Moaji
Moai – „svēts” (moa). Galotne i polinēziešiem nozīmē senčus. Tā nu sanāk, ka moai – „svētie senči.”
Tās ir lielas akmens statujas, kas izvietotas pa visu Rapanujas salu.
Moaju skaits. Visā salā to ir ap tūkstoti (NG raksta, ka gandrīz 887), un ik pa brīdim tiek uzieta vēl kāda, jo tās pārsvarā atrodas ieraktas zemē. Ja pieņem, ka seno iedzīvotāju skaits salā bijis ap 6000, tad uz 6 saliniekiem sanāk pa 1 moajam.
Atrašanās vietas. Agrāk vairāki simti no tām bijušas novietotas pa salas perimetru ar skatu uz salas iekšieni. Stāvēja tās uz paaugstinājumiem – ahu (apmēram 260 skaitā). Kad salā parādījās eiropieši, neviens no moajiem nestāvēja vertikāli vairs savā vietā. Šodien daži no tiem ar celtņu palīdzību atkal novietotas stateniski.
Visi salas moaji pagriezuši jūrai muguras. Izņēmums ir tikai 7 moaji, kas atrodas uz Ahu Akivi platformas, un attēlo Hotu Matua un 6 citus pirmos pārceļotājus – tie raugās jūrā nogrimušās Pirmdzimtenes virzienā.
Apraksts. Visas statujas ir līdzīga tipa, atšķirība ir tikai lielumā. Tie gandrīz vai ir krūšu tēli, jo veidotas galvas un rumpis zemāk par nabu. Sejas ir izstieptas un aizņem 2/5 kopēja statuju garuma.
Pieres ir zemas, izteiktas uzacis, garas ausis (garauši!). Deguns izteikts, ar labi veidotām nāsīm, mute cieši sakniebta. Dažām (varbūt pat visām) iesākumā bija koraļļu acis. Mūsdienās tās šur tur ir atjaunotas. Īss kakls.
Galvā bija sarkanā tufa galvassegas – pukao. To diametrs sasniedza 5,5 m un augstums – 8 pēdas (teikts arī, ka līdz 8 m). Katras cepures augšpusē bija raksturīgs „puns” (līdz pat 2 pēdu augsts). Galvassegas esot bijušas tikai tiem moajiem, kas stāvējuši uz ahu akmens platformām.
Nolaisti pleci, nokarājošs vēders. Visām statujām ir labi izveidota naba, kura abpusēji apņemta ar statujas rokām. Iespējams, ir gribēts pasvītrot „Zemes nabas” jēdzienu.
Uz moajiem ir redzami arī hami – gurnauti. Uz tiem attēloti tādi kā putni, tādi kā cilvēki, iespējams, peldētāji, kas katru pavasari dodas pēc olas Putnuvīra svētku laikā.
Moaju statuju sejas pētnieki atzīst par eiropeiskām (kāpēc gan?).
Statuju vecums. Pēc oglekļa metodes arheologi noteikuši moaju statujas kā V gs. veidotas, taču tam pretī runā dziļums kādā statujas iegrimušas (pat līdz kaklam, reizēm ar zemi segta pat zoda apakšmala, citi slēpti pilnībā) dabisku procesu rezultātā.
Statujas klāj lieli ķērpju laukumi. Ķērpis aug ļoti lēni – dažas collas daļas simts gados. Šim apstāklim pievērsa uzmanību pētnieks Deivids Hetčers Čaildress, kas atzīmēja, ka ķērpju kolonijas uz moajiem bija tikai nedaudz mazākas nekā uz pamatiežiem.
Lihenometriskie mērījumi Lieldienu salā veikti pirms 40 gadiem, taču esot bijuši kļūdaini, jo metode izstrādāta tikai toreiz bijusi tikko kā izstrādāta. No tā laika pētījumi vairs nav atjaunoti un izejas materiāli ir zuduši.
Šāda iespēja noteikt moaju vecumu pēc ķērpju audzes tika zaudēta Ahu Vinapu (visvecākā no platformām) izpētes laikā, kad XX gs. beigās pilnībā tika notīrītas divas skulptūras un akmens siena. Frankfurtes muzeja pētnieki te veica darbus, lai veiktu ahu silikona nospieduma pagatavošanas darbus. Īpaši žēl tālab, ka Ahu Vinapu ķērpju audzes bija vienas no vecākajām un labāk saglabājušās.
Zīmes uz moaju statujām. Uz dažām statujām atrodamas zīmes – apļi un pusmēneši, kas, iespējams, ir astronomiski simboli. Uz dažām statujām atrodami trijmastu kuģu attēli.
Tehniskie raksturlielumi. Moaju vienveidīgais raksturs norāda uz to, ka statujas veidotas īsā laika periodā, iespējams, vienas paaudzes laikā.
Vidēji moaji sver 14 t, bet lielākais – 37 pēdu augstais moajs sver 98 t. Augstums visai plaši variē – no 3 pēdu punduriem līdz pat 37 pēdu augstumam. Par lielāko moaju būtu jāuzskata tas, kas guļ Rano Raraku akmeņlauztuvēs nepabeigts – tā augstums ir 23 m un pabeigts tas būtu svēris 200 t.
Citi dati - vairumā no 7–12 m garas, vidēji ap 5 t smagas, bet dažas līdz pat 250 t.
Materiāls. Pārsvarā statujas veidotas no melna vulkāniskā akmens – tufa (pemzas?), tumši pelēkā krāsā. Tufs, jeb pemza, ir visai mīksts un viegli apstrādājams vulkānisks iezis, atgādina sūkli. Visas no tufa veidotšas statujas izcirstas vulkāna Ranoraraka krāterī, par ko liecina tur vēl nepabeigtās un izmētātie darbarīki.
Dažas no pirmajām statujām bija gatavotas arī no andezīta. Sīkgraudains iezis, cietības ziņā tuvu granītam, bet sastāvošs no laukšpata un tumšiem feromagnētiskiem minerāliem, kā piemēram – piroksēna.
Vēl citi moaji ir gatavoti no vietējā vulkāniskā bazalta.
Galvassegas pukao tika gatavotas no sarkanā tufa, ko varēja iegūt tikai vulkāna Punapau ārējā nogāzē.
Mitoloģija. Nostāstu par moaju statujām ir visai daudz, taču pārsvarā tie visi stāsta par pārdabiskām lietām – statuju staigāšanu tumsā, maģisku palīdzību aizbilstamajiem klaniem, pareģojumiem.
Rapanujieši saka, ka statujas tikušas radītas, lai novērstu no salas jebkādu ļaunumu.
Salas iedzīvotāju nostāsti vēsta, ka statujas uz savu vietu gājušas kājām pašas.
Salas oficiālais atklājējs J.Rogavēns stāsta, ka moaju priekšā salinieki kūruši ugunskurus, notupušies to priekšā uz ceļiem, noliektu galvu. Pēc tam viņi sakļāvuši rokas un šūpojuši tās augšā un lejā.
1774.gadā, kad salā ieradās Džeimss Kuks, statujas jau gulēja nogāztas zemē.
Nebūt nav neapstrīdama versija, ka statujas nogāztas savstarpējās klanu cīņās. Moaji varēja nogāzties arī paši no laika, vēja un lietiem. Bez tam varēja būt notikuši arī zemestrīces grūdieni.
Ranoraraka krātera akmeņlauztuves. Visas statujas, kas veidotas no tufa, veidotas Ranoraraka krātera akmeņlauztuvēs. Tajās krustu šķērsu guļ vairāk vai mazāk nepabeigtas statujas. Darbi pie to izgatavošanas tikuši pārtraukti pēkšņi. Krātera nogāzes nosētas ar darba gaitā radušām šķembām. Līdz pat šai dienai tur nav veikti nekādi nopietni arheoloģiski pētījumi.
Nav zināms cik statuju vēl slēpjas Ranoraraka akmenslauztuvju šķembu kaudzēs. Heijerdāla ekspedīcijas laikā tādas trīs tika attīrītas. Iesākumā bijušas redzamas tikai to galvas, kamēr no 20 m kopējā garuma 10–12 m slēpušas šķembas un zeme. Otrajam attīrītajam moajam bijušas garpirkstainas plaukstas bez īkšķa.
Vēl nesen krāterī mētājās akmens cirvīši, seno meistaru pamesti. Vienu tādu, nu jau mūsu laikos, kā suvenīru no raktuvēm uz Latviju atvedusi Elita Mīlgrāve (Mic Rec vadītāja).
Kāpēc Lieldienu salas milži pagriezuši muguru pret okeānu? Vēl viena Lieldienu salas pagātnes mīkla slēpjas faktā, ka moaju statujas ir pavērstas ar priekšpusi pret salas vidieni. Izņēmums ir uz ahu Akivi izvietotās 7 moaju statujas, kas lūkojas okeāna virzienā. Līdz pat šai dienai nav saprotams, kāpēc senie tēlnieki izvēlējušies tieši šādu orientāciju. Agrākajos pētījumos, mēģinot izskaidrot šo mistēriju, pausta ideja, ka statujas novietotas ar priekšpusi pret salas iekšieni atbilstoši senču kultam, tā ka senči, kurus acīmredzot iemiesoja moaji, varēja sekot savu pēcnācēju gaitām.
Saskaņā ar daudz spekulatīvāku izskaidrojumu, ko min arī Dadžons, sena jūrasbraucēju tauta, ieradusies jaunajā dzimtenē, nolēma uzgriezt jūrai muguru un to darīja visai oriģinālā veidā, no Ranoraraka vulkāna iežiem izkaļot simtiem milzīgu statuju, pēc tam tās novietojot uz ceremoniālām akmens platformām ar mugurpusi pret okeānu, lai tādā veidā simboliski, uz visiem laikiem paustu ardievas jūras ceļojumiem. Šis jaunais pētījums par salas seno iedzīvotāju uzturu, kurā dominēja sauszemes produkti, rosina domu, ka arī ēdiena ziņā salinieki uzgriezuši muguru jūrai.
Moaju statuju transportēšana un uzstādīšana. Šis jautājums patlaban nav noskaidrots un pētniekiem sagādā lielas grūtības. Dažiem pētniekiem gan liekas, ka viņu hipotēzes labi izskaidro 14-200 t smago statuju transportēšanu 12-15 jūdžu attālumā un to uzstādīšanu uz ahu platformām tās nesabojājot, taču realitātē neskaidrība ir un paliek. Bez tam tehniski tīri sarežģīta bija arī vairāku tonnu smagās sarkanās pukao „frizūras” pacelšana 20-30 pēdu augstumā un nostiprināšana uz moaju galvas.
To, ka statuju uzstādīšanas process senatnē noritējis gludi, liecina kaut vai tas, ka uz tām nav uzietas transportēšanas bojājumu pēdas, lai gan statuju materiāls (vulkāniskais tufs) ir visai mīksts.
Turpretī visu izskaidro (vai tiešām?) pieņēmums, ka Rapanujas kultūra sakņojas nogrimušās Lemūrijas kultūrā un tehnoloģijās.
Pašu salinieku mītos apgalvots, ka moaju statujas uz savām paredzētajām vietām gājušas pašas (antigravitācija?) pateicoties burvju spēkam – mane. Tādu spēku mācējuši pielietot garaušu priesteri. Dažos eksperimentos (piemēram, T.Heijerdāla eksperimentā 1955.-1956.g.) noskaidrots, ka moaju statujas iespējams pārvietot ar virvju un sviru palīdzību pēc tāda paša principa, kā pa dzīvokli pārvieto ledusskapi - gāzelējoties, moaji virzījās uz priekšu izvirzot te labo, te kreiso plecu. Salinieku leģendās tā arī teikts, ka moaji paši gājuši uz paredzētajām vietām, jo šāds statuju pārvietošanas veids rada "patstāvīgas gaitas" iespaidu.
Citā leģendā iet runa par diviem burvjiem, kas lielā senatnē atlidojuši uz salu un kādai pavecai sievietei iemācījuši krāsvielu gatavošanas māku (līdzība ar Nanmadolas Olosipu un Olosopu!).
Tūra Heijerdāla eksperiments. 1955.–1956.gadu ekspedīcijas laikā norvēģu pētnieks sapulcināja saliniekus, lai tie mēģinātu nokalt iesāktu moaju. Tomēr mazticams, ka statujas izkaltas ar akmens cērtēm, jo figūru virspuse ir ārkārtīgi gluda. Tāpat arī izcirstās klinšu spraugas ir 1,50–1,80 m dziļas. Akmens ticis izķeksēts kā sviests!
Heijerdālam izdevās ar daudzu salinieku un līdzatvestu koka veltņu palīdzību pēc 18 dienu pūliņiem kādu vidēju izmēru statuju aiztransportēt no akmens lauztuvēm un uzstādīt uz iepriekš sagatavotas platformas.
Heijerdāls uzskatīja, ka statujas attēlo baltos cilvēkus, kas salā ieradušies no Peru.
Autori. Garauši, kas ieradušies Rapanujā pirmā ķēniņa Hotu Matua vadībā. Iesākumā garauši cēluši tās paši, bet vēlāk darbos iesaistījuši arī jaunpienācējus - no Polinēzijas ieradušos īsaušus.
Moaju nopostīšana. Galvenā hipotēze vēsta, ka statujas nogāztas savstarpējos cilšu karos. Tomēr ievērības vērta ir arī doma, ka tās varētu būt nogāzušās zemestrīces un/vai cunami ietekmē. Tam par labu runā fakti, ka tās nogāztas pilnīgi haotiski, pie tam vietām daļēji apbērtas ar smiltīm un akmens atlūzām.
Atradumi.
Vislielākais moajs. Par lielāko moaju būtu jāuzskata tas, kas guļ Ranorarakas akmenslauztuvēs nepabeigts – tā augstums ir 23 m, un pabeigts tas būtu svēris 200 t.
Aplūkojamie moaji pasaulē. Daži no moajiem dažādos laikos izvesti un aplūkojami pasaules muzejos.
Britu muzeja statuja. Viena tāda atrodas Polinēzijas zālē Britu muzeja 1.stāvā.
Oahu muzejs Bišopā. Te arī ir viens moajs.
Luvras moajs. Te atrodas moaja galva.
Zemūdens moajs. Vismaz viens tāds ir laikam atrasts, jo tīmeklī esam redzējuši tādu bildi.
Hipotēzes.
Katra moaja statuja darināta par godu kārtējam uzvarētājam Putnuvīra kulta sacensību uzvarētājam.
Moaji ir senču statujas.
Moaji ir lielas robežzīmes.
Moaji ir kapakmeņi.
Moaju statuju sejas ir vislīdzīgākās Japānā dzīvojošajiem ainiem.
Pjezoelektriskā hipotēze. Domā, ka salā veikts kāds elektromagnētisks process (līdzīgi Nanmadolai) ar moaju figūru iesaistīšanu. Pateicoties kristāliskajai struktūrai, moaji transformējuši zemestrīču enerģiju elektriskajā, tādējādi mīkstinot seismiskās svārstības. Vieta izvēlēta tādēļ, ka sala atrodas seismiski aktīvā Dienvidu-Klusā okeāna plato viducī.
Moaji – tiki būtņu Zemes iemiesojumi. Tādu hipotēzi XX gs. sākumā izteicis amerikāņu arheologs Aleksandrs Morenhouts. Pukao galvassega esot varoņa Maui Tikitiki stilizēts matu mezgls.
Moai sistēma tikusi izmantota nonākšanai izmainītas apziņas stāvoklī.
Dažas no Babeldaobas salas (Palau arhipelāgā) skulptūrām atgādinot moai, lai gan tās nav tik lielas (tā uzskata Lemūrijas pētnieks Čaildress).
Ikas akmeņos attēlotie cilvēki tipoloģiski atgādinot Lieldienu salas statujas.
Apdraudējumi! Lielās statujas apdraud salas piekrastes erozija, jo daudzas no tām atrodas ļoti tuvu krastam.
