Meklējot dievu-astronautu pēdas senajā Ēģiptē: vai Kušas vicekaraļa Amonhotepa-Huja kapeņu sienu gleznojumā attēlota daudzpakāpju pilotējama raķete?
- Detaļas
- Publicēts 28 Augusts 2024
- Autors Laika Ceļotājs
Amonhoteps-Hujs, XVIII dinastijas faraona Tutanhamona valdīšanas laikā 1333.–1323.g.pmē. bija Kušas vicekaralis, Nūbijas provinču augstākais pārvaldnieks. Īstais Kušas vicekaraļa vārds bija Amonhoteps, taču viņam labāk patika, ka viņu sauc par Huju (angļu transliterācijā – Huy), kas ir šī vārda deminutīvā forma.
Zinātniskajā literatūrā ar šifru TT40 apzīmētās Huja kapenes atrodas Tēbu nekropoles dienvidu daļā, mūsdienās par Kurnetmuraju (Qurnet Murai) sauktā pakalnā. Tās ir vienas no nedaudzajām kapenēm, kuras var droši datēt ar Tutanhamona valdīšanas laiku.
Kapeņu arhitektūrā un sienu gleznojumos vērojams klasiskā kanona un Amarnas stila sajaukums.
Huja kapeņu sienu gleznojumos attēlota Kušas vicekaraļa dzīve un ikdiena: šie sienu gleznojumi ir vērtīgs informācijas avots, kas palīdz eģiptologiem labāk izprast vicekaraļa pienākumus un pilnvaras.
Kādā no šiem gleznojumiem daudziem labi zināmais rakstnieks Zakarijs Sitčins saskatīja pat detalizētu raķetes zīmējumu. Viņš gan aplūkojis nelielu, no konteksta izrautu gleznojuma fragmentu. Turklāt savai interpretācijai izmantoja nevis gleznojuma oriģinālu, bet gan mākslinieka zīmētu kopiju.
Kas tas ir par gleznojumu? Kas tajā attēlots patiesībā? Vai daudzpakāpju pilotējamās raķetes zīmējums, vai arī ziedojumu galds ar zelta Nūbijas ainavu uz tā?
Amonohotepa-Huja dzīvesgājums
Savu ierēdņa karjeru Amonhoteps-Hujs, iespējams, sāka pie Kušas vicekaraļa Merimozes (Merimose), XVIII dinastijas faraona Amonhotepa III valdīšanas laikā. Ir zināms, ka Kušas vicekaralim Merimozem kalpoja vēstuļu rakstītājs Amonhoteps, kuru, iespējams, var identificēt ar Huju.
Tutanhamona valdīšanas laikā Hujs tika iecelts par “Kušas ķēniņa dēlu, dienvidu valstu pārraugu” – tas ir, par Kušas vicekarali. Hujs uzcēla Tutanhamona templi Lejasnūbijas pilsētā Farasā, kas bija senēģiptiešu administratīvais centrs, no kura tika pārvaldītas Nūbijas provinces.
Ēģipte un Nūbija XVIII dinastijas laikā
XVIII dinastijas sākumā, kad hiksu iebrucēji bija padzīti no Ēģiptes ziemeļiem, faraons Amonhoteps I nolēma nostiprināt savu ietekmi Nūbijā un padarīt to par koloniju, iekarojot seno Kušas karalisti.
Jauno provinci, ko sauca par “Ta-Seti” (Loka valsts), jo tās iedzīvotāji izmantoja raksturīgu ieroci – loku un bultas, tieši pārvaldīja ēģiptiešu ierēdņi, kuri savukārt bija pakļauti Nūbijas vicekaralim, ko ēģiptieši apzīmēja ar titulu “Kušas karaļa dēls, dienvidu valstu pārraugs.” Kušas vicekaralim darbā palīdzēja divi armijas komandieri “Kušas strēlnieku priekšnieki”: pirmais atbildēja par ziemeļiem (Vavatu, Lejasnūbiju), bet otrs – par dienvidiem (Kušu, Augšnūbiju).
Ēģiptieši, protams, atšķīra Lejasnūbiju (Vavatas valsti), kas atradās starp pirmajām (Asuāna) un otrajām krācēm, un Augšnūbiju (Kušas valsti), kas stiepās no otrajām līdz ceturtajām krācēm. Ēģiptiešu vara tur beidzās. Tādējādi Huja pakļautībā nodotā teritorija pletās no Neknebas (Elkab) līdz Nesutaju (Nesuttauy), līdz galapunktam vietā, ko sauca par karoju (Karoy), kas, iespējams, atbilst Barkala kalnam.
Nūbijai bija ļoti svarīga vieta Senās Ēģiptes lielvalsts ekonomikā, jo tā bija galvenā zelta piegādātāja, īpaši no Vavatas valsts. Nūbija arī nodrošināja vergu darbaspēku un deva Ēģiptes armijai un policijai labus strēlniekus.
Kušas ciltīm bija interesanti un iespaidīgi nosaukumi: “Rētas,” “Bižu nēsātāji,” “Tie, kas ģērbjas ādās,” “Apdegusī Nehesju seja,” “Cirtaini mati.” Ja Nūbijas elite bija padevīga un lojāla Ēģiptei, tad šajos reģionos dzīvojošas ciltis gan nebija tik lojālas; tās bieži un regulāri sacēlās pret Ēģiptes koloniālo varu, apdraudot zelta piegādes. Ēģiptes varas iestādes šādas sacelšanās apspieda ar policijas vai armijas palīdzību. Nemiernieki tika savaņģoti un nosūtīti uz Ēģipti, kur viņus izmantoja kā vergus.
Protams, tikai reģioni, kuri atradās tiešā Ēģiptes pakļautībā (Nūbija un Retena – ēģiptiešu kontrolētais Izraēlas/Palestīnas un Sīrijas apgabals), gādāja Ēģiptei gūstekņus un vergus. Divi uz Tutanhamona apaviem attēlotie gūstekņi ir aziāte un nūbietis. Viņi pārstāvēja deviņus lokus, kas bija tradicionālie Ēģiptes ienaidnieki.
Ēģiptes mākslā vispārējs noteikums bija attēlot ārzemniekus reālistiski vai dabiski; Amarnas periodā šis noteikums bieži tika pārspīlēts līdz karikatūrai, kā tas ir redzams, piemēram, sienu gleznojumos ģenerāļa Horembas virszemes kapelā Sakārā vai uz kāda tēlniekiem domāta modeļa, kas uziets Amarnā un tagad glabājās Metropolitēna muzejā: zemas uzacis, spēcīga piere, plakans, pamatnē iegrimis deguns, akcentētas grumbas, biezas lūpas ar pavērtu muti un pērļotas acis. Tas atspoguļo ēģiptiešu pārākuma apziņu un nievājošo attieksmi pret visu, kas nepiederēja Ēģiptei.
Amonhotepa-Huja TT40 kapeņu gleznojumos var redzēt atšķirību starp nūbiešu vadoņiem, kas ir izteikti negroīdi, un ievērojamu ēģiptiešu dēliem. Tomēr, kāpēc Lejasnūbijas priekšnieks “Miāmas (tagadējā Aniba) princis Hekānefers,” “karaļa sandaļu nesējs,” “Divu zemju kunga ceremoniālais krēsla nesējs” ir attēlots kā nūbietis? Hekānefers (tipisks ēģiptiešu vārds) uzauga Ēģiptes galmā, tiešā tuvumā valdniekam, kuram viņš bija uzticīgs. Viņa kapenes, kas atrastas Anibā, ir iekārtotas ēģiptiešu stilā un viņš tur attēlots kā tipisks ēģiptietis. Tāpēc nevajadzētu piešķirt pārāk lielu nozīmi šiem Hekānefera attēlošanas veidiem. TT40 kapeņu sienu gleznojuma nodevu ainā Hekānefers pilda nūbiešu vadoņa funkciju un līdz ar to ir attēlots kā nūbietis, kamēr citur viņš tiek attēlots kā ēģiptiešu augstmanis. Šī koloniālā akulturācija nodrošināja nepieciešamo lojalitāti, jo Hekānefers kontrolēja Alakas ielejas reģionu, kas bija Nūbijas galvenais zelta avots.
Gleznojumos ādas krāsas atšķirības starp melno un tumši brūno ir vairāk saistītas ar mākslinieku vēlmi atšķirt uzgleznotos personāžus, nevis parādīt nūbiešu neviendabīgumu.
Tituli
Jau Amenhotepa IV/Ehnatona valdīšanas laikā Hujam bija piešķirti iespaidīgi tituli:
• “Valdnieka vēstnesis visās zemes,”
• “Dievs tēvs,”
• “Vēdekļa nesējs pie valdnieka labas rokas,”
• “Amona lopu vadītājs Kušas zemē,”
• “Divu zemju valdnieka zelta zemju galva,”
• “Viņa majestātes drosmīgā kavalērija.”
Kapenēs gan minēts tikai viens Amonhotepa-Huja tituls: “Dievišķais tēvs, Dieva mīļotais.” Tas, iespējams, saistīts ar Tutanhamona templi, kuru Farasā, Nūbijā, uzcēla Hujs, būdams Kušas vicekaralis un dienvidu zemju pārvaldnieks.
Ģimene
Hujs ir cēlies no dižciltīgas ģimenes, ko arī atspoguļo viņa prinča tituls. Huja ģimene:
• Huja māte Vnēra (Wnher) ir attēlota aiz dēla, kad viņš pēc iecelšanas Kušas vicekaraļa amatā atstāj templi Karnakā.
• Tēvs nekur nav minēts. Iespējams, tāpēc, ka Huja tēvs, būdams augsta amatpersona, bija pārāk lojāls Ehnatonam un to nebija iespējams piedot.)
• Dēli: Hujam bija vismaz divi dēli. Pirmais dēls Tjuri (Tjury) bija “ķēniņa sūtnis.” Otrais dēls Pasers (Paser) bija “zirgu uzraugs”’ un faraonu Eijes un Horemheba laikā ieņēma Nūbijas (Kušas) vicekaraļa amatu.
Centieni izdzēst no vēstures
Nezināmu iemeslu dēļ tika aizskarta Huja piemiņa. Huja attēli ir pelēcīgā nokrāsā, kas liecina, ka kāds viņu mēģināja izdzēst no vēstures, tādējādi atņemot viņam tiesības uz mūžīgo pēcnāves dzīvi. Ramzesīdu periodā Huja attēli tika pārgleznoti, tiesa nedaudz rupjāk. Taču Huja vārds tika cienīts. Iespējams, ka tas bija tikai īslaicīgs apkaunojums. Jādomā, ka viņa dēls Pasers, kurš pēc tēva nāves ieņēma augsto Kušas vicekaraļa amatu, atjaunoja sava tēva attēlus.
Arī Tutanhamona kartušas tika sabojātas, saglabājot tikai Amona un Ra vārdu, kas iespējams bija daļa no “damnatio memoriae”, respektīvi atmiņu izdzēšanas, kas skāra visas Amarnas perioda augstās amatpersonas.
Kapenes TT40
Hujs ir vienīgais zināmais Tutanhamona valdīšanas laika ierēdnis, kura kapenes tika atrastas Tēbu nekropolē, netālu no Ķēniņu ielejas.
Izpētes vēsture
Pirmos Huja kapeņu sienu gleznojumu aprakstus veica slavenais franču eģiptologs, Rozetas uzraksta atšifrētājs Ž.F.Šampoljons, kurš kapenes apmeklēja 1829.gadā. Pateicoties franču eģiptologa, gleznotāja un grafiķa N.Hota zīmējumiem, eģiptologu rīcībā ir daudzas kapeņu gleznojumu ainas, jo oriģināli spēcīgi bojāti vai pat nav saglabājušies. Kapenes TT40 “Karaliskās prūšu ekspedīcijas” laikā (1842.–1845.g.) apmeklēja arī vācu eģiptologs K.R.Lepsiuss, kurš licis sienu gleznojumus nokopēt Ēriham Veidenbaham.
1926.gadā Nina de Garisa Deivisa un Alans Gārdiners ar Ēģiptes Pētniecības biedrības atbalstu publicēja detalizētu kapeņu aprakstu ar nosaukumu “Nūbijas vicekaraļa Huja kapenes Tutanhamona valdīšanas laikā” (“The tomb of Huy, Viceroy of Nubia in the reign of Tutankhamun”).
Modernajos laikos kapenes ilgu laiku tika izmantotas kā stallis un šajā laikā apmetums, uz kura bija uzgleznoti krāsainie sienu gleznojumi, atdalījās no porainā kaļķakmens, un tika iemīdīts zemē. Laika periodā no 1960.gada līdz pat mūsdienām dažās vietās kapeņu sienu gleznojumi tika neatgriezeniski sabojāti, laupītājiem mēģinot izgriezt no sienas gleznojumu fragmentus.
Kapeņu arhitektūra
Nepabeigto Amonhotepa-Huja kapeņu vispārējais plānojums ir apgriezta T burta formā, kas atspoguļo pēcamarnas periodā notikušu atgriešanos pie klasiskā kanona. No šī pēdējā perioda kapenēs turpinās garas telpas (“T” garā atzara) transformācija tumšā stabu zālē ar nišu galā.
Ieeja ir 2,75 metrus gara un noved garā telpā, kuru krusto šķērsvirziena zāle (transverse hall), kuras abi – ziemeļu un dienvidu – spārni ir 590 metrus gari un 1,90 metrus plati. Sienas ir izliektas bez taisniem leņķiem. Tālāk 2 metrus gara eja ved uz gandrīz kvadrātveida zāli (katras malas garums ir 5,80 m) ar četrām kvadrātveida kolonām. Tā beidzās ar nelielu nišu, kas bija paredzēta statujai. Šaura un sekla šahta, kas ved uz zemu, nepabeigtu pazemes telpu, parādās zemē netālu no kolonnu zāles ziemeļu sienas. Klintīs izcirstās pazemes telpas zem kapelas ir izlaupītas un šķiet, vairākas reizes izmantotas. Nav pat saglabājušies priekšmeti ar Huja vārdu.
Kapella pēc kompasa ir orientēta ziemeļu-dienvidu virzienā. Taču simboliski (tas ir, attiecībā pret Nīlu un Saules gaitu) kapenes ir orientētas austrumu-rietumu virzienā.
Sienu gleznojumi
Tikai garā šķērsvirzienu zāle pilnībā ir klāta ar sienu gleznojumiem.
Šķērsvirzienu zāles austrumu sienas ziemeļu daļas gleznojumos attēlota Amonhotepa-Huja iecelšana Kušas vicekaraļa amatā. Faraons Tutanhamons sēž tronī uz paaugstinājuma zem nojumes, ko balsta lotosa formas kolonnas.
Faraona vārdā (jaunais valdnieks, iespējams, vēl bija pārāk jauns, lai pats izdotu dekrētus) Huju viņa amatā oficiāli ieceļ anonīms “Kases pārzinis,” bet eģiptologi pieļauj, ka viņa vārds bija Meryre vai Maya. Uzrakstā teikts: ”Kases pārzinis sacīja: “Tā saka faraons: tev tiek nodota (zeme pārvaldībā) no Nekheb līdz Neswet-tawy.” Šis īsais teksts ir ļoti svarīgs, jo norāda Kušas vicekaraļa pilnvaru robežas. Huja pārvaldībā tika nodota plaša teritorija, kas sniedzās no Elkabas līdz pat Nīlas ceturtajām krācēm.
Šķērsvirziena zāles austrumu sienas dienvidu daļas gleznojumos attēlots kā Hujs dodas uz savu Nūbijas vicekaraļa rezidenci Farasā, kur uzrauga kā tiek ievāktas nodevas un pēc tam, piekrāvis pilnus kuģus ar dažādām vērtīgām precēm, dodas uz Tēbām.
Šķērsvirziena zāles rietumu sienas dienvidu daļas gleznojumos parādīta nūbiešu ierašanās ar nodevām Tēbās, kur Hujs tās nodod faraonam Tutanhamonam. Āzijas iedzīvotāji ar nodevām ir attēloti uz tās pašas sienas, tikai ziemeļu daļā. Abas dāvanu/nodevu atvešanas ainas ir uzgleznotas uz rietumu sienas, kur ir labāks apgaismojums un tāpēc, tās ir pirmās, ko apmeklētājs ierauga, ieejot kapelā, tādējādi akcentējot šo gleznojumu nozīmi mirušajam kapeņu īpašniekam.
Lepsiusa un Ninas Deivisas (Metropolitēna muzejs, Ņujorkā) izgatavotās gleznojumu kopijas ļauj rekonstruēt gandrīz visu sienas ainu.
Slavenākā aina atrodas šķērsvirziena zāles rietumu sienas dienvidos, kas no ziemeļu daļas atdalīta ar eju. Šajā ainā parādīta nūbiešu delegācija. Viņi visi ir attēloti ar tumšu ādas krāsu un ar ļoti eksotisku apģērbu.
Nūbiešu delegācija ir atvedusi sev līdzi ne tikai zeltu, bet arī mēbeles, atzveltnes krēslus, krēslus, taburetes, to skaitā arī salokāmas taburetes un galvas balstus, ieročus, lokus, bultas un vairogus, ratus, kuros veda princeses, ziloņu ilkņus un melnkoka baļķus. No visām dāvanām īpaši izceļami nūbiešu zeltkaļu veidotie krāšņie zelta dārzi, kuri nolikti faraona priekšā uz trim ziedojumu galdiem.
Šķērsvirziena zāles dienvidu un ziemeļu sienu gleznojumos Hujs attēlots mirušo rituālu laikā un dievu priekšā. Gaitenī, kas ved uz kolonnu zāli, attēlots Ozīriss.
Zeltkaļu meistardarbs – zelta dārzi
Sākot ar XVIII dinastijas faraoni Hatšepsuti un beidzot ar pēdējo šīs dinastijas faraonu Tutanhamonu, kā dāvana faraoniem tika pasniegti detalizēti izstrādāti zelta dārzi – tie bija miniatūri Nūbijas ainavas attēlojumi ar palmām, pērtiķiem un brīviem vai sasietiem nūbiešiem.
Nūbiešu zeltkaļu veidotie zelta dārzi kā nodevas faraonam ir attēloti ne tikai Huja kapenēs (TT40), bet arī divās citās Tēbu kapenēs: TT93 (Qenamon) TT65 (Nebamon-Imyseba), kā arī divās Amarnas kapenēs: Meryre II un Houya, kur šie zelta dārzi attēloti kā daļa no XII gada nodevām, kas pasniegtas faraonam Ehnatonam.
Šie skaistie zeltkaļu mākslas darbi saturēja arī simbolisku vēstījumu ar atsauci uz mītu par saules dieva Ra aci. Seno ēģiptiešu mīts vēsta, ka saules dievs Ra, lai sodītu nepaklausīgo cilvēci, sūta savu liesmojošo aci – savu meitu dievieti (dažādās versijās tā ir lauvene Sehmeta, vai Māta). Dievs Tots, pieņēmis pērtiķa izskatu, pierunā dievieti – Ra aci – atgriezties Ēģiptē. Dievietes atgriešanās Ēģiptē sakrīt ar plūdu sākumu (plūdi, tāpat kā nodevas no Nūbijas, nāk no dienvidiem). Zelta dārza dāvana nebija tikai vienkārši dienvidu bagātība, bet tas arī simbolizēja auglību nesošos plūdus. Babuīniem / paviāniem ir arī mitoloģiska loma: viņi ar saucieniem pavada uzlecošo sauli un paceļ Mātu universālajam kungam: viņi ir saistīti ar Mātu, augstāko upuri dieviem, ko sniedz faraons, lai apliecinātu, ka pilda savus pienākumus, kurus viņam uzticējuši dievi.
Zelta dārzu attēlojumi nūbiešu nodevu ainā šķērsvirziena zāles rietumu sienas dienvidu puses gleznojumos
Tieši šādus, apbrīnojamus, trīs no zelta darinātus dārzus, Hujs, nometies uz viena ceļa, piedāvā faraonam Tutanhamonam. Attēli gan ir stipri bojāti un uz tiem uzklātā laka padarījusi tos sarkanbrūnus.
Kopā Huja kapeņu gleznojumā ir redzami trīs zelta dārzu attēlojumi:
• Divi augšējie zelta dārzi balstās uz zelta statīviem. Zem noskrāpētajām Tutanhamona kartušām attēloti divi nūbieši ar mugurām viens pret otru, saslēgti važās. Uz pjedestāla novietotajā dobumainas govs ādas grozā ir zeltainas piramīdveida būdas, kurām blakus aug palmas.
• Trešais zelta dārzs, kas attēlots apakšā, ir daudz bagātīgāks un iespaidīgāks. Uz sava veida pjedestāla atrodas galda virsma ar apbrīnojamu, no zelta veidotu Nūbijas ainavu. Visa ainava grupējas ap piramīdas formas namu. Abās pusēs piramīdveida būvei attēlots dateļpalmu mežs ar ļoti augstām galotnēm. Divas žirafes attēlotas ar paceltām galvām pret dateļu ķekariem. Ir redzami uz zemes ceļos nometušies nūbieši, kamēr citi mēģina noturēt žirafes ar tām ap kaklu apmestām virvēm. No galda virsmas nokarājās leopardu ādas un taisnstūrveida plāksnes vai audumi ar zelta diskiem/gredzeniem.
Un tieši šo trešo zelta dārza kompozīciju uz ziedojumu galda Sitčins ir interpretējis kā daudzpakāpju pilotējamās raķetes zīmējumu.
Sitčins par anunaku klātbūtni senajā Ēģiptē
Zakarija Sitčina grāmatu galvenais varonis ir anunaku-citplanētiešu civilizācija, kura apdzīvo astronomu pagaidām neatklātu Saules sistēmas planētu Nibiru. Anunnaki ne tikai vienkārši apmeklēja Zemi, bet ar gēnu inženierijas tehnoloģiju palīdzību radīja mūsdienu cilvēku un vēlāk mūsdienu Irākas teritorijā arī pasaules senāko – šumeru civilizāciju.
Anunaki darbojušies arī Senajā Ēģiptē. Saprotams, ka pēc Sitčina domām, arī piramīdas ir anunaku darbs, jo senajiem ēģiptiešiem bija nepietiekamas matemātikas un tehniskās zināšanas, lai kaut ko tādu paveiktu. Kā Z.Sitčins norādījis, piramīdu forma līdzīga kosmosa kapsulai/raķetes vadības modulim, tātad pēc formas piramīdas atveidoja anunnaku kosmosa kuģus, kas, protams, ir tikai Sitčina spekulatīvs pieņēmums, kam nav nekādu pierādījumu. Z.Sitčins pat raksta, ka seno ēģiptiešu reliģiskie teksti, kuri apraksta faraona pēcnāves ceļojumu cauri Duatai uz mūžīgo, nemirstīgo dzīvi starp zvaigznēm, patiesībā esot seno anunaku kosmisko lidojumu rokasgrāmata. Sitčins, atsaucoties uz šiem seno ēģiptiešu rakstiem un tekstiem, secināja, ka faraoni ticēja, ka viņi, pametuši savas kapenēs, ceļos uz austrumiem un pēc tam ies cauri 12 līmeņu pazemes bāzei līdz nonāks uz raķešu kuģa, kas lidos uz “neiznīcīgo zvaigzni” (ko Z.Sitčins identificēja kā citplanētiešu dzimto planētu). Z.Sitčins gan noklusē, ka Piramīdu tekstos ir runa par vairākām “neiznīcīgām zvaigznēm,” nevis par vienu. Šī nianse daudz ko maina un ne jau par labu Z.Sitčina interpretācijai. Tas bija Sitčinam raksturīgi, saīsināt citātus, izslēdzot tās teksta daļas, kas neatbilst viņa teorijai. Šajos tekstos ir aprakstīta Saules dieva Ra laiva, kura dodas no austrumiem uz rietumiem – tas ir ceļojums, ko saules dievs veic katru dienu un nakti. Tātad tas noteikti nav starpplanētu vai starpzvaigžņu lidojuma apraksts.
Tāpat 12 pazemes eju līmeņi noteikti nebija reāla vieta, respektīvi, nebija pazemes raķešu bāze, jo citādi jau sen arheologi tādas būtu atraduši. Protams, arī senas raķešu starta platformas vēl arvien nav atrastas. Līdz ar to tas nav nekas vairāk, kā aizraujošs Sitčina fantāzijas lidojums.
Raķetes zīmējums Huja kāpenēs?
Savās grāmatās “Divpadsmitā planēta” un “Kāpnes uz debesīm” Z.Sitčins raksta, ka senēģiptiešu mākslinieki augsta ierēdņa, Kušas vicekaraļa Amonhotepa-Huja kapenēs uz sienas spilgtās krāsās uzzīmējuši pilotējamu daudzpakāpju raķešu kuģi, ar kuru anunaki lidojuši kosmosā.
Attēls, ko Sitčins savās grāmatās izmanto, lai pierādītu savus apgalvojumus par seno ēģiptiešu raķetes zīmējumu, ir tikai neliels fragments no plašākas ainas sienu gleznojumā Jaunās valsts augstas amatpersonas Amonhotepa-Huja kapenēs.
Raķetes augšējā pakāpe – vadības modulis – ir piramīdveida objekts ar puslodes formas pamatni, kuru klāj apdegumi, kas, jādomā, radušies, kosmosa kuģim vairākas reizes ieejot Zemes atmosfērā. Apkārt visai pamatnes apakšai ir logi. Ap piramīdveida kajīti atrodas cilvēki, kuri acīmredzot pielūdz raķeti, dateļpalmas un žirafes. Pats raķetes apakšējais korpuss atrodas pazemes bunkurā un ir sadalīts tāpat, kā mūsdienu daudzpakāpju raķete. Pašā apakšā divi vīri, tehniķi, darbojās ar šļūtenēm un svirām. Virs viņiem atradās apaļu ciparu rinda. Z.Sitčins iztēlojies, ka bunkuru ieskauj cauruļveida šūnas siltuma novadīšanai vai kādai citai ar enerģijas apmaiņu saistītai funkcijai. Pazemes kamera dekorēta ar leoparda ādām, kas, pēc Sitčina domām, uzsvēra saikni starp faraona pēcnāves ceļojumu pēc nemirstības ar pazemes bunkurā esošo raķeti.
“Divpadsmitā planēta”
Z.Sitčins grāmatā “Divpadsmitā planēta” raksta:
“(..) zīmējumā, kas atrasts kādas tālas zemes gubernatora Huja kapenēs, vietā, kur aug dateļpalmas, virs zemes redzama raķetes galva. Raķetes korpuss, acīmredzot, atrodas pazemē, mākslīgā bunkurā, ko veido cauruļu segmenti un ir izdekorēta ar leoparda ādām.
Tāpat kā mūsdienu zīmētāji, senie mākslinieki attēloja pazemes bunkuru šķērsgriezumā. Var redzēt, ka raķete sastāv no vairākiem nodalījumiem. Apakšējā redzami divi vīrieši, kurus ieskauj izliektas caurules. Virs viņiem ir trīs apļveida paneļi. Salīdzinot raķetes galvas – benben – izmēru ar raķetes iekšienē esošo divu vīru lielumu un salīdzinot ar virszemē esošo cilvēku izmēriem, var redzēt, ka raķetes galvā, kas ir ekvivalents šumeru mu “debesu kamerai,” vieta bija vienam vai diviem cilvēkiem.”
“Kāpnes uz debesīm”
Savukārt grāmatā “Kāpnes uz debesīm” Sitčins sniedz šādu raķetes aprakstu:
“Vēl iespaidīgāks attēlojums ir atrasts slavenā faraona Tutanhamona valdīšanas laika Nūbijas un Sinaja pussalas viecekaraļa Huja kapenēs. Viņa kapenēs, kas klātas ar sienu gleznojumiem, kuros attēloti cilvēki, vietas un priekšmeti no abām zemēm, kur viņš bija vietvaldis, līdz mūsdienām saglabājies raķešu kuģa attēls spilgtās krāsās: tās apakšējais korpuss atrodas pazemes bunkurā, bet augšējais posms ar komandas moduli – virs zemes. Korpuss ir sadalīts, tāpat kā mūsdienu daudzpakāpju raķetēs, vairākās daļās. Tās apakšējā daļā divi cilvēki rīkojās šļūtenēm un svirām; virs viņiem atrodas rinda apļveida ciparnīcu.
Bunkura šķērsgriezumā redzam, ka to ieskauj cauruļveida šūnas siltuma apmaiņai vai kādai citai ar enerģijas apmaiņu saistītai funkcijai. Virs zemes augšējas raķetes pakāpes puslodes pamatne krāsainajā zīmējumā attēlota apdegusi, it kā būtu atkārtoti ienākusi Zemes atmosfērā. Vadības modulis –pietiekami liels, lai tajā varētu atrasties trīs cilvēki – ir koniskas formās un tā apakšā ir vertikāli “caurumi”. Kabīni ieskauj ainava ar dateļpalmām, žirafēm un dievlūdzējiem. Pazemes kambaris ir izdekorēts ar leopardu ādām un tas nodrošina tiešu saikni ar noteiktiem posmiem faraona pēcnāves ceļojumā uz mūžīgo dzīvi. Leoparda āda bija raksturīgs tērps, ko simboliski valkāja Šema priesteri, kad viņi veica mutes atvēršanas rituālu. Tas bija raksturīgs tērps, kuru simboliski valkāja dievi, vezdami faraonu pa Duatas “slēptās vietas slepeno ceļu” – simbolika, kas tika atkārtota, lai uzsvērtu saikni starp faraona ceļojumu un raķeti pazemes bunkurā.”
Sitčina kritika
Tas, ka Z.Sitčina grāmatās ir redzams tikai Huja kapeņu sienas gleznojuma “raķetes” ainas kontūrzīmējums, nevis oriģināla fotogrāfija, dažiem licis pat šaubīties, vai Huja kapenēs vispār eksistē šāds gleznojums.
Vai Sitčins bija krāpnieks?
Dr.Maikls Heizers pat uzskatīja, ka Z.Sitčins ir krāpnieks, jo tāds gleznojums ar it kā raķetes attēlu nemaz nav atrasts Huja kapenēs. Viņš apgalvoja, ka Z.Sitčina zīmējuma oriģināls ir atrasts kādas citas augstas ēģiptiešu amatpersonas Rekmijēra (Rekmiyer) kapenēs. Heizers pat pieļauj, ka Z.Sitčins zīmējumā dažas detaļas pats piezīmējis, jo tādas nekur nav atrodamas Rekmijēra kapeņu sienu gleznojumos: “Ir dīvaina stila un satura līdzība starp Sitčina zīmējumu un šo sienas gleznojumu netālu esošajās kapenēs. Ievērojiet konusa virsotni Sitčina vadības modulim. Vai tas ir tikai mērkaķis uz trīsstūra galda? Atceraties, Sitčins teica, ka pazemes bunkura šķērsgriezumā parādīts, ka to ieskauj cauruļveida šūnas siltuma vai enerģijas apmaiņai? Mēs redzam šos apļveida zelta priekšmetus, grozus. Vai tās varētu būt Sitčina cauruļveida šūnas? Ievērojiet leoparda ādu kaudzi. Atceraties, ko Sitčins par to teicis? Viņš saka, ka pazemes kamera ir dekorēta ar leopardu ādām un tas nodrošina saikni ar noteiktiem faraona ceļojuma posmiem, un, lai gan šajā ainā nav ne žirafu, ne dievlūdzēju, kā tas ir Sitčina zīmējumā, uz citām sienām ir tas pats templis un arī tādā pašā stilā, kas ir vēl viens pierādījums, ka tieši šeit Sitčins ņēma iedvesmu savām zīmējumam, un ja tā, tad viņš ir pievienojis daudzas detaļas, piemēram, cilvēkus, kas velk sviras, šļūtenes un apdegušu vadības moduli. Vai Sitčins manipulēja ar parastiem kapeņu sienu gleznojumiem, kuriem nav nekāda sakara ar kosmiskajiem lidojumiem? Iespējams, ka šie pierādījumi pret Sitčinu tik ilgi netika pamanīti, tāpēc, ka viņš apgalvo, ka sienas gleznojums atrodas Huja kapenēs, kaut patiesībā tas grezno Rekmijēra kapenes, tādējādi viņa pēdas bija neiespējami izsekot. Pēc 30 gadiem neviens nav varējis atrast Sitčina sienas gleznojumu Huja kapeņu fotogrāfijās, neskatoties uz to, ka šo kapeņu fotogrāfijas ir plaši izplatītas un ikvienam pieejamas.”
Acīmredzot M.Heizers neko nezināja par K.R.Lepsiusa zīmējumu. Tāpat viņš nezināja par zīmējuma faksimilizdevumu, kas glabājās Metropolitēna muzejā, Ņujorkā. Nemaz nerunājot par to, ka arī oriģināls, kaut bojāts, ir saglabājies Huja kapenēs. Citādi viņš nebūtu izteicis tik muļķīgus apgalvojumus. Lasot Heizera Z.Sitčinam adresēto kritiku, uzreiz redzams, ka kritiķis nav pietiekami kompetents eģiptoloģijā. Šāda kritika pat nāk par labu Z.Sitčina interpretācijai.
Zīmējums no Lepsiusa “Ēģiptes un Etiopijas pieminekļi” III sējuma
K.R.Lepsiusa darba “Ēģiptes un Etiopijas pieminekļi” III sējumā (1900.g.) publicētajā attēlā redzamās formas ir pietiekami dīvainas, lai rastos jautājums, kas tas ir, iekams saprot, ka tās attēlo kaut kādas ēkas – svētnīcas vai piramīdas. Nav brīnums, ka Z.Sitčins zīmējumā saskatīja raķetes attēlojumu. Tāds iespaids var rasties, ja noteiktu attēla daļu apskata izrautu no konteksta. Ap tās sauktās “kapsulas”/”vadības moduļa” malu atrodas nūbiešu galvas, kuriem no cepurēm spraucas vertikālas spalvas, nevis no logiem, kā to bija interpretējis Z.Sitčins. Smaile, kas veda uz leju, kļuvusi par leoparda asti, kas karājas gar sāniem. Apdeguma pēdas izrādās ir melnbalta vērša āda. Visi šie dekoratīvie rotājumi novietoti uz galda virsmas.
Sienas gleznojuma faksimilizdevums Metropolitēna mākslas muzejā
Tomēr sienas gleznojums eksistē! Metropolitēna muzejā tiek glabāts sienas gleznojuma faksimils, kuru 1923.–1927.gadā tempera tehnikā uz papīra veidoja Čārlzs K.Vilkinsons.
Oriģināla sienu gleznojuma fotogrāfija
Oriģinālais Huja kapeņu sienas gleznojums izskatās līdzīgs Metropolitēna muzeja faksimilam. Oriģinālais gleznojums ir stipri bojāts. Pats Z.Sitčins izmantoja mākslinieka zīmētu sienas gleznojuma kopiju un arī tikai fragmentu, kas apstiprina paša Z.Sičina teorijas, ignorējot kontekstu vai jebkādas kultūras vēstures zināšanas. Tomēr viltošanu šajā gadījumā Z.Sitčinam nevar pārmest.
Dr.Andrē Sinklēra “Sitčina raķetes attēla” analīze
Ļoti labu “Sitčina raķetes attēla” analīzi ir veicis eģiptologs Dr.A.Sinklērs rakstā “Sitčina raķetes attēlojums Amonhotepa-Huja kapenēs” ("Sitchin`s rocket in the tomb of Amenhotep-Huy"). Tātad soli pa solim izsekosim Dr.A.Sinklēra domu gājienam.
1. Vienmēr jāskata kontekstā
Kā raksta Dr.A.Sinklērs, Sitčins savā Huja kapeņu “raķetes” attēla interpretācijā nav ņēmis vēra divus svarīgus noteikumus, kas jāievēro analizējot senus mākslas darbus:
• Apskatot ikonogrāfiju vai kādu zīmējumu un gleznojumu, vienmēr jāņem vēra visa attēla konteksts, ne tikai atsevišķas detaļas. Tāpat jāpievērš uzmanība tekstam, ja tāds ir.
• Otrkārt izmantot tikai oriģinālu, maksimāli izvairoties no mākslinieku veidotām gleznojumu un zīmējumu kopijām. Mākslinieks, nokopējot oriģinālu, var nepareizi interpretēt oriģināla saturu, tādējādi maldinot skatītāju. Tas notiek vienkārši tāpēc, ka atšķiras izpratne par to, ko mākslinieks, kopējot, redz un to, ko gribējis pavēstīt oriģināla autors.
Otra noteikuma apzinātu neievērošanu gan šajā gadījumā Z.Sitčinam nevarētu pārmest. Daudzi Senās Ēģiptes kapeņu sienu gleznojumi mūsdienās ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā pirms 200 gadiem. Huja kapeņu sienu gleznojumu gadījumā labākie Z.Sitčina interpretētās ainas piemēri ir XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā mākslinieku zīmētās un gleznotās kopijas, kas atšķiras pēc precizitātes un satura izpratnes.
2. Seno ēģiptiešu māksla – tas nebija fotoreālisms
Eģiptoloģijas zinātņu doktors A.Sinklērs raksta, ka seno ēģiptiešu mākslas koncepcija būtiski atšķīrās no mūsdienu mākslas koncepcijām. Viņš piebilst, ka tā bija unikāla un tikai Senajai Ēģiptei raksturīga. Senēģiptiešu mākslinieki neievēroja perspektīvu un mērogu, kas nozīmē, ka viņiem neinteresēja dziļums vai fotoreālisms, vismaz tāds, kādu mēs saprotam. Attēls nebija viena mirkļa attēlojums vai momentuzņēmums, kā mums labpatiktu domāt. Jā tas tā būtu, tad nebūtu Huja papildus figūru. Seno ēģiptiešu mākslinieks gleznā centies sniegt visu iespējamos informāciju gan par priekšmetiem, gan par cilvēkiem un parādīt, cik svarīgi bija attēlojamie priekšmeti un cilvēki.
Lai to sasniegtu, vienmēr tika izvēlēts skats, kas deva maksimāli daudz informācijas. Bieži dažādi skati tika grupēti kopā. Tas arī izskaidro, kāpēc bija tik dīvains cilvēku attēlošanas veids. To darīja, lai efektīvāk attēlotu cilvēku simbolisko vērtību un priekšmetu pamatīpašības. Seno ēģiptiešu mākslinieks nezīmēja divdimensionālu figūru kontūras, bet centās sniegt vizuālu informācijas kopsavilkumu.
Tas viss liecina pret paša Z.Sitčina pieeju senajiem tekstiem un mākslas darbiem, saskaņā ar kuru, senie mīti, senie teksti un attēli būtu jātulko burtiski un jāuzskata par senlaiku žurnālistu reportāžām.
3. Kas patiesībā tika attēlots?
Z.Sitčina interpretētais attēls ir daļa no plašākas ainas, kas uzgleznota uz Huja kapeņu šķērsvirziena zāles rietumu sienas dienvidu daļas. Tajā attēlota nodevu nodošana faraonam Tutanhamonam.
Kapeņu īpašnieks Hujs bija svarīgākā figūra pēc Ēģiptes faraona. Šajā ainā Hujs attēlots visur dažādās pozās, kur kā faraona pārstāvis, būdams Kušas vicekaralis, pārrauga nodevu un dāvanu nodošanas procesu.
Pati dāvanu/nodevu nodošanas aina Huja kapeņu sienu gleznojumā veidota tā, lai parādītu pasakainu dažādu vērtīgu preču klāstu, ko uzticamie pavalstnieki bija sagādājuši savam valdniekam. Šīs greznumlietas piepilda visu pieejamo telpu faraona priekšā. Tās ir sakārtotas rindās aiz un virs dažādiem Huja attēliem no sienas apakšas līdz augšai.
Pašā augšā ir zelta gredzenu kaudzes un lieli trauki, kas piepildīti ar granulētu zeltu. Lai nerastos šaubas, ka tas patiešām ir zelts, blakus ir uzzīmēti zeltu apzīmējoši simboli. Pa kreisi attēloti govs ādas vairogi, gultas, krēsli un taburetes. Apakšā ir rinda ar bļodām, kurās ir kaudzēs sakrautas dažādas samaltas izejvielas, piemēram, vīraks vai garšvielas. Pa kreisi maza auguma nūbietis atved lielākus ratus. Starp šīm dāvanu/nodevu grupām atrodas melnkoka un ziloņkaula kaudzes. Tas eģiptologiem ir zināms, jo daudzi priekšmeti šajā ainā ir marķēti.
Zem bļodām ir trīs lielākas bļodas, kurās ir trīsstūrveida figūras un palmas. Šoreiz bļodas ir izgatavotas no dzīvnieku ādām un ir novietotas uz vertikāliem statīviem. Koka statīvi trauku turēšanai bija diezgan izplatīta mēbele Senajā Ēģiptē. Pa kreisi no tiem atrodas neliela svētnīca ar karaliskiem uzrakstiem un statīvu sānos. Neviens priekšmets nav attēlots mērogā. Mērogs nebija svarīgs, ja vien nebija vajadzības attēlot priekšmeta vērtību. Galvenais kritērijs bija parādīt plašu un daudzveidīgu dāvanu/nodevu klāstu, kas bija paredzēts Tutanhamonam.
a) Aina ar raķeti
Objektu grupai, kuru Sitčins interpretēja kā raķeti, ir ievērojami lielāks mērogs, nekā citām dāvanām un atrodas tieši faraona priekšā, un aiz Huja, kas padara to īpaši nozīmīgu. Tas ir novietots kā ziedojumu galds dieva vai mirušā priekša. Atbilstoši šai idejai, galvenā iezīme ir galds.
Taču senie ēģiptieši ne vienmēr taisīja galdus ar četrām kājām un koka virsmu. Jā, ēģiptieši tos izmantoja, taču tie bija nedaudz īpaši un tos bieži izmantoja apbedīšanas kulta vajadzībām. Parasti senie ēģiptieši izmantoja pārnēsājamus galdus. Tas sastāvēja no vertikāla statīva un horizontālas virsmas, kas parasti bija austs niedru paklājs. Tāpēc seno ēģiptiešu mākslā ir ziedošanas ainas, kas ietver vertikālus statīvus ar plānu horizontālu virsmu, kuri tika zīmēti, skatoties no sāna, kā tas ir Huja kapeņu sienu gleznojumā.
Uz šīs virsmas, kuras centrā atrodas liela bļoda, ir izvietota [Nūbijas] ainava ar cilvēkiem, žirafēm un dateļpalmām. Šīs augu, dzīvnieku un cilvēku figūras bija nūbiešu zeltkaļu meistardarbi. Šīs nav vienīgais piemērs, kad šādi zelta metāla mākslas darbi tiek dāvināti faraonam. Attēlotās cilvēku figūras nav nedz dabiska izmēra, nedz arī ēģiptieši. Vīrieši ir nūbieši un tie parādīti dažādās pielūgsmes pozās. Uz galda malām un zem bļodas kā daļa no galda ir noliekušās nūbiešu figūras. Pat jābrīnās, kas lika Z.Sitčinam domāt, ka žirafes un pērtiķi tur ir tipiska vietējās ainavas sastāvdaļa.
Bļoda centrā (Sitčina komandas modulis) ir izgatavota no govs ādas un leoparda ādas, gluži tāpat kā bļodās augšējā rindā. Tas noteikti nav mazs trauks. Tajā atrodas stāvs piramīdveida zelta priekšmets, iespējams, svētnīcas vai piramīdas makets. Bļoda parādīta sānskatā un atgādina pārējos traukus ar palmām un zelta konstrukcijām augšējā rindā. Objekti, kurus Sitčins interpretēja kā logus, patiesībā ir mazas nūbiešu karotāju galvas, kas rotā apmali.
No galda virsmas nokarājās divas leopardu ādas un divas gredzenu grupas. Ir zināma līdzīga aina Ramzesa II templī Sudānā, kur attēlotas līdzīgas dāvanas, ko Ramzesam II dod nūbieši.
Iespējams, ka leoparda ādas un zelta gredzeni karājās no dažādām pusēm, vai faktiski ir pārklāti pāri dēlim vai paklājām, ja šis galds ir attēlots no reāla ceremoniāla pasākuma (kas maz ticams). Visā sienu gleznojuma ainā redzamās preces: karavīri, zelts, žirafes, dateļpalmas, pērtiķi un dzīvnieku ādas bija Nūbijas produkti, ko augstu vērtēja senajā Ēģiptē. Tie, protams, nav zīmēti mērogā.
b) Pazemes bunkurs
Zem galda virsmas (Sitčina pazemes bunkurā) atrodas pats pjedestāla statīvs, kas diezgan konsekventi rotāts ar tā laika ēģiptiešu luksusa priekšmetiem. Būtībā, tā centrā ir kartušs ar valdnieka karaliskajiem vārdiem, kas pēc tam ir papildināta ar strausa spalvu vainagiem un saules diskiem, un virs tiem ir tempļa (cavetto) fasāde. Zem valdnieka vārdiem ir rinda horizontālu saules disku (Sitčina ciparnīcas).
Dekoratīvas apmales uz statīva ir raksturīgs rotājums ēģiptiešu mēbelēm un kosmētikas priekšmetiem. Spriežot pēc citiem Tutanhamona kapenēs atrastajiem trauku statīvu rotājumiem, šis statīvs varēja būt četrpusējs (nevis cauruļveida). Statīvs varētu būt veidots no ažūra alabastra vai no melnkoka, kas pēc tam izrotāts ar zelta, zilas un sarkanas krāsas detaļām.
Zem valdnieka vārda un saules dieva simboliem atrodas standarta motīvs; divu zemju simbola (sema-tawy) saite ar diviem svešzemju gūstekņiem, kas piesieti aiz kakla un elkoņiem. Saite, kas viņus tur, ir divi augi, kas simbolizēja Ēģiptes valsti. Būtu grūti apkalpot raķešu dzinēju, ja cilvēks ir piesiets pie staba zem tā. Abas figūras ir nūbieši, kuru attēlojums simbolizē faraona varu par Nūbiju.
Tāpēc visa šī pjedestāla statīva un galda kompozīcijas galvenā pamattēma patiesībā ir faraona loma Visuma pārvaldīšanā. Tas nav raķetes attēlojums. Galda kompozīcijas vēstījums ir par varu pār resursiem, cilvēkiem un bagātību.
Secinājums ir skaidrs: tas, ko Z.Sitčins Huja kapeņu sienas gleznojumā uzskatīja par raķeti, nebija raķete, bet gan ziedojumu galds ar zelta Nūbijas ainavu.
Nodevu ainas
Jau kopš pašiem Senās Ēģiptes vēstures pirmsākumiem svešzemnieki tika uzstatīti par piederīgiem haosa pasaulei – Isfet, kas ir Maat pretstats. Svešzemnieki tika attēloti kā gūstekņi, sasieti un samīti zem faraona sandales. XVIII dinastijas laikā Ēģipte dominē starptautiskajā tirdzniecībā. Šajā laikā dažās privātajās tēbiešu kapenēs tā sauktajos nodevu ainu gleznojumos parādās jauni ārzemnieku tēli. Tur redzami ārzemju dižciltīgie kopā ar bērniem, izejvielām, amatnieku precēm un dzīvniekiem, kuri atvesti kā nodevas faraonam – šajā gadījumā Tutanhamonam. Šie gleznojumi izceļas ar krāšņumu un eksotiku, atstājot otrajā plānā bagātības reālo precīzo novērtējumu. Tās ir pretstats tempļu sienu gleznojumiem, kur pieminēts tikai cilvēku un preču/nodevu skaits.
Kušas nodevas galvenokārt sastāvēja no zelta un citām izejvielām, tostarp arī tādām, kas nāca no Āfrikas dzīlēm – ziloņkaula, dārgakmeņiem, strausa olām un spalvām, leopardu ādām un eksotiskiem dzīvniekiem. Tomēr Huja kapeņu sienu gleznojumos attēloti arī amatnieku ražojumi, piemēram, zelta dārzi.
Tomēr svarīgi būtu nošķirt ēģiptiešu propagandas frāzes no vēsturiskās realitātes: Nūbija, Egeja jūras salas, Palestīnas un Sīrijas reģiona teritorijas, pilsētvalstis atbilstoši politiskajai situācijai atradās mainīgas atkarības attiecībās ar Ēģipti, kamēr ēģiptieši savā lepnumā gribēja, lai mēs noticētu viņu nedalāmajai dominancei un nesagraujamai varenībai. Sākot ar Tutanhamona valdīšanu, no seno ēģiptiešu kapeņu sienu gleznojumiem pazuda Egejas salu nodevu tēma un Huja kapenēs TT40 tā vairs nav atrodama.
Jēdziens “inou” (nodevas/dāvanas) ietver īstus nodokļus, kurus tieši iekasē Ēģiptes administrācija (piemēram, Nūbijā), diplomātiskas dāvanas (kur gaidīja kaut ko pretī) un komerciālo tirdzniecību. Nodevu/dāvanu ainas apliecina kapeņu īpašnieka prestižu, jo tas nozīmēja, ka viņš savas dzīves laikā bija iesaistījies starptautiskajās lietās, tās liecināja arī par viņa tuvumu faraonam un spēju iegūt svešzemju luksusa produktus. Svešzemju materiālu haotisko dabu kompensēja stingra kārtība preču parādē, kas apliecina Ēģiptes valsts spēju ieviest kārtību šajās zemēs, kā arī liecina par kapeņu īpašnieka spēju uzvarēt haosu, kas simbolizē nāvi.
Daudzpakāpju raķetes un augsti attīstīta ārpuszemes civilizācija - šeit kaut kas neiet kopā!
Visbeidzot ir vērts pievērsties jautājumam: vai augsti attīstītā anunaku civilizācija vai jebkāda cita ārpuszemes civilizācija, apmeklējot mūsu planētu, tiešām būtu izmantojusi daudzpakāpju pilotējamās raķetes?
Pēc Z.Sitčina, anunaku civilizācija Zemi pirmo reizi apmeklēja pirms 450 000 gadu. Pat ja hipotētiski pieņemām, ka pirms gandrīz pusmiljons gadiem anunaki lidoja ar daudzpakāpju pilotējamām raķetēm, tad faraonu Ēģiptes laikos anunaki noteikti būtu izmantojuši tik attīstītas kosmisko lidojumu tehnoloģijas, kādas mēs pat vēl nespējam iztēloties. Kaut ko tādu gan toreiz, gan tagad varētu raksturot ar vienu vārdu – maģisks vai pārdabisks. Taču, ja ticam Z.Sitčinam, tad anunaku tehnoloģijas pusmiljons gadu laikā stagnēja un nebija attīstījušās tālāk. Tas nozīmētu, ka arī pēdējo 5000 gadu laikā tās nav progresējušas?
Galu galā mūsu civilizācija ar visām daudzpakāpju raķetēm un kosmosa kapsulām tālāk par cilvēka nolaišanos uz Mēness 1969.gadā nav tikusi. Ja jau ar daudzpakāpju raķetēm anunaki tiešām būtu no Nibiru lidojuši uz Zemi, tad kāpēc amerikāņi vēl tikai sapņo par cilvēka pilotēta kosmosa kuģa lidojumu uz Marsu, nevis to izdarījuši jau pirms 40 gadiem?
Interesanti, ka daudzi seno astronautu teorijas piekritēji (J.un P. Fībagi “Mūžības Mašīna”) atzīst, ka pēc seniem mītiem vai attēliem rekonstruētās tehnoloģijas pat pēc mūsdienu standartiem ir tik primitīvas, ka grūti iztēloties, ka tādas izmantoja ārpuszemes civilizācija, kura veica tālus starpzvaigžņu lidojumus, lai apmeklētu Zemi. Lai izskaidrotu šo pretrunu , tiek piedāvāta tā sauktā mimikrijas hipotēze, saskaņā ar kuru, augsti attīstīta ārpuszemes civilizācija, lai nešokētu Zemes iedzīvotājus, maskē savas tehnoloģijas un sevi. Iespaidīga hipotēze, bet šeit atkal jāatceras Okama asmens princips, kas izslēdz liekas, nevajadzīgas būtības - proti, ja ir vienkāršs patiesībai atbilstošs izskaidrojums, tad nav vajadzības izdomāt bezgalīgi daudz sarežģītu un gudru skaidrojumu.
Z.Sitčina un citu PaleoSETI popularizētāju teoriju vājākā vieta ir fizisko liecību neesamība. Augsti attīstīta civilizācija, kura regulāri Zemi apmeklēja gandrīz pusmiljons gadu, noteikti būtu atstājusi taustāmus artefaktus. Taču nekā tāda nav.
Seno ēģiptiešu māksla attēlo pasauli, kādu to redzēja senie ēģiptieši. Z.Sitčins, Ē fon Dēnikens un daudzi citi seno astronautu teorijas piekritēji senajā mākslā saskata to, ko grib saskatīt, proti mūsdienu kosmisko lidojumu laikmeta priekšstatu apstiprinošas detaļas, nevis to, ko patiešām senie mākslinieki bija gribējuši parādīt vai pavēstīt.
Avoti
Gisela Graichen, Harald Lesch 2022. Liegt Die Antwort In Den Sternen? Wie Astrophysik Die Rätsel Der Archäologie Löst , Berlin, Propyläen.
osirisnet.net
nefershapiland.de
de.m.wikipedia.org
de.wikipedia.org
alienexplorations.blogspot.com
artisticlicenseorwhyitrustnoone.blogspot.com
de.wikipedia.org
de.wikipedia.org
readerslibrary.org
avalonlibrary.net
hallofmaat.com
Fībagi, J un P 2005. Mūžības Mašīna Rīga, Avots abc.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.