Aliens

Dievu vēstnesis Ērihs fon Dēnikens

Ērihs Antons Pauls fon Dēnikens ir slavens, arī Latvijā labi pazīstams, šveiciešu rakstnieks, kurš, sākot jau ar savu pirmo, 1968.gadā iznākušo grāmatu „Atmiņas par nākotni/Dievu rati” (Erinnerungen an die Zukunft/Chariots of the Gods?) mēģina pierādīt tēzi par ārpuszemes civilizāciju ietekmi uz agrīno cilvēku kultūru. Dēnikens ir viens no nozīmīgākajiem paleokontakta un seno astronautu hipotēzes popularizētajiem pasaulē (Dēnikena ietekmi atzīst, piemēram, filmas "Prometejs" režisors Ridlijs Skots), taču darbos iekļauto nepierādīto apgalvojumu un kļūdu dēļ zinātnieku vidū ieguvis pseidovēsturnieka un šarlatāna slavu.

Ērihs fon Dēnikens ir "Arheoloģijas, astronautikas un SETI pētniecības biedrības" (saīsināti - AAS RA, Archaeology, Astronautics and SETI Research Association) dibinātājs. Pēc viņa plāna tika izveidots un Šveicē, Interlakenē no 2003.gada 23.maija līdz 2006.gada 19.novembrim darbojās „Mistēriju parks” (Mystery Park).

Ē.Dēnikens ir uzrakstījis 26 grāmatas, kas tulkotas 32 valodās. Viņa grāmatu pārdotā tirāža pēc paša sniegtajām ziņām pārsniedz 60 miljonus. Pēc Dēnikena darbu sižetiem uzņemtas dokumentālās filmas ir rādītas daudzos pasaules lielākajos TV kanālos.

Saturs

Biogrāfija un darbība
Dēnikena priekšteči
Dēnikena teorija un pierādījumi
Vai seno cilvēku prasmes nāk no Visuma skolmeistariem?
Dievu-astronautu attēlojumi
Derības šķirsts
Dēnikens interpretē Bībeles pravieša Ecekiēla aprakstīto vīziju kā kosmosa kuģa aprakstu
NASA inženieris kļūst par Dēnikena atbalstītāju
Ecekiēla templis
Naskas zīmējumi - aizvēsturiski dievu lidaparātu skrejceļi?
Dēnikena hipotēze par Nasku
Naskas hipotēzes kritika
Raķetes attēlojums uz Pakala kapa plāksnes Palenkē
Piri Reisa pasaules karte
Senajiem ēģiptiešiem nebija virvju, lai vilktu tonnām smagos bluķus piramīdu celtniecībai
Ēģiptiešu Sīriusa kalendārais cikls
Vēl daži aplami Dēnikena apgalvojumi par seno Ēģipti
Ekvadoras metāla bibliotēka pazemes alu tuneļos - vai Dēnikens melojis?
Fakti runā skarbu valodu
Bajankaraulas diski
Deli nerūsējošā dzelzs kolonna - vai tiešām nerūsējoša?
NOVA atmasko Dēnikenu viltotu pierādījumu izmantošanā
Dzjan grāmata
Dēnikena kritiķi
Apsūdzības plaģiātismā
Mistēriju parks
Darbi

Biogrāfija un darbība

Ērihs fon Dēnikens dzimis 1935.gada 14.aprīlī, Cofingenē (Zofingen), Šveicē. Dēnikens audzināts stingri katoliskā garā, un apmeklējis Sv.Mišela koledžu (starptautiska katoļu skola) Frīburgā (Fribourg). Centīgais bērns, kas aizrāvies ar grāmatām par filozofiju, teoloģiju un arheoloģiju, tika gatavots priestera amatam, taču jau skolā Dēnikens ievērojis nekonsekvenci starp reliģisko doktrīnu un noslēpumainu notikumu aprakstiem Bībelē, kā arī sācis nopietni interesēties par lidojošajiem šķīvīšiem.

Aizgājis no semināra un vienlaikus strādādams par viesnīcu vadīšanas praktikantu, Dēnikens veica savu pirmo ceļojumu uz Ēģipti, un šī senā zeme Nīlas krastos, tās māksla un arhitektūra viņu burtiski hipnotizēja.

Pēc Ēģiptes ceļojuma Dēnikens tika apsūdzēts par krāpšanos un naudas piesavināšanos.

1960.gadā, strādādams par viesmīli viesnīcā Hotel Ascot, Cīrihē, viņš aprecējās ar Elizabeti Skaju. Sešdesmito gadu sākumā Dēnikens kāpa augšup pa karjeras kāpnēm, vispirms kļūstot par restorāna Mirabeau vadītāju Bernē, bet 1964.gadā, par viesnīcas Rosenhügel direktoru Davosā. Šajā laikā viņš sāka publicēt nelielus rakstus dažādos žurnālos un laikrakstos, vienlaikus strādājot pie savas pirmās grāmatas "Atmiņas par nākotni" manuskripta, ko rakstījis vēlu naktī, pēc tam, kad viesnīcas viesi bija devušies pie miera. Grāmatai, kā viņš uzskatīja, vajadzēja satriekt „pamatu, uz kura uzceltā prāta celtne likās tik perfekta.”

1964.gada decembrī Dēnikens uzrakstīja rakstu „Vai mūsu senčus apmeklēja viesi no Visuma?” (Hatten unsere Vorfahren Besuch aus dem Weltraum?), kas tika publicēts vācu-kanādiešu periodiskajā izdevumā Der Nordwesten.

Pabeidzis manuskriptu, Dēnikens sāka meklēt izdevēju. Apmēram 20 izdevniecības piedāvājumu noraidīja, līdz beidzot "Atmiņas par nākotni" 1967.gada sākamā pieņēma Econ Verlag. Grāmata tika iespiesta 1968.gada martā.

Pēc sekojošajām tās sērijveida publikācijām šveiciešu laikraktā Die Weltwoche (un daudziem izdevējiem par pārsteigumu) grāmata „Atmiņas par nākotni” (Erinnerungen an die Zukunft) kļuva par dižpārdokli Vācijā.

Tulkota angļu valodā, grāmata ar nosaukumu „Dievu rati” (Chariots of the Gods?) 1969.gadā iznāca Anglijā un nākošajā gadā to izdeva Amerikas Savienotajās valstīs. Protams, arī angļu tulkojums nesa satriecošus panākumus. Dēnikens bija iemantojis visas pasaules slavu. Viņa grāmatu lasīja, apsprieda un diskutēja par viņa atraktīvi pasniegtajām seno astronautu teorijas tēzēm. Vienaldzīgo nebija.

1968.gada novembrī Dēnikens tika arestēts par krāpšanu - nolūkā dabūt 130 000 dolāru lielu aizdevumu uz divdesmit gadiem viņš bija viltojis viesnīcas dokumentus un rekomendācijas. Naudu viņš iztērēja ceļojumiem uz citām zemēm un pētījumiem savai grāmatai. Divus gadus vēlāk, 1970.gada 13.februārī, Ērihu fon Dēnikenu par „atkārtotu un ilgstošu“ piesavināšanos, krāpšanu un viltošanu notiesāja, piespriežot trīs ar pusi gadus cietumā un uzliekot naudas sodu 3000 franku apmērā. Viņš izcieta vienu gadu no piespriestā cietumsoda un pēc tam tika atbrīvots, jo ienākumi no tobrīd izdotās pirmās grāmatas ļāva atmaksāt parādus. Atrodoties cietumā, Dēnikens rakstīja savu otro grāmatu "Kosmosa dievi" (Gods from Outer Space).

Pēc atbrīvošanas Dēnikens viesnīcu biznesu pameta un pilnībā pievērsās rakstīšanai un filmu uzņemšanai, kas deva viņam ievērojamus ienākumus.

1971.gadā rietumvācu režisors Haralds Reins (Harald Reinl) uzņēma filmu „Dievu rati,“ kas tika nominēta Akadēmijas godalgai. Vēlāk to dublēja angliski un 1973.gadā ar nosaukumu "Seno astronautu meklējumi" (In Search of Ancient Astronauts) demonstrēja ASV telekanālā NBC.

Šī filma bija pirmā no dokumentālajām televīzijas filmām, kas pētīja Dēnikena šokējošās tēzes un ar katras grāmatas pārdošanu šveiciešu pētnieka slava tikai auga.

1993.gadā Vācijas televīzijas stacija SAT-1 sāka rādīt Ēriha fon Dēnikena veidotu 25 raidījumu sēriju "Dievu pēdas" (Auf den Spuren der All-Mächtigen/Pathways of the Gods).

1996.gadā amerikāņu televīzijas kompānija ABC/Kane laida klajā vienu stundu garu, īpaši uzņemtu filmu "Dievu rati - noslēpuma turpinājums" (Chariots of the Gods - The Mysteries Continue). ABC filmu izrādīja 1996.gada 26.septembrī, bet Vācijas lielākais televīzijas tīkls RTL to demonstrēja 1996.gada 26.novembrī. Filmu noskatījās 7,7 miljoni Vācijas skatītāju. 1996./97.gadā ABC/Kane sadarbībā ar Ērihu fon Dēnikenu producēja vēl citas dokumentālās filmas. Tās varēja redzēt arī TV kanālā Discovery.

Pēdējā Dēnikena grāmata latviešu valodā "Dievi bija astronauti: pierādījumi par seno dievu patieso identitāti" (The Gods Were Astronauts: Evidence of the True Identities of the Old Gods, 2001) ir tulkota un publicēta samēra nesen - 2006.gadā. Šajā grāmatā Dēnikens pēta noslēpumus, kas cilvēkus fascinējuši tūkstošiem gadu: kas bija seno tautu un kultūru dievi? Pūloties iegūt atbildi uz šo jautājumu, Dēnikens pēta un analizē pasaules lielākās reliģijas, to mītus un ticības struktūras. Iznākumā Dēnikens nonāk pie secinājuma, ka dievi nebija cilvēku iztēles radītas metafiziskas būtnes, bet gan reāli ārpuszemes civilizāciju pārstāvji, kuri atstājuši savas klātbūtnes pēdas visur uz mūsu planētas.

Ēriha fon Dēnikena grāmatas tikušas tulkotas 32 valodās un pārdotas 63 miljonos eksemplāru visā pasaulē. Pēc viņa grāmatām tika uzņemtas divas pilnmetrāžas filmas „Dievu rati” (Chariots of the Gods), pazīstama arī ar nosaukumu „Atmiņas par nākotni” un „Dievu vēstījums” (Messages of the Gods). Dēnikens 25 valstīs ir nolasījis vairāk nekā 3000 lekciju, viņam bijis vairāk nekā 500 prezentāciju universitātēs. Dēnikens prot četras valodas. Viņš ir zinātkārs pētnieks un liels ceļotājs, kurš ik gadu pārvar aptuveni 100 000 jūdzes, apmeklējot dažādas vietas un objektus, par kuriem raksta savās grāmatās.

Ērihs fon Dēnikens ir Šveices Rakstnieku biedrības, Vācijas Rakstnieku biedrības un starptautiskā PEN kluba biedrs. Bolīvijas universitāte (La Universidad Boliviana) Dēnikenam 1975.gadā piešķīra goda doktora grādu. Peru pilsētās Ikā un Naskā viņš saņēma Huesped Illustre godalgu, bet Brazīlijā - Lourenço Filho zelta un platīna godalgu. Vācijā viņam tika piešķirts Gordon Bleu du Saint Esprit ordenis.

1998.gadā Dēnikens nodibināja organizāciju "Arheoloģijas, astronautikas un SETI pētniecības biedrības" (A.A.S.R.A). Organizācija izdod žurnālu angļu valodā Legendary Times. Žurnāls informē par jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem Paleo SETI laukā.

Tagad, Dēnikens dzīvo nelielā kalnu ciematiņā Beātenbergā, Šveicē (ciemats atrodas 40 jūdzes no Bernes, virs Interlakenes pilsētas).

Dēnikenam ir māsa Lenija Hugenbergera fon Dēnikena (Leni Huggenberger von Daniken) un vecākais brālis Oto fon Dēnikens (dzimis 1934.gadā un dzīvo Bernē). Eriks ir precējies ar Elizabeti Skaju (1960.gadā). 1963.gadā pārim piedzima meita Kornēlija. Ir divi mazbērni.

Aizraujas ar pavārmākslu un ir Bordo vīna mīļotājs.

Dēnikena priekšteči

Dēnikens pilnīgi noteikti nebija pirmais, kas izvirzīja teoriju par to, ka Zemi sirmos aizlaikos apciemojuši citplanētieši. Paleokontakta vai „seno astronautu” tēma pirmo reizi parādās agrīnajā zinātniskās fantastiskas literatūrā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Zemāk publicētajā sarakstā uzskaitīti zināmākie autori, kuri līdz Dēnikenam devuši ieguldījumu seno astronautu teorijas attīstībā: 

1897.gads - Gerets Servess (Garret P.Servess) "Edisona Marsa iekarošana" (Edison's Conquest of Mars);
1919.gads - Čārlzs Forts (Charles Fort);
1954.gads - Harolds T.Vilkinss (Harold T.Wikins);
1955. gads - Moriss P.Džezups (Moriss P.Jessup);
1957.gads - Pēteris Kolozimo (Peter Kolosimo) „Nezināmā planēta” ("The Unknown Planet");
1957.gads - Džordžs Hants Viljamsons (George Hunt Williamson);
1958.gads - Anri Lots (Henri Lhote) (tikai nepārprotiet, Anri Lots, kuru latviešu lasītāji pazīst pēc viņa grāmatas "Tasili fresku meklējumos" tulkojuma (Zinātne, 1976.g.), nebija paleokontakta teorijas piekritējs.);
1959.gads - Matests M.Agrests;
1959.gads - L.Pauels un Ž.Beržjē (Louis Pauwels un Jacques Bergier) “Burvju rīts” (The Morning of the Magicians);
1960.gads - Viljams Trenčs (William Francis Brinsley Le Poer Trench);
1963.gads - Roberts Šarū (Robert Charroux) "Cilvēces nezināmās vēstures simttūkstoš gadi" (One Hundred Thousand Years of Man's Unknown History);
1964.gads - V.Raimonds Dreiks (W.Raymond Drake) “Dievi vai astronauti?” (Gods or Spacemen?).

Ideju par senajiem astronautiem pirms Dēnikena savā ezotēriskajām tēmām veltītajā grāmatā „Burvju rīts” pauda divi francūži Ž.Beržjē un L.Pauels. Grāmata izdota 1959.gadā. Viņi raksta: „Arheoloģijā skaidri iezīmējās pavērsiens. Mūsu civilizācija paātrina cilvēku savstarpējo komunikāciju; atsevišķus novērojumus, kas izdarīti dažādās mūsu pasaules vietās, iespējams īsā laikā apkopot un salīdzināt. Tādējādi tika izdarīti nepārprotami secinājumi.”

Paleokontakta hipotēzi pirms Dēnikena bija jau izteikuši arī vairāki zinātnieki. Padomju matemātiķis Modests Agrests, piemēram, 1959.gadā rakstīja, ka milzīgā Bālbekas terase Libānā bijis sens kosmodroms. Vēl šim zinātniekam pieder hipotēze par Sodomas un Gomoras bojāeju kodolsprādzienā, kuru viņš publicējis ilgi pirms Dēnikena parādīšanās pie slavas apvāršņa.

Kādā 1961.gada žurnāla „Liesma” numurā bija publicēts pazīstamā krievu zinātniskās fantastikas autora Aleksandra Kazanceva raksts „Viesi no Kosmosa.” Raksts gan bija veltīts viņa fantastiskajai hipotēzei par Tungusas notikumu, taču ievadā Kazancevs īsumā izklāsta teoriju par to, ka Zemi tālā pagātnē varēja apmeklēt viesi no Visuma. Par Dēnikenu neviens tad vēl nebija neko dzirdējis.

Amerikāņu un padomju astrofiziķi Karls Sagāns un Josifs Šklovskis (bijis PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis) uzrakstīja ASV 1966.gadā izdotu grāmatu „Saprātīga dzīvība Visumā” (Intelligent Life in the Universe). Paleokontakta varbūtībai abi zinātnieki šajā grāmatā atvēlēja veselu nodaļu. Viņuprāt zinātnieki un vēsturnieki nopietni varētu apsvērt iespēju, ka ārpuszemes kontakti notikuši rakstītās vēstures laikā. Tomēr Sagāns un Šklovskis uzsvēra, ka šīs idejas ir spekulatīvas un nepierādītas.

Šklovskis un Sagāns argumentēja, ka:
1) ārpuszemes civilizāciju starpzvaigžņu ceļošana, pārvietojoties tuvu gaismas ātrumam, ir iespējama;
2) atkārtoti ārpuszemes civilizāciju apmeklējumi uz Zemes ir ticami;
3) senie mitoloģiskie stāsti varētu izrādīties uzticams veids, kā aprakstīt kontaktu ar atnācējiem.
Ilustrācijai Šklovskis un Sagāns citēja babiloniešu vēsturnieka Bērosa pierakstīto stāstu par Oanesu, zivjcilvēku, kas senajiem šumeriem mācījis lauksaimniecību, matemātiku un mākslu, interpretējot to kā iespējamo paleokontakta norises aprakstu.

Savā 1979.gadā izdotajā grāmatā Broca's Brain Karls Sagāns apgalvo, ka viņš un J.Šklovskis, iespējams, 20.gadsimta 70.gados iedvesmoja par senajiem astronautiem vēstošu grāmatu vilni, izsakot kritiku Dēnikenam un citiem līdzīgā stilā rakstošiem autoriem, kuri šīs idejas pasniedza nevis kā piesardzīgus pieņēmumus, bet kā „ticamus ārpuszemes kontakta pierādījumus.” Sagāns polemizēja, ka, lai gan daudzas leģendas, artefakti un atsevišķi nozīmīgi mākslas darbi šajās grāmatās ir minēti kā seno astronautu teorijas pierādījumi, tomēr tie nav aplūkoti pietiekami kritiski, un, bez šaubām, ir skaidrojami daudz vienkāršāk. Sagāns arī vairākkārt atkārto agrāko secinājumu, ka ārpuszemes civilizāciju apmeklējumi pagātnē ir iespējami, bet nepierādīti.

Dēnikena teorija un pierādījumi

Grāmatā "Vēstījumi un zīmes no Visuma” Dēnikens izklāsta savu teoriju. Viņš raksta: „Esmu konstatējis:

• mīti par pasaules un cilvēka radīšanu ir līdzīgi visā pasaulē;
• vissenākie dievi-radītāji vienmēr nāk no kosmosa un pēc padarītā darba atgriežas debesīs (tikai nākošās dievu paaudzes nāk no alām, zemes dzīlēm, no ūdens);
• vissenākajiem dieviem ir lidaparāti, kurus hronisti unisonā raksturo kā olveidīgus, tie esot bijuši tik lieli kā milzu putni, tik lieli kā milzu čūskas, tiem bija metāla apvalks, logi, no kuriem spīdējusi gaisma, to korpuss spīdējis tik spoži kā saule; šis spožums žilbinājis acis: no šo aparātu spožuma tumša nakts kļuvusi gaiša, tie radījuši milzu troksni, piezemēšanās un pacelšanās līdzinājusies pērkona dārdiem, tie bijuši veidojumi ar uguns asti, zem tiem drebējusi vai izdegusi zeme: tie vienmēr ieradušies no Kosmosa un atkal tur atgriezušies, iegrimstot tumsā, tie lidojuši ar milzu putna vai zeltaini ugunīgu zirgu spēku, šie veidojumi, kas mītos tiek apzīmēti ar vārdu „kaut kas” vai „kaut kā māja;”
• dievi radītāji padara zilo planētu apdzīvojamu. Tie rada priekšnoteikumus, lai rastos flora un fauna;
• senie dievi rada saprātīgu cilvēku;
• senie dievi apmāca pirmos saprātīgos cilvēkus, ierāda darbarīku pielietošanu, pamāca kā kopjami augi un dzīvnieki, izdod pirmos kolektīvās sadzīves likumus, rūpējās par infrastruktūru;
• dievi ieceļ savus pēcnācējus par zemes pārvaldniekiem;
• senie dievi pēc izpildītā uzdevuma vienmēr atgriežas debesīs un tie apsola atkal atgriezties.”

Pierādījumus, ko Dēnikens minējis savos darbos, lai pamatotu paleokontakta hipotēzi, var iedalīt šādas kategorijās:

1. Artefakti. Tie ir artefakti, kuri it kā reprezentē augsti attīstītas tehnoloģiskas zināšanas, kuras bija neiespējamas laikā, kad tie radīti. Dēnikens apgalvo, ka šos artefaktus varēja izgatavot ārpuszemes ciemiņi, vai cilvēki, kuri no viņiem bija ieguvuši nepieciešamās zināšanas. Tādi artefakti ir Antikiteras mehānisms, Stounhendža, Lieldienu salas statujas - moaji un akivi, Pirī Reisa pasaules karte, u.c.

2. Senā māksla. Ērihs fon Dēnikens apgalvo, ka senie mākslas priekšmeti un ikonas visā pasaulē attēlo gaisa un kosmosa satiksmes līdzekļus, saprātīgas būtnes, kas nav cilvēki, senos astronautus, un hronoloģiski neatbilstošas tehnoloģijas artefaktus. Dēnikens arī apgalvo, ka ģeogrāfiski šķirtām vēsturiskām kultūrām ir vērojamas līdzīgas mākslinieciskās tēmas, kas netieši norāda uz šo kultūru kopējo izcelsmi. Viens šāds piemērs ir Dēnikena interpretācija maiju valdnieka Pakala kapa plāksnes reljefa attēlam Palenkē.

3. Reliģiska un mitoloģiska rakstura liecības. Reliģijas, tai skaitā vairāku bībeles Vecās derības stāstu izcelsmi Dēnikens skaidro kā sekas seno cilvēku kontaktam ar citplanētiešiem. Senajiem cilvēkiem citplanētiešu tehnoloģijas šķita pārdabiskas un pašus citplanētiešus tie uzskatīja par dieviem. Vai mutvārdu un literārās tradīcijas vairākās reliģijās, jautā Dēnikens, satur norādes uz ciemiņiem no zvaigznēm un viņu kosmosa kuģiem? Šīs liecības saglabājušās kā literāri apraksti, kas laika gaitā mainījās un kļuva arvien neskaidrāki. Piemēram, Ecekiēla atklāsmi Vecajā derībā Dēnikens iztulko kā detalizētu kosmosa kuģa nolaišanās aprakstu. Tajā atrodas eņģeļi, kas līdzīgi cilvēkiem. Mozus pēc Jahves instrukcijas konstruēja Derības šķirstu, kas, pēc Dēnikena domām, bijusi saziņas ierīce ar citplanētiešiem.

Kā pierādījumus savai astronautu teorijai Dēnikens citē seno leģendu un rakstu stāstus par kosmiskām kaujām. Dievu karu apraksti atrodami gan senindiešu eposos „Mahabhāratā” un „Rāmajanā,” gan citu tautu mītos un eposos. Pirmās Mozus grāmatas 26.nodaļā ietvertajā stāstā Lātam un viņa ģimenei cilvēkiem līdzīgi eņģeļi pavēlēja steidzami doties uz kalniem, jo tas Kungs bija nolēmis iznīcināt Sodomu un Gomoru. Viņa sieva atskatījās atpakaļ brīdi, kad notika hipotētiskais atomsprādziens un nokrita „uz vietas mirusi.” Šo hipotēzi par atomsprādzienu, kas noslaucīja no zemes virsas abas Bībelē minētās pilsētas, kā iepriekš minēts, Dēnikens gan bija patapinājis no padomju matemātiķa Agresta. Dēnikens reliģiju izcelsmē velk analoģiju ar kargo kultiem, kas izveidojās II Pasaules kara laikā, kad kādreiz izolētās Klusā okeāna salās dzīvojošās primitīvās ciltis amerikāņu un japāņu karavīrus, kā arī militāro tehniku noturēja par dieviem. Saskaņā ar Dēnikena un viņa domubiedru viedokli, apmērām līdzīgā stāvoklī atradās mūsu priekšteči pirms tūkstošiem gadu, kad svešas civilizācijas pārstāvji ieradās uz Zemes.

Vai seno cilvēku prasmes nāk no Visuma skolmeistariem?

Kritiķi pārmet Dēnikenam, ka viņš pārāk zemu novērtējis seno cilvēku inteliģenci un spējas. Dēnikens savās grāmatās vienmēr uzsveris, ka kultūru, mākslu un civilizāciju mūsu, ak cik primitīvajiem, senčiem atnesuši astronauti no svešas tālas pasaules. Senie cilvēki paši nav bijuši spējīgi radīt mākslu un tehnoloģijas, bet viņus apmācīja atnācēji no Visuma.

Vairāki autori norāda, ka aizvēsturiskie cilvēki nebūt nebija bezpalīdzīgi un dumji mežoņi, kā Dēnikens viņus ir iztēlojies. Viņiem vajadzēja būt pietiekami gudriem, lai spētu saprast savu debesu skolotāju valodu un mācību. Tā ir taisnība, ka mēs vēl joprojām nezinām, kā senie cilvēki paveikuši dažus no saviem apbrīnojamākajiem tehnoloģiskajiem varoņdarbiem. Mēs vēl aizvien brīnāmies, kādā veidā senie ēģiptieši tuksnesī uzcēla gigantiskus obeliskus, un, kā akmens laikmeta vīrieši un sievietes pārvietoja un nolika vietā milzīgos akmeņus dolmeņos un koridorkapenēs. Šo pārsteidzošo mūsu priekšteču paveikto darbu sarakstu varētu vēl turpināt, tikai, vai tas pierāda pašu paleokontakta faktu? Ja, arī šodien mēs nevaram atrast atbildes uz daudziem jautājumiem, ko mums uzdod pagātne, tad nākotnē tās sniegs jauni zinātniski atklājumi un pētījumi. Tomēr šīs atbildes sniegs zinātnieki, nevis pseidozinātniski autori, pie kuriem, pēc kritiķu domām, pieskaitāms arī Dēnikens. Novērojot mūslaiku akmens laikmeta cilvēkus, teiksim Papua Jaungvinejā, kur vēl arvien atrodami milzīgi akmeņi uz kapenēm, mēs saprotam, ka arī senie cilvēki ar nelielu izdomu, atjautību un lielāku skaitu strādnieku paveica tādas pašas lietas, izmantojot virves no organiska materiāla, koka sviras un liekšķeres. Piemēram, populārzinātniskās raidījumu sērijas NOVA filma Secrets of Lost Empires neapelē pie ārpuszemes skolotājiem mēģinājumā izprast, kādā veidā senie ēģiptieši uzstādījuši obeliskus, kā viduslaiku karotāji konstruējuši savas katapultas un kādā veidā un kāpēc Lieldienu salas tēlnieki izkaluši savas milzīgās statujas no vulkāniskas klints.

Video: NOVA komanda ar baļķiem un virvēm pārvieto 40 tonnu smagu obelisku

Dēnikens savas tēzes par dieviem-astronautiem pamatošanai izmantojis arī tādu vispārzināmu faktu, ka daudzām senajām kultūrām bija raksturīgi seno cilvēku sasniegumus piedēvēt dieviem. Viņš citē mītus, kas vēsta, ka dievi mācījuši cilvēkiem medību mākslu, lauksaimniecību, rakstību un citas prasmes. Kritiķi saka, ka daudz ticamāks izskaidrojums ir atsevišķu, nozīmīgus darbus paveikušu cilvēku uzskatīšana par dievu iedvesmu saņēmušiem un šādu inovātoru dievišķošana. Piemēram, faraona Džosera arhitekts Imhopteps, kurš Sakārā uzcēlis pakāpienveida piramīdu, jau dzīves laikā tika uzskatīts par dievu. Tāpat kā senatnē, arī mūsdienās visas cilvēces sarežģītās tehnoloģijas radītas bez citplanētiešu palīdzības.

Ja Dēnikenam ir taisnība, tad jājautā, kas bija citplanētiešu skolotāji? Vai arī viņiem bija nepieciešama tehnoloģiska palīdzība no vēl kādas citas citplanētiešu rases, un ja tā, vai arī šiem skolotājiem vajadzēja skolotājus? Tā varētu jautāt līdz bezgalībai. Galu galā, ja pagātnē kāda ārpuszemes civilizācija spēja attīstīties bez ārējas ietekmes, kāpēc tad, lai to nespētu arī cilvēce? Tā arī esot Dēnikena teorijas galvenā problēma.

Protams, daži kritiķi uzskata par iespējamu, ka atnācēji no Visuma pirms dažiem tūkstošiem varēja nolaisties uz Zemes un kontaktēties ar mūsu senčiem. Tomēr, viņi saka, nav nekāda pamata noniecināt mūsu senču inteliģenci un atjautību. Visi lielie senatnes brīnumi ir mūsu pašu senču radīti un nav vajadzības izgudrot citus izskaidrojumus. To prasa arī zinātnē vispāratzītais Okama asmens princips. Citiem vārdiem, bioģenēzi, antropoģenēzi un seno civilizāciju rašanos un attīstību, var izskaidrot arī bez ārpuszemes civilizāciju iejaukšanās Zemes vēstures gaitā.

Dievu-astronautu attēlojumi

Dēnikena apgalvojums, ka alu zīmējumos joprojām atrodami seno astronautu attēlojumi izpelnījies niknu kritiku. Arheologs Herberts Kīns par Dēnikena alu zīmējumu interpretāciju rakstījis sekojoši: „Ja uzzīmēti apļi, viņš runā par lodveida raķetēm. Ja dievības galvu vainago stari, tad tas ir kosmonauts. Ja dievam apkārt ir viņu pielūdzoši cilvēki, tad viņi visi ir marsieši (taisnības labad jānorāda, ka Dēnikens nekur nerunā par atnācējiem no Marsa - A.K.). Ja uzzīmēta nēģera maska, tad tas ir atnācējs no kosmosa ar ierīcēm uz ķiveres, kurā ir spraugas acīm, degunam un mutei...”

Lai ko arī neteiktu kritiķi, bet fakts ir tāds, ka šādi attēlojumi uz alu un klinšu sienām ir Francijā, Ziemeļamarikā un Dienvidzimbabvē, Sahārā un Peru, pat Čīlē.

Tasilas plakankalnē, Sahārā, ir simtiem apgleznotu sienu, kur atveidoti tūkstoši dzīvnieku un cilvēku figūru. To vidū īpaši izceļās sešus metrus augsta figūra, kuru tās atklājējs Anrī Lots nosauca par „Lielo Marsa dievu.” Dievības tērps ļoti līdzinās astronauta skafandram ar ķiveri: uz tā redzamas pat ieloces. Apmēram tā šo attēlojumu interpretē Dēnikens. Līdzība, protams, vēl nenozīmē, ka Dēnikenam ir taisnība. Citi alternatīvi skaidrojumi: šī un citas līdzīgas figūras Tasilas sienu gleznojumos attēlo seno šamaņu vīzijas, kuras viņi redzējuši izmainītas apziņas stāvoklī pēc halucinogēnu vielu lietošanas vai citu psihi ietekmējošu līdzekļu (meditācija, badošanās, utml.) izmantošanas.

Paras pavalstī, Brazīlijā, dzīvojošie kagabu indiāņi vēl šobaltdien svētkos uzvelk rituālus salmu tērpus. It kā nekas īpašs, bet līdzība ar mūsdienu astronautu tērpiem acīmredzama. Tieši tāda tērpā sirmos aizlaikos pie kagabiem no debesīm ieradies Beps Kororoti. Kagabu leģendu par Bepu Kororoti Dēnikens izsmeļoši atstāstījis vairākās savās grāmatās, tai skaitā arī latviešu valodā iznākušajā grāmatā „Vēstījumi un zīmes no Visuma.”

Japānā uzietās no akmens un māla veidotās dogu statujas (Dzemona kultūras periods 14000.-300.g.pmē.) Dēnikens interpretējis kā seno astronautu atveidojumus. Vai mākslinieki, jautā Dēnikens, radīja šīs statujas, par modeli ņemot astronautus, ko redzējuši savām acīm? Japāņu mīti vēsta, ka viņu pirmie valdnieki ieradušies no debesīm.

Arizonas pavalstī hopu indiāņi vēl šodien izgatavo lelles - kačinas. Tās atveido „augstas dievišķās būtnes,” kas sensenos laikos apciemojušas viņu senčus. Skolotāji, dodoties prom, esot solījuši atgriezties.

Astronautus, domā Dēnikens, atgādina:

• japāņu „niedru cilvēks” - kapa, kas varējis ātri lidot;
• ķeltu dievs - briedis, kas attēlots ar gredzenu un čūsku, un ķiveri ar antenām galvā.

Derības šķirsts

Dēnikens apalvojis, ka ar zeltu klātais Derības šķirsts, kas aprakstīts Vecajā derībā, bija ar elektrību uzlādēts kondensators - „iespējams, pat ierīce saziņai starp Mozu un kosmosa kuģi.” „Pat neasvaidzinot atmiņu,” - viņš rakstīja, „mums ir palicis prātā, ka ap šķirstu bieži sprēgāja dzirksteles un, ka Mozus - vienmēr, kad viņam vajadzēja padomu un palīdzību - lietoja šo „raidītāju.””

Kritiķi Otrajā Mozus grāmatā neatrada nevienu rindu, kur būtu pieminētas sprēgājošas dzirksteles ap šķirstu, vai kaut kas, kas skanētu tālu, līdzīgi Mozus izmantotajām „raidītājam.” Tur ir detalizēti norādījumi Šķirsta izgatavošanai no akācijas koka un zelta - norādījumi, kuri, ja tiem sekojam šodien (pēc Dēnikena), radītu „vairākus simtus voltu sprieguma.”

Filma „Dievu rati” iet pat vienu soli tālāk. Tajā parādīta „Minesotas koledžas studentu” veidota „Derības šķirsta” kopija, kura radīja bīstamus elektriskus lādiņus.

Dr.Pīters Vaits (Peter White), Sidnejas universitātes antropoloģijas lektors, kas uzrakstījis Dēnikenu kritizējošu grāmatu "Vīrs, kas veidoja pagātni" (The Man-Made past), interesējās par šo projektu Minesotas universitātē. Universitātes bibliotēkas arhivārs veica plašu izmeklēšanu, bet nespēja norādīt Derības šķirsta projekta atrašanās vietu.

Kad Dēnikenam par to pajautāja, viņš atbildēja: „Tas bija kādā augstskolā Mičiganā.”

Dēnikens interpretē Bībeles pravieša Ecekiēla aprakstīto vīziju kā kosmosa kuģa aprakstu 

Savā pirmajā grāmatā „Dievu rati” Dēnikens citējis tās vietas no Ecekiēla grāmatas 1.nodaļas, kurās žīdu pravietis, viņaprāt, aprakstījis kosmosa kuģi. Dēnikens apgalvo, ka pravietis Ecekiēls 592.g.pmē. (vai 587.g.pmē.) redzējis kosmosa kuģi un aprakstījis, kā tas ieradies no mākoņiem. Pirms Dēnikena šo hipotēzi bija izteikuši Moriss Džezups (Morris Jessup, 1956.g.) un Arturs Ortons (Arthur W.Orton, 1961.g.). Vai Dēnikens nodarbojies ar plaģiātismu?

NASA inženieris kļūst par Dēnikena atbalstītāju

Kad Dēnikena grāmata nonākusi NASA inženiera Džozefa Blūmriha (Josef F.Blumrich) rokās, viņš lasījis un uzjautrinājies par Dēnikena literāro fikciju. Blūmrihs nolēma pārbaudīt Dēnikena apgalvojumu, ka Ecekiēla aprakstītā parādība ir citplanētiešu kosmosa kuģis. NASA inženieris bija cieši pārliecināts, ka viņš viegli un bez liekām pūlēm atspēkos Dēnikena teoriju. Taču, padziļināti pētot, analizējot Ecekiēla grāmatas tekstu un veicot aprēķunus, Blumrihs gala rezultātā rekonstruēja principā funkcionētspējīgu, orbitāliem lidojumiem derīgu kosmosa kuģi. Savas grāmatas "Ecekiēla zvaigžņu kuģis" (The Spaceships of Ezekiel, 1974.g.) priekšvārdā viņš atzina savu sakāvi, mēģinājumā atspēkot Dēnikena apgalvojumu: „Nezinu, vai kādreiz pilnīga sakāve bijusi tik bagātīgi atalgota, tik fascinējoša un iepriecinoša.”

Blumriha rekonstruētajam Ecekiēla kosmosa kuģim bija rotaļu vilciņa forma, galvenais korpuss 18 metru diametrā, caurspīdīgs komandtiltiņš, kā arī četri horizontāli un viens vertikāls propelleris lidojumam atmosfērā. Katram no helikoptera tipa agregātu propelleriem bija pa četriem spārniem augšā, pa diviem mehāniskiem satvērējiem sānos un diviem hidrauliskiem stabilizatoriem aparāta nosēdināšanai apakšā. Katram agregātam bijis arī pa vienam ritenim ar kuriem lidaparāts varējis pārvietoties pa zemi. Šie riteņi bijuši konstruēti tā, lai nepagriežot riteni, tie varētu kustēties gan uz priekšu, gan sānis (uz grāmatas vāka redzamajā kuģa modeļa attēlā nav piezīmēti ne satvērēji, ne riteņi). Šo riteņa konstrukciju Blūmrihs 1974.gadā reģistrējis ASV Patentu valdē, saņemot apliecību Nr.3.789.947. Pēc Blūmriha aprēķiniem Ecekiēla kosmosa kuģim bijusi 70 000 zirgspēku jauda.

Atsaucoties uz iepriekš manis raksīto, jāatzīst, ka Blūmriha rekonstrukciju savulaik esmu uztvēris pārāk nekritiski, pat nenoskaidrojot, ko par to saka autoritatīvi akadēmiskās zinātnes pārstāvji. Domāju, būtu vērts pievērst uzmanību tādiem apstākļiem kā kļūdainu tekstu izmantošana, tekstu pārgrozīšana, lai tos saskaņotu ar savu teoriju un, pats galvenais, rekonstruētā aparāta formas pamatošana nevis ar Ecekiēla grāmatas aprakstu, kas runā par "lielu mākoni ar uguni, kam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls" (Ecekiēla, 1:4), bet ar inženiertehniskiem, aerodinamiskā caurulē pārbaudītiem, paša izstrādāto plūdlīniju rādītājiem.

Vērā ņemams ir arī atzinums, kam piekrīt pat tāds, ne visai uzticams autors kā Larss A.Fišingers, kurš, atzīst, ka Blūmriha rekonstruētais kosmosa kuģis civilizācijai, kas pagātnē apmeklējusi Zemi, ir pārāk primitīvs.

Ecekiēla templis

Ar Ecekiēla tempļa lokalizēšanu gan Dēnikenam negāja tik gludi, kā ar viņa "kosmosa kuģa" interpretāciju. 1975.gada Dēnikens ar apvidus mašīnu devās uz Kašmiru, lai apskatītu templi, kuru, iespējams, 573.g.pmē. esot apmeklējis Bībeles pravietis Ecekiēls.

Templis, kas atrodas netālu no Srinigāras, ir celts mūsu ēras 700.gadā, tātad 1200 gadus pēc Ecekiēla dzīves laika, bet šāds sīkums Dēnikenu, protams, neapmulsināja. Viņš tur cerēja atrast radioaktivitātes pēdas, kuras būtu atstājis Ecekiēla grāmatas 1.nodaļā aprakstītais Atnācēju kosmosa kuģis. Tomēr šiem meklējumiem nekādu rezultātu nebija. Šeit jāatzīmē, ka, piemēram, Hirošimā, kur 1945.gadā tika uzspridzināta atombumba, radioaktivitātes līmenis šodien ir normas robežās. Nav arī nekādas garantijas, ka citplanētiešu kuģim, ja tāds šeit ieradās, noteikti bija dzinējs, kas izmeta radioaktīvas daļiņas ar ļoti ilgu pussabrukšanas laiku.

Vēl viens reģions, kur Dēnikens meklējis Ecekiēla templi, ir Dienvidamerika, precīzāk, Peru ziemeļi, kur atrodas Čavinas de Vantāras drupas. Taču pēc vācu inženiera H.Beiera 1985.gadā veiktās rekonstrukcijas redzams, ka Ecekiēla templis noteikti nav identificējams ar Čavinas de Vantāras kompleksu. Ja var ticēt Beiera rekonstrukcijai, Ecekiēla templis bija nevis slēgta, bet antīkajai arēnai līdzīga, augšpusē vaļēja būve. Celtnes un visa kompleksa izmēri, kurus Beiers, izmantojot Ecekiēla grāmatas tekstu, rekonstruējis, precīzi sakrita ar Blūmriha aprēķinātajiem kosmosa kuģa izmēriem. Beiers secināja, ka celtne un viss komplekss bija citplanētiešu kosmosa kuģa apkopes stacija. Beiers domā, ka daudzas arhitektoniskās detaļas viņa rekonstrukcijā norāda uz Dienvidameriku, bet principā šī būve varēja atrasties jebkurā vietā.

Naskas zīmējumi - aizvēsturiski dievu lidaparātu skrejceļi?

Nevar nepieminēt Dēnikena nopelnus Naskas mīklaino ģeoglifu - zīmējumu uz tuksneša virsmas - popularizācijā. Jāsaka, ka Pola Kosoka un Marijas Reihes pirmās publikācijas par viņu atklājumiem Naskā plašākai sabiedrībai palika nepamanītas. Pasaulei Naskas gigantisko tēlu galeriju atklāja šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens. Savā 1968.gada izdotajā dižpārdoklī "Atmiņas par nākotni" viņš pieminēja un aprakstīja Naskas līnijas, figūras un dažādu dzīvnieku attēlus, kas saskatāmi tikai no liela augstuma (patiesībā daudzi tuksnesī izveidotie attēli ir labi saredzami no tuvējiem kalniem - red.). Viņa grāmatu (un citus darbus, kas uz to atsaucās) lasīja daudzās valstīs visā pasaulē. Kopš tā laika ikviens, gandrīz ikviens kaut cik izglītots cilvēks, ir informēts par Naskas zīmējumiem.

Vācu režisors Haralds Reins pēc Dēnikena grāmatas uzņēma dokumentālu pilnmetrāžas filmu, kurā skatītāji visā pasaulē varēja apbrīnot arī Naskas attēlu galeriju. Šī filma tika rādīta arī Padomju Savienībā.

Dēnikens apzinās savu lomu Naskas līniju popularizēšanā. Grāmatā "Vēstījumi un zīmes no Visuma" viņš to piemin: "Kad es pirms dažiem gadiem tiku godināts Naskas apgabala domē, pilsētas galva savā svinīgajā uzrunā sacīja, ka esot daudz teoriju par līnijām Naskas līdzenumā. Vai tās bijušas tikai kalendārs vai starta laukums baloniem, kas pildīti ar karstu gaisu, vai paliekas no inku būvētiem ceļiem, vai maģiski zīmējumi, vai sporta laukuma mērķu līnijas, vai zemes marķējums ārpuszemes intelektam, viņš to nevarot izšķirt. "Mūs, kas šeit dzīvojam un strādājam," - sacīja Naskas pilsētas galva, "pirmām kārtām neinteresē, kuriem no zinātniekiem ir taisnība. Taču viens ir skaidrs: fon Dēnikena kungs ir atvedis visvairāk tūristu uz mūsu reģionu.""

Luks Birgins grāmatā "Noklusētie arheoloģijas atklājumi" raksta, ka 1995.gadā slavenais šveicietis, lidojot lidmašīnā pāri Palpai - kalnu apvidum līdzās Naskai, kā arī turpat netālu esošajai Ingenio ielejai, atradis figūras, kuras atgādinājušas šaha galdiņu. Viņš esot atradis arī zīmējumus, kas ir līdzīgi indiešu mandalām. Diemžēl neizdevās atrast kādu citu avotu, kas šīs ziņas apstiprinātu un tuvāk paskaidrotu.

Dēnikena hipotēze par Nasku

Grāmatā "Vēstījumi un zīmes no Visuma" Dēnikens raksta: "Netālu no vietas, kur šodien atrodas Naskas pilsēta, cilvēku neapdzīvotā līdzenumā, kaut kad nolaidās sveša intelekta pārstāvji un iekārtoja lidlauku saviem kosmiskajiem aparātiem, kuriem vajadzēja veikt operācijas Zemes tuvumā. Kosmonautikai ideāli piemērotajā apvidū viņi ierīkoja divus skrejceļus. Vai nolaišanās joslas svešie marķēja ar kādu mums nepazīstamu materiālu?

Pirms inkiem šeit dzīvojušās ciltis, kas bija vērojušas, kā svešās būtnes darbojas, kvēli ilgojās, lai šie dievi atgriežas. Viņi gaidīja gadiem ilgi, un kad vēlēšanās nepiepildījās, sāka līdzenumā veidot jaunas līnijas, kā bija redzējušas to darām dievus. Tā radās abu pirmo skrejceļu papildinājumi.
Bet "dievi" joprojām neparādījās. Ko viņi bija izdarījuši nepareizi?

Priesteri atcerējās, ka dievi atnākuši no zvaigznēm, tāpēc deva padomu, pavērst aicinošas līnijas uz zvaigznēm. Darbs atsākās no jauna. Radās pret zvaigznēm vērsti ceļi. Bet dievi neieradās.

Pa šo laiku nāca un aizgāja paaudzes. Sākotnējie, īstie svešā intelekta būvētie skrejceļi sen bija sabrukuši. Nākošās indiāņu paaudzes tikai no nostāstiem zināja par "dieviem," kas reiz bija nokāpuši no debesīm.

Faktu nodošanas vietā priesteri izveidoja reliģiskas tradīcijas un pieprasīja, lai "dieviem" tiktu uzstādītas aizvien jaunas zīmes, kas liks viņiem kādu dienu atgriezties. Tā, kā ar līniju vilkšanu nekāds rezultāts sasniegts netika, cilvēki sāka veidot lielas cilvēku figūras.

Sākumā attēloja dažāda veida putnus, kuriem vajadzēja simbolizēt lidojumu, vēlāk viņu fantāzijā radās zirnekļu, pērtiķu un zivju atveidi.

Katrs var pārliecināties, ka skrejceļu koordinātes un dzīvnieku simboli uztverami tikai no liela augstuma."

Naskas hipotēzes kritika

Kritiķi Dēnikenam nereti piedēvē apgalvojumus, kurus viņš savās grāmatās nav pieminējis ne ar pušplēstu vārdu. Dēnikens nav apgalvojis, piemēram, ka Naskas līnijas ir radījuši citplanētieši. Dēnikens nesaka, ka Naskas līdzenums bijis milzīgs NLO nolaišanās laukums (kā saka daži viņa niknākie kritiķi). Ērihs fon Dēnikens tikai izteicis pieņēmumu, ka Naskas līdzenumā reiz (hipotētiski) nolaidies viens vai vairāki lidaparāti, kuriem bija vajadzīgi divi skrejceļi (vai kuri tos atstājuši) un kurus indiāņi vēlāk kopējuši. Pie tam ar vārdiem "nolaišanās skrejceļš" šveicietis apzīmējis tikai iespaidu, kādu šīs līnijas patiešām rada, raugoties no gaisa.

Pret Dēnikena teoriju visai noraidoši uzstājās pati M.Reihe, kura norādīja, ka līdzenuma augsne ir pārlieku irdena, lai kalpotu par labu gaisa kuģu nosēšanās laukumu. Jebkura aparātu nosēšanās izsauktu putekļu mākoni, kas nosegtu apkārtējos zīmējumus (atkal jāatzīmē, ka Dēnikens jau neapgalvo, ka citplanētiešu ierašanās laikā zīmējumi eksistējuši, bet gan to, ka tie tapuši pēc tam - ar domu pielabināt " dievus").

Larss A.Fišingers uzskata, ka Naskas iegrebtie attēli bija zīmes debesu dieviem - Atnācējiem no kosmosa. Arī viņš nesaka, ka Naskas lielos zīmējumus radījuši citplanētieši.

Ja jau citplanētieši tik ļoti iespaidojuši iezemiešus, kādēļ tad te nav to lidaparātu attēlu? Uz to Dēnikens norāda, ka ir cilvēku attēli ar apaļām galvām kā skafandros. Bijušais peruāņu lidotājs Eduardo Erans Gomess de la Torre gan aizrāda, ka tādi "astronautu" attēli plaši sastopami uz Naskas un Parakasas kultūru izstrādājumiem. Taču, vai tad arī tie nevarētu būt "astronauti"? Lidotājs gan uzstāj, ka tie ir pūču - īpaši godātu putnu - maskās tērpušies indiāņi.

Raķetes attēlojums uz Pakala kapa plāksnes Palenkē

Šo plāksni Dēnikens apraksta jau savā pirmajā grāmatā „Dievu rati.” Viņa interpretācijā ar 683.gadu datētās maiju valdnieka Pakala kapa plāksnes Palenkē (Čjapas pavalsts Meksikā) reljefs attēlo kosmosa kuģi ar kabīnē sēdošu astronautu. Grāmatā reljefa plāksnes attēls ievietots horizontāli, nevis vertikāli, kā tas visdrīzāk domāts aplūkot.

Apraksts un interpretācija, līdzīgi kā daudz cits viņa teiktais, gan nebija oriģināla Dēnikena hipotēze: viņš to bija paņēmis no 1966.gada oktobrī itāļu žurnālā Clypeus publicēta Gaja Tarādes (Guy Tarade) un A.Mila (A. Millou) raksta.

Grāmatā „Vēstījumi un zīmes no Visuma” Dēnikens par Palenkes plāksni raksta: „Kopumā kapa plāksni veido ierāmējums, kura vidū, saliekusies uz priekšu (kā astronauts komandkapsulā) sēž kāda cilvēkam līdzīga būtne. Šai savdabīgajai būtnei galvā ir ķivere, no kuras uz aizmuguri stiepjas sapārotas caurulītes. Degunu nosedz skābekļa nodrošināšanas iekārta. Noliekusies uz priekšu, šī būtne ar abām rokām veic manipulācijas ar kaut kādiem kontrolmehānismiem. Uz augšu paceltas labās rokas pirskti atrodas tādā stāvoklī, it kā tie grozītu kādu tieši iepretī novietotu precīzas regulācijas pogu; kreisās rokas plaukstai, ko augstāk nosedz piedurkne, saskatāmi četri pirksti, pie kam mazais pirkstiņš ir saliekts. Vai neizskatās tā, it kā būtne ar šo roku darbinātu kādu sviru, līdzīgu mopēda rokas gāzes svirai? Kreisās kājas papēdis atrodas uz kāda vairākpakāpju pārslēdzoša pedāļa. Aplūkojot Palenkes gravīru, uzmanību piesaista mūsdienīgais apģērbs, kādā tērpies indiānis: tieši zem zoda un vēl kāda izgriezuma redzams tāds kā pulovers ar nolokāmu apkakli. Pieguļošā tērpa augšdaļa pie plaukstu locītavām beidzas ar aprocēm. Ap vidukli plata drošības josta ar speciālu slēdzi, īsas bikses no materiāla ar rupju tīklveida zīmējumu, tālāk kājas ietērptas tādās kā zeķbikses, kas sniedzās līdz potītēm... un tā astronauts ir perfekti ietērpts! Manā skatījumā aparatūrai, kurai pa vidu salīcis iekārtojies astronauts, ir sekojošas funkcijas: tieši priekšā piesprādzētajām astronautam atrodas centrālais skābekļa agregāts, enerģijas apgādes sistēmas un komunikācijas, kā arī rokas vadības sviras un instrumenti apkārtnes novērošanai. Kuģa priekšgalā, tātad pirms centralā nodalījuma, var saskatīt lielus magnētus, kuriem jārada magnētiskais lauks ap kuģa apšuvumu, lai novērstu sadursmes ar dažādām daļiņām, lidaparātām lielā ātrumā traucoties izplatījumā. Astronautam aiz muguras redzama kodolsintēzes iekārta. Shematiski parādīti divi atomu kodoli, domājams, ka ūdeņradis un hēlijs. Man, liekās būtiski, ka šīs konstrukcijas aizmugurē, aiz ierāmējumam stilizēti attēlota reaktīvā strūkla. Blakus šim zīmejumam, ko esmu tehniski interpretējis, uz kapa plāksnes redzami atkal un atkal sastopamie maiju hieroglifi.”

Arheologi Palenkes kapa plāksnes reljefā gan nesaskata kosmosa kuģa attēlojumu. Tur attēlotā figūra ir mirušais maiju valdnieks ar tradicionālu maiju matu sakārtojumu un juvelierizstrādājumiem, to ietver maiju simboli, kas redzami arī citos maiju zīmējumos. Labā rokā nerīkojās ar raķetes kontrolierīcēm, bet veido tradicionālo maiju žestu, tāpat kā citas figūras vāka malās. Raķetes augšpuse patiesībā ir maiju mītoloģijā zināmā divgalvainā debesu čūska, bet "dzinējs" - kāds Pazemes pasaules briesmonis frontālā skatā, kura bārda ir Dēnikena "reaktīvā strūkla."

Piri Reisa pasaules karte

Dēnikens raksta, ka tā sauktā Piri Reisa karte, kas zīmēta 1513.gadā, precīzi attēlo daļu Antarktīdas krasta līnijas, tikai ne mūsdienās redzamos ledājus, bet tādu kāda tā bija pirms ledus sega apklāja kontinentu. Viņš secināja, ka, lai kas zīmējis šī turku admirāļa kartes kompilācijā izmantoto oriģinālu, tam „bija jāprot lidot un fotografēt.”

Saskaņā ar Dēnikenu, fotoattēls, kas uzņemts no kosmosa kuģa diezgan lielā augstumā virs Kairas, parāda, ka viss 5000 jūdžu rādiusā ir deformēts tieši tāda pašā veidā kā Dienvidamerikas, Āfrikas un Antarktīdas kontūras Piri Reisa kartē.

Dēnikens lielā mērā balstījies uz Čārlza Hepgūda darbu „Seno jūras valdnieku kartes.” Hepgūda grāmatā ir liela krāsaina Piri Reisa kartes fotogrāfija, kura, tā teikt, gluži nejauši, tika uzieta Topkapi pilī, Stambulā, 1929.gadā, nevis XVIII gadsimta laikā kā apgalvots „Dievu ratos” (jāsaka, ka grāmatās „Vēstījumi un zīmes no Visuma” un „Zeva vārdā” minēts 1929.gads).

Vēsturnieku un kartogrāfu viedoklis, savukārt, ir tāds, ka Piri Reisa karte sastādīta, balstoties uz vecākām portugāļu un Kolumba ceļojumos uzzīmētām kartēm. Karte ir saskanīga ar sava laika (XVI gs. sākuma) kartogrāfijas zināšanām un nebūt nav absolūti precīza, kā to savās grāmatās apgalvo Dēnikens, tā satur daudzas kļūdas un neprecizitātes.

A.Krouns (A.D.Crown) grāmatā Some Trust in Chariots paskaidro, ka Dēnikena apgalvojums, ka Piri Reisa kartē attēlota daļa no Antarktīdas krasta līnijas, ir gluži vienkārši aplams. Kartē Dienvidamerika attēlota tikai līdz 5.dienvidu platuma grādam, beidzoties Svētā Roka ragā mūsdienu Brazīlijas ziemeļu piekrastē, kas nozīmē, ka Antarktīda tajā nu nekādi nevar būt redzama. Līdz ar to arī Dēnikena rakstītais, ka Piri Reisa kartes pamatā ir Antarktīdas satelītuzņēmums, ir noraidāms. Dēnikens raksta, ka „(..) kartes viņi [ārpuszemes civilizācijas pārstāvji] pasnieguši kā dāvanu kādam mūsu sencim.” Šīs kartes, Dēnikens apgalvo, kā svēti rekvizīti saglabājušies gadu tūkstošiem līdz nonāca turku admirāļa Piri Reisa rokās, kurš, zīmējot savu karti, nemaz nesaprata, ko attēlo.

Senajiem ēģiptiešiem nebija virvju, lai vilktu tonnām smagos bluķus piramīdu celtniecībai

Lai pamatotu savu tēzi, ka Lielo piramīdu nebija iespējams uzcelt ar cilvēka spēkiem, Dēnikens apgalvoja, ka tajā laikā senajā Ēģiptē nepazina un neizmantoja virves. Dr.Bezils Henesijs (Basil Hennessy), uz to atbildot, grāmatā Some Trust in Chariots norādījis, ka šīs „neeksistējošās virves” lielā daudzumā ir apskatāmas Kairas muzejā.

„Tievas un resnas virves tikušas izmantotas simtiem gadu pirms Lielās piramīdas celtniecības,” - sacījis zinātnieks, „un tikušas nesen uzietas pirmās dinastijas kapenēs Sakarā.” Sienu gleznojumos no XII dinastijas laika parādīts kā tieši senie ēģiptieši pārvietojuši daudz smagākus akmeņus par lielās piramīdas akmeņiem; koka ragavās, kuras vilkuši apmēram 170 cilvēki.

Kad Dēnikenam vaicāja, ko viņš domā par šo pretargumentu, viņš viegli pamājis ar galvu un atbildējis: "piramīdas ir daudz senākas par vissenākajām virvēm." Uz visiem jautājumiem Dēnikenam ir pārliecinošas un labas atbildes. No Dēnikena viedokļa pārliecinošas, bet ne no zinātnes viedokļa. Zinātne pieprasa artefaktus.”

Ēģiptiešu Sīriusa kalendārais cikls

"Kāpēc Siriusa kalendārs? (...) Ja Siriusa parādīšanās sākums ir tajā pašā laikā, kad Nīla iziet no krastiem, tā ir nevainojama sakritība (...) tas pats interesantākais Siriusā šķiet drīzāk ekscentrisks, tāpēc, ka, skatoties no Memfisas, Siriusu var novērot tikai un vienīgi agri no rīta, tik tikko virs horizonta, kad sākās Nīlas plūdi.” Tā raksta Dēnikens. Vai viņam taisnība? Nebūt nē! Sīriuss ir viena no spožākajām zvaigznēm debesīs. Dēnikens nezin kāpēc to piemirst pieminēt! Kāds blēdis! - kritiķi sauc. Dēnikena apgalvojums, ka Sīriuss senajiem ēģiptiešiem bija vāji redzams, līdz ar to ir aplams. Patiesībā Sīriusu var redzēt ļoti labi visur uz Zemes, izņemot galējo ziemeļu polāro rajonu.

Tas, ka ēģiptiešu kalendārs attīstījās ciešā saistībā ar Siriusa cikliem, nav nekāds noslēpums. Priesteri bija ievērojuši vienkāršu regularitāti: katru gadu drīz pēc tam, kad spožā zvaigzne kļuva redzama rīta debesīs, sākās Nīlas plūdi. Vai tas pierāda, ka senie ēģiptieši kontaktējās ar kādu kosmosa ceļotāju rasi?

Vēl daži aplami Dēnikena apgalvojumi par seno Ēģipti

Dēnikens esot apgalvojis (vai tiešām?!), ka:

a) senās Ēģiptes faraona Džosera kāpņuveida piramīda esot celta no granīta bluķiem. Aplamība, kritiķi sauc! Džosera piramīda celta no kaļķakmens bluķiem. Tomēr Džosera piramīdas pamatos un iekšienē var rexzēt struktūras, iespējams celtas iepriekš, no cietākiem akmeņiem, tostarp arī granīta;

b) Lielā (Heopsa) piramīda sver 31 200 000 tonnas, tā sastāv no 2 600 000 blokiem, kas katrs sver 12 tonnas. Nepareizi, patiesībā bloki vidēji sver 2,5 tonnas;

c) Dēnikens rakstījis: tā kā senajā Ēģiptē bijis maz koku, viņi piramīdu celtniecībā nevarēja izmantot koka veltņus. Kritiķi savukārt saka, ka senie ēģiptieši kokmateriālus importēja;

d) nav uzietas strādnieku būdas. Aplamība! Sers Flinders Pitrijs uzgājis veselu strādnieku ciematu.

e) Dēnikens apgalvojis, ka piramīdu celtniecībai būtu nepieciešami 664 gadi. Atkal aplamība, piramīdas tika uzceltas attiecīgā faraona dzīves laikā. Viņu rīcībā bija tūkstošiem brīvprātīgo, kuri bija laimīgi par darbu pie piramīdu celtniecības, jo ticēja, ka ar šo darbu viņi nopelna priešrocības pēcnāves dzīvē;

f) Heopsa piramīda ir 490 pēdas augsta. Tā ir kļūda, jo patiesībā piramīda ir 481,4 pēdas augsta.
Piramīdu proporcijas Dēnikens saistījis ar attālumu līdz Saulei un citiem apslēptiem matemātiskiem lielumiem. Heopsa piramīdas pamata laukums, piemēram, dalīts ar divkāršu tās augstumu dodot leģendāro pī skaitli (3,14159 - riņķa līnijas diametra un garuma attiecība). Kritiķi par šādām piramīdu izmēru korelācijām ar astronomiskiem un matemātiskiem datiem tikai pavīpsnā: Tās ir XIX gadsimta idejas, kuru neatbilstība realitātei jau sen pierādīta;

g) Dēnikens nespēj saprast, kāpēc faraoni cēla savas piramīdas akmeņaina tuksneša teritorijā. Būvlaukums tika izraudzīts netālu no vietējām akmeņalauztuvēm. Akmeņi netika transportēti no tālās Asuānas, kā viņš apgalvo, bet no akmeņlauztuves, kas atradās netālu no katras [būvējamās] piramīdas;

h) tāpat Dēnikens ir neizpratnē par to, kāpēc akmeņainais pamats, uz kura tika celtas piramīdas, bija rūpīgi un precīzi nolīdzināts/nonivilēts. Tas, šķiet, ir gan saprotams, kāpēc pamatu vajadzēja nolīdzināt. Vienādlīmeņa būvlaukumā ir vieglāk veicama celtniecība. Lai iegūtu precīzu līdzenas virsmas līmeni, ēģiptiešiem bija jārok garas tranšejas un jāpiepilda tās ar ūdeni.

i) Elefantīna - sala Nīlas upē pēc formas esot līdzīga zilonim. Senie ēģiptieši šo līdzību varējuši atklāt tikai tad, ja viņi salu redzējuši no gaisa. Kritiķi: īstenībā tās nosaukums norāda tikai un vienīgi uz faktu, ka tā bija liela sala. Citiem vārdiem, ēģiptieši šo salu Nīlas upē nosauca par Elefantīni ne jau tāpēc, ka tā izskatījās līdzīga zilonim, bet gan tās lielo izmēru dēļ.

Ekvadoras metāla bibliotēka pazemes alu tuneļos - vai Dēnikens melojis?

Ērihs fon Dēnikens savā grāmatā „Dievu zelts” (The Gold of the Gods), kas Vācijā iznākusi ar nosaukumu „Visuma sēja” (Sowing in the Cosmos), raksta: „Visas ejas veido precīzus taisnos leņķus. Vietām tās ir šauras, vietām platas. Sienas gludas un daudzviet izskatās kā nopulētas. Griesti gludi un vietām it kā ar laku pārklāti. Šaubas par pazemes tuneļu eksistenci kā pēc burvju mājiena izgaisa un es jūtos ārkārtīgi laimīgs. Morics teica, ka šie tuneļi, caur, kuriem mēs gājām, stiepjoties simtiem jūdžu garumā zem Ekvadoras un Peru teritorijas.”

Minētajā grāmatā Dēnikens apraksta savu ceturto ceļojumu apkārt pasaulei, kas noticis 1972.gadā. Tā laikā viņš Ekvadorā pabijis gigantiskā tuneļu sistēmā, kurā iekļuvis pa slepenu ieeju Taijas alā (Cueva de los Tayos). Kaut kur tuneļos viņš redzējis telpu, kas bijusi līdz augšai pilna ar zeltu.

Dēnikens nebija šo noslēpumaino tuneļu atklājējs. Tos, izpētot indiāņiem un spāņu kolonistiem jau sen pazīstamo, iespaidīgo, dabīgi veidojušos Taijas alu it kā bija uzgājis uz dzīvi Argentīnā pārcēlies ungārs Huans Morics (Juan Moritz). Viņš aizvedis Dēnikenu uz minēto alu sistēmu. Vienā no alām viņi atraduši milzīgu unikālu metāla plākšņu bibliotēku. Uz tām līdzenā, it kā tipogrāfiski iespiestā tekstā bijusi šifrēta informācija. Citā apakšzemes zālē Dēnikens redzējis apbrīnojamu dzīvnieku kolekciju - ķirzakas, ziloņi, lauvas, krokodili, jaguāri, lāči u.c. „Tas ir neprātīgs zoodārzs, bet dzīvnieki tajā - no tīra zelta...” Dēnikens par grāmatu, kurā to visu aprakstīja toreiz nopelnīja 2 miljonus dolāru. Tas laikam stipri nokaitinājis Morica kungu, kurš intervijā žurnālam Der Spiegel paziņojis, ka Dēnikens šajās alās nekad nav bijis un, ka viss, ko viņš raksta savā grāmatā ir izdomāts. Nepārprotiet, Morics apstiprināja, ka šīs alas eksistē, bagātības arī, bet Dēnikenam ar to nav nekāda sakara. Drīz pēc tam Dēnikens saņēmis no Morica advokāta Mateja Penjas prasību par atlīdzību vairāk nekā 200 000 dolāru apmērā.

Šāds Morica paziņojums bija kā saldais ēdiens Dēnikena kritiķiem, kuri to nekavējoties izmantoja kā pierādījumu tam, ka slavenais šveiciešu rakstnieks un dievu-astronautu pētnieks visu stāstu par alu sistēmu Ekvadorā ir safabricējis.

1974.gadā Dēnikens žurnālam Playboy atzinis, ka, lai gan viņš esot apmeklējis bibliotēku un citas vietas, kuras aprakstījis, dažus notikumus gan esot izdomājis, lai padarītu savu grāmatu interesantāku. 1978.gadā intervijā popularzinātniskajai TV programmai PBS NOVA Dēnikens paziņojis, ka viņš nekad nav bijis alā, kuru aprakstījis savā grāmatā, bet tikai „sānu ieejā.”

Protams, viņš turpināja apgalvot, ka noslēpumainajās alās ir metāla plāksnīšu bibliotēkas zāle, ko savulaik ierīkojuši kosmisko kauju zaudējušie citplanētieši.

Savu rīcību Dēnikens skaidro sekojoši: „Man savulaik vajadzēja piekrist zināmiem Morica noteikumiem. Tā piemēram, es nedrīkstēju pat ieminēties par kaut kādu sānu ieeju, un man vajadzēja izlikties. Morics šo noteikumu pamatojis ar to, ka sānu ieeja esot relatīvi viegli sasniedzama un viņam jāizkavē iespēja, ka pēc tam visādi iespējamie dārgumu meklētāji izlaupītu alu. Ko es varēju darīt? Es par katru cenu gribēju vismaz nelielu daļu no viņa attēlotā redzēt pats savām acīm un droši vien toreiz būtu piekritis arī vēl citiem noteikumiem.”

Lai nu, kā, bet Dēnikena reputācija no šādas Morica rīcības stipri cieta. Laikrakstos parādījas trekni virsraksti, kuros Dēnikens tika saukts par lielībnieku un tamlīdzīgos epitetos.

Fakti runā skarbu valodu

Citiem pētniekiem, kuri, vadoties pēc Dēnikena stāstiem, arī mēģinājuši izpētīt šo noslēpumaino alu kompleksu, nācas piedzīvot smagu vilšanos. Viņi norādītajā rajonā neko neatrada. Piemēram, 1976.gadā Nīls Armstrongs, kurš iegājis vēsturē kā pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness, piedalījās ekspedīcijā, lai izpētītu alas Ekvadorā, kurās atradusies Dēnikena aprakstītā metāla bibliotēka. Nekas no gaidītā tomēr netika atrasts. Vienīgais, kas saskanēja ar Dēnikena aprakstu bija Taijas alas ģeomorfoloģija. No tuneļiem un zelta nebija ne vēsts. Laikrastos parādījas šādi virsraksti: „Dēnikens atmaskots,“ "Šarlatāns padarījis pats sevi par muļķi."

Dēnikens metās pretuzbrukumā, teikdams, ka Armstrongs izpētījis ne tās alas. Tomēr viņš atteicās atklāt precīzas īstās alas atrašanās vietas koordinātes.

Vai tas pats par sevi neizsaka daudz? Vadoties no loģiskās prasības, ka ārkārtēji paziņojumi prasa ārkārtējus pierādījumus, mums jābūt skeptiķiem tik ilgi, kamēr netiek pierādīts pretējais. Kopumā stāsts par Ekvadoras apakšzemes metāla plāksnīšu bibliotēku ir elpu aizraujošs, bet tas tomēr ir fantastisks stāsts. Un nekas vairāk!

Dēnikens rakstījis arī par priesterim Karlo Krespi (Carlos Crespi) piederošo zelta priekšmetu kolekciju. Tēvs Krespi bija no Vatikāna saņēmis atļauju veikt arheoloģiskos pētījumus. Svētais tēvs Dēnikenam stāstījis, ka savas kolekcijas lielāko daļu ieguvis no indiāņiem, kuri savukārt tos bija viņam atgādājuši no savu senču slepenajām noliktāvām. Taču arheologi esot Der Spiegel paziņojuši, ka kaut arī tur ir daži autentiski artefakti, pārējie ir vietējo indiāņu darināti viltojumi tūristiem, un, ka tēvs Krespi nav mācējis atšķirt misiņu no zelta.

Bajankaraulas diski

Pirmoreizi stāsts par Bajankaraula diskiem izklāstīts Dēnikena slavenajā grāmatā „Dievu rati.” Vairākumu vārdu un avotu, kas parādās grāmatā, nav iespējams apstiprināt ar faktiem, un ārpus šā stāsta nekur nav atrodami sekojošie padomju vai ķīniešu zinātnieki: Chu Pu Tei, Tsum Um Nui, Ernst Wegener, Vyatcheslav Saitzev, Sergei Lolladoff.

Dēnikens kā galveno sava stāstījuma avotu norādīja padomju zinātniskās fantastikas raksnieku Aleksandru Kazancevu. Pats Kazancevs gan teicis, ka stāstu par Bajankaraula diskiem viņš uzzinājis no Dēnikena, nevis otrādi.

Dēnikens par Bajankaraulas diskiem un punduru apbedījumiem esot uzzinājis 1968.gadā Maskavā no Aleksandra Kazanceva. 1938.gadā Či Putejs (Chi Pu Tei) Bajankaraulas kalnos, netālu no toreizējās Ķīnas-Tibetas robežas, alās uzgājis apbedījumus.

Skeleti, visi niecīga auguma un ar lielām galvām, gulēja alās kopā ar 716 granīta diskiem, kas stipri līdzinājās ilgspēlējošām skaņu platēm. Katram diskam vidū bija caurums no, kurienes nepazīstams iegravēts raksts aiziet spirālveidīgi līdz ārējai malai. 1962.gadā Tsum Um Nui no Pekinas Aizvēstures pētniecības akadēmijas (tāda neeksistē!) atšifrēja daļu no šīm nepazīstamajām rakstu zīmēm.

Aleksandrs Kazancevs stāstījis Dēnikenam: „Akmens disku stāstā teikts, ka pirms 12 000 gadiem, skaitot no mūsdienām, grupa viņu tautas avārijas rezultātā nonāca uz šīs sistēmas trešās planētas. Viņu kosmosa kuģis - kas ir kaifīgi eksakta lieta šajā hieroglifu tulkojumā - vairs nebija spējīgs pamest šo pasauli. Viņi tika iznīcināti tālajos un nepieejamos kalnos.”

Piecu sējumu Times Atlas of World, pasaules autoritatīvākajā un prestižākajā atlasā, kura nodaļa par Himalajiem tā iespaidoja Everesta iekarotāju seru Edmundu Hilariju, ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti Bajankaraula kalni.

Deli nerūsējošā dzelzs kolonna - vai tiešām nerūsējoša?

Grāmatā „Dievu rati” Dēnikens raksta, ka nerūsējošā Deli dzelzs kolonna Indijā ir pierādījums viņa teorijai par ārpuszemes civilizācijas ietekmi (korozijas neskartā kolonna aprakstīta Vila Durāna (Will Durant) grāmatā „Mūsu austrumu mantojums" (Our Oriental Heritage), kas tika izdota jau 1935.gadā). Vēlāk Dēnikens intervijā žurnālam Playboy atzina, ka pašreiz kolonnu vietumis klāj rūsas slānis, un, ka „mēs varam aizmirst par šo dzelzs priekšmetu.”

NOVA atmasko Dēnikenu viltotu pierādījumu izmantošanā

Dēnikens savās grāmatās rakstījis arī par it kā seniem, ar gravējumiem klātiem akmeņiem, kas uzieti Ikas apkārtnē, Peru. Protams, pie reizes, publicējot šo akmeņu fotogrāfijas. Gravējumos attēlots, piemēram, vīrietis, izmantojot teleskopu, detalizētas pasaules kartes un medicīniskas operācijas. Bet PBS televīzijas sērijas NOVA veidotāji noteica, ka šie akmeņi ir mūsdienu viltojumi un sameklēja viltotāju Bazilio Ušuju, kurš tos izgatavojis. Šis viltotājs ik dienu iegravē akmeņos attēlus no žurnāliem un laikrakstiem un tirgo tos tūristiem. 1973.gadā Dēnikens Peru ticies ar šo viltotāju un mēģinājis pats pārbaudīt akmeņu autentiskumu. B.Ušuja stāstījis Dēnikenam, ka viņš taisa gravējumus uz akmeņiem, motīvus ņemot no grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem. Dēnikens tam nenoticēja. Dēnikens raksta, ka par akmeņu autentiskumu jautājis Dr.Kabreram, vietējam ķirurgam, kurš Ikas pilsētā savā mājā iekārtojis šo akmeņu muzeju un Kabrera teicis, ka tie ir salti meli un, ka akmeņi ir ļoti seni. Bazilio Ušujam tomēr bija pierādījums, ka Kabrera viņam bija pateicies par akmeņu piegādāšanu muzejam. Dēnikens raksta, ka akmeņi Kabreras muzejā ļoti atšķirās no tiem, kurus bija izgatavojis fermeris B.Ušuja. NOVA pētnieks pāraudzījis viena šāda gravējuma tapšanu uz akmens un apliecinājis, ka tas bija ļoti līdzīgs tiem, kas glabājās Dr. Kabreras muzejā.

Dzjan grāmata

Grāmatā „Atgriešanās uz zvaigznēm” Dēnikens beidzot citē „Dzjan grāmatu” (The Book of Dzyan). Kā Dēnikens raksta „Vēstījumi un zīmes no Visuma,” Tibetas kriptās jau gadu tūkstošiem glābājās grāmata par slepeno dzjan mācību. Tās teksts no paaudzes uz paaudzi tika pārrakstīts un gudro papildināts ar jauniem vēstījumiem un atziņām. Saglabājušās Dzjan grāmatas daļas sanskrita valodā vēl arvien cirkulē pa pasauli un tiek pat apgalvots, ka tajā atspoguļota cilvēces vēsture miljoniem gadu garumā.

Dzjan grāmatas sestajā pantā lasāms: „Ceturtajā [pasaulē] dēliem pavēlēts radīt savus līdziniekus. Viena trešdaļa izvairās, divas - paklausa. Lāsts ir izsacīts... Vecākie rati griezās uz augšu un uz leju. Visu piepildīja mātes sēkla. Cīņa notika starp radītājiem un nīdētājiem, un kaujas par telpu; sēkla radās un radās aizvien no jauna. Rēķini, Lano, ja tu gribi zināt Tava rata patieso vecumu...” ("Vēstījumi un zīmes no Visuma")

Kad Dēnikenam prasīja, kur varētu iepazīties ar Dzjan grāmatas tulkojumu angļu valodā, viņš varēja norādīt tikai uz krievu teozofes Helēnas Blavatskas trijsējumu darbu „Slepenā doktrīna” (1888.gads).

Dēnikena kritiķi

1970.gadā Gerhards Gedovs (Gerhard Gadow) Berlīnē uzrakstīja Erinnerungen an die Wirklichkeit, kurā apsūdzēja Dēnikenu plaģiātismā un faktu sagrozīšanā. Austrālijā iznāca K.Vilsona (C.Wilson) Crash go the Chariots (1972.g.) un Pītera Vaita (Peter White) Human ir past (1974.g.).

Ronalds Storijs (Ronald Story) 1976.gadā izdotajā The Space Gods Revealed gandrīz lappusi pēc lappuses atspēkojis Dēnikena grāmatā Chariots of the Gods? minētos pierādījumus viņa hipotēzēm.

Apsūdzības plaģiātismā

2004.gadā žurnāla Skeptic Magazine rakstā Dēnikens apsūdzēts literārā zādzībā: daudzi viņa grāmatā izvērsti priekšstati esot aizgūti no "Magu rīta." Šo grāmatu, savukārt, esot stipri ietekmējis Ktulhu mīts, kuru savos darbos radījis H.P.Lavkrafts - īsie stāsti The Call of Cthulhu (1926.g.), un At the Mountains of Madness (1931.g.).

Mistēriju parks

2003.gadā Interlakenē, vecā lidlaukā pēc Dēnikena iniciatīvas tika atvērts tematiskais parks - „Mistēriju parks.” Apmeklētāji 8 paviljonos tur varēja iepazīties ar Dēnikena grāmatās aplūkotajiem seno civilizāciju noslēpumiem, kā arī ar iespējamajām liecībām par citplanētiešu vizītēm tālā pagātnē. Eskursijas parkā vadīja profesionāli aktieri. 2006.gada novembrī „Mistēriju parks,” acīmredzot finansiālu problēmu dēļ, tika slēgts. Kopš 2009.gada parks ir nomainījis īpašniekus un nosaukumu - kļuvis par Jungfrau park, atkal pa vasarām ir atvērts.

Darbi

Grāmatas angļu valodā:
Chariots of the Gods? (Souvenir Press Ltd, 1969)
Return to the Stars (Souvenir Press Ltd, 1970)
Gods from Outer Space (Bantam,1972; reprint of Return to the Stars)
The Gold of the Gods (Souvenir Press Ltd, 1973)
Miracles of the Gods: A Hard Look at the Supernatural (Souvenir Press Ltd, 1975)
In Search of Ancient Gods: My Pictorial Evidence for the Impossible (Corgi books, 1976)
According to the Evidence (Souvenir Press, 1977)
Signs of the Gods (Corgi books, 1980)
The Stones of Kiribati: Pathways to the Gods (Corgi books, 1982)
The Gods and their Grand Design: The Eighth Wonder of the World (Souvenir Press, 1984)
The Eyes of the Sphinx: The Newest Evidence of Extraterrestrial Contact (Berkley Publishing Corporation, 1996)
The Return of the Gods: Evidence of Extraterrestrial Visitations (Element, 1998)
Arrival of the Gods: Revealing the Alien Landing Sites of Nazca (Element, 1998)
The Gods Were Astronauts: Evidence of the True Identities of the Old "Gods" (Vega books, 2001)
Odyssey of the Gods: An Alien History of Ancient Greece (Vega books, 2002)
History Is Wrong (New Page books, 2009)
Twilight of the Gods: The Mayan Calendar and the Return of the Extraterrestrials (New Page books, 2010)

Grāmatas vācu valodā, kas publicētas laikā no 1984. - 1995.gadam:
Der Tag an dem die Götter kamen (1984)
Habe ich mich geirrt? (1985)
Wir alle sind Kinder der Götter (C. Bertelsmann, 1987)
Die Augen der Sphinx (C. Bertelsmann, 1989)
Die Spuren der Ausserirdischen (Bildband, 1990)
Die Steinzeit war ganz anders (1991)
Ausserirdische in Ägypten (1991)
Erinnerungen an die Zukunft (1992) (Atkārtots izdevums ar jaunu priekšvārdu)
Der Götter-Schock (1992)
Raumfahrt im Altertum (1993)
Auf den Spuren der Allmächtigen (C. Bertelsmann, 1993)
Botschaften und Zeichen aus dem Universum (C. Bertelsmann, 1994)
Götterdämmerung (KOPP Verlag, 2009)
Grüße aus der Steinzeit: Wer nicht glauben will, soll sehen!, 2010
Was ist falsch im Maya-Land?: Versteckte Technologien in Tempeln und Skulpturen, 2011

Grāmatas latviešu valodā:
Vēstījumi un zīmes no Visuma (Alberts XII, 1998)
Zeva vārdā (Avots, 2004)
Sensacionāli Senās Astronautikas Atklājumi (Avots, 2006)

Avoti:
Ēriks fon Dēnikens „Vēstījumi un zīmes no Visuma.”
Luks Birgins „Arheoloģijas noslēpumi.”
Luks Birgins „Noklusētie arheoloģijas atklājumi.”
Johanness Fībags, Pēters Fībags „Mūžības mašīna.”
Aleksandrs Kazancevs "Vai raķetes „akmens sencis”?" (izgriezums no žurnāla „Zvaigzne”).
Aleksandrs Kazanevs „Viesi no Kosmosa” (izgriezums no žurnāla „Liesma” kāda 1961.g. numura).
Žurnāla „Mistērija” 2011.gada decembra numurs.
www.daniken.com
Vikipēdija un citi tīmekļa resursi.

Pirmo reizi publicēts 20.01.2013.