Bizantija, Bizantijas impērija (395.-1453.g.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Valsts, kas radās 395.g., sadaloties Romas impērijai, un atradās tās austreņu pusē, bija mantojusi antīkās pasaules kultūru, tās vēsturi un kultūru pēta bizantistika.
Galvaspilsēta Konstantinopole.
Iedzīvotāji - grieķi, sīrieši, armēņi, kopti, gruzīni, žīdi, dāki u.c. Saziņas valoda starp daudzajām tautām bija grieķu, iedzīvotāji sevi sauca par aramiešiem ("romieši").
Bizantijas valsts rašanās. Būtībā tā ir tā pati Austrumromas impērija, kas tika nodalīta 395.gadā. Kamēr Rietumromas pilsētas tika barbaru sagrautas, Austrumroma tomēr noturējās un atvairīja barbaru uzbrukumus. Tās galvaspilsēta Konstantinopole atradās senās grieķu pilsētas Bizantijas vietā un tā to saķa saukt par Bizantijas impēriju. Tajā ietilpa bagāti apgabali – Balkāni, Mazāzija, Sīrija, Grieķija un Ēģipte, bet tās ietekme sniedzās līdz Aizkaukāzam un Vidusjūras austreņu zemēm.
Saziņas valoda starp daudzajām tautām bija grieķu, iedzīvotāji sevi sauca par aramiešiem ("romieši"). Savu valsti viņi sauca par Romas impēriju (Vasilea Romeon). Nosaukums "Bizantija" parādījās tikai daudz vēlāk vēsturnieku darbos, tas ņemts no Bizantijas pilsētiņas - lielās Konstantinopoles priekšteces.
Bizantijas uzplaukums. Verdzības iekārtas sairšanas un feodālo attiecību veidošanās sākuma posmā IV-VII gs. Bizantijā bija dažas agrārās iekārtas īpatnības: pastāvēja brīvo zemnieku un zemnieku kopienu zemes īpašumi. Vergiem, ko izmantoja darbam latifundijās, iedalīja zemi. Plaši bija izplatīts kolonāts. Tas nodrošināja ekonomisko stabilitāti un aizkavēja verdzības iekārtas krīzi.
Bizantijas pilsētas (Konstantinopole, Aleksandrija, Antiohija, Efēsa u.c.) kļuva arvien rosīgākas un vairāk apdzīvotas, tirgojās ar vistālākajiem Āzijas un Eiropas rajoniem, bija valdošās tirdzniecībā Vidusjūrā. Konstantinopolē notika rosīga tirdzniecība, jo šeit krustojās divi galvenie tirdzniecības ceļi – sauszemes ceļš no Eiropas uz Āziju un jūras ceļš no Vidusjūras uz Melno jūru. Valsts kasē ieplūda lieli muitas nodokļi un imperators varēja uzturēt lielu algotņu armiju.
Lielāko varenību Bizantija sasniedza imperatora Justiniāna I (527.-565.g.) valdīšanas laikā. Viņs centās nostiprināt valsts centralizāciju un atjaunot vienotu Romas impēriju, atbalstīja kristīgo baznīcu un vidējos zemes īpašniekus, palielināja nodokļus, vajāja ķecerus. Tas izraisīja tautas masu sacelšanos. Justiniāna I valdīšanas laikā tika kodificētas romiešu tiesības - Justiniāna kodekss. Tās nostiprināja verdzības attiecības un neierobežotu imperatora varu.
Ārpolitiski Justiniāns I atsita persiešu un slāvu uzbrukumus, iekaroja Ziemeļāfriku, Itāliju, Spānijas DA daļu un tur atjaunoja verdzības attiecības.
Karš pret Persiju. 527.gadā sākās karš starp Bizantiju un Sasanīdu Persiju un vilkās visai ilgi. Karadarbība norisinājās arī tiešā arābu cilšu tuvumā. 570.gadā persieši beidzot izspieda Bizantiju no Jemenas.
Rietumgotu valsts iznīcināšana. 533.gadā Itālijā ienāca Austrumromas (Bizantijas) karapulki un pēc ilgstošām cīņām, ap 555.gadu Austrumgotu karaliste beidza pastāvēt. Arī Bizantijas virskundzībai šajā reģionā nebija ilgs mūžs, jo 568.gadā lielākā Itālijas teritorijas daļa nonāca ģermāņu – langobardu varā.
534.gadā bizantieši ieņēma Ziemeļāfriku, padzenot no turienes vandāļus.
Attiecības ar Tjurku kaganātu. Uzreiz pēc tam Tjurku kaganāts savienībā ar Bizantiju sāka karu pret Persiju par kontroli pār Lielo Zīda ceļu. Savienība ar Bizantiju ne reizi vien tika pārkāpta: 576.gadā tjurki ieņēma Bosporu (Kerču).
Iekarojumu zaudēšana. VI gs. beigās un VII gs. sākumā verdzības iekartas krīze stipri saasinājās. Bizantija zaudēja lielāko daļu iekarojumu, izņemot Dienviditāliju. Tā nespēja apturēt masveidīgos slāvu iebrukumus, pārdzīvoja ekonomisko pagrimumu. Ilgstoši turpinājās politiskās jukas.
Kari pret slāviem. VI gs. slāvu ciltis devās pāri Donavai un sāka ielauzties Bizantijas impērijā. Karos ar Bizantiju viņi iemācījās ieņemt cietokšņus un cīnīties kaujas ierindā. Bizantiešu algotņu karaspēks tika sakauts.
Vietējā tauta atbalstīja slāvus un Balkānos izvērsās tautas sacelšanās. Tādējādi slāvi vieglāk virzījās uz priekšu. Viņi veselām ciltīm apmetās uz dzīvi Bizantijas impērijas teritorijā – aizņēma Balkānu pussalas ziemeļus un iespiedās Maķedonijā un Grieķijā. Bizantiešu hronikas ziņoja: „Slāvi iekaroja daudzas pilsētas un cietokšņus, ieņēma zemi un apmetās tur pilnīgi brīvi un bez bailēm, kā paši savā zemē.”
Laikā, kad notika kari ar bizantiešiem, dienvidslāviem izveidojās cilšu savienības. Balkānu pussalas ZR daļu ieņēma serbu un horvātu ciltis. 681.gadā Bizantijas ziemeļos Donavas lejteces apgabalos izveidojās pirmā dienvidslāvu valsts – Bulgārijas cariste. Vēlāk bulgāri atkaroja bizantiešiem lielāko daļu Balkānu pussalas un Bizantija kādu laiku pat tiem maksāja meslus.
Visā Balkānu pussalā radās slāvu apmetnes. Slāvi grāva un dedzināja vergturu muižas, brīvlaida vergus un kolonus. Rezultātā vergturu sistēma Bizantijā tika ļoti novājināta un tāda palika tikai Mazāzijas daļā.
Sadursme ar jauno islāmu. Naidīgas attiecības ar Bizantiju musulmaņiem izveidojās ap 628.gadu, kad pēc Bizantijas imperatora Iraklija pavēles tika sists krustā Farvahs ibn Omārs al Džudami. Viņš bija Amānas (tagad Jordānijā) prefekts, kas bija pieņēmis islāmu un imperatoram atteica atgriezties kristietībā. Liecības par šo gadījumu saglabājušās tikai arābu tekstos. Tas ir pirmais notikums ķēdē, kas noveda pie musulmaņu agresijas pret Bizantiju.
Ap šo laiku Muhameds jau iesūtīja islāma popularizētājus bizantiešu Sīrijā.
Saskaņā ar islāma avotiem 629.gadā Muhameds sūtīja 15 cilvēku delegāciju uz Amānu, lai izplatītu islāmu un, visdrīzāk, lai vāktu arī informāciju pret Bizantiju, par kuras labvēlīgajiem nodomiem viņš nav pārliecināts. Netālu no Tallahas apdzīvotās vietas musulmaņiem tika uzbrukts un dzīvs palika tikai viens cilvēks.
Apmēram ap to laiku gāja bojā arī uz Sīriju sūtītais delegāts.
Tamdēļ 629.gada septembrī Muhameds sūta uz ziemeļiem pret bizantiešiem 3000 vīru lielu vienību ar Saīdu ibn Harisahu priekšgalā. Saīds gāja bojā kaujā pie Talibas (pie al Karakas). Turpmāko vienības komandēšanu uzņēmās Muhameda radinieks Džafars ibn Abu Talibs, taču arī tika ievainots. Nākamais, jau trešais karavadonis bija musulamanis Halids ibn al Vadids, kuram ar karaspēku izdevās atrauties no bizantiešiem un atgriezties Medīnā.
Līdz pat 629.gada beigām turpinājās sadursmes starp arābiem un bizantiešiem, jo pē’dējie mēģināja pakļaut vasaļatkarībā Arābijas ziemeļu ciltis. Neviena no pusēm tā arī neguva pārsvaru.
Arābu otrā kalifa Omāra pirmajā valdīšanas 634.gadā aktivizējās karš ar Bizantiju, jo tās imperators Iraklijs bija apjautis draudošās briesmas no arābiem-islāmistiem Sīrijā. Karavadonis Halids ibn al Valids sakāva galvenos bizantiešu spēkus 634.gadā pie Adžnadainas. Pēc Hiras pilsētas atņemšanas persiešiem Irākā Omāra karavadonis Halids ibn al Valīds straujā maršā devās uz ziemeļiem gar Eifratu, iespējams, pat līdz Mosulai, tad devās cauri Sīrijas tuksnesim uz rietumiem un nonāca pie Damaskas. Tās aizsardzībai imperators Iraklijs bija savācis jaunu armiju.
Valīds sakāva bizantiešu armiju lielā kaujā pie Mardž al Safāras un pēc tās Damaska kapitulēja arābu priekšā. Turpmāk Damaska tapa par nozīmīgu arābu atbalsta punktu Sīrijas tuksnesī.
Turpmāk Halids ibn al Valīds aplenca Sīrijas ziemeļu pilsētas – Alepu un Antiohiju, tās ieņemot 936.gadā. Dienvidu rajonos arābi karavadoņa Abu Ubaida vadībā izvietoja savus garnizonus teritorijās, kas šodien pazīstamas kā Libāna, Jordānija un Palestīna.
Arābu musulmaņi laikā no 636.-642.gadam atņēma Bizantijai tās bagātākās provinces - Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, Mezopotāmiju, bet VII gs. beigās arī Ziemeļāfriku.
Arābi vairākas reizes aplenca Konstantinopoli, taču nespēja to ieņemt. Tādējādi Bizantijas zemes gāja mazumā – palika tikai Mazāzija un Balkānu pussalas dienvidi.
Feodālisma iedibināšanās. Verdzības iekārta sabruka. Slāvu ietekmē nostiprinājās brīvie kopienu zemnieki, kas VIII gs. un IX gs. 1.pusē veidoja Bizantijas iedzīvotāju pamatmasu.
No VII-IX gs. brīvie zemnieki sāka zaudēt zemes un lielākā daļa kopienu izputēja. Kopienu bagātie cilvēki palielināja savus īpašumus pa lēto nopērkot, vai pat rīkoja ciemiem militārus uzbrukumus. Tā nodibinājās feodāļu īpašumi, kuriem valsts palīdzēja likumdošanas ceļā, jo aizliedza zemniekiem aiziet no ciemiem. Vara izdalīja baznīcai un feodāļiem zemi kopā ar visiem cilvēkiem.
Karš pret persiešiem (?-629.g.). 620.gadā Persijas šahs Hosrovs II atņēma tiem Rodas salu Vidusjūrā. 622.gadā pirmās uzvaras pār Hosrova II spēkiem guva imperators Iraklijs.
629.gadā ar persiešiem tika noslēgts miers.
Kari pret arābiem (634.-678.g.). Tādējādi Bizantijas zemes gāja mazumā – palika tikai Mazāzija un Balkānu pussalas dienvidi. Liela daļa impērijas iedzīvotāju bija slāvi.
Arābu otrā kalifa Omāra pirmajā valdīšanas 634.gadā aktivizējās karš ar Bizantiju, jo tās imperators Iraklijs bija apjautis draudošās briesmas no arābiem-islāmistiem Sīrijā. Karavadonis Halids ibn al Valids sakāva galvenos bizantiešu spēkus 634.gadā pie Adžnadainas. Pēc Hiras pilsētas atņemšanas persiešiem Irākā Omāra karavadonis Halids ibn al Valīds straujā maršā devās uz ziemeļiem gar Eifratu, iespējams, pat līdz Mosulai, tad devās cauri Sīrijas tuksnesim uz rietumiem un nonāca pie Damaskas. Tās aizsardzībai imperators Iraklijs bija savācis jaunu armiju.
Valīds sakāva bizantiešu armiju lielā kaujā pie Mardž al Safāras un pēc tās Damaska kapitulēja arābu priekšā. Turpmāk Damaska tapa par nozīmīgu arābu atbalsta punktu Sīrijas tuksnesī.
Turpmāk Halids ibn al Valīds aplenca Sīrijas ziemeļu pilsētas – Alepo (tagadējā haleba) un Antiohiju, tās ieņemot 936.gadā. Dienvidu rajonos arābi karavadoņa Abu Ubaida vadībā izvietoja savus garnizonus teritorijās, kas šodien pazīstamas kā Libāna, Jordānija un Palestīna.
Domājams, 637.gadā arābu-musulmaņu karotāji sakāva bizantiešus Jarmukas upes (Jordānas pieteka) krastos, kas nostiprināja Medīnas varu Palestīnas teritorijā. Bizantijas kontrolē palika tikai ostās, kā piemēram Cēzareja un Tripole, kas arī stipri cieta musulmaņu blokādes dēļ.
638.gadā arābu karavadonis Abu Ubaida ieņēma Jeruzālemi. Uz turieni izbrauca pats kalifs Omārs un veica lūgšanu Allaham Tempļa kalnā (Al haram al Šarif) – jūdiem un musulmaņiem svētā vietā.
641.gadā Bizantija mēģināja atkarot arābiem Sīriju, taču neveiksmīgi. Tā rezultātā arābiem krīt arī varenās ostas pilsētas Cēzareja un Tripole. Arābiem tomēr neizdevās šķērsot Taura kalnu un ieiet Anatolijā.
Arābi vairākas reizes aplenca Konstantinopoli, taču nespēja to ieņemt. Tādējādi Bizantijas zemes gāja mazumā – palika tikai Mazāzija un Balkānu pussalas dienvidi.
644.gadā ielauzās Ziemeļāfrikas vidienē no Ēģiptes pilsētas Fustatas. Ieņēma bizantiešu Tripoli/Tarabulusu (tagadējā Lībijas galvaspilsēta). Nodibināta jauna kalifāta province – Ifrīķija, Ziemeļāfrikas centrālā daļa.
Atbalstīja Aleksandrijas sacelšanos (645.-646.g.)
Pēc nostiprināšanās Ēģiptē 647.gadā arābi iebruka Tunisijā, kur sakāva bizantiešus kaujā pie Subaitilas (Šeitles).
Arābi radīja paši savu floti Ēģiptes un Palestīnas ostās ar kuru 648.gadā uzbruka Kiprai, kuru atņēma Bizantijai. No šejienes tie veica postošus uzbrukumus Bizantijas provincēm Anatolijai un Grieķijai. 654.gadā arābi ieņēma un izlaupīja Bizantijai piederošo Rodas salu.
655.gadā arābi sakāva bizantiešu floti pie Līkijas, arto darot galu bizantiešu jūras hegemonijai austreņu Vidusjūrā.
663.gadā Muavija aktivizēja uzbrukumus Anatolijai un bizantiešu flotei. Bizantijas imperators Konstants II pārnesa galvaspilsētu no Konstantinopoles uz Romu un tā mēģināja saglabāt impērijas vienotību. Tikām 6 gadus arābu iekarotāji laupīja bizantiešu Anatoliju un imperators Konstantīns IV 668.gadā pārnesa galvaspilsētu atpakaļ uz Konstantinopoli.
669.gadā kalifs Muavija otro reizi sūtīja armiju Konstantinopoles ieņemšanai, taču atkal nesekmīgi.
670.gadā arābu armija trešo reizi aplenca Konstantinopoli. Šoreiz arābu flote cauri Dardaneļu jūras šaurumam nonāca Marmora jūrā un, iespējams, arābi pirmo reizi izsēdās Eiropas kontinentā. Tomēr aplenkums atkal nesekmējās un kalifs Muavija atkal atsauca karaspēku.
678.gadā bizantieši kaujā pie Sulajūmas sakāva arābu floti, kas bloķēja Konstantinopoli. Rezultātā starp impērijām tika noslēgts miers, kas turpinājās 30 gadus.
Impērijas novājināšanās. 663.gadā imperators Konstants II pārnesa galvaspilsētu no Konstantinopoles uz Romu un tā mēģināja saglabāt impērijas vienotību. Tikām 6 gadus arābu iekarotāji laupīja bizantiešu Anatoliju un imperators Konstantīns IV 668.gadā pārnesa galvaspilsētu atpakaļ uz Konstantinopoli. 669.gadā kalifs Muavija otro reizi sūtīja armiju Konstantinopoles ieņemšanai, taču atkal nesekmīgi. Šis ir atspēriena moments vecajai impērijai, kura atkal sāka atgūt spēkus.
Daži lielie feodāļi ik pa laikam naidojās ar imperatoriem un tiem pat izdevās sagrābt troni. Gāztos imperatorus cietumos slepeni nožņaudza vai tiem izdūra acis.
Impērija novājinājās, armija kļuva mazāka. Cīņā pret saviem ienaidniekiem Bizantija guva vienu sakāvi pēc otras.
Feodālisma attīstība. No VII gs. vidus sākās intensīva feodālisma attīstība, kas ieilga līdz pat XI gs. Atšķirībā no Rietumeiropas Bizantijā ilgi saglabājās verdzības paliekas, brīvo zemnieku kopiena, lielās pilsētas kā amatniecības un tirdzniecības centri, specīgi centralizēta valsts. No brīvās zemniecības izveidojās priviliģēta militāra kārta - stratioti. Tos izmantoja Izauras dinastijas (717.-802.g.) dibinātājs Leons III (717.-741.g.) un viņa dēls Konstantīns V (741.-775.g.) cīņās pret arābiem. Šie valdnieki vadīja arī cīņu pret svētbilžu kultu - "Svētbilžu ķildas."
"Svētbilžu ķildas" (726.-843.g.). Līdz ar imperatora Leona IX (717.-802.g.) nākšanu pie varas ar Izauru dinastijas dibināšanu beidzās 20 gadu nestabilitātes posms Bizantijas vēsturē. Leons III, būdams pieredzējis un drosmīgs karavadonis, spēja aizsargāt impērijas zemes pret arābu tīkojumiem un pelielināt Bizantijas autoritāti starptautiskā arēnā.
Leons IX uzsāka virkni svarīgu reformu valsts iekšienē. Viena no tādām bija pasludināt cīņu pret svētbilžu izmantošanu grieķu pareizticībā kā elkdievības veidu, acīmredzot, tuvējā arābu islāma iespaidā, ko imperators pavēlēja 726.gadā. Šīs cīņas rezultātā Bizantija uz diviem gadsimtiem ieslīga praktiski pilsoņu kara situācijā - tā turpinājās arī pēcteča imperatora Konstantīna V Kopronīma valdīšanas laikā. Svētbilžu piekritēji un to pretinieki cīnījās viens pret otru. Cīņas rezultātā banīcai tika atņemti milzīgi dārglietu un citu vērtību krājumi, kas papildnāja valsts kasi. Cīņa pret svētbilžu izmantošanu vājinājās imperatora reģentes Atēnu Irīnas valdīšanas laikā, tad atkal pastiprinājās un visbeidzot svētbildes galīgi atguva savu pielūgsmes statusu kārtējā koncilā 843.gadā.
Nākamie kari ar arābiem. 30 gadu ilgo mieru lauza kalifs Suleimans, un 715.gadā uzbruka Konstantinopolei, kas visai dārgi izmaksāja kalifāta kasei. Uzbrukums izgāzās, arābi zaudēja daudz kareivju un kuģu.
717.gadā kalifs Omārs II atkal sarīkoja uzbrukumu Konstantinopolei, kā allažiņ neveiksmīgi. Uzbrukumā arābi zaudēja daudz kuģu un kareivju, neveiksme sašķobīja Omeijādu autoritāti un ievadīja dinastijas norietu.
Imperatora Leona III valdīšanas laikā bizantieši pastiprināja uzbrukumus arābiem. 740.gadā bizantieši Anatolijā sakāva arābus-musulmaņus pie Akrazasas.
Tālāk jau imperators Konstantīns V, zinot par kalifāta šābrīža vājumu, 745. un 746.gadā mēģināja arābiem atkarot Sīriju. Sīriju neizdevās, bet toties 746.gadā izdevās atgūt Kipru.
778.gadā Bizantijas atgūšanās turpinājās. Imperators Levs IV sakāva arābu-musulmaņu armiju pie Ģermānikas, kā rezultātā arābi vairs neapdraudēja Anatoliju.
782.gadā arābi vēlreiz aplenca Konstantinopoli, bet kā allažiņ – neveiksmīgi.
826.gadā Omeijādu izcelsmes pirāti no Andalūzijas atņēma bizantiešiem Krētas salu.
Regulārās sadursmes ar Arābu kalifātu noveda pie tā, ka 829.gadā Teofīla II valdīšanas laikā Bizantijā aizliedza islāma mācības propagandu. Tikām tai pašā gadā arābi ieņēma Amorijas pilsētu (laikam taču Bizantijā?). Tā laika kristiešu avoti ziņoja, ka ar nāvi tikuši sodīti 30 000 pilsētas iedzīvotāji.
Provinču feodāļi sāka pakļaut brīvos zemniekus un izraisījās cīņa. Spilgta tās izpausme bija Pāviliešu kustība VII-IX gs. un Toma Slāva sacelšanās (820.-825.g.). Tas lika divām valdošās šķiras grupām - lielajiem provinču feodāļiem un Konstantinopoles ierēdņu aristokrātijai, uz laiku pārtraukt savstarpējo cīņu. IX-X gs. nodokļus ievāca centralizēti, tie bija galvenais ierēdņu aristokrātijaa ienākumu avots. Attīstoties feodālismam, palielinājas atkarīgo zemnieku skaits, nostiprinājās provinču feodālā aristokrātija - dinati.
Maķedonijas dinastijas imperatori (867.-1056.g.) atbalstīja Konstantinopoles ierēdņu aristokrātiju, nesekmīgi centās apturēt zemnieku kopienu sairšanu.
Sākot ar IX gs. 2.pusi Bizantija nostiprinājās ekonomiskā un politiskā ziņā. Tā nodibināja sakarus ar Kijevas Krievzemi un Skandināviju.
X gs. atguva no arābiem daļu zaudēto zemju. Vēlāk bizantieši mēģināja atkarot arābiem Sīriju un 995.gadā ieņēma Alepu. 1004.gadā bizantiešus arābi no Alepas padzina.
1018.gadā pakļāva Bulgāriju.
Bizantiešu spēki Nikifora Fokas vadībā 961.gadā atņēma musulmaņu pirātiem Kipru un tās iedzīvotāji atkal pievērsās pareizticībai.
Bizantijas kultūras ekspansija. Viduslaiku sākumā Konstantinopole bija Eiropas viskulturālākā pilsēta – IX gs. te atvēra Eiropā pirmo universitāti, arī medicīnas augstāko skolu. No Kijevas Krievzemes, Bulgārijas, Itālijas un Vācijas uz Bizantiju brauca studēt gribošā jaunatne studēta tika matemātika, medicīna un romiešu tiesības.
Sevišķi spēcīgi Bizantijas kultūra ietekmēja dienvidslāvus un austrumslāvus. Krievi un bulgāri no Bizantijas pārņēma kristīgo ticību un pārtulkoja slāvu valodās daudz grieķu grāmatu. Bizantijas arhitekti uzcēla slāvu zemēs pirmās mūra baznīcas.
XI-XII gs. Bizantijā izplatījās bogomilu kustība, kas X gs. bija radusies Bulgārijā.
Armēnijas pakļaušana. 1045.gadā Bizantija sagrāba Armēniju. Pēdējo no armēņu Bagratīdu dinastijas ķēniņiem Gagiku II aizturēja. Tā izbeidzās pastāvīgās Armēnijas vēsture.
Šizma. XI gs. saasinājās senie strīdi starp Austreņu un Rieteņu baznīcām, un 1054.gadā kristiešu baznīca oficiāli sadalījās pareizticīgajā un katoļu.
XI gs. cīņā starp diviem valdošās šķiras grupējumiem uzvarēja provinču aristokrātija. Tās pārstāvis Aleksijs I nodibināja Komnēnu dinastiju (1081.-1185.g.). XI gs. 2.pusē nostiprinājās feodālās attiecības.
Kari pret seldžuku turkiem. 1064.gadā mazie seldžuki no Anatolijas atkaroja bizantiešiem Armēniju.
Anatolijas zaudēšana (1071.g.). Lielo seldžuku sultāns Alparslāns 1071.gadā devās uz Anatoliju, lai tur apkarotu savus tautiešus – Mazos seldžukus. Viņa nolūkus nepareizi izprata Bizantijas imperators Romāns IV Diogēns, kurš ar 60 000 kareivju devās tam pretim un tika sakauts pie Mancikertas 19.augustā. Pēc šīs uzvaras seldžuki pilnīgi pārņēma varu Mazāzijā/Anatolijā – ieguva jaunu nosaukumu Rum („Roma”).
XII gs. izveidojās feodālie insitūti. Pastiprinājās pret feodāļiem vērstie zemnieku nemieri. Bizantiju novājināja seldžuku turku, normāņu un pečeņegu uzbrukumi. Andronika I Komnena mēģinajumi 1183.-1185.gados atjaunot centrālo valsts aparātu un novērst impērijas sairumu cieta neveiksmi. Bizantija zaudēja Dalmāciju, Kipru u.c. zemes. Bulgārija un Serbaija atguva patstāvību.
Bizantija Krusta karos. Vairums krusta karotāju uz saracēņu zemēm nāca caur Konstantinopoli, kā rezultātā Bizantija bija visai iesaistīta Krusta karu epopejā.
Līdz 1204.gadā venēciešu pierunāti krustneši triecienā ieņēma un izlaupīja Konstantinopoli. Pēc krustnešu nodarītajiem postījumiem Bizantija saimnieciski panīka. Piejūras pilsētās saimniekoja dženovieši un venēcieši, kas sagrāba rokās visu tirdzniecību. Nodokļu kasē tika iekasēts tik maz, ka imperators pat pārdeva savas dārglietas un aizstāja tās ar imitācijām.
Pēc Pirmā krusta kara noslēgšanās 1104.gadā imperatoram radās domstarpības ar krustnešu vadoni Otrantas Boemundu. Tās izvērsās kā bizantiešu karaspēka nosūtīšana uz Sicīliju, kur sagrāba jau krustnešu ieņemtās pilsētas. Imperators uzskatīja, ka krustnešu ieņemtajām zemēm vajag atgriezties Bizantijas valdījumā. Sicīlijas krustnešu vairums bija normaņi, un tie uzskatīja savādāk.
1106.gadā bizantiešus no Sicīlijas padzina Jeruzālemes karaļvalsts krustnesis Tankreds.
1121.gadā bizantiešu armija šķērsoja Bosfora jūras šaurumu un uzbruka Mazajiem seldžukiem Anatolijas DR, tomēr imperatoram Jānim III Komninam neizdevās izmantot militāros panākumus dēļ nemieriem Balkānos.
Seldžuku turku uzbrukums. XI gs. Bizantijai no austreņiem uzmācās seldžuku turku klejotāji, kas bija ieradušies no Vidusāzijas.
Lielo seldžuku sultāns Alp Arslans devās uz Anatoliju, lai tur apkarotu savus tautiešus – Mazos seldžukus. Viņa nolūkus nepareizi izprata Bizantijas imperators Romāns IV Diogēns, kurš ar 60 000 kareivju devās tam pretim un tika sakauts pie Mancikertas 19.augustā. Pēc šīs uzvaras seldžuki pilnīgi pārņēma varu Mazāzijā/Anatolijā – ieguva jaunu nosaukumu Rum („Roma”).
Šī uzvara aktualizēja arī seno musulmaņu vēlmi ieņemt Konstantinopoli. No imperatora logiem Konstantinopolē bija redzamas turku karavīru teltis Bosfora pretējā krastā.
1080.gadā Mazo seldžuku sultāns Suleimans ibn Katalmišs stājās savienībā ar Bizantiju pret Melikšaha Lielajiem seldžukiem.
Sicīlijas-Bizantijas karš (1147.-1158.g.). 1147.gadā Sicīlijas karalistes dibinātājs Rožers II nosprieda saviem valdījumiem pievienot arī bizantiešiem piederošās grieķu salas, lai neatgrieztos mājās tukšām rokām. Tā sākās 11 gadu ilgais karš starp Sicīliju un Bizantiju.
Bizantijas sabrukuma periods (1204.-1261.g.). 1204.gadā Ceturtā krusta kara laikā Konstantinopoli ieņēma un izlaupīja krustneši. Bizantija sabruka, tās vietā izveidojās Latīņu impērija (1204.-1261.g.), krustnešu neiekarotajā daļā radās pastāvīga Nīkejas impērija (1204.-1261.g.), Trapezundas impērija (1204.-1262.g.) un Epīras valsts (1204.-1337.g.). Bizantija tika atjaunota tikai 1261.gadā.
Bizantijas atjaunošana (1261.g.). Izmantojot tautas masu cīņu, Nīkejas imperators Mihails VIII 1261.gadā atjaunoja Bizantiju un nodibināja Paleologu dinastiju (1261.-1453.g.). Nu Bizantijas impērija aptvēra vairs tikai Mazāzijas ZR daļu, daļu Trāķijas un Maķedonijas.
Neilgi pirms tam imperators Mihails VIII Paleologs noslēdza Nimfejas līgumu ar dženoviešiem. Saskaņā ar to dženovieši ieguva ekskluzīvas tiesības tirgoties Melnajā jūrā. Tā imperators atlīdzināja Dženovas republikai par palīdzību cīņā pret Latīņu impēriju un pēc būtības ielika "mīnu ar laika degli" bizntiešu ietekmei reģionā. Šoreiz dženovieši savu izdevību garām nelaida.
XIV-XV gs. Bizantijā bija ekonomisks pagrimums, turpinājās feodāļu cīņa par varu, valsts kļuva vāja. 1342.-1349.gados salonikos notika zilotu sacelšanās. Novājinātā Bizantija nespēja pretoties osmaņu turku uzbrukumiem.
1337.gadā Epīras valsti Androniks III Paleologs pievienota Bizantijas impērijai.
Kari pret osmaņu turkiem. 1301.gadā osmaņu-turku valsts dibinātājs Osmans I izplatīja savu gazi valsts varu Anatolijā uz rieteņiem. Sakāva bizantiešus pie Bafaijonas un tādējādi paplašināja savus valdījumus Mazāzijā. 1326.gadā Osmans I ieņēma seno Bursas pilsētu Anatolijas ZR. 1331.gadā Osmana I dēls Orhans turpināja tēva karus un atņēma bizantiešiem Nīkeju (Izniku).
1341.gadā Bizantijā sākās 6 gadus ilgstošs pilsoņu karš. Cīņā par troni Konstantinopolē iesaistījās serbu izcelsmes pretendents Stefans Dušans, kurš mēģināja radīt impēriju, sastāvošu no bulgāriem, grieķiem, albāņiem un arī serbiem.
Tikmēr izmantojot iekšējās cīņas, osmaņu turki veica sirojumu reidus Albānijas un Grieķijas piekrastē.
1352.gadā Bizantijā atkal sākās pilsoņu karš, dēls Suleimans pārņēma karaspēka komandēšanu un iekaroja Trāķiju.
1354.gadā turki osmaņi iekaroja Angoru (pārsauca par Ankāru), bet pēc zemestrīces arī Galiopoles pussalu. Bizantijā tikmēr turpinājās iekšējās cīņas – Jāņa V Paleologa piekritēji gāza no troņa Jāni IV Kantakūzinu, kas devās uz klosteri. Tomēr osmaņu turki tam nepiekrita un turpināja karadarbību.
1394.gadā Bajazīds I aplenca Konstantinopoli un aplenkums turpinājās 8 gadus, kuru laikā sultāns tā arī neriskēja sturmēt lielo Bizantijas pilsētu.
Tā nu XIV gs. beigās Bizantijā ietilpa tikai Konstantinopole un tās apkārtne.
Murads II kāpa tronī 18 gadu vecumā pēc sava tēva Muhameda I nāves 1421.gadā. Savas valdīšanas 30 gados atjaunoja Osmaņu impērijas varenību, un pēc kāpšanas tronī tūdaļ pat sāka karu ar Bizantiju.
1422.gadā laikā no jūnija līdz septembrim turēja aplenkumā Konstantinopoli, taču to ieņemt neizdevās. Viņa pozīcijas vājināja arī brāļa Mustafas organizētais dumpis.
1423.gadā Mustafa tika sakauts un sodīts ar nāvi. Pēc tam Murads II nolēma neturpināt karu ar Bizantiju, bet gan karot ar Venēciju, kas bija saņēmusi Salonikus ar apkārtējām zemēm kā samaksu par palīdzību Bizantijai.
1424.gadā noslēdza miera līgumu ar Bizantiju, lai varētu koncentrēt savus spēkus Anatolijā un Balkānos, kur dumpīgā Ungārija karaļa Sigizmunda vadībā jau bija spējusi atkarot Donavas lejteces rajonu un ieņemt Belgradu Serbijā.
1432.gadā otro reizi aplenca Konstantinopoli, taču nespēja pievārēt imperatora Jāņa VIII Paleologa organizēto pretestību.
Bizantijas impērijas gals – osmaņu turki ieņem Konstantinopoli (1453.g. aprīlī). Turki jau sen kāroja ieņemt Konstantinopoli, bet ģeopolitiskā situācija kļuva turkiem labvēlīga tikai 15.gs. vidū. Sultāns Muhameds II sapulcēja vismaz 100 000 karotāju lielu karaspēku un aplenca Bizantijas galvaspilsētu no sauszemes puses. Turki ieveda savus kuģus Marmora jūrā un pārtrauca Konstantinopoles sakarus ar ārpasauli. Tā kā Bizantija tolaik bija trūcīga, tā varēja sapulcēt tikai 10 000 vīru lielu armiju, bet tautu apbruņot vara baidījās.
Turkiem bija tā laika visspēcīgākā artilērija Eiropā. Ar milzīgiem lielgabaliem tie dienu un nakti grāva pilsētu. Kad pilsētas aizstāvji atsita pirmo nikno uzbrukumu, turki sāka rakt apakšzemes eju zem pilsētas vārtiem. Ielenktie atminēja turku plānus un uzspridzināja eju kopā ar turku karavīriem.
Neveiksmes saniknots, Muhameds II pavēlēja ievest kuģus Konstantinopoles iekšējā ostā – Zelta ragā, lai pilsētu aplenktu arī no ziemeļu puses, kas bija vāji aizsargāta. Līča ieejai bija priekšā masīva ķēde, kurai pāri nevarēja izlauzties neviens kuģis. Tad turki naktī izveidoja koka platformu, nozieda to ar biezu tauku kārtu un pa sauszemi pārvilka savus kuģus uz Zelta ragu.
Aplenkuši Konstantinopoli no visām pusēm, turki 29.maijā uzsāka izšķirošu triecienu. Viņiem izdevās ieņemt daļu pilsētas mūru un ielauzties pa vārtiem. Asiņainā cīņā krita pēdējais Bizantijas imperators.
Konstantinopole tika ieņemta 53.aplenkuma dienā un līdz ar to 1453.gada 29.maijā beidza pastāvēt Bizantijas impērija – pēdējā Romas impērijas daļa.
Sultāns atļāva 3 dienas karaspēkam laupīt pilsētā. Lielāko daļu pilsētas aizstāvju nogalināja, ap 60 000 iedzīvotāju pārdeva verdzībā. Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un tika pārdēvēta par Stambulu (tāds nosaukums pilsētai neoficiāli bija līdz pat 1930.gadiem).
Nozīme. Līdz ar Bizantijas impērijas krišanu virs Eiropas savilkās turku uzbrukuma draudi. Bizantijas impērijas krišana kļuva par sākumu ilgstošai islāma un kristīgās pasaules pretimstāvēšanai, kas nav rimusies vēl šodien.
Saites.
Bizantistika.
Bizantijas imperatori (395.-1453.g.).
Bizantiešu māksla.