Aliens

Feodālisms, feodāļi

Vāciski - Feudalismus.
Franciski - feodalite.
Nosaukums cēlies no latīņu vārda feodum, feudum, kas nākuši no senvācu vārdiem fihu, fehu ("muiža," "īpašums," "lopi," "nauda") + od ("īpašums").

Sabiedriski ekonomiskā formācija, kas nomainīja verdzības iekārtu (daļā zemju - pirmatnējo kopienu) un kurai sekoja kapitālistiskā iekārta.

Feodālisma ražošanas attiecību pamatā bija feodāļa īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem (monopols uz zemi) un nepilnas īpašuma tiesības uz ražotāju - dzimtcilvēku, kuru feodālis nedrīkstēja nogalināt, bet varēja pirkt un pārdot. Smagākā vai vieglākā feodālajā atkarības formā, sākot ar dzimtbūšanu un beidzot ar kārtas nepilntiesību. 

Feodālās zemes īpašumam tikai tad bija reāla vērtība, ja tas atradās saistībā ar  tiešo ražotāju. Zemniekam bija tikai lietotāja tiesības uz viņa patstavīgās saimniecības zemi. Viņa īpašumā varēja būt tikai darbarīki, mājlopi, cita veida kustamais īpašums.

No feodāļa īpašuma tiesībām izrietēja feodāļa tiesības piesavināties zemnieka virsproduktu - ievākt feodālo renti. Tādejādi feodālismu pārstāvēja 2 galvenās antogonistiskās šķiras: ekspluatatori feodāļi un ekspluatētie zemnieki. Feodālās ražošanas pamatnozare bija lauksaimniecība, un feodālās ražošanas veids uzpaudās feodālā zemes īpašuma savienojumā ar tiešo sīkražotāju individuālo saimniecību, kurus ekspluatēja ar ārpusekonomiskās piespiešanas palīdzību. 

Feodālajā laikmetā zināma zemnieku patstāvība (salīdzinājumā ar vergiem verdzības iekārtā) veicināja zemnieku darba ražīguma celšanos un sabiedrības ražotājspēku attīstību.  Tā kā pārsvarā bija agrārā ekonomika, naturālā saimniecība, individuālā sīkražošana, tad feodālismam raksturīga lēna agrotehniskā attīstība.

Viduslaikos nereti notika lielas zemnieku sacelšanās. Lai apspiestu zemnieku kustību, valdošā feodāļu šķira apvienojās vasaļu un senjoru hierarhijā. Zemnieku un savu attīstību uzsākusī buržuāzijas antifeodālā kustība beidzās ar buržuāziskajām revolūcijām. Krievijā līdz pat lielinieku Oktobra apvērsumam bija saglabājušās feodālisma paliekas (muižnieku zemes īpašumi, atstrādāšanas sistēma, kārtas u.c.).

Feodālisms aptvēra viduslaikus, tam bija 3 attīstības periodi: agrais, attīstītais un vēlais feodālisms.

Feodālisms Austrumu zemēs. Senākajos civilizācijas centros - Ēģiptē, Divupē, Irānā, Indijā feodālisms nača attīstītas šķiru sabiedrības - verdzības vietā. Ķīnā un Indijā feodālisma veidošanās process sākās visagrāk un aptvēra periodu no pēdējiem gadsimtiem pmē. līdz I g.tk. beigām vai II g.tk.mē. sākumam. Citās Austrumu zemēs feodālisms veidojās vēlāk, sairstot pirmatnējai kopienas iekārtai - Aizkaukāzā (I g.tk. 1.pusē mē.). Vidusāzijā (V-VIII gs.), kur feodālisms veidojās sairstot verdzības iekārtai.
Feodālisma attīstības laikā Āzijā izplatījās budisms (no V gs.pmē.) un Tuvajos Austrumos islāms (no VII gs.mē.). Agrā feodālisma periodā Austrumu zemēs izveidojās spēcīgas centralizētas monarhijas. Attīstītā feodālisma periodu galvenajās Āzijas un Ziemeļāfrikas valstīs sasniedza gandrīz vienā laikā ar Eiropu - II g.tk. pirmajos gadsimtos. Austrumu zemēs lielie feodāļi neveidoja lielas klaušu saimniecības, bet ekspluatēja zemniekus, saņemot no viņiem naturālo renti; ārpusekonomiskās piespiešanas īpatsvars bija relatīvi neliels, saglabājās arī kopienas zemes īpašums.
XVI-XVIII gs. dažās zemēs (Indijā, Ķīnā, Korejā) attīstījās preču-naudas attiecības, tomēr tas neradīja feodālisma sairumu.
Vēlā feodālisma periods Ķīnā, Indijā u.c. valstīs sākās tikai XIX gs. - feodālo atiecību saglabāšanos veicināja ārzemju kolonizatori.
Pāreja uz koloniju un atkarīgo zemju ekspluatācija ar rūpnieciskā kapitālisma un īpaši ar imperiālistiskām metodēm veicināja Austrumu valstu naturālās saimniecības sairšanu, tomēr vēl ilgi kapitālistiskās ekspluatācijas metodes pastāvēja līdzās feodālajām metodēm. Gandrīz visās Āzijas un Āfrikas valstīs feodālisms transformētā veidā pastāvēja arī kapitālistiskajā iekārtā līdz II Pasaules karam. Ieguvušas neatkarību, šīs valstis sāka feodālisma palieku likvidēšanu.

Agrais feodālisms. Rietumeiropā feodālisms veidojās V gs.beisgās - XI gs. pēc Romas impērijas bojāejas, sairstot verdzības iekārtai impērijas teritorijā, ko Lielās tautu staigāšanas laikā (IV-VII gs.) iekaroja barbari, galvenokārt ģermāņi. Vairums vēsturnieku atzīst, ka feodālisms veidojies mierīgas, nepārtrauktas attīstības rezultātā, savienojoties seno ģermāņu un romiešu tiesiskajiem un politiskajiem iznstitūtiem.
Feodālisma veidošanās laikā sabruka ģints īpašums uz zemi, radās mazās ģimenes zemes īpašums - alods; tas sekmēja kopienas zemnieku mantisko noslāņošanos un radīja sociālo nevienlīdzību. To veicināja arī tieša vardarbība (patvarīga zemnieku zemes sagrābšana), lielie nodokļi, soda naudas u.c. Zemnieki zaudēja savus alodus, tie pārgāja turīgo kopienas locekļu un aristokrātijas rokās; izputējušie zemnieki no zemes īpašniekiem pārvērtās par zemes turētājiem.
Veidojās divas antagonistiskas šķiras: brīvie zemnieki, koloni, vergi, pusbrīvie cilvēki u.c. kļuva par dzimtcilvēkiem, bet ģints un dienesta aristokrātija, turīgie kopienas locekļi - par feodāļiem. Feodālisma tapšanas process noritēja asas šķiru cīņas apstākļos, kura izpaudās zemnieku tieksmē atgriezties pie brīvās kaimiņu kopienas (Stellinga sacelšanās Saksijā 841.-843.g. u.c.). 
Feodālais zemes īpašums no aloda attīstījās par benefīciju un feodu. Izveidojās feodālā hierarhija un vasaļatkarību.
Pārmaiņas notika arī saimnieciskajā organizācijā; brīvo kaimiņu kopienu (marku) pakļāva feodālā muiža. Izveidojās politiskā virsbūve - feodāla valsts, sākotnēji normāli centralizēta, bet iekšēji nestabila. Par feodālisma ideoloģijas balstu kļuva katoļu baznīca.

Attīstītais feodālisms (XI-XV gs.). Ap XIII gs. beidzās feodālās iekārtas bāzes un virsbūves elementu veidošanās. Feodālā muiža kļuva par valdošo saimniecisko organizāciju, zemnieku pamatmasa - par dzimtļaudīm. Feodālais īpašūms ieguva feoda veidu, nostiprinājās vasaļatkarība. Vasaļu karaspēks bija galvenā militārā organizācijas forma. Perioda sākumā agrā centralizētā feodālā valsts sadrumstalojās, jo katrs feodālis balstījās uz savu feodu - ekonomiskās un politiskās varas pamatu.
Atsevišķos Eiropas rajonos feodālismam bija savas īpatnības. ZR Francijā feodālās attiecības sasniedza optimālo attīstību. Vidusjūras reģionā bija vairāk brīvo zemnieku, vieglākas feodālās atkarības formas, tur saglabājās zemnieku - alodistu slānis, bija mazākas muižas, vājāk attīstīta feodālā hierarhija, agrāk attīstījās pilsētas.
Ziemeleiropā (Skandināvijā) feodālajai ekspluatācijai bija raksturīgas dažādas nodevas, pārsvarā bija personiski brīvi zemnieki, saglabājās daudzas lielās ģimenes un brīvas kopienas paliekas. Lielai daļai zemnieku saglabājās zemes īpašūms.
Attīstītajā feodālismā iezīmējās progress ražotājspēku attīstībā. Tika apgūtas jaunas zemes, izplatījās trīslauku sistēma, uzlabojās zemes apstrādāšana un mēslošana, palielinājās lauksaimniecības kultūru ražība, izplatījās tehniskās kultūras, attīstījās dārzkopība un lopkopība, palielinājās darba ražīgums. Līdz ar to zemnieku saimniecībā varēja rasties zināmi virsprodukta uzkrājumi, ko zemnieks varēja izlietot pats. Amatniecības izstrādājumu ražošana arvien vairāk izvērtās par īpašu darba sfēru; amatniecība attīstījās no lauksaimniecības. Darba sabiedriskā dalīšana Rietumeiropā veicināja pilsētu - preču sīkražošanas un maiņas centru rašanos. Notika straujāka preču maiņas attīstiba, veidojās preču-naudas attiecības. Ekonomiskie sakari zaudēja lokālo raksturu, sāka veidoties iekšējais tirgus, kas grāva feodālās muižas noslēgto naturālo saimniecību. Domēnes saimniecība ar klaušu darbu kļuva neizdevīga. Tika pārkārtota feodālā ekspluatācijas sistēma, pielāgojot to tirgus apstākļiem. Notika pāreja uz produktu un naudas renti. Vājāka kļuva personiskās atkarības smagākā forma - dzimtbūšana, arvien vairāk tika izmantoti ekonomiskās piespiešanas līdzekļi, kam pamatā bija feodāļu īpašuma tiesības uz zemi. Naudas rentes ieviešana veicināja straujāku zemnieku diferenciāciju. 
Feodāļi centās kavēt šos procesus; XIV-XV gs. notika plaši zemnieku nemieri, kas bieži vien izvērsās zemnieku karos - Žakērija (1358.g.), Vota Tailera sacelšanās (1381.g.). Tie paātrināja klaušu darba un dzimtbūšanas atcelšanu. mainījās arī feodālās sabiedrības šķiriskā struktūra. garīdzniecība kļuva par īpašū pirmo kārtu. No agrākajiem vasaļiem izveidojās bruņniecība, uz kuras pamata vēlāk radās otrā kārta - muižniecība. Trešajā kārtā formāli ietilpa tautas masas, faktiski - tikai pilsētnieki, kas konsolidējās pilsētu cīņā pret to feodālajiem senjoriem. Augstāko feodāļu pārstāvju (hercogu, grāfu) vara un ietekme kļuva vājāka.
Ekonomiskā centralizācija, zemnieku nemieri, nepieciešamība saskaņot priviliģēto kārtu intereses prasīja izveidot jaunu feodālās valsts formu - kārtu monarhiju, kas radīja priekšnosacījumus valsts tālākai centralizācijai.
Katoļu baznīcā plaši izplatījās ķecerības, baznīcas monopolu izglītības lauka sāka iedragāt laicīgās izglītības centri - pilsētas skolas un universitātes. Veidojās Rietumeiropas tautības, nacionālās valodas, attīstījās literatūra šajās valodās.

Vēlais feodālisms (XVI gs.- XVIII gs.vidus). Tam raksturīgs straujāks ražotājspēku attīstības temps, feodālisma formācijas sairums un kapitālistisko attiecību sākotnējo formu rašanās. Ražošana sāka pāraugt preču sīkražošanas ietvarus. Taču pāreju uz kapitālistisko ražošanu kavēja valdošās ražošanas un maiņas formas. Vēsturiskie priekšnosacījumi kapitālistiskās ražošanas veidam radās kapitāla sākotnējās uzkrāšanas procesā. Sīkražotāja ekspropriācija radīja kapitālistiskā ražōšanas veida attīstībai nepieciesamo brīvo darbaspēku un kapitālu. Tirdzniecība, augļošana, tiešā ražotāja ekspluatācija un jaunatklāto zemju izlaupīšana deva iespēju uzkrāt lielus kapitālus, par ko varēja iegādāties ražōšanas līdzekļus un pirkt darbaspēku. 
Sāka attīstīties kapitālistiskās ražošanas formas - vienkāršā kooperācija un manufaktūra. Lauksaimniecībā kapitālistiskie ražošanas elementi attīstījās lēnāk. Attīstoties pilsētām un rūpnīcām, palielinājās pieprasījums pēc pārtikas produktiem un lauksaimniecības izejvielām. Veidojās zemes rentes pārejas formas, kas tuvojās kapitālistiskajai zemes rentei. Sāka dominēt feodālās rentes centralizētā forma (valsts nodokļi).
Veidojās divas jaunas šķiras: buržuāzija un priekšproletariāts. Muižniecība zaudēja savu militāro nozīmi, jo bruņinieku karaspēku aizstāja algotņi. Kļuva sarežģītākas šķiru pretrunas. Tāpēc valstij, kuras uzdevums bija saglabāt feodāļu šķiras kundzību, vajadzēja mainīt savu formu - radās absolūtā monarhija.
Sākās nāciju veidošanās. Cīņā pret valdošo feodālo ideoloģiju liela nozīme bija renesansei un humānisma idejam, kā arī reformācijai. Izšķirošo triecienu feodālismam Rietumeiropā (Nīderlandē, Anglijā un Francijā) deva XVI-XVIII gs. buržuāziskās revolucijas. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ilgstošā feodālisma reakcija aizkavēja kapitālisma attīstību. Vēlais feodālisms šajā reģionā ieilga.

Feodālisms Latvijā (IX/X gs.-1861.g.). Feodālisms Baltijā izveidojās IX-XI gs. Baltiem (arī austrumslāviem) feodālisms veidojās tieši no pirmatnējās kopienas iekārtas un bija pirmā šķiru sabiedrība.
Arheoloģiskās ziņas par  feodālisma sākumposmiem un to hronoloģija izraisījusi zinātniskas diskusijas. Daļa vēsturnieku atzīst, ka līdz XIII gs. sākumam Latvijā pastāvējis agrā feodālisma periods, bet citi uzskata, ka XII gs. Latvijā jau bija izveidojies attīstītais feodālisms. Vācu feodāļu agresijas uzvara Baltijā XIII gs. paātrināja smagāku zemnieku ekspluatācijas formu un dzimtbūšanas veidošanos Latvijā. XVII gs. 30.gados Latvijā sākā vēlā feodālisma periods, bet pēc XVIII gs. 70.-80.gadu zemnieku nemieriem - feodālisma galīgais sairums. 
No 1861.gada, kad Krievijā atcēla dzimtbūšanu, arī Latvijā, vienā no Krievijas impērijas sastāvdaļām, sākās kapitālistiskais laikmets.

Feodālisms Krievijā. Austrumslāviem (arī baltiem) feodālisms veidojās tieši no pirmatnējās kopienas iekārtas. Kņazi sagrāba kopienu zemes, par galveno ekspluatācijas formu kļuva meslu ņemšana. Kriestietības pieņemšana Krievzemē 988.-989.gados palīdzēja nostiprināt feodālo iekārtu.
X-XII gs. izveidojās lieli kņazu, bajāru un baznīcu zemes īpašumi, līdzās personiski brīvajiem zemniekiem - kopienu locekļiem - un pilsētniekiem radās atkarīgo un pusatkarīgo iedzīvotāju grupas: smirdi, parādu jūga kalpi, līguma kalpi, saimes ļaudis, holopi, vergi.
Feodālās attiecības nostiprinājās asā šķiru cīņā - smirdu un pilsētnieku sacelšanās 1024., 1068.-1069., 1113., 1207. u.c. gados.
Attīstītā feodālisma periodā palielinājās feodāļu politiskā nozīme, radās jauni vietējie centri. Tas izraisīja Kijevas Krievzemes valsts sairumu XII gs. 2.ceturksnī un jaunu valstisku veidojumu rašanos - Rostovas, Vladimiras-Suzdaļas, Galīcijas-Volīnijas kņazistes, Novgorodas republikas.
Galvenais feodālo tiesību krājums bija "Krievu tiesa." XIII gs.feodālo attiecību attīstību kavēja mongoļu iebrukums. XIV-XV gs. bajāru u.c. feodāļu zemes īpašuma tipiska forma bija dzimtmuiža, līdzās tai XV gs. beigās sāka veidoties lēņa muiža. Izveidojās feodālās hierarhijas sistēma, kuras pamatā bija ciltsvietība, radās kārtu pārstāvniecības iestādes - zemes sapulces. Feodāļi ieviesa klaušas un piespieda zemniekus apstrādāt muižas zemi. 1497.gada tieslikumu sakopojums, kā arī aizlieguma gadi (XVI gs. beigās) veicināja dzimtbūšanas nostiprināšans - "Zemes sapulces likumu krājums" (1649.g.).
XVII-XVIII gs. Krievijā paralēli dzimtbūšanai attīstījās topošās kapitālistiskās attiecības, bet XVIII gs. beigās iezīmējās feodālisma sairums. XVIII gs. sākumā veiktās valsts pārvaldes, ekonomiskās un kulturālās reformas nostiprināja Krievijā muižniecības valdošo stāvokli. Zemnieku feodālā atkarība kļuva vēl lielāka. Pieauga muižnieku tiesas vara pār zemniekiem, kurus muižnieki varēja pardot arī bez zemes. Feodāli dzimtbūtniecisko attiecību attīstība vērsās plašumā, aptverot no jauna pievienotās teritorijas. Muižnieki krasi pastiprināja dzimtbūtniecisko ekspluatāciju, centās uzlabot saimniekošanas metodes - muižu rūpniecība. Tomēr tas neglāba feodālo saimniecību no pagrimuma, pastiprinājās Krievijas ekonomiskā atpalicība. Pret dzimtbūšanu vērsās J.Pugačova vadītais zemnieku karš 1773.-1775.gados, A.Radiščevs, dekabristi.
feodālisma krīze krievijā bija ilgstoša. XIX gs. 2.ceturksnī iezīmējās dziļš muižnieku saimnieciskais pagrimums. Tautas masu kustība, revolucionāri demokrātisko ideju izplatīšanās, neveiksme Krimas karā (1853.-1856.g.) piespieda ķeizaru atcelt dzimtbūšanu 1861.gadā. Tomēr feodālisma paliekas saglabājās līdz pat Oktobra apvērsumasm 1917.gadā.

Saites.
Dzimtbūšana.