Aliens

Ludviķis VII Jaunais (1137.–1180.g.)

Francijas karalis no 1137. līdz 1180.gadam, Otrā krusta kara organizētājs un dalībnieks.

Radniecība. Sieva – Akvitānijas Alionora.
Brālis – Anrī (Reimsas arhibīskaps un cisteriāņu abats).

Dzīvesgājums.
Dalība Otrajā krusta karā. 1146.gada Lieldienās Vēzeles pilsētā Klervas Bernards pacēla krustu Ludviķa VII un tā galma priekšā, kā rezultātā visa franču aristokrātija nosolījās doties karagājienā uz Svēto zemi. Bernardu atbalstīja arī pāvests Eigēnijs III, kas bija pateicību parādā Bernardam par nokļūšanu Vatikāna galvgalī. Tika uz nebēdu tirgotas induligences un grēku atlaides.
Edesas iekarotāja nogalinātā Zengi vietā bija stājies Nuradins – talantīgs un ambiciozs cilvēks.
Ludviķa VII karagājiens labi aprakstīts Dēlas Odona, Sendenī abatijas mūka hronikā. Krusta karotāji pārcēlās pāri Bosforam. Konrāda III armija apmaldījās kalnos. No kalniem turki tos apšaudīja ar bultām. Galu galā izmocītie vācu krusta karotāji pagrieza atpakaļ. Aiz tiem palika līķu kalni – bojā gāja 30 000 kareivju. Atlikušie pievienojās franču karagājienam.
Tikmēr Ludviķa VII karaspēks pagāja garām Smirnai, Pergamai un nonāca Efesā. Te bizantiešu imperators brīdināja, ka tālāk ceļā ir stājušies turki un piedāvāja karaļa karaspēkam še pārziemot. Taču Ludviķis VII atteicās un vēlējās turpināt pārgājienu.
Hronists Tīras Vilhelms rakstīja: „Tie [turki] iedzina mūsu karaspēku patiesi bēdīgā stāvoklī.”
Pirmā kauja starp musulmaņiem un franču krustnešiem notika Deservionas līdzenumā. No visa karaspēka tikai templiešiem bija kaujas pieredze. Turki tikām frančus bija pilnīgi sakāvuši. Tad Ludviķis VII lūdza templiešu maģistram Eirāram de Bāram palīdzību. Tie spēja saglābt karaspēka atliekas un pat aizvest tās līdz Antālijas ostai. Šeit franču baroni kategoriski uzstāja, lai Ludviķis VII dotos uz Franciju pa jūru, bet karaspēks lai ietu pa sauszemi. Ludviķis VII saņēma bizantiešu vietvalža solījumu pavadīt kājām palikušos kareivjus, virsniekus un svētceļniekus līdz Sīrijai, un aizbrauca. Bizantieši neturēja solījumu un visi krita no bada vai turku gūstā.
Tikām Ludviķis VII, franču bruņinieki un templieši ar Eirāru de Baru priekšgalā trīs nedēļas peldēja pa jūru, kurā plosījās vētra. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, krustnešiem atkal izdevās sapulcināt visai palielus spēkus: gan Jeruzālemes iedzīvotāji, gan templieši un hospitālieši deva daudz savu karotāju.
Un tā 1148.gadā šī armija nedevās vis atbrīvot Edesu, bet gan uzbrukumā Damaskai. Tas ārkārtīgi nepatika templiešiem, taču Ludviķis VII viņos neieklausījās. Tikām Damaskas aplenkums nevedās un ievilkās. Saracēņiem ieradās papildspēki.
Te vēsturnieki bieži raksta par templiešu nodevību. Viņiem piedēvēja nauda saņemšanu: trīs mucas ar zeltu, kas atverot esot kļuvis par varu. Skaista pasaka, bet nekas vairāk.
Realitātē templieši patiesi nevēlējās Damaskas ieņemšanu, jo Damaskas valdnieki simpatizēja Jeruzālemes karaļvalstij un bija tās sabiedrotie. To ieņemot, kristiešiem turpmāk vieniem pašiem būtu jācīnās ar Nuredinu.
Tādējādi templieši atkāpās no Damaskas un līdz ar to kara iznākums bija izšķirts – mājās bija jādodas arī Ludviķim VII. Eirārs de Bārs Ludviķi VII pavadīja uz Franciju.
Lai iegūtu līdzekļus krusta karagājienam, Ludviķis VII vērsās ar lūgumu pie templiešiem, kas šādu kredītu arī izsniedza. Tas bijis tik liels, ka bezmaz iztukšojis pašu templiešu kasi, taču līdz ar to Francijas kronis nonāca ordeņa finansiālā atkarībā. Ludviķis VII bija pirmais no ietekmīgajiem Ordeņa debitoriem. 

Saites.
Franču karaļi (843.-1824.g.).