kristietībai. Drīzumā spāņu varas iestādes ieguva tiesības iecelt  Jaunajā pasaulē augstākās garīgās amatpersonas un arī citus garīdzniekus, dibināt misijas un baznīcas, vadīt to darbu.
Ar 1501.gada 16.novembra bullu pāvests Aleksandrs VI atteicās no kolonijās gūtās desmitās tiesas par labu Spānijas karalim ar noteikumu, ka Spānija uzturēs visas Amerikā esošās baznīcas.
Konkistadori saprata, cik svarīgi ir nostiprinat iekrojumus ideoloģiski. Meksikas iekarotājs F.kortess vērsās pie Spānijas karaļa Kārļa V ar lūgumu cik ātri vien iespējams nosūtīt uz iekarotajām zemēm garīdzniekus un jau 1524.gada jūnijā Meksikas krastā izsēdās 20 franciskāņu mūki - basām kājām tie sasniedza Mehiku. Pēc tam ieradās arī citu katoļu mūku ordeņu pārstāvji - dominikāņi un augustīņi. Indiāņu kristīšana notika tik aktīvi ka karalim tika ziņots par 1 miljona indiāņu kristīšanu 1524.-1531.gados.
Pēc konkistas beigšanās katoļu baznīca kļuva par lielāko zemes īpašnieku Jaunajā pasaulē un bija ieguvusi milzīgas bagātības. Sākumā pret indiāņiem izturējās kā pret radībām bez dvēseles, otrās šķiras cilvēkiem. Visu izmainīja bajadzība indiāņus pievērst kristietībai, pret tiem sāka izturēties humānāk, daļa garīdznieku (Piemēram, Djēgo de Landa) mācījās vietējās valodas un pievērsa uzmanību indiāņu etniskajai savdabībai. pateicoties šādiem katoļu garīdzniekiem, daļēji tik saglabātas vietējās kultūras.

Reformācija Vācijā. 1517.gadā pret pāvesta varu sāka uzstāties Vitembergas universitātes profesors un mācīts mūks Mārtiņš Luters. Līdz ar Lutera uzstāšanos sākās reformācija – cīņa par baznīcas pārkārtošanu. Reformācijā piedalījās lielākā daļa pilsētnieku, zemnieku, bruņinieku un arī daļa firstu. Jauno reformēto baznīcu sāka saukt par protestantu baznīcu, vēl vēlāk – par luterāņu baznīcu.
Ziemeļvācijā firsti veica baznīcas reformu Lutera ieteiktajā variantā. Viņi slēdza klosterus un sagrāba savās rokās katoļu baznīcas zemi. Firsts savā valstiņā kļuva par baznīcas galvu.

Reformācijas izplatība pasaulē. Tūlīt pēc Vācijas tā sāka izplatīties arī citās Eiropas zemēs. Katoļu baznīca zaudēja savu agrāko varu. Visur apsmēja tās neizglītotos kalpotājus un iespieda karikatūras par pāvestu un garīdzniekiem.
Anglijā, Dānijā un Zviedrijā reformāciju veica karaļi ar muižnieku atbalstu, kas saņēma ievērojamu daļu katoļu baznīcai atņemto zemju.
Šveicē un Nīderlandē reformāciju veica bagātā un ietekmīgā buržuāzija.

Anglikāņu atdalīšanās no Romas. Anglijas kristīgās baznīcas ar Romu pilnīgi tika pārtraukti 1534.gadā, kad ar "Aktu par virsvaldību" Anglijas parlaments pēc Indriķa VIII norādījuma pasludināja karali par anglikāņu baznīcas galvu. Pakāpeniski tika aizliegti maksājumi par labu Romas kūrijai un atcelta pāvestu augstākā jurisdikcija attiecībā uz anglikāņu garīdzniecību; tiesības iecelt bīskapus un arhibīskapus ieguva karalis. Likvidēja ap 700 klosterus, bet klosteru zemi konfiscēja par labu kronim un muižniecībai; dievkalpojumus sāka noturēt angļu valodā. No angļiem prasīja pilnīgu pakļaušanos jaunajai baznīcai, par tās pamatprincipu noliegšanu ieveda sodus, pat nāves sodus.
Pēc Indriķa VIII un viņa dēla Eduarda VI nāves kādu laiku virsroku guva feodāli katoliskā reakcija, jo valdīja katoliete Marija Tjūdore, kuru par reformācijas darbinieku vajāšanu iesauca par "asiņaino." Tomēr anglikānisms galīgi uzvarēja,valdot karalienei Elizabetei I, kas ar parlamenta aktu 1563.gadā pasludināja anglikāņu baznīcas "39 pantus" par angļu ticības apliecinājumu.

Katoļu baznīcas garīgo un politisko ietekmi stipri grāva tautas kustības pret baznīcu, laicīgajiem feodāļiem. Tās parasti izpaudās reliģisko ķecerību veidā. Ļoti spēcīgs trieciens katolicismam bija husītu kustība Čehijā XV gs., vēlākais zemnieku karš un reformācija Vācijā u.c. zemēs. Reformācijas rezultātā no katoļu baznīcas atkrita daudzas reliģiskās draudzes Anglijā, Skandināvijā, daļā Vācijas, Šveicē un vairākās citās zemēs, kur izveidojās savas protestantu baznīcas.

Vatikāna cīņa pret reformāciju. Tomēr daudzi feodāļi uzskatīja, ka katoļu baznīca ir visuzticamākais sabiedrotais tautas masu pārvaldē un atbalstīja to. Pāvestu atbalstīja Vācijas ķeizars, Dienvidvācijas firsti, Spānijas un Polijas karaļi. Ar viņu palīdzību pāvests sāka uzbrukumu reformācijai. Katoļu baznīca šais zemēs stipras pozīcijas saglabājusi vēl šobaltdien.
Inkvizīcija ar jaunu sparu metās apkarot reformatorus un citādi domājošos – ieslodzīja cietumos, spīdzināja un dedzināja uz sārtiem. Lai neļautu ticīgajiem lasīt ķecerīgas grāmatas, pāvests izdeva katoļiem aizliegto grāmatu sarakstu, kuru turpmāk pastāvīgi papildināja. Pilsētu laukumos grāmatas dedzināja sārtos.
1540.gadā cīņai ar reformāciju nodibināja „Jēzus biedrību” jeb Jezuītu ordeni, kas viltības un nežēlības ziņā pārspēja visu. Jezuītu ordenis guva tīri labas sekmes reformācijas kustības apkarošanā - zem pāvesta varas palika Polija, Čehija, Itālija un Dienvidvācija. Šais valstīs arī ilgāk saglabājās feodālā iekārta.
Dažviet šī cīņa pieņēma gluži šausminošu raksturu, kā, Piemēram, Francijā, kur tā saucamā Bērtuļa nakts 1572.gadā izvērsās par masu slepkavību nakti. Romas pāvests ne tikai atzina šīs slepkavības par pareizām, bet tām par godu Romā sarīkoja uguņošanu.

1948.gadā nodibināja Starptautisko katoļu savienību.
Pijs XII 1965.gada 18.novembrī izziņoja „dogmatisko konstitūciju.”
Pāvils VI 1968.gada 3.jūnija svētku uzrunā noformulēja katoļu baznīcas nemaldības postulātus.
2000.gada rudenī katoļu baznīca atkal sevi paziņoja par atjaunotu un pārāku pār citām konfesijām.

Vatikāna pretkomunistiskā politika. Pēc kara Vatikāns ieturēja politiku, kas bija vērsta pret PSRS, cieši sadarbojās ar ASV un citām Rietumvalstīm "aukstā kara" gados. ASV, Austrijas un Francijas bīskapi demonstrēja savu nepatiku pret PSRS līdera Ņ.Hruščova vizūiti šajās valstīs 1959. un 1960.gados. Tāpat Vatikāna ietekmīgākās aprindas - kardināls Otaviani u.c. naidīgi izturējās pret Itālijas prezidenta Gronki vizīti PSRS 1960.gadā.
Mūsdienās Vatikāns uztur diplomātiskās attiecības ar vairāk nekā 60 valstīm, to skaitā arī ar tādām, kur izplatītas nekristīgas reliģijas.
1960.gada augustā Minhenē (Vācija) notika 37.starptautiskais eiharistiskais kongress ar daudzu kardinālu un  bīskapu, tai skaitā pāvesta legāta, piedalīšanos, un tas demonstrēja savu antikomunistisko attieksmi. Piemēram, bīskapi Vendelis, Spelmans u.c. teica sprediķus, kas bija vērsti pret sociālistisko valstu no metni.

Katoļu Vecā derība. Tajā ir 46 grāmatas. Papildus 39 luterāņu grāmatām ir vēl Tobija, Judītes, Makabeju pirmā un Makabeju otrā, Gudrības, Sīraha dēla un Baruha grāmatas. Katoļu tradīcijā par apokrifiem tiek uzskatīti visi tie darbi, kuru autori it kā (!) nav zināmi.  

Katoļu ticības mācības īpatnības. Ticības mācības galvenajos jautājumos katolicisms maz atšķiras no pareizticības. Tāpat kā pareizticība, tas sludina ticību dievišķajai Trīsvienībai; Dievam tēvam, kas radījis pasauli, viņa dēlam Jēzum Kristum "pasaules pestītājam" un svētajam garam. Tomēr katolicismam ir savas īpatnības tiklab ticības mācības un kulta ziņā, kā arī baznīcas organizācijā.
Par savas ticības mācības avotu katolicisms uzskata svētos rakstus - t.i. Bībeli un svētos nostāstus jeb tradīciju - mutvārdu nostāstus, baznīcas koncilu lēmumus, Romas pāvestu spriedumus. Katoļu baznīca par kanonisku atzīst Bībeli tikai latīņu valodā, kas nav saprotama lielākajam vairumam ticīgo. Viduslaikos pāvesti un bīskapi pat aizliedza lasīt Bībeli, bet mūsdienās katoļu baznīca prasa, lai Bībeli un tās izskaidrojumu izdotu tikai ar iepriekšēju baznīcas cenzūru. Tas, ka tradīcija līdztekus Bībelei tiek atzīta par ticības mācības avotu, dod iespēju pāvesta varai pielāgot katolicismu mūsdienu apstākļiem, noteikt arī jaunas dogmas.
Viena no galvenajām katolicisma atšķirībām no citiem kristiānisma virzieniem ir mācība par Romas pāvesta virskundzību baznīcā. Katolicisms to uzskata par "Kristus vietnieku zemes virsū" un "apustuļa Pētera pēcteci." Šī tēze katolicismā ir dogma, t.i. viens no ticības mācības galvenajiem punktiem, kas obligāts katram ticīgajam.
Katoļu baznīcai raksturīga arī pāvesta nemaldības dogma, ko pieņēma gan tikai 1870.gadā.

Nedēļas pirmās dienas svinēšanu septītās dienas vietā ievada katoļu baznīcas Laodiķejas koncils 364.gadā.
Zemošanos nāves rīka - krusta zīmes priekšā ieveda bīskapa Miletija laikā 360.gadā.
Mirušo pīšļu un svēto relikviju godināšanu - arī IV gs.
Sveču lietošanu dievkalpojumos - Pāvests Vigīlijs ap 545.gadu.
Zeltā darināti tērpi mācītājiem - ap 600.gadu.
Dievmātes Marijas pielūgšana - IV gs.
Apslacīšana ar ūdeni kristībās pagremdēšanas (simbols - miris grēka dzīvei) vietā - 682.g.
Marijas "debesīs uzņemšanas" svētki - sākot ar 813.gadu.
Aizlūgšanas par mirušajiem - sākot ar IX gs.
Pēdējā svētīšana pirms miršanas - 550.g.
Mācība par šķīstīšanu ugunī - VI gs.
Uzņemšana svētajos - 993.g.
Dievkalpojumi vairākumam nesaprotamajā latīņu valodā - 600.g.
Lajiem aizliegums lasīt Bībeli - Tulūzas koncils 1213.g.
Laulību aizliegums garīdzniekiem - 1204.g.
Grēku izsūdzēšana ne Dievam, bet priesterim - Laterāna koncils 1213.g.
Grēku atlaižu (indulgences) pārdošana par naudu.
Pāvesta nemaldīguma dogma - 1870.g.
Svētā inkvizīcija, spīdzināšanas un dedzināšanas - XII gs.
Nekas no visa šī saraksta nav Kristus mācība no Jaunās Derības. 

Katoļu baznīcas organizācija. Tā izceļas ar stingru centralizāciju, tai ir monarhistisks un hierarhisks raksturs. 
Katoļu baznīcas priekšgalā atrodas Romas pāvests, kuram pakļauti kardināli, arhibīskapi un bīskapi - no tiem, savukārt, atkarīga zemākā garīdzniecība.
Garīdzniecība katolicismā ir sava veida noslēgta kasta, kas uzstājas starpnieces lomā starp cilvēkiem un Dievu un kam, saskaņā ar katoļu mitoloģiju, sevišķs pārdabisks spēks, kas nepieciešams "dvēseles pestīšanai" - "Dieva žēlastība." Katoļu garīdzniecībai obligāta ir bezlaulība (celibāts). Celibātu pāvesta vara nodibināja XI gs. kā pasākumu, kam bija jānovērš, lai tai laikā milzīgās baznīcas muižas neizlaupa precētie garīdznieki, un jāveicina baznīcas disciplīnas nostiprināšanās.
Katoļu baznīcai ir milzīgs aparāts reliģiskajai propagandai. Garīdzniecības armija ir katoļu baznīcas mugurkauls: visā pasaulē to ir ap 400 000, bet mūku ordeņu locekļu (sieviešu un vīriešu) - vairāk kā 1 200 000. Ietekmīgākais, bagātākais un politiski ietekmīgākais ir jezuītu ordenis, kurā ir ap 35 000 locekļu. Vislielākā tā organizācija atrodas ASV, un tajā ir vairāk nekā 8000 locekļu. Ordenis ir antikomunistiski noskaņots, jezuīti ieņem vadošos amatus Vatikānā, tā propagandas un diplomātijas orgānos.
Daudzās masu laicīgās organizācijas, ko kontrolē katoļu baznīca, parasti apvienotas asociācijās, kādas ir "Katoļu rīcības" organizācijas. Piemēram, Itālijā "Katoļu rīcība" apvieno katoļu sieviešu, jaunēkļu un jaunavu, studentu, zinātnieku, mākslinieku u.c. savienības. Katoliskās masu organizācijas ir baznīcas, kā arī daudzās Rietumeiropas valstīs valdošo katoļu (kristīgo) partiju balsts.Vēlēšanu kampaņās šīs katoļu organizācijas propagandē par labu baznīcas atbalstītajiem kandidātiem un pret komunisma sērgu. Balstoties uz savu organizāciju tīklu, katoļu baznīca sekmīgi propagandē savu politiku plašos iedzīvotāju slāņos - strādniekos, amatniekos, pilsētniekos, sievietēs, jauniešos, kolonijās, armijā u.c. Daudzas katoliskās labdarības organizācijas padara atkarīgas no baznīcas ievērojamas nabadzīgo un atstumto ļaužu masas. Vairākās zemēs katoļu baznīcai ir izšķiroša ietekme skolu jautājumā un tiklab tās kontrolētajās skolās, kā arī valsts skolās.

Katolisms un politika. Ar katoļu baznīcu ir saistītas katoļu politiskās partijas - kristīgo demokrātu, kristīgo sociālistu u.c. Pēc II Pasaules kara tādas partijas kļuva par valdošajām Rietumvācijā, Itālijā, Beļģijā, Francijā, Holandē, Luksemburgā un citur. Politiski tās bija visai antikomunistiskas un iestājās par "auksto karu" pret PSRS. Piemēram, kanclera Adenauera vadītā kristīgo demokrātu partija aizliedza Vācijā komunistisko partiju.
Katoļu partijas balstās uz katoļu, citeiz arī uz protestantu, baznīcas palīdzību. Piemēram, VFR vēlēšanu kampaņas laikā  1957.gada septembrī katoļu bīskapi publicēja vēstījumu, kurā ticīgos aicināja balsot par tiem kandidātiem, "kuru kristīgie principi ir zināmi."

Katolisms un zinātne. Daudzus gadsimtus katoļu baznīca ar pāvestu priekšgalā vajāja zinātni un daudzus progresīvās domas pārstāvjus sadedzināja uz sārta kā ķecerus. Pāvesti un baznīca saskatīja zinātnes sasniegumos nopietnas briesmas baznīcas monopolam sabiedrības garīgajā dzīvē. Mūsdienu katoļu baznīcas vadītāji, būdami tagad spiesti rēķināties ar  ar zinātnes sasniegumiem, arvien biežāk apgalvo, ka neesot principiālu pretrunu starp reliģiju un zinātni. Patiesībā katolisms, slēpdamies aiz skaistām deklarācijām, ka ir nepieciešama sadarbība starp reliģiju un baznīcu, cenšas iegūt kontroli pār zinātni vai arī tās sasniegumus interpretēt sev izdevīgā veidā.

Magdalēnas patversmes skandāls. 2003.gadā tas atklājās pasaulei. Tika pierādīts, ka īru vientuļās mātes un prostitūtas te tika turētas katoļu mūķeņu uzraudzībā. Izdzīvojušajām kā materiālo kompensāciju izmaksāja 43 miljonus ASV dolāru.

2009.gadā tika noskaidrots, ka Bostonas eparhija slēpa 70 garīdznieku seksuālo varmācību attiecībā pret tūkstošiem bērnu. Tagad ap 3000 katoļu garīdznieku visā pasaulē tiek apsūdzēti pedofīlijā. 2/3 katoļu bīskapu aizstāvēja apsūdzētos.

Romas Katoļu baznīca mūsdienās. Mūsu dienās pasaulē esot pāri par pusmiljardu katoļiem. Eiropā katolicisms izplatīts Itālijā, Spānijā, Portugālē, Francijā, Vācijā, beļģijā, Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Lietuvā, daļēji Latvijā, Ukrainas un Baltkrievijas rieteņu apgabalos, Dienvidamerikas valstīs.

Romas Katoļu baznīca Latvijā. No XII gs. vācu bruņinieku ordeņi aktīvi centās ieviest katoļu ticību Baltijā, kas atbilda vācu feodāļu un Vatikāna interesēm.
II Pasaules kara beigās no krievu okupantiem Latvijā aizbēga katoļu baznīcas bīskapi Jāzeps Rancāns, Boļeslavs Sloskāns, Antonijs Urbšs.

Raksti.
Indulis Ķeniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.