Aliens

Krusti

Vienkāršs un ļoti sens simbols, kas sastopams turpat vai visu pasaules tautu mitoloģijās.

Vēsture. Kulta krusta pirmveids bija krustveida koka ierīce uguns iegūšanai. Senatnē cilvēki ieguva liesmu, beržot vienu cieta koka gabalu šķērsām pret otru - mīkstāku. Cilvēki pielūdza uguni un godināja krustu kā rīku, kas rada uguni.
Arheologi krusta simbolu atrod uz dažnedāžādu kultūru un civilizāciju artefaktiem.
Babilonijā krusts bija 4 dažādu Mēness fāžu simbols.
Sīrijā krustu uzskatīja par 4 galveno pasauli veidojošo elementu simbolu.
Antīkajā pasaulē no senajām civilizācijām īpašu krusta veidu - anku, godināja senie ēģiptieši.
Krusta simbols precīzi astronomiski sakrīt ar Gulbja zvaigznāju jeb Ziemeļu krustu. Jau antīkajā laikmetā tika attēlots krustā sistais grieķu dievs Orfejs.
Dienvidamerikas iedzīvotāji krustu uzskatīja par dzīvības un auglības simbolu.
Uz krusta bija uzraksts „Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš” (Jāņa ev., 19:19) trijās valodās.

Krusta pielūgšana kristietībā. Savā sākumposmā kristieši krustu nepielūdza, kristieši vairījās lietot krustu kā simbolu līdz pat V gs.
II gs. beigās (ap 180. vai 230.g.) kristīgais rakstnieks Minūcijs Fēlikss uzstājās pret krustā sista cilvēka simbola godināšanu, darbā "Oktāvijs" viņš rakstīja toreizējiem pagāniem: "Mēs negodinām krustus un nekārojam tos. Tie esat jūs, kas ar saviem koka dieviem godināt arī koka krustus kā savu dievu piederumus."
Zemošanos nāves rīka - krusta zīmes priekšā ieveda bīskapa Miletija laikā 360.gadā. IV gs. tika sacerēta leģenda, ka imperatora Konstantīna I Lielā māte Helēna atradusi krustu, pie kura it kā ticis piesists Jēzus. Protams, tas ir visai apšaubāmi tādēļ vien, ka Senajā Romā piesita nevis pie krusta veida staba, bet gan pie "T" veida staba.
Plašāku izplatību krusta simbols kristietībā guva tikai V gs., kad kļuva par katras baznīcas obligātu atribūtu. Pirmo reizi kā simbols krusts parādījās uz Sv.Sabīnes bazilikas vārtiem Aventīna pakalnā Romā. Uz krusta bija uzraksts „Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš” (Jāņa ev., 19:19) trijās valodās. Pēcāk krusts guva ātru un plašu izplatību, jo tika sākts uzlūkot to kāKristus grēku izpirkšanas simbols, kas simbolizē mūžīgu dzīvošanu un izglābšanu no ciešanām. Ticīgie krustiņu sāka valkāt kā piekārtu pie miesas, krustu sāka attēlot uz sarkofāgiem, gaismēkļiem, lādītēm u.c. priekšmetiem.
Konstantinopoles III koncilā (678.-681.g.) pieņēma lēmumu aizliegt attēlot krustu uz zemes.
Tomēr krustu pielūgšanas ziņā kristiešiem nav nekāda vienota standarta. Pirmie modificētie krusti parādījās jau agrīnās kristietības laikos, piemēram enkura krusts parādījās, pateicoties Pāvilam, kas savā vēstulē vēstīja, ka kristieši "...var ķerties pie esošas cerības (t.i. "krusta"), kas ir drošs un stiprs enkurs dvēselei." Agrīnajās kristiešu kopienās tika izmantots arī krusts no maizes - tās sagrieztās rikas izlika krusta formā, lai vienlīdzīgi sadalītu starp 4 maltītes dalībniekiem.
Dažādas konfesijas godina dažādus krustus: katoļi - krustu ar 4 galiem, vecticībnieki - krustu ar 8 galiem, pareizticīgie - krustus ar 6 un 8 galiem.
Andreja krustam ir "X" forma, tas kļuva plaši izplatīts pateicoties tam, ka tāds pats grieķu burts simbolizēja Kristu. bet par Andreja krustu to nosauca tādēļ, ka tieši uz tāda krustā sists esot pats Andrejs.
Katakombu krusts - krusts ar 4 vienādiem stariem, to izmantoja agrīnie kristieši. Viņa atzīšanu kristīgajjā pasaulē saista ar imperatoru Konstantīnu I Lielo. Saskaņā ar nostāstu 312.gada 28.oktobrī karagājiena laikā uz Romu Konstantīns I esot ieraudzījis uz Saules krusta zīmi. Tādēļ mānticīgais valdnieks esot bijis tik ļoti ietekmēts, ka pieņēmis kristietību - 313.gadā kristietība tika atļauta Romas impērijā.
Grieķu krusts - tajā horizontālais paliktnis atrodas vertikālajam tieši pa vidu. Saskaņā ar senslāvu nostāstiem pēc Vladimira Svjatoslava dēla pavēles tieši tāds krusts tika atgādāts no Korsuņas un uzsliets Dņepras krastā Kijevā. Tieši šī krusta ēnā tika ieviesta kristietība Krievzemē.
Latīņu krusts - katoļu baznīcas tradicionālais krusts, horizontālā pārlika atrodas augstāk par viduci. Pirmie tādu krustu zīmējumi uzieti Romas katakombās no III gs. pirmajiem gadiem. Viduslaikos latīnu krusts ar nosmailinātiem galiem bija Templiešu ordeņa simbols.
Sešu galu krusts - bieži sastopams pareizticībā, Krievzemē pazīstams no XI gs. Būtībā tas ir latīņu krusts, kura apakšā ir slīpa pārlika ("pakājis"). Senajā Romā krustā sistie pret tādu balstījās ar kājām. Slīpajai pārlikai pareizticībā ir sava sakrāla nozīme: krusts ir cilvēka dvēseles svari, pārlikas lejupejošais gals liecina par cilvēka dvēseles grēkā krišanu, bet augšupejošais - tieksmi pēc Dieva.
Galu galā kristieši sāka izturēties pret krustu kā pret fetišu, uzskatīdami, ka tam piemīt pārdabisks spēks. Krustiņi, kurus nēsā ticīgie, tiek uzskatīti par sava veida amuletiem pret ļaunajiem gariem: "Pret velnu - ar krustu, pret cūku - ar milnu" vai "Krusts sātanu sasaista." Krusta zīmei, tātad, piedēvē maģiskas īpašības, tādas pat kā maģiskajam aplim.
Garīdzniecība, savukārt, aicina pacietīgi "nest savu krustu" un cerēt uz atlīdzību "debesu valstībā."

Krusti maiju civilizācijā. Interesanti, ka konkistadori maiju apdzīvotajos apgabalos atrada maiju krusta veida bareljefus un bija izbrīnīti. Lieta tāda, ka maiji savus Dzīvības kokus attēloja līdzīgus krustiem.
Interesanti ir maiju runājošie krusti.

Maltas krusts. Sv.Jāņa bruņinieku ordeņa simbols - astoņstūru krusts. Tā 8 stūri simbolizē 8 dažādas tautas un valstis, kas izveidoja ordeni. Kad 1798.gadā franču padzīts ordenis pārcēlās no Maltas uz Pēterpili, tad krievu ķeizars Pāvels I to iekļāva Krievijas impērijas ģērbonī. Tiesa gan, tā sekotājs ķeizars Aleksandrs I to atkal no vapeņa izņēma.

Krusti Ķīnā. Materiālās liecības par kristietību Ķīnā ir apmēram IV-V gs. akmens krusti. 

Aplūkojamie objekti.
      Krusta kalns. Lietuva, Šauļu apkaimē.

Krusta mešana. Kristiešu tradīcija. To neatzīst baptisti.

Dažādi mistiski krusti. 
      Runājošie krusti.
      Turovas krusts.

Saites.
Ugunskrusts.
Kristietība un kristieši.