Eiropa, pasaules daļa
- Detaļas
- Publicēts 23 maijs 2016
- Autors Redaktors
Eurōpē (grieķu val.).
Nosaukums no sengrieķu mitoloģijā esošās Tantāla meitas - Eiropas.
Pasaules daļa ziemeļu un austrumu puslodē (neliela daļa arī rietumu puslodē), Eirāzijas kontinenta rieteņos.
Raksturlielumi.
Platība - 10 010 000 km2. 6,7% visas sauszemes. Tai skaitā 730 000 km2 salu. Otrā mazākā pasaules daļa aiz Austrālijas ar Okeāniju.
Iedzīvotāji - 624 000 000 (1970.g.).
Ģeogrāfja. Eiropas nosacīta robeža ar Āziju pieņemta gar Urālu austreņu piekāji, Embu, pa Kumas-Maničas ieplaku. Ekonomiskajā ģeogrāfijā arī pa Galveno Kaukāza grēdu. Ziemeļos un ZR - Zeiemeļu ledus okeāna jūras - Norvēģu, barenca, Baltā un Karas. Rieteņos Atlantijas okeāns ar Baltijas jūru un Ziemeļjūru. Dienvidos - Vidusjūra, melnā un Azovas jūra. DA - slēgtā Kaspijas jūra. No Mazāzijas pussalas Eiropu atdala Marmora jūra, Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumi, bet no Āfrikas - Gibraltāra un Tunisas jūras šaurumi.
Eiropai ir ļoti izrobota krasta līnija - 38 000 km. Liela krastu tipu daudzveidība.
22,8% teritorijas aizņem pussalas: Kolas, Skandināvijas, Pireneju, Apenīnu, Balkānu.
7,6% aizņem salas: Novajazemļa, Franča Jozefa zeme, Špicbergena, Īslande, Britu salas, Sardīnija, Sicīlija.
Eiropas galējie punkti: Z - Nordkina rags (71o08' ziemeļu platuma), Norvēģijā;
D - Marokka rags (36o ziemeļu platuma);
R - Rokas rags (9o31' rietumu garuma), Portugālē;
A - Polārie Urāli (67o20' austrumu garuma), Krievijā.
Galējie punkti salās atrodas stipri tālāk nekā kontinentālās daļas galējie punkti:
Z - Fligeli rags Rūdolfa salā (81o49' Z pl.);
D - Krēta;
R - Floriša Azoru salās (31o15' R gar.);
A - Želaņijes rags Novajazemļā.
Eiropas izpētes vēsture. Pēdējā leduslaikmetā, kas sākās apmēram pirms 115-120 tūkstošiem gadu, milzīgie ledāji pārklāja visu Eiropu gandrīz līdz Vidusjūrai. Pacēlās lielas zemes platības, piemēram, Lamanša jūras šauruma vietā bija sauszeme.
Feniķiešu ceļojumi. Eiropas izpēte antīkajos laikos bija saistīta arī ar feniķiešu tirdzniecības braucieniem, pēcāk ar sengrieķu kolonizāciju un vēl vēlāk ar Senās Romas impērijas robežu izplešanos.
II g.tk.pmē. beigās feniķieši iepazina Egeja, Jonijas un Tirēnu jūru krastus, Vidusjūras piekrasti un lielākās salas. Pēc tam feniķieši pa Gibraltāra jūras šaurumu nokļuva Atlantijas okeānā. Tuvāk rakstā - Feniķiešu jūrasbraucieni.
Sengrieķu ceļojumi. Eiropas pirmā civilizācija ar savu rakstību, plašiem piļu kompleksiem un dinamisku mākslu bronzas laikmetā bija Mīnojiešu kultūra Krētas salā. Mīnojiešu civilizācija uzplauka laika periodā no 2000.-1500.g.pmē. un tās jūrasbraucēji apguva Egeja, Jonijas un Tirēna jūru krastus, Vidusjūras ZR un lielākās salas.
No I g.tk.pmē. vidus Dienvideiropas apzināšanu turpināja joniešu grieķi, kas ar Eiropu savulaik saprata grieķu un trāķiešu apdzīvoto Egejas jūras baseinu, kas tika uztverts kā dabiska robeža. Tādejādi jau senatnē Eiropa tika atdalīta no Āzijas.
No VIII gs.pmē., pateicoties jūras ceļojumiem un kolonizācijai, sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati paplašinājās - tie iepazinās ar Eiropas dienvidu piekrasti no Gibraltāra līdz Kaukāzam. Koloniju atīstības laikā skitu zemēs Melnās jūras ziemeļu krastos segrieķi pastāvīgi paplašināja savas zināšanas par Austrumeiropu (Prokonēsas Aristejs), sasniedza Donavas, Dņestras un Dņepras grīvas, Krimas pussalu, Azovas jūras austreņu piekrasti. Eiropas ZR
No VI gs.pmē. jonieši izplatīja jēdzienu "Eiropa" uz visām zemēm ziemeļos no Vidusjūras.
Drīz vien par robežu starp Eiropu un Āziju sāka uzskatīt nevis Fasisu (Rionas upes Kaukāzā grieķiskais nosaukums), bet gan Tanaīsu (Donas sengrieķu nosaukums). Vēlāk par robežlīniju tika pieņemta līnija, kas pa īsāko ceļu savienoja Melnu jūru ar Kaspijas jūru, kā arī līniju starp Azovas jūru un tā saucamo Ziemeļu Okeānu.
Pateicoties feniķiešiem un grieķim tapa zināms par Vidusjūras rieteņu piekrasti. Pēc feniķiešu un kartāgiešu (Hamilkons) ekspedīcijām uz Alvas salām (Britānija?) un Masīlijas Piteja (ap 320.g.pmē.) ceļojuma pa Ziemeļeiropu - Ziemeļjūras piekrasti Jitlandē. Tādejādi jau Maķedonijas Aleksandra laikā bija paplašinātas zināšanas par Rietumeiropu.
Hanibāla karagājienu laikā III gs.pmē. kartāgieši iespiedās Pireneju pussalā.
Romieši II-I gs.pmē. veica iekarojumus Gallijā un Spānijā, 55.-54.g.pmē. Cēzara komandētie leģioni pārcēlās uz Britāniju, romiešu leģionāri nonāca Ģermānijā, Alpu, Piedonavas un Piekarpatu apgabalos un sniedza daudz precīzākas ziņas par šīm zemēm. I gs.pmē. beigās un I gs.mē. sākumā romieši otrreiz atklāja Eiropas rieteņu piekrasti līdz Jitlandes pussalai, jau zināja arī Elbas un Donavas baseinus, Alpus, Karpatus, daļēji Baltiju, Skandinaviju un Austrumeiropu. Par to liecina ziņas Strabona "Ģeogrāfijā," Plīnija Vecākā, Melas, Tacita, Ptolemaja darbos. Ziņas par Skandināviju un tās krastu aprises, kā arī par zemēm Eiropas ZA, Romas impērijas laikos gan bija visai fragmentāras.
VI gs. sīkus datus par Baltiju un Austrumeiropu sniedza gotu vēsturnieks Kasiodors un Jordans.
VIII gs. īri atklāja Fēru salas un Īslandi, normaņi izbrauca Baltijas un Norvēģu jūru, sasniedza Balto jūru. Pēc Kijevas Krievzemes izveidošanās IX-X gs. krievu tirgotāji un sirotāji apzināja kaimiņteritorijas - Daugavas, Donas un Volgas baseinus, Lādogas un Oņegas ezerus, sasniedza Kaspijas jūru, aizbrauca pa ziemeļu upēm līdz Ziemeļu Ledus okeānam. Pomori XV gs. atklāja Novajazemļu un Svalbāru (t.s. Grumantu, 1566.gadā to otrreiz atklāja V.Barencs).
Pēc krievu laupīšanas karagājieniem Urālos līdz XVII gs. tika noskaidrotas Eiropas kontūras, pamatos tās reljefs un upju tīkls, ko precizēja vēl XIX gs.
1873.gadā austriešu J.Paiera un K.Veiprehta kuģis dreifā sasniedza Franča Jozefa zemi. Krievijas impērijas laikā tika veiktas ziemeļu ekspedīcijas Kolas pussalas, Urālu u.c. ziemeļu novadu izpētē.
Reljefs. Eiropā dominē zemienes - 70% teritorijas līdz 300 m vjl., un augstienes; kalni aizņem tikai 17% teritorijas - 5,1% > 1000 m un 1,5% > 2000 m. Pēc virsas vidējā (292 m) un maksimālā augstuma Eiropa atpaliek no citām pasaules daļām un kontinentiem (izņemot Austrāliju). Daži rajoni atrodas zem jūras līmeņa - Piekaspijas zemiene (28 m zjl.), Ziemeļjūras piekraste.
Eiropas austreņu pusi aizņem galvenokārt Viduseiropas (Vācijas-Polijas) un Austrumeiropas (Krievijas) līdzenumi ar augstumu līdz 300-400 m (Pievolgas, Viduskrievijas, Piedņepras, Valdaja augstienes; Baltijas un Baltkrievijas grēdas).
Ledāja eksarētas augstienes - Mānselke, Suomenselke, Smolande un kalni - Hibīni, dažādo arī Ziemeļeiropas reljefu uz Baltijas vairoga, no kura uz dienvidiem līdz Dņepras vidustecei un Karpatiem izplatījies pleistocēna apledojums. Tas veidojis Viduseiropas un Austrumeiropas ziemeļu daļai raksturīgās glacieru formas.
Eiropas dienvidu daļā izteikta ūdeņu erozija. Lielos līdzenumus austreņos norobežo Urāli un Mugodžari, ZR - Skandināvijas kalni; dienvidos - Rūdu kalni, Sudeti, karpati, Krimas kalni.
Rietumeiropas vidienē augstākā augstākā kalnu sistēma Eiropā - Alpi (Monblāns 4807 m); to ģeomorfoloģisks turpinājums uz dienvidiem un DA ir Dināru kalniene, Pinda kalni, Staraplanina, Apenīni; uz DR - Pireneju un Andalūzijas kalni. Minētie ir galvenokārt jauni kroku kalni ar alpīnām formām.
Dienvideiropā tiem līdztekus stiepjas zemākas un vecākas cilu kalnu grēdas un masīvi: Maķedonijas kalni, Rodopi un Rila Balkānu pussalā; Kantabrijas kalni un Centrālā Kordiljēra Pireneju pussalā. Izplatīts karsts (Karsta plato u.c.); lielākās alas: Helloha, Eisrīzenvelta, Palomeras-Dolensijas, Postojnas, Agtelekas, Demēnovas alas.
Starpkalnu ieliecēs Vidusdonavas, Lejasdonavas un Padānas līdzenumi. Plaša teritorija uz ziemeļiem no Alpiem un Juras, galvenokārt Francijā un Rietumvācijā, ir tektoniski saskaldīta vidēji augstos masīvos: Centrālais, Čehu masīvs ar Šumavu, Vogēzijs, Švarcvalde, Reinas šīferkalni. Hercīnā reljefa pazeminājumi grābenos - Augšreinas, Ronas, un sineklīzēs - Tīringene, Londonas, Parīzes baseins.
Ģeoloģija. Eiropas austreņu daļu aizņem prekembrija Austrumeiropas (Krievijas) jeb Eiropas platforma, kas aptver Austrumeiropas un Viduseiropas līdzenumu, Skandināvijas pussalas DA; platformas arhaja kristāliskie ieži atsedzas Baltijas jeb Fennoskandijas vairogā un Ukrainas masīvā. Pārējo daļu sedz proterozoja, paleozoja un mezozoja konglomerāti, smilšakmeņi, māli, merģeļi, dolomīti, kaļķakmeņi, kā arī jaun ākie kainozoja nogulumieži. Vietām platformu sedz bazalti un citi izvirdumieži. Nogulumiežu kārtas biezums Hamburgas ieplakā līdz 6 km; Baltijas dienvidu daļā - ap 2 km. Boļšezemskas tundru, Franča Jozefa Zemi un Barenca jūras kontinentālo šelfu aizņem Barencijas platforma, hebridu salas un Skotija. ZR - Erijas platforma. Timana skrausts veidojies proterozoja beigās un paleozoja sākumā (Baikāla krokojums), sastāv no slānekļiem. Špicbergenas, Skandināvijas, Lielbritānijas un Īrijas kalni veidojušies paleozoja sākumā (Kaledonijas krokojums); sastāv no dziļuma, izvirduma un noguluma iežiem. Pireneju pussalas vidienes, Bretaņas un Kornvolas pussalas kalni, Francijas Centrālais masīvs, Ardēni, Vogēzi, Švarcvalde, Reinas Šīferkalni, Harcs, Čehu masīvs, Rūdu kalni, Sudeti, Urāli, Novaja Zemļas kalni veidojušies paleozoja beigās (hercīnais krokojums); sastāv no magmatiskiem, metamorfiem un nogulumu iežiem (sarkanie smilšakmeņi, mālainie un karbonātu ieži). Epihercīnās ieplakas (Garonnas zemiene, Parīzes baseins, Lejasdonavas līdzenums, Krimas ziemeļu daļa, Kumas-Maničas ieplaka) piepildītas ar mezozoja un kainozoja nogulumiežiem.
Andalūzijas kalni, Pireneji, Alpi, Apenīni, Karpati, Dināru kalniene, Balkānu pussalas un Krimas kalni veidojušies mezozoja beigās un kainozojā (alpīnais krokojums); sastāv no dziļuma, izvirduma un noguluma iežiem (kaļķakmeņi, krīts, slānekļi, smilts). Vidusdonavas līdzenumā biezs neogēna nogulumiežu slānis.
Īslande ir Ziemeļatlantijas grēdas vulkāniskais pacēlums, radies kainozojā. Zemes garozas lauzumu vietās gar plaisām vēl tagad pārvietojas atsevišķi garozas bloki, izraisot zemestrīces un vulkānisko darbību.
Iedzīvotāji. Eiropas iedzīvotāju lielākā daļa vēl XX gs. 80 gados 99% bija no eiropeīdās rases un tikai daži miljoni cilvēku - pie citām rasēm. Pēdējās desmitgadēs visu izmainījusi ir Rietumvalstu nesaprātīgā migrācijas politika, kas iebraukuši miljoniem nēģeru un aziātu.
Eiropā nacionālā konsolidācija sākusies ātrāk nekā citās pasaules daļās. XIX gs. beigās nacionālas valstis bija izveidojušās gandrīz visā Eiropā, izņemot tās DA un austreņu daļu, kas ietilpa Hābsburgu, Osmāņu un Krievijas impērijā - tur šis process beidzās pēc I Pasaules kara. 2/3 valstu (Vācija, Portugāle, Dānija, Īslande, Ungārija, Polija, Grieķija) ir viennacionālas. Vairākās valstīs (Francija, Somija, Rumānija, Bulgārija u.c.) dzīvo nacionālās minoritātes, bet Šveice, Beļģija, Spānija u.c. ir daudznacionālas valstis.
Kopumā Eiropā dzīvo ap 110 tautu, 39 no tām ir lielākas par 1 miljonu cilvēku. Vācieši - 80 miljonu, franči - 65 miljoni, krievi, ukraiņi - 45 miljoni, poļi - 30 miljoni u.c.
Valodas. 222 miljoni runā slāvu valodās (krievi, ukraiņi, poļi, baltkrievi, serbi, čehi, slovāki, slovēņi, horvāti, melnkalnieši, maķedonieši, bulgāri), 177 miljoni runā ģermāņu valodās (vācieši, daļa šveiciešu, austrieši, luksemburgieši, elzasieši, holandieši, flāmi, frīzi, zviedri, norvēģi, īslandieši, fēri, dāņi, angļi, skoti), 1978.gada valodu lietošanas dati. 176 miljoni runā romāņu valodās (itāļi, daļa šveiciešu, korsikāņi, retoromāņi, franči, valoņi, spāņi, kataloņi, portugāļi galīsieši, rumāņi, aromūni, moldāvi), 7,1 miljons runā ķeltu valodās (īri, velsieši, gēli, bretoņi), 9,2 miljoni runā grieķu valodā, 4 miljoni runā albāniski, 1,1 miljons čigāniski, 21,3 miljoni somugru valodās (ungāri, igauņi, somi, karēļi, mordvieši, marieši, komieši, sāmi u.c.), 1,8 miljoni semītiski (arābi, maltieši), 11 miljoni tjurku valodās (turki, tatāri, čuvaši, baškīri, kazahi, gagauzi), 0,14 miljoni kalmiku valodā, ap 4 miljoni baltu valodās (latvieši, leiši). Atsevišķa vieta valodu klasifikācijā ir basku valodai, kurā runā ap 0,95 miljoni cilvēku. Vēl Eiropas valstīs dzīvo ap 3 miljoniem žīdu, kas lieto attiecīgo dzīves valstu valodas, un tagad arī daudz ieceļotāju no Āzijas un Āfrikas.
Ticības. Izplatītas 3 kristīgās reliģijas: pareizticība - galvenokārt Austrumeiropas un Balkānu zemēs (serbi, krievi, ukraiņi, baltkrievi, bulgāri, serbi, rumāņi grieķi u.c.); katolicisms - Eiropas dienvidu daļā un vidienē (horvāti, itāļi, franči, spāņi, portugāļi, īri u.c.); dažādi protestantisma paveidi - vācieši, angļi, zviedri, somi, latvieši u.c. Ir arī musulmaņi (bosnieši, albāņi) un judaisti.
Iedzīvotāju migrācija. Līdz II g.tk. vidum Eiropas iedzīvotāju skaits palielinājās lēnām - ap 1000.g. Eiropā dzīvoja ap 50 mlj. cilvēku. Ap 1500.g. - ap 100 miljoniem cilvēku. Vēlāk iedzīvotāju skaits pieauga arvien straujāk - 1900.g. Eiropā bija 392 miljoni jeb 26% pasaules iedzīvotāju. XX gs. Eiropas iedzīvotāju īpatsvars samazinājies sakarā ar emigrēšanu: XIX gs. ap 30 mlj. cilvēku, 1900.-1960.g. ap 30 mlj. cilvēku emigrēja uz ASV, Kanādu, Argentīnu, Brazīliju, Austrāliju, Venecuēlu u.c. Vainojama arī dzimstības samazināšanās un lielie cilvēku zaudējumi I un II Pasaules karos. Pēc II Pasaules kara Eiropā vērojama reemigrēšana - no kolonijām atgriezās vairāki miljoni franču, angļu, holandiešu un portugāļu, kā arī imigrācija - viesstrādnieki no Turcijas un arābu zemēm.
Izrakteņi. Izrakteņi daudzveidīgi un resursi bagāti, bet izvietoti nevienmērīgi. Lielākie akmeņogļu krājumi ir Austrumeiropā - Krievijas Eiropas daļā un Ukrainā (Doņecas, Pečoras, Ļvovas-Volīnijas baseini); Lielbritānijā; Vācijā (Rūra, Zāra); Francijā (Lotringa, Flandrija); Beļģijā (Sambras baseins); Spānijā (Astūrija); Polijā (Silēzija).
Brūnogļu un lignītu atradnes Krievijā (Piemaskava, Urāli), Vācijas DA, Čehijas ZR, Serbijā. Dabasgāze - Krievijā (Volgas-Urālu rajonā, Komi APSR), Baltkrievijā, Rumānijā (Ploještu rajons u.c. Karpatu dienvidu priekškalnēs), Vācijā, Ungārijā, Austrijā, Nīderlandē. XX gs. 60.gados Ziemeļjūrā atklātas lielas gāzes un naftas atradnes, 1971.gadā sāka ieguve (Vācija, Lielbritānija, Norvēģija, Nīderlande).
Dzelzs rūdas atradnes Krievijā (Kurskas magnētiskā anomālija, Krivojrogas, Kremenčugas, Kerčas baseins, daudzas atradnes Urālos), Skandināvijas ziemeļos (Kīrunas-Jellivāres baseins Zviedrijā, pie Kirkenēsas Norvēģijā), Spānijā (Bilbao apvidus), Francijā (Lotringa), Lielbritānijā (Velsa, Stefordšīra), Vācija (Harcs), Itālija (Elba, Sardīnija, Toskāna), Rumānija, Polija.
Mangāna rūdas - Krievijā pie Ņikopoles, Itālija, Grieķija.
Boksīti - Krievija (Tihvinas, Oņegas atradnes, Ziemeļurāli), Ungārijā (Bakoņi), Dināru kalnienē, Rumānijas ZR, Grieķija, Francijas dienvidi, Itālijas austreņi.
Vara rūdas - Ziemeļeiropā (Somijas austreņi, Norvēģija, Zviedrijas ziemeļi), Polija, Vācija (Harca austreņos), Spānija.
Polimetālu rūda - Vācija (Harcs), Spānija (Kartahenas un Santanderas apvidus), Itālija (Sardīnija), Zviedrija (pie Šelleftes), Īrija (Tinagas atradnes), Bulgārija.
Reto un leģējošo metālu rūdu atradnes Eiropā ir nedaudzās vietās.
Volframa un alvas rūdas - Lielbritānija, Norvēģija, Pireneja pussalas ZR, Čehija, Vācija.
Hroms - Krievija (Urāli), Balkānu pussala.
Kobalts, niķelis, molibdēns - Krievijas ziemeļos un Ziemeļeiropas valstīs.
Dzīvsudrabs - Spānija, Itālija.
Kālija sāļu atradnes - Krievija (Urāli), Baltkrievija, Vācija, Francija.
Vārāmā sāls - Krievija, Polija, Rumānija, Lielbritānija.
Apatīti - Krievija, Zviedrija, Norvēģija.
Fosforīti - Krievija (Volgas-Vjatkas baseins), Igaunija, Beļģija, Spānija.
Sērs - Ukraina, Itālija (Sicīlija), Spānija un Polija.
Būvmateriālu izejvielas - māls, smiltis, grants, kaļķakmens, ģipšakmens - sastopams gandrīz visur.
Mazāk izplatīts granīts, marmors u.c. būvakmeņi.
Hidrogrāfija. Eiropas Z un ZR - Ziemeļu Ledus okeāns.
Jūras: Z - Ziemeļu ledus okeāns (Z un ZR) ar Norvēģu, Barenca, Balto, Karas jūrām;
R - Atlantijas okeāns ar Baltijas un Ziemeļjūru;
D - Vidusjūra (ar sava baseina jūrām), Melnā, Marmora, Azovas jūras;
DA - slēgtā Kaspijas jūra, īstenībā ezers.
Iekšējie ūdeņi. Eiropā ir ļoti labi attīstīts hidrogrāfiskais tīkls.
Austrumeiropas līdzenuma lielās upes Volga, Urāla, Dņepra, Dona, Dņestra, kā arī Donava pieder pie Kaspijas, Melnās un Azovas jūras baseina. Pečora, Severnaja Dvina - pie Ziemeļu Ledus okeāna baseina. Šīm upēm raksturīgi sniegūdeņu pali pavasarī, zems līmenis vasarā (t.s. Volgas tips), stabila ledus sega - 7 mēneši ziemeļos, 1,5-3 mēneši dienvidos un rieteņos. Tām liela nozīme kuģniecībā, enerģētikā.
Ziemeļeiropas upes krāčainas, tek caur ezeriem, vienmēr ūdenīgas, pali no ledus un sniega kušanas ūdeņiem ieilgst līdz vasaras vidum. Pludināšana; lieli enerģētiski resursi.
Viduseiropas un Rietumeiropas galvenajām upēm - Reinai, Elbai, Odrai, Vislai, Sēnai, Luārai, Ebro, pārsvarā lietusūdeņu pieplūde ar maksimumu pavasarī (Odras tips).
Augstkalnu, galvenokārt Alpu upēm Ronai, Innai, Ārei ledāju ūdeņu pieplūde ar maksimumu vasarā un minimumu ziemā; vidēji augstu kalnu upēm sniegūdeņu un lietusūdeņu pieplūde ar maksimumu pavasarī un vasaras 1.pusē.
Dienvideiropas upēm Duero, Taho, Tibrai u.c. sezonāls Vidusjūras režīms; galvenokārt lietusūdeņu pieplūde, krasa līmeņa celšanās ziemā, mazūdens periods vasarā, kad tās plaši izmanto apūdeņošanā.
Upēm, kam pietekas no dažādiem reģioniem, jaukts režīms ar 2 un vairākiem maksimumiem (Po, Donavai).
Eiropas ezeri daudzveidīgi pēc izcelsmes un hidroloģijas režīma. Lielākie ezeri atrodas Ziemeļeiropā, Somijā vien ir ap 60 000 ezeru (8% valsts teritorijas). pleistocēna apledojuma eksaratīvajā zonā ir tektoniski glaciālas izcelsmes ezeri, bet akumulatīvajā zonā (Baltijas grēdā) starppauguru ieplaku un subglaciālo iegultņu ezeri. Daudz kalnu ieleju šļūdoņu sprostezeru - Bodenezers, Fīrvald;steterezers, Gardas ezers, Lagomadžore Alpos; tektonisko ezeru - Balatons, Ohridas, Prespas ezeri; kā arī mākslīgas ūdenskrātuves - Ribinskas, Volgas, Šeksnas ūdenskrātuves. Alpos un Tatros - kāru ezeri, Dināru kalnienē - karsta, Apenīnos - kalderu ezeri. Melnās jūras piekrastē - limānu ezeri (Dņestras limāns, Razelms); Aizvolgā - beznoteksāļezeri (Eltons, Baskunčaks).
Ledāju kopplatība vairāk kā 116 000 kvkm (1/2 no tās Špicbergenā); lielākie - Vatnajēkidls Īslandē. Kontinentālajā daļā galvenie apledojuma rajoni ir Skandināvijas kalnos (ap 5000 kvkm, lielākais - Justedālsbrē) un Alpos (4140 kvkm). Eiropas ziemeļu salās ir 400-600 m biezi ledus vairogi, kuru atlūzas veido aizbergus. Alpos - kāru un ieleju šļūdoņi, garākais - Aleča šļūdonis (26,8 km).
Lielākais, garākais, dziļākais, augstākais.
3 garākās upes: Volga (3531 km), Donava (2860 km), Urāla (2428 km).
3 lielākie ezeri (Kaspijas jūru neskaitot): Lādogas (17 700 kvkm - Krievija), Oņegas (9720 kvkm - Krievija), Vēnerna (5546 kvkm - Zviedrija).
3 lielākās salas - Lielbritānija, Īrija, Sicīlija (Īslandi neskaitām).
3 lielākās pussalas: Skandināvijas (~ 800 000 kvkm), Pireneju (582 000 kvkm), Balkānu (~505 000 kvkm).
3 augstākās virsotnes (visas Alpos): Monblāns (4807 m - Francija), Monterozs (4634 m), Jungfravs (4158 m).
Klimats. Eiropa atrodas galvenokārt mērenajā joslā. Pārsvarā mēreni okeānisku (atlantisku) gaisa masu plūsmas no rietumiem uz austrumiem (dienvidos arī tropiskās, ziemeļos - arktiskās gaisa masu plūsmas). Klimats mainās austreņos virzienā no jūras klimata uz kontinentālu klimatu. Gaisa cirkulāciju Eiropā nosaka gaisa spiediena centri - Īslandes minimums, Azoru maksimums, Arktikas un Āzijas ziemas maksimums. Ciklonu darbības in tensitāte mainās pa sezonām, pavājinās uz austreņiem. Ir visi 4 gadalaiki.
Rietumeiropai raksturīgs mērens jūras klimats ar nelielām temperatūras svārstībām, maigu ziemu un mēreni siltu vasaru (mērenās joslas ziemeļos vēsa vasara).
Austrumeiropā mēreni kontinentāls klimats ar lielām mēnešu temperatūras svārstībām (līdz 30-35oC Eiropas DA daļā), garu, sniegotu un aukstu ziemu, siltu, vietām karstu vasaru.
Subtropu joslā mediterānais (Vidusjūras tipa) klimats ar anticiklonālu sausu gaisu, maz nokrišņu vasarā, nestabils ciklonāls bezsala laiks ziemā.
Subarktiskajā joslā un arktiskajās salās bargs klimats, vidējā temperatūra janvārī -20oC (ZA), jūlijā < 4o. Gaisa temperatūras maksimums 48oC Pireneju pussalā, minimālais -52oC Pečoras baseinā.
Nokrišņu maksimums > 5000 mm/gadā (Crkvicē, Dienvidslāvijā), minimālais > 200 mm/gadā (Piekaspijas zemienē). Lielākā Eiropas daļā ziemā izveidojas sniega sega, kas saglabājas no 1 mēneša (dienvidos) līdz 7-8 mēnešiem (ziemeļos).
Augsnes un veģetācija. Eiropu šķērso 4 ģeogrāfiskās joslas ar dabas zonām no arktiskajiem tuksnešiem līdz līdz stepēm un pustuksnešiem (mērenajā klimatiskajā), mūžzaļajiem cietlapju mežiem un krūmājiem (subtropos). Arktiskajā un subarktiskajā joslā izveidojušās tundras augsnes, boreālajā zonā - glejotās, tipiskas podzolētās, podzolētās velēnu (ziemeļos) un pelēkās mežu augsnes (dienvidos), jūras klimatiskajos apstākļos - arī kūdrainās velēnu karbonātu, aluviālās, purvu un kalnu augsnes; subboreālajā zonā - melnzemes, kas sausākos apvidos pāriet dienvidu melnzemēs, kastaņbrūnajās un pustuksnešu augsnēs, bet zem platlapju mežiem - brūnajās un pelēkajās mežu augsnēs; subtropu joslā - brūnās un pelēkbrūnās augsnes, kā arī kalnu un mežu brūnzemes.
Arktiskajā joslā (Ziemeļu Ledus okeāna salās) aug vienīgi ķērpji, sūnas, daži sēklaugi; subarktiskajā joslā (Barenca jūras piekrastē, līdz polārajam lokam) - tundra, mežtundra, ielejās skrajmežs, aug arī krūmāji, pundurbērzi, izplatīti purvi, subarktikās pļavas (Īslandē). Boreālo zonu (Skandināvijas pussala 60-70o ziemeļu platuma, lielāko daļu Somijas, Krievijas daļu 57-66o ziemeļa platumu) aizņem skujkoku taiga (rieteņos - parastās egles un priedes, austreņos - Sibīrijas egles, baltegles un lapegles). Jaukto mežu (skuju koki, bērzi, apses, ozoli, liepas) zona izteikta Austrumeiropas līdzenumā - rieteņu daļā līdz 52o, austreņu daļā līdz 54o ziemeļu platuma; visplatākā tā ir ap Baltijas jūru, izzūd pie Urāliem. Platlapju meži (dižskābarži, skābarži, ozoli) galvenokārt Viduseiropā un Rietumeiropā līdz 43-45o ziemeļu platuma. Kalnos mežu augšējā robeža 1600-2100 m vjl. Platlapju mežastepes aizņem 250-150 km platu joslu Austrumeiropas līdzenumā no Dņestras līdz Dienvidurāliem, kā arī Vidusdonavas līdzenumu ("pušta"). Dienvidos tā nomaina tipiskas graudzāļu stepes (Lejasdonavas līdzenumā Ukrainas dienvidos, Donas baseinā, Viduspievolgā) un sausās stepes (Lejaspievolgā); tām raksturīgas kaviļas, tipčaks, vērmeles. Pustuksneši Piekaspijas zemienē. Vidusjūras piekrastē un salās mūžzaļie meži (ozoli, priedes) un krūmāji (makija, gariga, šibļaks). Eiropas vidienē un dienvidos dabisko ainavu lielā mērā aizstājusi kultūrainava; meži tur stipri izcirsti, purvi nosusināti, stepes uzartas. Saikne ar Āziju un Āfriku bagātinājusi Eiropas floru; tajā maz endēmu, kultūraugi galvenokārt ievesti.
Dzīvnieki. Eiropa ietilpst Holarktiskajā zooģeogrāfiskā apgabala Arktiskajā, Cirkumboreālajā un Vidusjūras zooģeogrāfiskajā apakšapgabalā. Zonālās atšķirības mazākas nekā veģetācijai; dzīvnieku izplatība savvaļā stipri samazinājusies. Galējos ziemeļos tundrā mīt ziemeļbrieži, vilki, polārlapsas, lemingi, baltirbes, baltās pūces, piekrastē ligzdo (t.s. "putnu tirgi" Novajazemļā, Norvēģijā) kaijas, kairas, pūkpīles, lielie kormorāni jeb jūraskraukļi, zosis, alki. Jūrā dzīvo roņi. Ziemeļu Ledus okeāna salās - ledus lāči.
Mežu joslā daudzveidīgāka zīdītāju fauna: aļņi, brieži, zaķi, lapsas, lūši, vilki, brūnie lāči, caunas, vāveres, āpši, galvenokārt lapkoku mežos - stirnas, staltbrieži, meža cūkas, bebri, eži; putni - rubeņi, slokas, pīles, irbes, strazdi, zīlītes u.c., plēsīgie - pūces, ērgļi, vanagi.
Stepju faunā galvenokārt grauzēji - susliki, strupastes, lēcējpeles, murkšķi, kāmji; pelēkie zaķi un puti - cīruļi, drofas, lauku irbes, paipalas, lijas.
Vidusjūras apgabalā daudz kalnu dzīvnieku - ģemzes, mufloni; rāpuļu, kukaiņu.
Eiropā vienīgi Gibraltārā mīt pērtiķi - magoti.
Iekšējos ūdeņos vērtīgākās zivis - stores, Volgā un Kaspijas jūrā arī belugas, sterletes, sami, sazāni, zandarti, līdakas, foreles, ieceļo zuši.
Eiropā ir dabas aizsargājamie objekti un aizsargājamās teritorijas. 1000-2000 kvkm lieli rezervāti izveidoti Francijā - Langdokas, Korsikas, Lotringas, Morvāna, Verkora rezervāti; Vācijā - Pfalcas Meža, Eifeļa, Vācijas-Luksemburgas dabas parki. Ir arī mazāki rezervāti un nacionālie parki, kas aptver atsevišķus kalnus, ezerus, alas u.c. objektus., kuriem ir liela zinātniska (ornitoloģiska, ģeoloģiska, vēsturiska) vai ainaviska vērtība: Askānija Novas, Moricsalas, Matsalu, Žuvinta, Donavas, Vandenzē, Kamargas, Koto Donjanas, Kovadongas, Tjoursaurdalira, Plitvices ezeru, Boubina un Žofinas pirmatnējie meži, Čehijas paradīze un Slovākijas paradīze.
Dabas apgabali. Pēc reljefa un dabas īpatnībām izšķir 8 dabas apgabalus:
1) Urāli > 2000 km garumā meridionāli izstiepta senu kalnu sistēma. Mēreni kontinentāls klimats, kas ziemeļos pāriet subarktiskajā klimatā. Taiga, kalnu taiga, ziemeļos - kalnu tundra, dienvidos - stepes;
2) Austrumeiropas līdzenums. Lielā daļā pleistocēna apledojumu pēdas. Mēreni kontinentāls klimats. Skujkoku un jaukti meži, stepes;
3) Ziemeļu Ledus okeāna salas ar platoveida kalnu reljefu, arktisku klimatu, plašu apledojumu;
4) Īslande; reljefu veido lavas plato, aprimuši un darbīgi vulkāni. Subrktisks jūras klimats, apledojums 11% teritorijas. Tundra, piekrastē pļavas;
5) Fenoskandija ar vidēji augstiem Skandināvijas kalniem un denudatīviem līdzenumiem, pleistocēna apledojumu reljefu un mūsdienu led'jiem plakanvirsas masīvos (fjeldos), fjordu un šēru krastiem. Mērens jūras klimats, ziemeļos - subarktisks klimats. Skujkoku un sīklapu meži, ziemeļos un kalnos tundra, virsāji;
6) Britu salas, Viduseiropas ziemeļu daļas līdzenumi, augstienes un hercīnie kalni. Mērens, rieteņos - jūras klimats. Platlapju, kalnos arī skujkoku meži, virsāji, pļavas, piejūrā māršas;
7) Viduseiropas alpīnie kalni (Pireneji, Alpi, Karpati); tektoniski vai erozijas saposmots augstkalnu (Alpos) un vidējkalnu reljefs; Alpos mūsdienu apledojums. Klimatiskais un veģetācijas augstumjoslojums - kalnu skujkoku meži, alpīnās pļavas. Visudonavas, Lejasdonavas un Padānas līdzenumā sauss, kontinentāls klimats;
8) Dienvideiropas vidējkalni un plakankalnes, šauri piejūras līdzenumi. Izplatīts karsts, vietām aktīvs vulkānisms (Itālijā), seismiskums. Galvenokārt subtropisks klimats un veģetācija ar kserofīliem krūmiem, kalnos meži un pļavas.
Saites.
Eirāzija.
Ģeogrāfija.
