Gregors VII Hildebrands (1073.-1085.g.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
157.Romas pāvests no 1073. līdz 1085.gadam.
Dzīvesgājums.
1073.gadā viņam izdevās piespiest sinodi pieņemt lēmumu, ka tikai Romas bīskapus drīkst saukt par papa. Pāvests cīnījjās par investitūru – prasību pasaules varenajiem aizliegt iecelt bīskapus, un pret simoniju – baznīcas amatu pirkšanu un pārdošanu.
Reformēja baznīcas dzīvi un aicināja lajus palīgā, lai tie sekotu savu baznīcu garīgajai dzīvei un aktīvi tajā iekļautos- sekoja viduslaiku XI-XIII gs. neredzēts uzplaukums, kad no klosteriem sāka attīstīties mākslas stils - romānika, progresīvas lauksaimniecība metodes, no klosteriem izplatījās laika skaitīšanas un racionālas stingras dienas kārtības tradīcija.
Cīņa ar Vācijas ķeizaru. Pāvesti centās pakļaut savai varai Eiropas karaļnamus un tamdēļ tam izcēlās asa cīņa ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV. Pāvests un ķeizars viens otru pasludināja par atceltiem.
Atbildot uz to, pāvests atbrīvoja vācu ķēniņa pavalstniekus no uzticības zvēresta ķeizaram. Vācu lielie feodāļi uzstājās pret Indriķi IV un ķeizars bija spiests samierināties ar pāvesta noteikšanu.
Spēkošanās ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV. Indriķa IV darbība bija pretēja pāvesta Gregora VII interesēm, kurš aktīvi iestājās pret Sv.Romas impērijas valdnieku tiesībām patstāvīgi nozīmēt baznīcas amatpersonas. 1075.gadā koncils Romā atbalstīja pāvestu, lai tas ieceltu bīskapus. Bez tam pāvestam bija arī materiālas pretenzijas uz zemēm.
Tas nepatika Indriķim IV un par ieganstu atklātam konfliktam starp imperatoru un pāvestu kļuva notikumi Milānā, kur milānieši vērsās pie Indriķa IV, lai tas nozīmētu vietējo arhibīskapu. Indriķis IV nosūtīja uz Milānu klīriķi Tidaldu, lai gan pāvests jau bija paspējis savu arhibīskapu iecelt. Tādejādi ar savu rīcību imperators pilnībā ignorēja pāvesta gribu.
Grigors VII bija saniknots un nolēma saķerties atklātā cīņā ar vācu imperatoru. 1076.gada sākumā viņš nosūtīja pie Indriķa IV savus sūtņus, ar kuriem nodeva ziņu imperatoram ierasties Romā uz koncilu. Pretējā gadījumā piedraudēja ar izslēgšanu no baznīcas. Savukārt Indriķi IV šāda pāvesta rīcība aizskāra un viņš Romā neieradās. Tad februāra koncils Romā atbalstīja Gregoru VII un Indriķim IV izsludināja anatēmu.
Monarha izslēgšana no baznīcas tiem laikiem bija pavisam sensacionāls notikums, kas atstāja lielu iespaidu uz laikabiedriem. Indriķis IV par notikušo uzzināja esot nelielajā Ūtrehtas pilsētiņā, kur svinēja Lieldienas. Saērcināts viņš sasauca koncilu Pāvijas pilsētā Itālijā, un imperatoram uzticīgie arhibīskapi pasludināja pāvestu Gregoru VII par varu zaudējušu. Savu vēstuli pāvestam Indriķis IV beidza ar vārdiem: "Mēs, Indriķis, karalis no dieva žēlastības, ar visiem mūsu bīskapiem tev sakām - ej projām!" Paralēli viņš veica pasākumus, lai nostiprinātu savu stāvokli Vācijā, tādēļ pavēlēja vācu arhibīskapiem Trīsvienības laikā ierasties Vormsā. Tomēr kopā sanākušo bija tik maz, ka nekāda dižā sapulce nesanāca.
Indriķis IV palika bažīgs un pārnesa sapulci uz Maincu. Nu viņš ielūgumu uz sapulci sūtīja arhibīskapiem personīgi. Taču arī pāvests Gregors VII netērēja laiku velti - viņš izsūtīja pa valsti savus legātus, kuri visiem līdzekļiem centās nosvērt sev par labu vācu firstus. Tā arī notika, ka vairums ietekmīgo vācu feodāļu nostājās pāvesta pusē.
Indriķis IV saprata, ka zaudē varu. Apjukums valdīja arī to starpā, kas bija ieradušies Maincā. Tikmēr pāvesta piekritēji organizēja sapulci Tribūrā, kur nolēma izvēlēt jaunu imperatoru. Tobrīd Indriķis IV atradās Openheimā un lieliski saprata, ka ar katru dienu viņam paliek mazāk un mazāk atbalstītāju. Lai glābtu situāciju un saglabātu troni, viņš katru dienu uz Tribūru sūtīja savus pārstāvjus, solot laboties.
Visbeidzot, pēc ilgām diskusijām tika nolemts lūgt pāvestam persiniski ierasties Augsburgā un izvērtēt Indriķa IV lietu. Ja gada laikā pāvests neatceltu anatēmu, tad sākt jaunas imperatora vēlēšanas. Tikām Indriķim IV būtu jāuzturas Ūtrehtā un viņš nedrīkstētu nodarboties ar valsts lietām.
Indriķis IV piekrita šādiem noteikumiem. Bīstoties intrigu viņš kopā ar sievu un uzticīga augstmaņa pavadībā 1077.gada janvārī devās uz Itāliju. Tā nu notika, ka Gregors VII uzzināja par Indriķa IV ierašanos Itālijā tai brīdī, kad pats devās uz Vāciju, lai tiesātu karali. Uzzinājis, ka monarhs dodas pie viņa lūgt piedošanu, Gregors VII mainīja savu brauciena maršrutu un apmetās Kanosas pilī, kas piederēja Toskānas markgrāfienei Matildei.
Sākumā, uzklausījis Indriķa IV lūgumu, pāvests pavēstīja, ka monarha likteni jāizlemj koncilam. Tomēr vēlāk apžēlojās un ļāva Indriķim IV ierasties Kanosā. Grēku nožēlnieka tērpā - kreklā un basām kājām karalis ienāca pils iekšējā pagalmā. Tādā skatā viņš aukstumā nostāvēja trīs diennaktis, iekāms viņam tika ļauts ienākt zālē, kur atradās pāvests un viņa kardināli. Monarhs krita ceļos un ar asarām acīs sāka sūdzēt savus grēkus. Tādejādi Gregors VII ne tikai atcēla anatēmu, bet arī ieaicināja baznīcā, kurā pats personīgi veica liturģiju.
Atgriezies Vācijā, Indriķis IV savāca paraspēku un 1081.gada martā pieteica karu Itālijai. Vēl pēc 3 gadiem imperators savāca koncilu, kurā paziņoja par pāvesta Gregora VII gāšanu no troņa. Pāvesta troni ieņēme Klements III.
Gregors VII Hildebrants par pāvesta varu:
"Viņš [pāvests] var gāzt imperatorus.
Neviens nevar atcelt viņa lēmumus, bet viņš pats var atcelt jebkura cilvēka lēmumu.
Neviens viņu nevar tiesāt.
Romas baznīca nekad nav maldījusies un arī turpmāk nemaldīsies.
Nav uzskatāms par katoli tas, kas nav vienisprētis ar Romas pāvestu.
Pavalstniekus viņš var atbrīvot no zvēresta nevēlamiem valdniekiem."
