Aliens

Senā Roma (753.g.pmē.-476.g.)

Romas pilsētas atrašanās vieta. Romas pilsēta atrodas Apenīnu pussalas vidusdaļā pie Tibras upes. Senatnē tās ieleja bija purvaina, bet uz pakalniem auga lapu koku meži.
Tibras grīvā varēja iekārtot ērtu ostu.

Romas dibināšana 753.g.pmē. Teritorijā dzīvoja latīņu ciltis. 25 km no upes grīvas uz pakalniem divi vilcenes izaudzēti brāļi Rems un Romuls dibināja pilsētiņu Romu 753.g.pmē. Pilsēta uzcelta uz 7 pakalniem. Stāvajā Kapitolija pakalnā tika uzcelts cietoksnis un aiz tā mūriem no naidiniekiem glābās pilsētas iedzīvotāji.
Pilsēta pamazām auga, tajā sāka apmesties uz dzīvi tirgoņi un amatnieki. Romieši pakļāva kaimiņu pilsētiņas un daļu to iedzīvotāju pārvietoja uz Romu. Romieši nosusināja ieleju starp pakalniem un tur ierīkoja tirgus laukumu – forumu (latīņu val.).
Romieši sāka skaitīt gadus no leģendā minētā dibināšanas gada.
Apenīnu pussalā savas pilsētvalstis jau bija izveidojuši grieķi.

Pirmromas sabiedriskā iekārta. Romas vissenākie iedzīvotāji un to pēcteči sauca sevi par patriciešiem (no latīņu pater – „tēvs”). Katra patrīciešu ģimene – familia, saņēma zemes gabalu no kopienas lauka un ganīja savus lopus kopienas ganībās. Patrīcieši paši parasti strādāja tīrumā un mājās. Kopā ar saimniekiem strādāja vergi, bet Romas sākumlaikos to nebija visai daudz. Tie tika uzskatīti par ģimenes locekļiem un ēda ar saviem saimniekiem pie viena galda (nu gluži kā senlatviešiem!).
Patrīciešu vecākie izveidoja „vecāko padomi” – senātu (latīņu val.). Romu pārvaldīja ķēniņš un senāts.
No citurienes ieradušos Romas iedzīvotājus sauca par plebejiem. Tie maksāja nodokļus, kalpoja karaspēkā, tomēr nesaņēma zemi no kopienas laukiem. Plebejus, kas laikā nenomaksāja parādus, padarīja par vergiem.

Septiņu ķēniņu periods. Šai laikā pilsētā valdīja septiņi, domājams etrusku, ķēniņi. Kā pirmais no ķēniņiem bijis leģendārais Romuls – Romas dibinātājs. Pēdējais no 7 ķēniņiem bijis ļoti cietsirdīgs un romieši to 509.g.pmē. no pilsētas padzinuši un iznīcinājuši ķēniņa varu.

Republikas nodibināšana 509.g.pmē. Leģenda stāsta, ka VI gs.pmē. beigās Romā valdījis dikti nežēlīgs ķēniņš. 509.g.pmē. romieši sadumpojušies Lucija Jūnija Bruta vadībā un viņu padzinuši. Tā tikusi likvidēta ķēniņu vara un dibināta Romas republika – „visas tautas lieta.”
Katru gadu tautas sapulce ievēlēja no patrīciešu vidus divus valdniekus, kurus sauca par konsuliem. Visu gadu konsuli pārvaldīja Romu un sprieda tiesu. Kara laikā tie komandēja karaspēku. Viņiem palīdzēja citas amatpersonas, kuras arī ievēlēja tautas sapulcē no patrīciešu vidus uz vienu gadu. Pēc gada augstākās amatpersonas kļuva par senāta locekļiem – senatoriem.
Senātam bija milzīga vara. Miera laikā konsuliem visas lietas bija jāizlemj kopā ar senātu. Senāts pārzināja valsts kasi, izšķīra kara un miera jautājumus. Tautas sapulcei tas iesniedza jau gatavus lēmumus, kurus tā parasti vienmēr pieņēma.

Plebeju cīņa par tiesībām. V gs.pmē. plebeji ieguva tiesības katru gadu ievēlēt sev aizstāvjus – „tautas tribūnus.” Tribūns varēja uzlikt veto – „aizliedzu” (latīņu val.), tas bija aizliegums konsulu un senāta rīkojumiem, kas attiecās uz plebejiem. Tribūna mājas durvis bija atvērtas dienu un nakti, lai plebejs varētu jebkurā laikā rast pie viņa aizstāvību.
Turpmāk tautas tribūni kļuva par plebeju vadoņiem cīņā par sava stāvokļa uzlabošanu. Tribūni izvirzīja plebejiem izdevīgus likumus. Lai piespiestu patrīciešus pieņemt šos likumus, plebeji atteicās kalpot karaspēkā, maksāt nodokļus un draudēja pavisam aiziet no Romas. Sākās bruņotas sadursmes.
Patricieši bija spiesti vairākkārt piekāpties plebejiem, jo baidījās, ka karaspēks kļūs vājāks, valsts kase izsīks un sāksies sacelšanās. Plebeji ieguva tiesības ieņemt konsula un citus amatus, kā arī varēja saņemt zemi no kopienas lauka. Bija aizliegts Romas pilsoņus padarīt par vergiem parādu dēļ.
Plebeju cīņa ar patriciešiem turpinājās vairāk nekā 200 gadu un beidzās ar plebeju pilnīgu uzvaru. 3.gs.pmē. sākumā viņi kļuva par pilntiesīgiem Romas pilsoņiem. Pēc plebeju uzvaras katru Romas pilsoni varēja ievēlēt jebkurā amatā un viņš varēja kļūt par senatoru. Taču, tā kā par sabiedrisko amatu darbu neko nemaksāja, tad par tādu varēja būt tikai turīgie romieši.

Galli ieņem Romu. IV gs.pmē. sākumā kareivīgās gallu ciltis, kas bija apmetušās uz dzīvi Ziemeļitālijā, virzījās uz Romu. Būdami gara auguma cilvēki, pinkainiem matiem, apbruņoti ar garu šķēpu un milzīgu vairogu, galli iedvesa šausmas ar savu izskatu vien. Pēkšņā uzbrukumā viņi izklīdināja romiešu karaspēku. Ieņēmuši Romu, galli to izlaupīja un nodedzināja.
Daļa romiešu paslēpās nepieejamā Kapitolija pakalnā un atvairīja gallu uzbrukumus. Tad nakts tumsā galli uzrāpās Kapitolija pakalnā. Ne sardze, ne arī sargsuņi viņus nepamanīja. Tikai zosis sāka gāgināt un tā pamodās romiešu karavīri. Tā radusies paruna: „Zosis izglāba Romu.”
Galli apsolīja no pilsētas aiziet, ja saņems izpirkumu – vairāk nekā 300 kg zelta. Zelta svēršanas laikā gallu karavadonis iemeta atsvaru kausā savu smago šķēpu. Kad romieši sāka protestēt, viņš atbildēja: „Nelaime [būt] uzvarētiem.”

Romas sabiedrība III gs.pmē. Bagātie romieši savās muižās vairs nestrādāja, bet visus darbus darīja vergi. Romas iedzīvotāju vidū izvirzījās vairāki desmiti bagāto patrīciešu un plebeju dzimtu. No gada uz gadu šo dzimtu locekļi arī ieņēma augstākos valsts amatus un bija senātā. Tādējādi Romā izveidojās aristokrātija, kam piederēja milzīgas bagātības. Citiem Romas pilsoņiem bija ārkārtīgi grūti iekļūt valsts amatos – konsulos un senatoros. Roma izveidojās par tipisku vergturu aristokrātijas republiku.

Apenīnu pussalas pakļaušana. Pussalā dzīvoja apmēram 12 dažādas tautiņas, kas bieži naidojās savā starpā. Roma pamazām tās pakļāva, lai gan kari ar tām turpinājās veselus 200 gadus. Romieši vinnēja savas armijas augstās organizētības dēļ.
Uzvarētajiem tika noņemtas 2/3 aramzemes un ganību, kuras savāca aristokrāti. Pārējās zemēs senāts nodibināja kolonijas romiešu zemniekiem, kuriem trūka zemes. Kolonijas bija romiešu varas balsts okupētajās zemēs. Pats senāts tikām naidoja tautiņas citu ar citu, lai varētu valdīt pār tām (princips: „skaldi un valdi”).
3.gs.pmē. pirmajā pusē romieši bija pakļāvuši visas grieķu pilsētas Apenīnu pussalas dienvidos līdz pat Sicīlijas salai, kur Romas intereses pirmo reizi nopietni sadūrās ar feniķiešu Kartāgas interesēm.

Pūniešu kari (264.-146.g.pmē.). Tā kā kartāgiešus dēvēja par pūniešiem, tad no šejienes arī attiecīgs karu nosaukums.
Pirmais pūniešu karš sākās 264.g.pmē. Tam sekoja vēl divi, kas ar mainīgām sekmēm turpinājās līdz 146.g.pmē. Kartāga tika noslacīta no zemes virsas.
Atbilstoši materiāli:
Pūniešu kari (264.-146.g.pmē.).
Kauja pie Kannām (116.g.pmē.).
Pūniešu karu rezultātā romieši sagrāba: Korsikas salu (259.g.pmē.).

238.g.pmē. Korsikas un Sardīnijas salas kopā kļuva par atsevišķu Romas provinci.

Tālākie Romas republikas iekarojumi. Pēc Kartāgas kārta pienāca citiem Romas kaimiņiem. Romieši iebruka Balkānu pussalā un Mazāzijā. Vēl tālāk virzīdamies tie iekaroja maķedoniešu Antiohu Sīrijas valsti, kas bija vislielākā valsts Vidusjūras austrumu piekrastē. Sīrijas valsts saira daudzās mazās, kas nonāca Romas vasaļatkarībā.

Maķedonijas un Grieķijas pakļaušana. Šeit romieši plaši izmantoja „skaldi un valdi” politiku, jo karā pret maķedoniešiem piesaistīja to pakļautos grieķus, apsolīdami tiem neatkarību.
Otrais Maķedonijas karš (200.-197.g.pmē.). Tā laikā maķedoniešu armija ķēniņa Filipa V vadībā tikās kaujā Kinocefālu kalnos Tesālijā ar romiešu armiju konsula T.Kvinkcija Flaminīna vadībā. Abu pušu rīcībā bija ap 26 000 kareivju. Romiešu manipulārā kaujas ierinda svinēja uzvaru pār Maķedoniešu smagās falangas ierindu. Romiešu uzvara šai kaujā nozīmēja maķedoniešu valdīšanas beigas Grieķijā.
Izšķirošajā kaujā romiešu leģioni satikās ar maķedoniešu falangu, kas likās neuzvarama. Tomēr romieši spēja izjaukt maķedoniešu ierindu un ielauzties tajā. Garie maķedoniešu šķēpi kļuva nederīgi, toties romiešu īsie zobeni bija pašā laikā. Falanga tika sagrauta un Maķedonija iekarota.
Pēc Maķedonijas sagrāves grieķi mēģināja kļūt neatkarīgi. Taču romieši ātri tos sakāva un 146.g.pmē. Grieķija tika Romas pakļauta. Kā sodu par pretošanos romieši iznīcināja skaisto Korintas pilsētu un visus tās iedzīvotājus pārvērta par vergiem.

Romas valsts pārvalde. Iekarotās teritorijas tika sadalītas pa provincēm, kuras pārvaldīja senāta iecelti pārvaldnieki. Tie aši iedzīvojās. Visu vērtīgāko izlaupīja un Romas aristokrātija savās rokās sagrāba raktuves, labāko aramzemi un ganības. Pakļautie iedzīvotāji tika aplikti ar lieliem nodokļiem. Nesamaksāšanas gadījumā tos padarīja par vergiem. Tādējādi Roma savāca milzīgas bagātības, kas ļāva tai uzturēt milzīgu armiju un floti, kā arī doties jaunos iekarojumos.
Tomēr valstī ieplūda milzīgs daudzums vergu, kas ienīda savus saimniekus. Vergu darbs bija ārkārtīgi lēts, tamdēļ izputēja brīvie zemnieki un savu zemi pārdeva lielsaimniekiem. Zemnieku vietā stājās vergi.
Daži varturi sāka izprast šādas parādības bīstamību. Tamdēļ Tibērijs Grakhs (ievēlēts par tautas tribūnu 133.g.pmē.) ierosināja pieņemt likumu, kas paredzēja katrai ģimenei tiesības kopienas laukā iegūt ne vairāk par 250 hektāriem zemes. Pārējo atņēma un sadalīja zemniekiem bez tiesībām to pārdot. Likumu pieņēma, bet pašam Tibērijam viss beidzās slikti.

Zemnieku sacelšanās Sicīlijā (138.g.pmē.). Tā tika apspiesta ar grūtībām un stipri sabiedēja Romas vergturus.

Spartaka sacelšanās (74.–71.g.pmē.). Šī Romas gladiatoru un vergu sacelšanās pamatīgi pērbiedēja impērijas varenos. Romiešiem vajadzēja turpat vai 10 gadu, lai tiktu galā ar tiem. Vairāk par to esejā Spartaka sacelšanās.

63.g.pmē. Romas impērijas protektoriātā nonāca Idumeja Palestīnas dienvidos.

Romas iekarojumi. Jūlijs Cēzars 8 gadu ilgos karos laikā no 58.-51.g.pmē. pakļāva gallu ciltis un iekaroja Romai visu Galliju.

Republikas sabrukums Romā. Romas izcīnītie iekarojumi un romiešu armijas pārvēršana par algotņu armiju nostiprināja karavadoņu varu. Pildot senāta uzdevumu, pieredzējušie karavadoņi paši komplektēja karaspēku kara vajadzībām. No viņiem karavīri saņēma atalgojumu un daļu no laupījuma. Leģionāri paklausīja tikai saviem karavadoņiem un bija ar mieru cīnīties pēc viņu pavēles.
Karavadoņu varu Romā vēlējās nodibināt arī daudzi vergturi un pirmais šāds kandidāts bija Pompejs. Taču varu Romā centās iegūt arī Jūlijs Cēzars. 60.g.pmē. Cēzars, Pompejs un Krass noslēdza 1.triumvirātu.
Cēzars ieradās no iekarotās Gallijas ar labi organizētu karaspēku 49.g.pmē., un Roma viņam padevās bez cīņas. Viņa konkurents Gnejs Pompejs aizbēga uz Balkāniem, kur vāca sev armiju.
Cēzars devās tam pakaļ un sakāva to. Pēc tam vēl 3 gadus karoja pret saviem pretiniekiem Āzijā, Āfrikā un Spānijā. Kari starp Cēzara un Pompeja piekritējiem tika saukti par „Romas pilsoņu kariem.”
Pēc uzvaras pilsoņu karā, Cēzara varā nonāca visa Romas impērija un viņš sevi pasludināja par imperatoru („pavēlnieku”) ar neierobežotu varu. Senāts un konsuli tikai paklausīgi izpildīja viņa pavēles.

Ēģiptes pakļaušana. 48.-47.g.pmē. norisinājās Aleksandrijas karš - Romas leģioni cīnījās ar Ēģiptes valsti. Galvenā karadarbība notika Aleksandrijā un tās apkārtnē. Pēc Pompeja Ēģiptē ieradās Jūlijs Cēzars un iejaucās dinastiskajā cīņā starp Kleopatru VII un viņas brāli Ptolemaju Dionīsu. kaujā pie Nīlas 48.g.pmē. romieši uzvarēja un Kleopatra VII tika apstiprnāta faraona tronī. Aleksandrijas karš bija svarīgs etaps romiešu Ēģiptes pakļaušanā.

Pilsoņu kari pēc Cēzara nāves. 44.g.pmē. senāta sēdes laikā republikāņu sazvērnieki Jūnija Bruta vadībā nogalināja Cēzaru. Viņus neatbalstīja Romas iedzīvotāji. Arī Cēzara leģionāri gribēja nogalināt vaininiekus, tādēļ tie aizbēga uz Austrumiem. Maķedonijā tiem izdevās sapulcināt karaspēku un tie devās uz Itāliju. Pilsoņu karš sākās no jauna.
Cēzara leģionāriem radās jauni karavadoņi – viņa bijušais palīgs Antonijs un Cēzara audžudēls Oktaviāns. Tie viens otru neieredzēja, tomēr apvienojās pret republikāņiem. Viņi ieveda Romā karaspēku, nonāvēja vairākus tūkstošus savu pretinieku un sagrāba viņu īpašumus. Pēc tam abi ar karaspēku devās uz Maķedoniju un kaujā pie Filipu pilsētas sagrāva republikāņus. To vadonis Bruts izdarīja pašnāvību, metoties uz zobena.

1.triumvirāts - Oktaviāns, Marks Antonijs un Licīns.

Republikas beigas un impērijas dibināšana Romā (31.g.pmē.). Pēc sāncenšu sakaušanas Oktaviāns nodibināja savu nedalīto varu Romā - monarhiju. Lai gan visas varasiestādes funkcionēja tāpat kā republikas laikā, tās, ieskaitot senātu, pilnībā pildīja Oktaviāna gribu.
Impērijas nostiprināšana nostiprināja vergturu kundzību Romā un tās provincēs.

64.g.pmē. Feniķija tika iekļauta Romas Sīrijas provincē, Tīrai, Sidonai un Aradai saglabājot pašpārvaldi.

Kari pret Partas valsti. 63.gadā, kad romiešus smagi sakāva armēņu un partiešu apvienotā armija, imperators Nērons piekrita, ka Armēnijas tronī kāpj ķēniņš Trdats, Partas ķēniņa brālis, ar noteikumu, ka savu ķēniņa kroni viņš saņems Romā. Trdats pēc atgriešanās no Romas valdīja Armēnijā no 63.-88.gadam un atjaunoja Artašatu.

Pilsoņu kara laika imperatori (68.-69.g.). Pēc Nērona nāves valstī sākās pilsoņu karš, kurā provinču vergturu augstākais slānis cīnījās par varu ar itāļu aristokrātiju. Divu gadu laikā pievaras nāca trīs atseišķas izcelsmes imperatori - Galba, Otons un Vitēlijs.

Romiešu iekarojumi. Savos ziedu laikos Romas impērija pletās no Adriāna valnim Britānijā līdz Persijas līcim.
Imperatora Marka Ulpija Trajāna valdīšanas laiks iezīmējās ar daudzu jaun iekaroto teritoriju pievienošanu impērijai: dāku zemes pievienošana uz ziemeļiem no Donavas (101.-102. un 105.-106.gadu kari), Nabatiešu valsts (106.g.), Lielās Armēnijas (114.g. partiešu kara gaitā) un pašas partiešu galvaspilsētas Ktēsifonas iekarošana 117.g. Kā karavadonis un imperators Trajāns iekaroja arī Divupi (114.-11g.) un nonāca līdz Persijas līcim. Nekad iepriekš romiešu leģioni nebija tikuši tik tālu uz austrumiem. Trajāna karagājieni bija pēdējie Romas iekarošanas kari, jo impērijas saturēšanai vairs nepietika karaspēka. 2.gs. sākumā impērija bija spiesta pāriet no iekarošanas uz savu milzīgo īpašumu aizstāvēšanu.

Roma Antonīnu dinastijas laikā (II gs.). Šai laikā impērija pārdzīvoja samērā augstas labklājības posmu. Tai nebija nopietnu ārēju ienaidnieku. Iekšzemē bija nodibinata vienprātība starp imperatoru un Senātu, kas bija vergturu impērijas augstāko slāņu interešu pārstāvis.

Roma Sevēru dinastijas laikā (193.-235.g.). Līdz ar šīs dinastijas nākšanu pie varas labvēlīgais stāvoklis krasi izmainījās. Sevēri galvenokārt balstījās uz karaspēku un no dinastijas 8 imperatoriem tikai viens nemira varmācīgā nāvē.

Impērijas novājināšanās Karavīru imperatoru laikā (235.-284.g.). Gandrīz 50 gadu ilga nestabilitātes periods, impēriju pārņēma ļoti dziļa krīze, un tā atradās uz galīga sabrukuma robežas. Ap šo laiku imperatora vara bija kļuvusi vāja, leģionāri to vien darīja kā gāza un iecēla jaunus imperatorus – tie mainījās ik pēc dažiem gadiem, vai pat pēc dažiem mēnešiem, un ļoti reti kāds no tiem mira dabiskā nāvē. Bieži impērijā vienlaikus valdīja vairāki imperatori, kas karoja savā starpā. Pa šo laiku nomainījās ap 30 oficiāli atzītu imperatoru, nemaz nerunājot par lielu daudzumu uzurpatoru. Lielākā nozīme šais varas maiņās bija pretoriāņu gvardei, reizēm tie bija arī provinču leģioni.
Nemieri karaspēkā un kari starp imperatoriem novājināja impēriju. III gs. vidū no Romas atdalījās Gallija, Spānija, Ēģipte, gandrīz visas provinces Āzijā un Donavas lejteces apgabalā. 260.gadā Persijas karaspēks sagrāba pašas bagātākās impērijas austreņu provinces un pat saņēma gūstā imperatoru Valeriānu - kas tāds notika pirmo reizi Romas vēsturē. Novājinātā impērija nespēja pretoties iebrucēju pūļiem.

Cīņas pret barbariem. III gs. Roma sadūrās ar nepakļauto tautu uzbrukumu tās ziemeļu robežām. Romieši tos sauca par barbariem (viņi nesaprata to valodu un nicīgi uzskatīja, ka tie runā – bar, bar, bar).
Barbari (ģermāņi - goti, vandāļi) ielauzās impērijas teritorijā un nopostīja visu savā ceļā. Gandrīz tai pat laikā, kad imperators Valeriāns krita persiešu gūstā 260.gadā, Gallijā iebruka franki, bet goti no Donavas nonāca līdz Atēnām. Impērijas teritorijā radās vairākas patstāvīgas valstis.
Tikai imperatora Diokletiāna laikā impērija atkaļ sāka spēt aizstāvēties. Diokletiāns nolīga veselas barbaru ciltis Romas robežu aizstāvībai. Tā armija sakāva bagaudus Gallijā, dumpiniekus Ziemeļāfrikā. Uz Romas robežām uzcēla daudz spēcīgus cietokšņus, lai tādējādi aizstāvētos pret barbariem.

Sociālie nemieri. II un III gs. notika vergu sacelšanās dažādās impērijas vietās. Tajās piedalījās arī koloni. Sevišķi spēcīgas tās kļuva III gs. Spēcīga sacelšanās pārņēma visu Galliju, dumpinieki sevi dēvēja par bagaudiem („nožēlojamie”). Liela sacelšanās norisa arī Ziemeļāfrikā, kur dumpiniekiem izdevās ieņemt vairākas pilsētas. Vergi un amatnieki sacēlās arī pašā Romā. Tie nostiprinājās kādā Romas pakalnā un karaspēks to ieņēma tikai sīvās kaujās. 

Impērijas restaurācija Diokletiāna laikā (284.-305.g.). Šī imperatora valdīšanas laikā ar ārkārtēju visu spēku sasprindzinājumu izdevās atjaunot impēriju. ArDiokletiāna valdīšanas laiku sākās impērijas pastāvēšanas pēdējais posms, ko raksturo ārkārtēja varas centralizācija.
Diokletiāns, balstīdamies uz lielajiem zemes īpašniekiem, atsita Romas pretin ieku militāros uzbrukumus, apspieda tautas sacelšanās un panāca visas Romas imperijas teritorijas atjaunošanu. Savā politikā centās maksimāli atjaunot visas vecromiskās paražas, tai skaitā arī romiešu reliģijai. Tas bija par iemeslu klaji naidīgai attieksmei pret kristietību.

Kristietības pieņemšana. 313.gadā ar izdoto Milānas ediktu imperators Konstantīns Ipadarīja kristiešus vienādās tiesībās ar citiem. Liels iespaids uz Konstantīna I uzskatiem bija viņa mātei Helēnai - fanātiskai kristietei. Viņa devās uz Jeruzālemi un tur "atrada" Jēzus Kristuskrustu un tā kapa vietu.
330.gadā imperators Konstantīns padarīja kristietību par Romas valsts reliģiju, jo brūkošajai impērijai bija nepieciešama vadoša ideoloģija. Kristīgā baznīca par atbildi ātri sekularizējās un kā spēdama atbalstīja imperatora nodomus.

Galvaspilsētas pārcelšana uz Konstantinopoli. 330.gadā Konstantīns I pārcēla galvaspilsētu uz Konstantinopoli („Konstantīna pilsētu”), par ko lielā sašutumā nonāca Romas iedzīvotāji. Tāda motivācija laikam bija saistīta ar Konstantīna jauno Romas kristianizācijas polkitiku, un viņš ar savu māti Helēnu bija nolēmis, ka Roma ir pārlieku grēcīga un pagāniska, lai turpmāk būtu jaunās kristīgās valsts galvaspilsēta.

Romas impērijas pēdējā novājināšanās. III gs. beigās un IV gs. sākumā barbaru uzbrukumi Romas zemēm arvien pastiprinājās. Lai gan barbari bija slikti organizēti, to milzīgie karapūļi regulāri uzbruka romiešu robežcietokšņiem un postīja pierobežas rajonus. Romieši atpirkās no barbaru ciltīm ar zeltu, vai aizstāvībai algoja atsevišķas barbaru ciltis. Taču ar katru gadu grūtāk bija savākt nepieciešamo naudu.

Gotu iebrukums Romas impērijā. 4.gs. otrajā pusē vairoties no klejotāju huņņu spiediena, nonāca Donavas krastos. Goti saņēma imperatora atļauju apmesties impērijas teritorijā. Ar vienkočiem un plostiem desmitiem tūkstošu gotu ar visām ģimenēm pārcēlās uz Donavas labo krastu. Imperatora ierēdņi apņēmās tiem sagādāt iztiku, taču piekrāpa. Lai izdzīvotu, tiem nācās pārdot verdzībā bērnus un tas viņu pacietībai bija par daudz. Goti sacēlās un devās uz Konstantinopoli.
Gotiem pretī devās imperators Valents ar karaspēku. 378.gadā kaujā pie Adrianopoles (tagadējā Edirne Turcijā) goti sagrāva romiešus un krita arī pats imperators.
Jaunajam imperatoram izdevās uzpirkt gotu vadoņus un izbeigt karagājienu. Gotiem piešķīra zemi Balkānu pussalas rietumos. Taču gotu bija ļoti daudz un viņi bija kareivīgi, tādēļ to apmešanās impērijas centrā romiešiem bija visai bīstama.
410.gadā to sagrāva barbaru ciltis no ziemeļiem.

Romas impērijas sadalīšanās (395.g.). 395.gadā Romas impēriju savā strapā sadalīja divi imperatori-brāļi. Izveidojās divas atsevišķas valstis – Rietumroma un Austrumroma (pastāvēja vēl ilgi kā Bizantijas impērija).
Rietumromā ietilpa Itālija un rietumu provinces Eiropā un Ziemeļāfrikā.
Austrumromā ietilpa Balkānu pussala, Ēģipte un Romas īpašumi Āzijā.
Rietumromas stāvoklis bija pavisam grūts: iedzīvotāji bija izputināti un pilsētas kļuvušas tukšas. Nemitīgi notika sacelšanās.

Goti ieņem Romu (410.g.). Goti izmantoja Rietumromas vājumu. Izvēlējuši par savu vadoni kareivīgo Alarihu, tie iebruka Itālijā. Romas sūtņi mēģināja iebiedēt Alarihu ar pilsētas aizstāvju lielo skaitu, taču tas ironiski atbildēja: „Jo biezāka zāle, jo vieglāk pļaut.”
Impērijas militārā varenība bija pagaisusi. Karaspēkā bija galvenokārt algoti barbari, kuriem nevarēja uzticēties. Vergi un koloni dumpojās, uzbruka muižām un laupīja. Imperators ieslēdzās cietoksnī.
Goti pienāca pie Romas un to aplenca, taču to spēki bija par maziem, lai ieņemtu labi nocietināto Romu. Tādēļ Alarihs neuzdrošinājās doties triecienā. Tomēr vergi naktī atvēra vārtus un goti ielauzās Romā. Tā 410.gadā tika ieņemta tolaik vislielākā pilsēta, kas bailēs bija turējusi pus pasauli. Un to veica neorganizēts barbaru/gotu pūlis, nesastopot gandrīz nekādu pretestību.
Goti Romu laupīja 3 dienas un tad aizgāja.

Ģermāņu iebrukums Romas impērijā. Pēc gotiem Romas impērijā ielauzās vēl citas ģermāņu ciltis. Nesastapdamas nopietnu pretošanos, tās ieņēma Galliju, Itāliju un Spāniju. No Spānijas ģermāņi iebruka Ziemeļāfrikā.
Apmetušies uz dzīvi auglīgajās zemēs, tie izcirta vīnogulāju dārzus un to vietā iesēja rudzus un miežus. Izcirta olīvkoku birzis, lai ierīkotu ganības.
Ģermāņi izpostīja daudzas romiešu celtnes, lai iegūtu akmeņus cietokšņu būvei. Daudzas pilsētas tika sagrautas un to drupas aizauga ar krūmiem un zāli.
5.gs. vidū viena no ģermāņu ciltīm – vandāļi, pārcēlās no Āfrikas uz Itāliju un 455.gadā ieņēma Romu. Vandāļi sasita statujas, iznīcināja grāmatas, dedzināja mājas. Kultūras vērtību iznīcināšana bija tik barbariska, ka turppmāk vēsturē šādas parādības tika sauktas par vandālismu. Pēc viņu iebrukuma Romā palika tikai 7 000 iedzīvotāju.

Romas pēdējā bojāeja (476.g.). 476.gadā kāds skitu izcelsmes romiešu karavadonis Odoakrs gāza pēdējo Romas imperatoru Augustulu Romulu un Rietumromas impērija beidza pastāvēt. Līdz ar tās bojāeju tika sagrauta verdzības iekārta Rietumeiropā. Tādēļ Rietumromas impērijas bojā ejas gadu pieņemts uzskatīt par Seno laiku noslēguma gadu.
Austrumromas impērija ar lielām grūtībām atvairīja barbaru uzbrukumus. To sāka saukt par Bizantijas impēriju, bet tas jau ir cits stāsts.
Austrumromas imperatoram Justiniānam vēl izdevās atkarot Itāliju un uz apmēram 100 gadiem nodibināt tajā Romas varu līdz 586.gadam (langobardu iebrukums), taču šo vēsturi jau pieskaita Austrumromai/Bizantijai. 

Tehnika. 5.vieta 1.lpp. 
15.06.2022. ieliku bildi.

Saites.
Roma.
Bizantijas impērija.