Aliens

Franči

Francais.

Viena no romāņu tautām, Francijas pamatiedzīvotāji.

Skaits. Kopskaits - vairāk kā 49 500 000. 
Francijā - ap 48 000 000, vairāk kā 90% Francijas iedzīvotāju. (1975.g.)
Itālijā.
Beļģijā - veido valoņus.
Lielbritānijā.
Alžīrijā.
Tunisijā.
Marokā.
Madagaskarā.
Reinjonā.
Maurīcijā.
ASV.
Argentīnā.
Jaunkaledonijā.
Kanādā - XVII-XVIII gs. ieceļojušie franči izveidojuši jaunu nāciju - frankokanādiešus 8 800 000 skaitā, galvenokārt Kvebekas provincē.

Izcelsme. Cēlušies no romanizētiem galliem (ķeltiem), kas I gs.pmē.-V gs.mē. sajaukušies ar romiešu kolonistiem un ģermāņu ciltīm - vestgotiem, burgundiem un frankiem (V-VIII gs.).
Pēc valodas un kultūras dalījās 2 lielās grupās - ziemeļfrančos un provansiešos, kas XVIII gs. saplūda vienotā nācijā. Izšķirošie faktori franču nācijas izveidē bija Apgaismības laikmets un Lielā Franču revolūcija XVIII gs. beigās.

Vēsture.
Sākums. Francijas kā valsts vēsture būtu sākama no 843.gada, kad Franku impērijas slavenā karaļa Kārļa Lielā mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par impērijas sadalīšanu. Tādējādi tās teritorijā radās trīs valstis – Francija, Vācija un Itālija. Iesākumā gan Francija nebija vienota, taču tieši šādi sākas tās vēsture.
Francijas karaliste sastāvēja no 14 lieliem feodāliem īpašumiem. Daudziem feodāļiem piederēja lielākas zemes platības nekā pašam karalim un tie bija spēcīgāki un bagātāki par to. Karalis ar to bija spiests samierināties un nodot tiem daļu tiesību.
Feodāļi savstarpēji karoja, mēģinādami atņemt citiem zemi un zemniekus.
Pirmās no eiropiešu pilsētām radās dienvidu Francijā (Karkasona u.c.). Īpaši biezs pilsētu tīkls izveidojās Flandrijas grāfistē Francijas ZA.
Karaļa vara XI gs. Francija joprojām bija sadrumstalota valsts. Karalim nebija varas pār visu zemi, tam piederēja vien nelieli īpašumi Francijas ZA ar Parīzes pilsētu pie Sēnas un Orleānu pie Luāras upes. Taču pat savās zemēs karalis nebija pilnīgs noteicējs, jo viņa vasaļi bija visai nepaklausīgi. Pats karalis pa valsti varēja pārvietoties tikai bruņotas svītas pavadībā.
Francijas apvienošana. Francijas teritorijā visai sekmīgi attīstījās saimniecība. Flandrija bija slavena ar savu vadmalu, Normandijā audzēja zirgus, Šampaņā auda linu audeklus (un nevis brūvēja šampiņu, kā dažs labs varētu iedomāties). Parīze kļuva par Francijas ZA lielāko amatniecības un tirdzniecības centru. Izzuda atsevišķu apgabalu saimnieciskā nošķirtība un radās priekšnoteikumi valsts apvienošanai. Tāpat arī tirgotāji un amatnieki bija ieinteresēti, lai tiktu savaldīti lielie feodāļi, kas laupīja uz ceļiem. Bija nepieciešama vienota valsts un stipra karaļa vara.
Karaļi strauji pieauga bagātībā. Konfliktos starp pilsētniekiem un feodāļiem karaļi parasti nostājās pilsētnieku pusē. Savukārt pilsētnieki karaļus atbalstīja ar naudu un bruņotām vienībām. Tāpat karaļus atbalstīja arī sīkie un vidējie feodāļi. Vārdu sakot – cīņa pret oligarhiem.
Apvienošanas sākumā karaļi pakļāva vasaļus savā paša zemē. Pēc tam uzsāka cīņu ar lielajiem feodāļiem, kas bija plašu apgabalu neatkarīgi valdnieki.
Spēcīgākais Francijas karaļa pretinieks bija Anglijas karalis, kas bija nācis no Normandijas hercoga – Anglijas iekarotāja XI gs. vidū. Viņa pēcteči paplašināja savus īpašumus Francijā tā, ka to rokās bija vai puse Francijas zemju. Tamdēļ sākās ilgstoši kari starp Francijas un Anglijas karaļiem.
XIII gs.sākumā Francijas karalis ar pilsētnieku atbalstu atņēma angļiem Normandiju un drīz pēc tam vēl citus īpašumus tā, ka to rokās palika tikai Akvitānijas hercogiste. Francijas karalis saviem īpašumiem pievienoja Tulūzas grāfisti dienvidos, un vēlāk arī bagāto Šampaņas provinci.
Karalis kā valsts pārvaldes orgānu sāka sasaukt Ģenerālštatus – tas viņam palīdzēja vienoties ar lielajiem feodāļiem un bagātajiem pilsētniekiem par nodokļu noteikšanu. Ģenerālštati bija garīdzniecības, muižniecības un bagāto pilsētnieku sapulce. Pirmoreiz tie tika sasaukti 1302.gadā karaļa Filipa IV Skaistā laikā. Garīdznieki, pilsētnieki un feodāļi savas apspriedes noturēja atsevišķi, kopā savācās tikai lai pieņemtu lēmumu. Viņu starpā bieži cēlās strīdi, jo melnsvārči un feodāļi maksāt negribēja. Tā kā tiem bija 2 balsis, bet pilsētniekiem tikai viena, tad vairumā gadījumu pilsētniekiem bija jāpiekāpjas.
XIV gs. sākumā lielākā daļa Francijas bija apvienota un nostiprinājās ar ģenerālštatu palīdzību.
Templiešu ordeņa sagraušana. To veica franču karalis Filips IV Skaistais 1307.gada 13.oktobrī, tā atbrīvodamies no ietekmīgās templiešu organizācijas kā no sava varas konkurenta.
Simtgadu kara sākums (1337.g.). Šis ilgais karš, kas dažādā intensitātē turpinājās no 1337.–1453.gadam starp Angliju un Franciju, ieguvis Simtgadu kara nosaukumu. Par cēloni tam ir zemju pārdalīšana, jo Anglijas karaļi vēlējās saņemt atpakaļ savus iepriekšējos īpašumus Francijā. Senajam naidam starp Anglijas un Francijas karaļiem pievienojās arī sacensība Flandrijas grāfistes dēļ. Franču karaļi ne reizi vien centās to pievienot saviem īpašumiem, taču Flandrijas iedzīvotāji tam pretojās un tos atbalstīja Anglija.
Anglijas karalis bija Francijas karaļa radinieks. Izmantodams apstākli, ka Francijā pēc karaļa (kura ?) nāves nepalika tieša mantinieka, viņš paziņoja savas tiesības uz Francijas troni. Šī iemesla dēļ tad arī sākās Simtgadu karš.
Simtgadu kara karadarbības sākums. Angļu karaspēks bija labāk organizēts nekā franču. Bez feodāļu kavalērijas angļiem bija liela un disciplinēta kājnieku armija, kurā cīnījās Anglijas brīvie zemnieki (tādi vēl bija saglabājušies). Angļu militārais trumpis bija kājnieki, kas bruņoti ar lielo šaujamstopu. Tāda stopa izšautās bultas lidoja ap 600 soļu, bet 200 soļu attālumā spēja caururbt bruņinieka bruņas.
Franču trumpis bija bruņinieku kavalērija. Tie neatzina disciplīnu un kaujā vienmēr centās izcelties ar personisko varonību. Bruņinieki nicināja paši savus kājniekus, jo tie sastāvēja no svešzemju algotņiem. Tamdēļ disciplīna bija vāja un franču bruņinieku armija bija bruņots un nekārtīgs pūlis.
Jau no paša sākuma karš norisinājās Francijas teritorijā un franči cieta sakāvi pēc sakāves. 1356.gadāliela kauja notika pie Puatjē (Luāras pilsētas dienvidos). Lai gan frančiem bija skaitlisks pārsvars, tie tika sakauti un gūstā nonāca daudzi dižciltīgie, ieskaitot karali Jāni II (?).
Pēc šīs kaujas Francijas stāvoklis kļuva pavisam grūts. Angļi saimniekoja valsts ziemeļos un dienvidos. Valsts saimniecību postīja gan savi, gan sveši. Pēc sakāves pei Puatjē franču algotņi klīda pa Franciju un laupīja, nodedzināja ciemus.
Žakērija. Francijai grūtajos apstākļos feodāļi no zemniekiem prasīja arvien jaunus nodokļus. Tie mēdza sacīt: „Žakam vientiesim ir plata mugura, viņš visu var panest.”
Plaši izplatītais franču vārds Žaks (latviski – Jēkabs) tad arī kļuva par sinonīmu lieliem tautas nemieriem. Muižnieku nicinātie žaki Francijas ZA 1358.gadā sāka plašu sacelšanos, kas vēsturē iegājusi kā žakērija. Sacelšanās bija stihiska un sākās bez sagatavošanās. Tautas naids pret feodāļiem bija tik liels, ka tie grasījās „iznīcināt visus muižniekus līdz pēdējam.” Masveidā tika ieņemtas muižas un pilis, dedzinātas tās un nogalēti to īpašnieki.
Par sacelšanās vadoni kļuva Giljoms Kals. Hronikas liecina, ka viņš esot bijis labs orators, pieredzējis cilvēks, staltu augumu un skaistu seju. Viņš mēģināja apvienot „žakus.” Taču zemnieki dzīvoja izkliedētās kopienās un nelabprāt vēlējās apvienoties. Bieži vien visa sacelšanās aprobežojās ar cīņu pret savu vietējo feodāli. Zemniekus atbalstīja arī trūcīgie pilsētu iedzīvotāji, bet bagātie aizslēdza pilsētu vārtus zemnieku vienību priekšā.
Tā laika hronikas saka: „Gan tie algotņi, kas cīnījās Francijas karaļa pusē, gan arī tie, kas cīnījās Anglijas karaļa pusē, iedzīvojās bagātībā, izlaupoīdami pilsētas un pilis. Un bieži algotņiem gadījās slaveni piedzīvojumi, un viņi ieguva tādas bagātības, kas līdzinās brīnumam.
Drīz izcēlās apbrīnojams un liels dumpis daudzos karalistes apgabalos. Viņi [dumpinieki] nodedzināja un pilnīgi sagrāva vairāk nekā 60 labas mājas un stipras pilis, un, ja dievs nebūtu nācis palīgā, tad šie ļaundari būtu tā savairojušies, ka būtu aizgājuši bojā visi dižciltīgie karavīri, svētā baznīca un visi bagātie cilvēki visā karalistē.”
Cita hronika: „zemnieki bija nonākuši visšausmīgākajā nabadzībā, jo senjori līdz malām piepildījuši viņu ciešanu kausu, atņemdami viņiem gan mantu, gan nabadzīgo iedzīvi. Kaut gan lopu bija atlicis ļoti maz, senjori tomēr prasīja maksājumus par katru galvu, 10 solīdus par vērsi un 4 vai 5 solīdus par aitu.
Var sacīt, ka ir attaisnojusies fabula par suni un vilku. Reiz bija stiprs suns, un gan scerēja, ka tas drosmīgi aizsargās viņa aitas pret vilka uzbrukumu. Taču vilks kļuva par tuvu draugu sunim, kas viņam atļāva nesodīti aiznest aitas. Kad vilks un suns bija vieni paši meža malā tālu no gana acīm, tad viņi kopīgi mielojās ar aitas gaļu.
1358.gada vasarā zemnieki, redzēdami nelaimes un spaidus, kas viņiem tika sagādāti no visām pusēm, ar ieročiem rokās sacēlās pret franču dižciltīgajiem. Viņi izklīda pa visu apgabalu un bez žēlastības iznīcināja visus dižciltīgos vīriešus. Muižnieku cietokšņus nolīdzināja līdz ar zemi.”
Lai gan feodāļi bēga no dumpīgajiem apvidiem, tie sapulcēja lielu karaspēku. Tiem piepalīdzēja arī angļi, jo sacēlusies tauta bija arī viņu ienaidnieks.
Pirms izšķirošās kaujas Giljoms izvietoja savus pulkus uz pakalna. Redzēdami, ka zemnieki sagatavojušies prettriecienam, feodāļi nolēma tos piemānīt. Viņi Gijomu uzaicināja uz pārrunām, bet to laikā zemnieku vadoni sagrāba un iekala ķēdēs.
Palikuši bez vadītāja „žaki” tika pilnīgi sakauti. Gijomam pirms nāvessoda galvā uzlika nokaitētu dzelzs stīpu: „Tā mēs kronējam zemnieku karali.”
Sacelšanās tika apspiesta un feodāļi nežēlīgi atriebās zemniekiem. Ciemi un labības lauki tika dedzināti, zemniekus kāra kokos un būdiņu durvīs. Daudzi Ziemeļfrancijas apgabali kļuva pustukši.
Tomēr dumpim bija arī kādas pozitīvas sekas – paātrinājās zemnieku brīvlaišana no dzimtbūtnieciskās atkarības, kas bija sākusies jau iepriekš. Brīvībā izpircies zemnieks varēja aiziet no muižas un feodālim nebija tiesību jaukties tā ģimenes dzīvē. Taču zeme palika feodāļu īpašumā un par tās lietošanu bija jāmaksā sālīti.
Tamdēļ daudzi brīvlaistie zemnieki nonāca brīvajās pilsētās un tās skaitliski auga.
Kara turpinājums. 1360.gadā Francija noslēdza ar Angliju mieru. Ieguvis atelpu, francijas karalis palielināja algotņu karaspēku un sāka būvēt kara floti. Radīja arī spēcīgu artilēriju. Smagos lielgabalus, kurus Eiropā pirmo reizi sāka lietot Simtgadu kara laikā, lietoja cietokšņu mūru sagraušanai.
Franči no jauna iesāka karu un guva ievērojamus panākumus. Angļu rokās palika tikai dažas pilsētas Francijas rieteņu piekrastē.
Taču drīz atkal uzliesmoja franču feodāļu ķildas, to izmantoja angļi un sāka jaunu uzbrukumu. 1415.gadā notika izšķiroša kauja pie Azenkūras pilsētas, kurā franču bruņinieki atkal cieta sakāvi un angļi sagrāba visu valsts ziemeļdaļu. Anglijas karaļa pusē pārgāja varenais Burgundijas hercogs ar lieliem īpašumiem Francijas austreņos un ziemeļos, kā arī Nīderlande. Ar pārbēdzēju feodāļu palīdzību angļi iegāja Parīzē.
Franču karaspēka paliekas nostiprinājās cietokšņos Luāras upes krastos. Karalis un feodāļi bija apjukuši.
Franči ceļas cīņai. Valstī sākās partizāņu karš, kad organizētas zemnieku grupas uzbruka angļiem no slēpņiem. 200 dienas varonīgi aizstāvējās Orleāna, kurā pret angļiem un burgundiešiem karoja pilsētnieki. Tās aizstāvība bija tik veiksmīga, ka ienaidnieka spēki kusa.
Šai laikā izvirzījās tautas varone Žanna d’Arka, kurai karalis uzticēja karavīru vienību doties palīgā aplenktajai Orleānai. Pēc tās ierašanās 1429.gadā pie Orleānas sākās izšķiroša cīņa, kas beidzās ar franču uzvaru. Šis gads uzskatāms par lūzuma gadu Simtgadu karā. Lai arī Žanna tika burgundiešu sagūstīta pie Kampjēnas cietokšņa, franči ar lielu entuziasmu karoja ar iebrucējiem. 12 000 cilvēku vienība sekmīgi cīnījās Normandijā. Parīzē sākās sacelšanās un tā tika atbrīvota.
1453.gadā Anglijas karalis lūdza mieru un tā rokās saskaņā ar miera līgumu palika vairs tikai Kalē osta.
Francijas apvienošana pēc Simtgadu kara. Karš bija Francijas saimniecībai nodarījis milzīgu postu, taču zeme visai ātri atkopās saimnieciskā ziņā. Sāka ražot vairāk dzelzi un audumus, kļuva dzīvāki tirdzniecības sakari. No dienvidiem uz ziemeļiem veda olīveļļu un vīnu, bet otrā virzienā – linu un vilnas audumus, dzelzi, sāli.
Karaļa vara bija nostiprinājusies – to atbalstīja pilsētnieki un bruņinieki. Taču lielie feodāļi kara laikā bija sagrābuši daudzas karalim piederošas zemes, hercogi un grāfi gribēja, lai valstī valdītu sadrumstalotība. Īpaši spēcīgs tāds feodālis bija Burgundijas hercogs Kārlis Drošsirdīgais, kas lielos feodāļus apvienoja sazvērestībā pret karali Ludviķi XI. Pēc Burgundijas hercoga nāves karaļa intrigu rezultātā lielākā daļa hercoga zemju tika pievienoti Francijas karaļa īpašumiem.
Pievienoja arī gabalu Francijas dienvidos ar Marseļas pilsētu.
Neatkarīga palika vienīgi Bretaņas province Francijas rietumos, bet to iekļāva Francijas sastāvā jau Kārļa VIII valdīšanas laikā.
XV gs. beigās Francijas apvienošana bija pabeigta.
Franču karaļa vara kļuva centralizēta. Tika uzturēta valsts armija un ieviests vienots nodoklis. Karalim vairs nebija nepieciešama arī Ģenerālštatu institūcija un tie tika sasaukti pavisam reti. Grāfi un hercogi gan saglabāja savus īpašumus, bet zaudēja neatkarību. Karalis pats pēc sava ieskata slēdza līgumus, pieteica karus un izlēma visus citus jautājumus.
Francijas uzplaukums pēc apvienošanas. Centralizēta valsts uzbūve labvēlīgi iedarbojas uz Francijas saimniecisko rosību. Tirgotāji varēja nebaidīties no laupītājiem un tirdzniecība paplašinājās. Pilsētas auga. No Itālijas tika uzaicināti zīda ražošanas meistari un nometināti Lionā. Tā kļuva par Francijas zīda audumu ražošanas centru Francijā. Lionā tika rīkoti gadatirgi un še ieradās daudzi svešu valstu tirgotāji.
Lai gan Dienvidfrancijas iedzīvotāji sevi neuzskatīja par frančiem un slikti saprata valodu, pamazām XV gs. beigās nostiprinājās vienotā franču valoda.
Viduslaiku beigās Francijā nostiprinājās absolūtā monarhija – feodāla centralizēta valsts ar neierobežotu karaļa varu. Sevišķi stipra karaļa vara kļuva VII gs.
Kapitālisma ienākšana. Francijā mazliet vēlāk nekā Anglijā sāka parādīties un nostiprināties kapitālistiskās attiecības. Tika dibinātas manifaktūras, kurās izgatavoja vadmalu, zīdu un audeklus. Liona izveidojās par tekstila centru un tās zīda manifaktūrās strādāja 12 000 strādnieku. Parīze kļuva slavena ar greznumpriekšmetiem – paklājiem, mežģīnēm, skaistiem apģērbiem un stikla traukiem. Parīze kļuva par vislielāko pilsētu Eiropā – tur dzīvoja 300 000 cilvēku.
Attīstījās tirdzniecība – no Marseļas ostas franču tirgotāji veda preces uz Turciju. Pēc ģeogrāfiskajiem atklājumiem sāka strauji augt pilsētas Francijas rieteņu piekrastē – sevišķi Bordo osta.
Tomēr kapitālisma ienākšana Francijā mazliet atšķīrās no angļu varianta ar to, ka Francijas bagātnieki nelabprāt dibināja uzņēmumus un tirdzniecības kompānijas, jo bija jāmaksā lieli nodokļi karaļa kasē. Tas atņēma jaunajai buržuāzijai daļu ienākumu un aizkavēja rūpniecības un tirdzniecības attīstību.
Franču buržuāzija atrada jaunu peļņas avotu – aizdeva karalim naudu uz augstiem procentiem. Tā kā karalim mūždien trūka naudas, tad bagātnieki atpirka no karaļa tiesības iekasēt nodokļus.
Agrāko neatkarīgo valdnieku – hercogu un grāfu – pēcteči kļuva par karaļa galminiekiem. Dienests galmā bija ļoti izdevīgs. Tika izdomāti daudzi jauni un nevajadzīgi amati, taču maksāja labu algu. Karali vien ģērba vairāki desmiti cilvēku un tieši franču karaļa galms bija greznākais Eiropā.
XVI gs. pilsoņu kari. XVI gs. otrajā pusē Francijas dižciltīgie feodāļi cīnījās par ietekmi karaļa galmā un vairāk kā 30 gadu turpinājās asiņaini iekšējie kari. Valsti izlaupīja muižnieku un algotņu bandas. Izmisušie zemnieki sacēlās un galēja nost varas pārstāvjus ar saucieniem „Sit grauzējus!” (crocan – „grauzēji” franču val.). Sacelšanās tā arī iegājusi vēsturē kā „krokanu sacelšanās.” Francijas DR zemnieku dumpinieku armija pat sastādīja 40 000 cilvēku. Dumpinieki aplenca pilsētas, pārtrauca to apgādi un piespieda tās padoties. Sacelšanās tik ļoti nobiedēja aristokrātiju, ka tie pārtrauca savstarpējos karus un kopīgiem spēkiem apspieda sacelšanos.
Reformācija Francijā. Līdz ar Lutera aizsākto reformācijas kustību Vācijā, jaunas vēsmas reliģijas laukā ienāca arī Francijā. Te reformācijai pieslējās daudz muižnieku un pilsētnieku.
1572.gadā pāvesta piekritēji izplānoja hugenotu protestantu masu slepkavības.
Protestantu vadoņus ievilināja Parīzē uz karaļa māsas kāzām. Katoļi jau iepriekš bija apbruņojušies un ar baltiem krustiem apzīmēja tās mājas, kurās dzīvoja protestanti. Sv.Bērtuļa dienas priekšvakarā (augustā) no kādas Parīzes baznīcas atskanēja zvanu trauksmes skaņas un tas bija signāls protestantu iznīcināšanai. Katoļi ielauzās viņu mājās, nonāvēja tos gultās, meta ārā pa logiem nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus. Šī nakts iegājusi vēsturē ar „Bērtuļa nalts” nosaukumu.
Masu slepkavību vilnis vēlās pār daudzām Francijas pilsētām. Divu nedēļu laikā nogalēja vairāk par 30 000 cilvēku. Romas pāvests ne tikai atzina šīs slepkavības par pareizām, bet tām par godu Romā sarīkoja uguņošanu.
Rišeljē laiki (~1624.g.). Kardināla Rišeljē (karaļa Luija XIII pirmais ministrs) laikos nostiprinājās centrālā vara. Viņš pārvaldīja valsti gļēvā un svārstīgā karaļa vārdā. Nemaz vairs nesasauca Ģenerālštatus, atcēla daudzus dižciltīgus provinču pārvaldniekus. Uz provincēm un lielajām pilsētām aizsūtīja ierēdņus, kas raudzījās, lai karaļa pavēles tiktu precīzi izpildītas. Augstmaņi pina intrigas un rīkoja sazvērestības lai atceltu visvareno ministru, bet Rišeljē stingri tos apspieda – tie tika arestēti un pat sodīti ar nāvi. Rišeljē aizliedza dueļus.
Nodokļi tautai tika palielināti četrkārtīgi: „Tauta ir ēzelis, ko ilgstoša atpūta bojā vairāk nekā darbs.”
Absolūtās monarhijas nodibināšanās karaļa Ludviķa XIV laikā.
Franču buržuāziskā revolūcija. Par vienu no revolūcijas cēloņiem tiek uzskatīts neraža un bads, kas izraisījās 1786.gada Laki vulkāna izvirduma rezultātā Īslandē.
Tās rezultātā 1789.gada 14.jūlijā tūkstošiem saniknotu parīziešu, neapmierināti ar karaļa Ludviķa XVI lēmumiem devās uzbrukumā Bastīlijas cietumam, kas bija Francijas absolūtās monarhijas simbols. Tajā sēdēja karaļa režīmam netīkami cilvēki. Franči cietoksni izjauca pa ķieģelim, tā, ka palika tukša vieta. Šis cietokšņa grautiņš tiek uzskatīts par pagrieziena punktu Lielajā franču revolūcijā. Pēc tam nemieri sākās arī citviet Francijā. Kopš 1880.gada 14.jūliju atzīmē kā Bastīlijas ieņemšanas dienu. Svētku kulminācija ir iespaidīga militārā parāde Elizejas laukos.
28.augustā tika pieņemta „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija,” kas bija pirmais drukātais liberālisma ideju avots.
Mēģinājums nogāzt Napoleonu 1812.gadā. To vadīja ģenerālis Klods Malē. Viņš izbēga no psihenes, ietērpās ģenerāļa mundierī un ar savu piekritēju palīdzību sāka varas pārņemšanu. Paziņoja, ka Napoleonu 7.oktobrī Maskavā nogalinājusi krievu lode, pasludināja republiku. Viņam sekoja Nacionālās gvardes 10.kohorta. Atbrīvoja dažus atlaistus ģenerāļus, arestēja policijas ministru un galvaspilsētas prefektu, pašrocīgi nošāva Parīzes komandantu Pjēru Gjulēnu un vairākas stundas bija Parīzes saimnieks. Beidzās viss dikti prozaiski. Kāds policijas prefekts pajautāja, kā gan viņš izbēdzis no psihenes un arestēja to. Malē un vēl 12 viņa līdzinātājus nošāva. Napoleons, to uzzinājis, pameta armiju un steigšus metās uz Parīzi.
Pirmais pasaules karš. Francijas premjers Raimons Puankarē vēlējās atgūt Elzasu un Lotringu, kā arī saglabāt savas kolonijas Ziemeļāfrikā.
Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies.
Franču armijai klājās grūti pie Verdenas. Tādēļ krievi savā frontē 1916.gada martā mēģināja sākt uzbrukumu. Tajā piedalījās arī latviešu strēlnieku bataljoni, tomēr tas apsīka.
Kara beigas. Par spīti miera līgumam ar Krieviju, Vācijai karā klājās arvien smagāk. 9.novembrī sākās revolūcija, un 11.novembrī vācieši Kompjenā parakstīja miera līgumu.
1927.gadā Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns ierosināja, lai Francija un ASV noslēgtu vienošanos par aizliegumu lietot militāru spēku abu valstu savstarpēju konfliktu gadījumā. ASV ārlietu ministrs Franks Kellogs ierosināja šo vienošanos paplašināt, lai tā aptvertu visas valstis, kuras nosodīja „ķeršanos pie karadarbības starptautisku strīdu noregulēšanā, un kuras paziņoja, ka atturēsies no kara kā līdzekļa nacionālajā politikā.”
Paktu 1928.gada 27.augustā Parīzē parakstīja 15 valstis, bet vēlāk tam pievienojās vēl 48, arī Latvija. Padomju savienība paktu ne tikai parakstīja, bet bija arī pirmā valsts, kas to ratificēja.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1932.gadā padomija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Somiju. Līgumā tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
II Pasaules kara priekšā. 1938.gada 29.septembrī tika parakstīts tā saucamais Minhenes līgums starp Čemberlenu, Hitleru, Daladjē un Musolīni. Līgums deva iespēju vāciešiem ieņemt Čehijas vācu apdzīvoto apgabalu Sudetiju. Neviens čehu pārstāvis netika pat aicināts. Čemberlens uzskatīja, ka izdevies nosargāt „mūsdienu mieru.”

Franču valoda. Pieder indoeiropiešu saimes romāņu grupai.
Rakstība latīņu alfabētā kopš VIII-IX gs.

Franču etnogrāfiskās grupas. Provansieši (oksitāņi), burgundieši, pikardieši, normandieši (Normandijas salu iedzīvotāji).

Franču kultūra. Franči radījuši augsti attīstītu literatūru, mākslu un zinātni, kas spēcīgi ietekmējušas pasaules kultūras attīstību.

Reliģija. Katoļi, neliela daļa protestanti kalvinisti - ap 1 000 000.

Saites.
Romāņu tautas.
Francija.