Aliens

Ēģipte

Egypt, Gumhūrīyah Misr al'Arabīyah.
Ēģiptes Arābu republika - arābu valsts Āfrikas ZA un Sinaja pussalā Āzijā.

Galvaspilsēta - Kaira.
Karogs. Līdz ar republikas pasludināšanu 1953.gadā apstiprināja jaunu karogu, taču līdz 1958.gadam oficiālo statusu nezaudēja arī vecais Ēģiptes karalistes karogs - balts pusmēness un 3 baltas zvaigznes uz zaļa fona.

Tūristam! Aizliegts ievest tramadolu, par to var dabūt cietumsodu!
Ceļotājiem, kas dodas safari uz Āfrikas valstīm, piemēram, Zimbabvi vai Zambiju, ir jāzina, ka šajās valstīs, kā arī Ēģiptē un Kubā, ir jāizvairās arī no militārām vajadzībām paredzēta aprīkojuma izmantošanas. Piemēram, binokļiem, it īpaši, ja tiem ir nakts redzamības funkcija. Šādi priekšmeti drīkst atrasties tikai militāru darbinieku rokās.

Ģeogrāfija. Robežojas ar Lībiju, Sudānu, Izraēlu un arābu Gazas sektoru.
Ziemeļos Vidusjūra - ar apmēram 1000 km garu krasta līniju; austreņos - Sarkanā jūra ar apmēram 1900 km krasta līniju. Ēģiptes teritoriju šķērso Suecas kanāls (161 km), kas ir īsākais jūras ceļš starp Atlantijas okeāna ziemeļu daļas ostām un Indijas okeānu.

Iedzīvotāji. Vairāk nekā 98% ir ēģiptieši - Ēģiptes arābi un apmēram 1,5 miljoni koptu.
Ēģiptes arābi, 98,8%, skaitā ap 39,1 miljons (1978.g.) runā arābu valodas dialektā. Cēlušies galvenokārt no senajiem Nīlas ielejas iedzīvotājiem, kas arabizēti pēc arābu iekarošanas VII gs. Ticīgie - musulmaņi, kopti - kristieši (monofizīti). Nodarbošanās - zemkopība, lopkopība (tuksnešos klejotāju lopkopība), daļa nodarbināti rūpniecībā.
Nīlas ielejā lejpus Asuānas dzīvo ap 220 000 nūbiešu, Sarkanās jūras piekrastē 50-1000 tūkstoši - beduīnu (klejotāji lopkopji), Sīvas oāzē - berberi, pilsētās - grieķi, itāļi, armēņi, sīrieši.

Reliģija. Apmēram 95% ir musulmaņi, 5% kristiešu - kopti.

Valsts iekārta. Ēģipte ir republika. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1971.gada 11.septembrī.
Valsts galva ir prezidents, kuru ievēlē iedzīvotāji uz 6 gadiem. prezidents nosaka valsts politiku, sastāda valdību,  ieceļ un atceļ no amata amatpersonas, diplomātiskos pārstāvjus, izdod dekrētus pieņem lēmumus, vada Valsts aizsardzības padomi. Prezidents ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks.
Augstākais likumdevējs org;ans ir vienpalātas parlaments - Tautas sapulce (382 deputāti 1980.gadā; 372 deputātus uz 5 gadiem ievēlē iedzīvotāji vispārējās vēlēšanās, 10 ieceļ prezidents).
Izpildvaru realizē ministru padome. Muhafazas (provinces) pārvalda gubernatori, kurus ieceļ prezidents. Vietējie pārvaldes orgāni ir muhafazu, pilsētu un ciemu tautas padomes.
Tiesu sistēmā ietilpst 1. un 2. instances tiesas (centrālās un vietējās); var izveidot arī speciālās tiesas. Administratīvā tiesa (Valsts padome) izskata administratīvos strīdus un disciplinārās prasības. Augstākā konstitucionālā tiesa uzrauga likumu u.c. normatīvo aktu atbilstību konstitūcijai.
Vēlēšanu tiesības ir visiem pilsoņiem no 21.gada vecuma.

Vēsture.
Senās Ēģiptes vēsture (pirms 3100.-30.g.pmē.).

Mūsu ēras sākumā Ēģiptes lielākajā pilsētā Aleksandrijā žīdu esot bijis ap 40% no visiem pilsētniekiem, pavisam Ēģiptē dzīvojis vairāk kā 1 miljons žīdu. 

Ēģipte romiešu pakļautībā (30.g.pmē.-337.g.). Pilsoņu kara laikā starp Oktaviāna un Marka Antonija piekritējiem, Ēģipte sniedza patvērumu 31.g.pmē. jūras kaujā pie Akcijas zemes raga Grieķijā sakautajam Antonijam, kurš pameta savu karaspēku un ieradās Aleksandrijā pie Kleopatras.
Kad 30.g.pmē. Oktaviāna armija tuvojās Aleksandrijai, Marks Antonijs izdarīja pašnāvību metoties uz zobena. Kleopatra pieņēma nāvi no indīgas čūskas kodiena. Oktaviāns padarīja Ēģipti par vienu no Romas provincēm. Tā beidza pastāvēt pēdējā no grieķu-maķedoniešu valstīm. 
48.-47.g.pmē. norisinājās Aleksandrijas karš - Romas leģioni cīnījās ar Ēģiptes valsti. Galvenā karadarbība notika Aleksandrijā un tās apkārtnē. Pēc Pompeja Ēģiptē ieradās Jūlijs Cēzars un iejaucās dinastiskajā cīņā starp Kleopatru VII un viņas brāli Ptolemeju Dionīsu. kaujā pie Nīlas 48.g.pmē. romieši uzvarēja un Kleopatra VII tika apstiprnāta faraona tronī. Aleksandrijas karš bija svarīgs etaps romiešu Ēģiptes pakļaušanā.

Palmīriešu iekarotāji. Laikā starp 267. un 270.gadu, izmantojot Romas impērijas vājumu, Ēģipti iekaroja Palmīras valsts ķēniņiene Zenobija.

Kristietība Ēģiptē. 325.gadā, kad Romas imperators Konstantīns I kristietību pasludināja par valsts reliģiju, tā jau bija populāra arī Ēģiptē. 

Atkrišana no Romas. Izmantojot Romas impērijas vājumu, Ēģipte III gs. atbrīvojās no Romas virskundzības.

Kristietības laiks. Aleksandrijā radās milzīgs daudzums dažādu kultu un sektu, attīstījās gnosticisms kā visaptveroša garīgi-reliģiska kustība. Par to daiļrunīgi liecina uzietie gnostiskie evaņģēliji Naghamādā.
Un tā Aleksandrijā un Nīlas ielejas pilsētās radās arvien vairāk kristiešu. Ēģiptes sadzīvē iezīmējās jauna parādība – mūki, un par tādiem kļuva tūkstošiem cilvēku. VI gs. pirms islāma ienākšanas ¾ Ēģiptes iedzīvotāju bija kristieši. 
Senās pagānu tradīcijas, lai arī brīnumaini noturīgas, pamazām aizgāja pagātnē. Piemēram, Ahmīmas pilsētā bija daudz pagānu tempļu, arī grieķu dieva Perseja templis. Visvarenākais šeit bija dieva Mina templis (grieķiem – Pāns). Visbeidzot romieši pagāniskos rituālus aizliedza ar likumu. Mūsu ēras VI gs. ¾ Ēģiptes iedzīvotāju jau bija kristieši.

Bizantijas impērijas sastāvā (395.-619.g.). Pēc Romas impērijas sadalīšanās 395.gadā Rietumu un Austrumu valstīs, Ēģipte nonāca Austrumromas valdīšanā, kas tika nosaukta par Bizantiju. Par teritorijam, tai skaita Ēģipti, Bizantijas impērija veda ilgstošus karus ar Sasanīdu Persiju, arī par Ēģipti. 

Persiešu varā (619.-624.g.). 619.gadā sasanīdu persieši ķēniņa Hosrova II Uzvarētāja vadībā atņēma Bizantijai Ēģipti. 624.gadā Hosrovs II Uzvarētājs cieta savu otru sakāvi no bizantiešu imperatora Iraklija un bija spiests atstāt teritorijas bizantiešiem - tai skaitā Ēģipti (arī Sīriju un vēl citas provinces).

Atkal Bizantijas sastāvā (624.-641.g.). 624.gadā bizantiešu imperators Iraklijs Ēģipti atkal atkaroja to no persiešu ķēniņa Hosrova II. Bizantiešu valdīšana Ēģiptē turpinājās līdz pat kapitulēšanai arābu iekarotājiem 641.gadā.

Arābu iebrukums (639.- 641.g.). Arābu musulmaņu armija iebruka Ēģiptē 639.gadā, kas tolaik bija Bizantijas varā, un tika ieņemta Aleksandrija.
Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas 639.g.(642.g.?) kalifs Omārs pavēlējis sadedzināt bibliotēku (tā cieta nu jau 3.reizi) ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Arābiem Ēģiptes iekarošana padevās visai žigli, pa daļai aiz Ēģiptes kristiešu – koptu atbalsta. Kopti bija visai neapmierināti ar Konstantinopoles baznīcas mēģinājumiem te ieviest „grieķu tipa” pareizticību, jo koptiem bija raksturīgs Sīrijas monofizītu novirziens.
641.gadā Ēģiptes bizantiešu vietvaldis vienpersonīgi izlēma nodot visu varu arābu kalifātam. Arābu karavadonis Amrs ibn al Ass nodibināja Fustatas fortu, kur šodien izvietojas Kairas nomales. Tā Ēģiptes iekarošana bija pabeigta.

Aleksandrijas sacelšanās (645.-646.g.). Tomēr neilgi pēc Ēģiptes pakļaušanas 645.gadā Aleksandrijā izcēlās nemieri. Dumpiniekiem no Konstantinopoles palīgā atsteidzās bizantiešu flote. Musulmaņu valdītāji tika no Aleksandrijas padzīti pēc 6 gadu valdīšanas. 646.gadā Aleksandrijas sacelšanās tika apspiesta. Atkal arābiem palīdzēja Aleksandrijas kopti, kas organizēja pretošanos bizantiešu intervencei.

Dumpis pret kalifu Osmanu (655.g.). 655.gadā Ēģiptē (arī Irākā) sacēlās dumpis dēļ kalifa Osmana koruptīvās valdīšanas. 656.gadā no Fustatas bruņots grupējums devās līdz pat Medīnai, kur nogalināja kalifu Osmanu.

Pāreja uz islāmu notika vairāku gadsimtu garumā un par valdošo reliģiju tas kļuva tikai X gs. Kopumā laikā no VII-XVII gs. islāms un arābu valoda izspieda VII gs. sākumā pieņemto kristietību un koptu valodu.

Ēģipte Omeijādu dinastijas valdīšanas laikā (661.-750.g.). 697.gadā Ēģiptē izraisījās nemieri dēļ augstu nodokļu ieviešanas. 725.gadā sadumpojās kopti dēļ tiem pašiem augstajiem nodokļiem. Pēdējais Omeijādu dinastijas kalifs Marvans II pēc sakāves 750.gada janvārī Zābas upes augštecē Irākā atbēga uz Ēģipti. Augustā viņu notvēra Abasīdu aģenti un nogalēja. Tā beidzās Omeijādu valdīšana kalifātā un arī Ēģiptē.

Ēģipte Abasīdu dinastijas valdīšanas laikā (750.-1258.g.???).

IX gs. Ēģipte kļuva neatkarīga.

Tulunīdu dinastijas valdīšana (868.-905.g.).
Kad Arābu kalifāts sadalījās, Ēģipte palika Bagdādes kalifāta sastāvā. Ēģipte atkrita no Bagdādes kalifa varas tikai IX gs., kad te pie varas nāca Tulunīdu dinastija. Tulunīdu laikā Ēģipte bija faktiski neatkarīga no abasīdu Arābu kalifāta. Par viņu galvaspilsētu kļuva IX gs. dibinātā Katana pie Fustatas pilsētas. 
Tulunīdu dinastijas dibinātājs Ahmeds ibn Tuluns Ēģiptei pievienoja arī Palestīnu un Sīriju. 886.gadā Abasīdu kalifāts oficiāli atzina Tulunīdus kā Ēģiptes, Palestīnas un Sīrijas valdniekus. Tulunīdi mazliet samazināja nodokļus, tā veicinādami saimniecisko rosību Ēģiptē. Virknē kauju uzvarēja bizantiešus. 878.gadā pakļāva Sīriju.
903.gadā tulunīdus sakāva karmati. Arī tulunīdu cīņa ar Ēģiptes militāro aristokrātiju vājināja viņu varu un tos 905.gadā iekaroja abasīdi. Pēdējo tulunīdu ķēniņu Šeibanu un viņa ģimenes locekļus aizveda gūstā uz Bagdādi.

Atkal abasīdi (905.-935.g.). Tulunīdu cīņa ar Ēģiptes militāro aristokrātiju vājināja viņu varu un tos 905.gadā iekaroja abasīdi. Pēdējo tulunīdu ķēniņu Šeibanu un viņa ģimenes locekļus aizveda gūstā uz Bagdādi.

Ihšīdu dinastijas valdīšana (935.-969.g.). Tjurku izcelsmes dinastija ar pirmo emīru Ibn Tugdžu nāca pie varas 935.gadā.
969.gadā šī dinastija tika padzīta no fatimīdu puses.

Fatimīdu dinastija Ēģiptē (969.-1171.g.). Iesākumā fatimīdi, šiīti–ismailīti, kas sevi sauca Muhameda meitas Fatimas vārdā, ar berberu palīdzību sagrāba varu Ifrīķijā 909.gadā un plānoja savus pūliņus virzīt uz Magribas iekarošanu. Taču tur viņu virzību apturēja Kordovas omeijādi un tad fatimīdi vērsās pret teritorijām austreņos - Ēģipti.
969.gadā pēc ilgstoša kara fatimīdu kalifa Muīza(953.-975.g.) karavadonis Džauhars abasīdiem paklausīgajai Ihšīdu dinastijai atņēma Ēģipti, kas gan netika stipri aizsargāta. Fatimīdi nolēma savu galvaspilsētu pārnest no Ifrīķijas uz Ēģipti un sāka Kairas (Al Kahiri) celtniecību netālu no administratīvā centra Fustatas. 973.gadā fatimīdu kalifs uz Kairu pārnesa kalifāta galvaspilsētu.
Šai laikā vēl joprojām vairums Ēģiptes iedzīvotāju bija kristīgie kopti.
970.gadā fatimīdi bija jau tik spēcīgi, ka iekaroja Meku un Medīnu Arābijā. Pēc tam tie regulāri pārņēma Palestīnu un Sīriju, taču izspiest abasīdus no Bagdādes tiem tomēr neizdevās. 1171.gadā tie atdeva varu Saladinam.
Fatimīdu devums Ēģiptei ir liels. Viņu laikā tā no kalifāta provinces kļuva par varenu arābu-musulmaņu valsti, kas mūsdienās konkurē ar Saūda Arābiju, Irānu un Irāku. Fatimīdu laikā Kairā atradās vecākā pasaules universitāte - Al-Azhar, teoloģisks mācību centrs.
1065.gadā Ēģiptē sākās 7 gadus ilgs bads, kas noveda pie sociāliem un politiskiem nemieriem. Fatimīdu kalifs Al Mustansīrs 1072.gadā steidzīgi izsauca uz Ēģipti Sīrijas vietvaldi Badru al Džamali. Tam tika pavēlēts atjaunot kārtību Ēģiptē, kur valdīja bads un politiska nestabilitāte. Kopumā Džamals labi tika galā ar šo uzdevumu un ieguva titulu „Kareivju emīrs” (amir al džuijš), kas liecināja par viņa nežēlību. Pie tam viņš ieguva vezīram pielīdzinātu amatu."
Jaunas nekārtības Nīlas ielejā izvērtās pēc Al Malika Al Afdala (1094.-1121.g.) nāves un fatimīdu ietekme Ēģiptē turpināja samazināties.

Turku-seldžuku valdīšana?

Ēģipte Ajubīdu dinastijas valdīšanas laikā (1171.-1250.g.). Varu fatimīdiem atņēma kurdu izcelsmes musulmaņu karavadonis Saladins no Ajubīdu dzimtas. 1169.gadā viņš nobīdīja no varas Kairā fatimīdu vezīru Šavaru, kurš bija noslēdzis "necienīgu" līgumu ar Jeruzālemes karali Amoriju I. Jau 1171.gadā veica apvērsumu, un dibināja Ēģiptē pats savu dinastiju - Ajubīdus.
Turpmāk no šejienes Saladins vadīs savus uzbrukumus kristiešu valstiņām Palestīnā. Praktiski sagrāva kristiešu valstiņas, 1187.gada ieņēma Jeruzālemi. Pēc Saladina nāves 1193.gadā sāka valdīt viņa brālēns Maliks al Kamils, kas Piektā Krusta kara krustnešiem atdeva Jeruzālemi.
Laikā no 1217.-1221.gada ajubīdi atvairīja krustnešu uzbrukumu.
1244.gadā Ēģiptes pašā Horezmī ieņēma Jeruzālemi. Šis notikums kļuva par Septītā Krusta kara iemeslu. 
1250.gadā bez slavas beidzās Septītais Krusta karš, kad pretendents uz ajubīdu troni Turanšahs sakāva krustnešus otro reizi pie Fariskūras. Karalis Ludviķis IX krita gūstā.
Turanšaham tomēr neizdevās nosēsties Ēģiptes tronī, jo tajā iesēdās mameluku karavadonis Aibaks. Tas arī bija ajubīdu valdīšanas gals Ēģiptē.

Mameluku periods (1250.-1517.g.). 1250.gadā pēc Septītā Krusta kara beigām mameluku karavadonis Aibaks nobīdīja no varas tulunīdu Turanšahu, tā nodibinādams Ēģiptē mameluku varu. Tā bija kareivīgu tjurku karakalpu dibināta valdnieku dinastija, kas spēja stāties pretī mongoļu iebrucējiem.
No XIII gs. 2.puses - XIV gs. sākumam mameluku valsts Ēģiptē sasniedza ekonomisku uzplaukumu. Tā pamatā bija zemnieku ekspluatācija un  tirdzniecība - ar Eiropu un Indijas okeāna zemēm.
Neatkarīgai mameluku valstij Ēģiptē punktu pielika osmaņu-turku sultāns Selims I, ieņemdams Kairu 1517.gada 25.janvārī. Pēdējo mameluku ķēniņu Tumanbeju pakāra pilsētas vārtos, bet pēdējo abasīdu kalifu Mutavakilu aizveda uz Konstantinopoli, un tas tapa par pamatu Osmaņu kalifāta pasludināšanai.
Ap 1347.gadu Ēģiptē nonāca briesmīga mēra epidēmija, kas stipri iztukšoja Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku. Epidēmija slikti dokumentēta kristiešu un musulmaņu avotos.

Osmaņu turku valdīšana (1517.-XVIII gs.). Tā sākās 1517.gada 25.janvārī, kad turku sultāns Selims I ieņēma Kairu un pievienoja Ēģipti Otomaņu impērijai.

Neatkarības atgūšana (XVIII gs.). Ēģipte atguva neatkarību XVIII gs. sākumā un tā turpinājās līdz XVIII gs. beigām. Nomināli gan tā skaitījās zem Otomaņu sultānu varas kā viena no impērijas provincēm.

Napoleona Ēģiptes karagājiens (1798.-1801.g.). Jaunais Francijas imperators Napoleons Bonaparts vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju. Tādēļ viņš 1798.gada jūlijā ar 400 kuģiem un 38 000 kareivju ieradās Ēģiptē no Tulonas. Franči ieņēma Aleksandriju, Kairu, ceļā sskaujot mameluku armijas. Pēc tam devās katagājienā uz Sīriju. Tomēŗ britu sūtītā flote admirāļa Horācija Nelsona vadībā sagrāva franču floti pie Abukīras un padarīja Napoleona I plānus par nereāliem. Napoleona I organizētajam karagājienam iestājās kāds pozitīvs blakusefekts - franču līdzpaņemtie zinātnieki sev "atklāja" Senās Ēģiptes civilizāciju un aizsākās eģiptoloģija.

Muhameda Ali un tā pēcnācēju periods (1803.-1882.g.). 1801.gadā Napoleona franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Pēc franču sakāves Ēģiptē tika atjaunota turku sultānu vara. 
Pēc 1804.-1805.gadu sacelšanās pret turku un mameluku feodāļiem mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Tās rezultātā par Ēģiptes vietvaldi kļuva albānis Muhameds Ali. Ēģipte nomināli kļuva par Otomaņu impērijas vasaļvalsti, taču Muhameds Ali Ēģiptē valdīja kā neatkarīgs valdnieks. Slavens ar radikālu saimniecisku reformu īstenošanu. Muhameds Ali kļuva par tolaik varenāko islāma valdnieku un sāka pat apdraudēt sultāna varu Konstantinopolē.
Tika izveidota regulārā armija, kuru iuzmantoja iekarošanas karagājienos Arābijā (1811.-1818.g.) un Sudānā (1820-1822.g.), ko 1821.gadā Ēģipte iekaroja. No turienes tie kala plānus ziemeļu Etiopijas iekarošanā, kas gan nerealizējās.
1831.gadā Ēģipte sāka karu pret Osmaņu impēriju, lai atbrīvotos no vasaļatkarības. Pēc sakāves turku sultāns atzina Ēģiptes neatkarību un tās tiesības uz Sīriju, Palestīnu, Adanas pašaliku.
Otrajā karā pret Turciju 1839.-1840.gados Ēģipte bija spiesta kapitulēt un atdot  Osmaņu impērijai savas iekarotās zemes, paturot tikai Sudānas austreņu daļu.
Veiksmīgi nerealizējās arī Ziemeļetiopijas iekarošana, pie tam līdz ar mahdistu sacelšanos 1885.gadā nācās aizvākties arī no Sudānas austreņiem.

Ēģiptes nonākšana koloniālā atkarībā. Muhameda Ali pēcteči nebija tik sekmīgi, lai gan arī mēģināja turpināt reformu kursu. Jau XIX gs. 40.gados angļu un franču kapitāls iespiedās Ēģiptes ekonomikā. Tika zaudēts svarīgais jautājums par Suecas kanālu, jo tā būvēšana (pabeigta 1869.gadā) veicināja Ēģiptes ekonomisko un finansiālo paverdzināšanu.
1858.gada likums atzina zemes īpašnieku tiesības pārdot un ieķīlāt zemi, tas veicināja zemes privātīpašuma, preču-naudas attiecību attīstību lauksaimniecībā. naturālā nodokļa vietā tika ieviests naudas nodoklis. 1867.gadā Ēģipte panāca iekšējās autonomijas paplašināšanu, 1873.gadā - tiesības slēgt finansiālas un ekonomiskas vienošanās ar ārvalstīm.
Ēģipte bija tiktāl cietusi no "ekonomiska imperiālisma" politikas, aizņēmusies daudz naudas, ka 1875.gadā nonāca maksātnespējas priekšā - Lielbritānija tai pat 1875.gadā nodibināja kontroli pār Suecas kanālu un pamazām Ēģipte nonāca Rietumu imperiālistu varā.
Ārzemnieku uzkundzēšanās un pastāvošā režīma represijas izraisīja nacionālās atbrīvošanās kustību, ko vadīja 1879.gadā izveidotā pirmā ēģiptiešu politiskā organizācija Vatan - tā izvirzīja lozungu "Ēģipti ēģiptiešiem!" Pēc A.Arabībpašā vadītās Kairas garnizona sacelšanās 1881.gadā uzvaras izveidotā nacionālā valdība likvidēja angļu un franču finansiālo kontroli Ēģiptē 1882.gadā.

1911.gadā Ēģiptē, nogalinot suni, nokrita Naklas meteorīts.

Britu protektoriāta laiks (1914.-1922.g.). 1882.gadā neatkarīgo Ēģiptes valdību briti sakāva kaujā pie Telalkabīras un Ēģipte zaudēja angļu-ēģiptiešu karā. Ēģipte kļuva par Lielbritānijas protektoriātu (koloniju). Faktiski valsti pārvaldīja angļu ģenerālkonsuls - 1883.gadā par "britu aģentu un ģenerālkonsulu" Kairā nozīmēja Evelīnu Baringu (vēlāk Kromeru), kur viņš palika līdz 1907.gadam. Ēģiptiešu valdības tiesības bija ierobežotas.
Notika ekonomikas stabilizācija. No šejienes briti devās karagājienā uz Sudānu apkarot Mahdi un traucēja nēģeru vergu tirdzniecībai.
1905.gadā Muhameds Abdu, Al Afgani sekotājs, atstāja Ēģiptes muftija amatu (tajā kopš 1899.gada) un visai drīz pēc tam mira. Viņš savos uzskatos bija mazāk radikāls nekā skolotājs, veica islāma izglītības sistēmas reformu - pievienoja modernas zinātniskas disciplīnas un uzskatīja, ka islāms tādējādi var atdzimt. Ulama gan tam nepiekrita, taču reformas XX gs. sākumā iegājās.
1906.gadā sākās jauns nacionālās atbrīvošanās kustības vilnis partijas Vatan vadībā.
1907.gadā no ģenerālkonsula amata aizgāja lords Kromers, viņa vietā stājās sers Eldons Horets. Viņš realizēja mierīgāku politiku - sakarā ar pieaugošo nacionālismu ēģiptiešu vidū.
Oficiāli Ēģipti briti pasludināja par protektoriātu tikai 1914.gadā, sākoties I Pasaules karam. kara laikā uzplauka Ēģiptes ekonomika, izveidojās vietējā buržuāzija.

Ēģiptes sacelšanās (1919.-1921.g.). Ēģiptiešu antikoloniāla sacelšanās pret angļu okupantiem, ko vadīja partija Vafd. 1919.gada 9.martā kairā sākās demonstrācija, bet 10.martā - strādnieku streiks. Britu klaraspēks šāva uz streikojošajiem un demonstrantiem 11.martā, kas izraisīja vispārēju sacelšanos. 1919.gada sept.-nov. notika sīovas cīņas Kairā un Aleksandrijā. 1921.gada 23.decembrī uzliesmoja jauna sacelšanās pret angļiem un turpinājās līdz 1922.gada sākumam.
kaut gan sacelšanos apspieda, tā deva spēcīgu triecienu angļu kundzībai Ēģiptē.
1921.gadā notika Kairas konference.
1922.gada februārī Lielbritānija bija spiesta atteikties no protektoriāta un formāli atzīt Ēģiptes neatkarību. 

Ēģiptes karaliste (1922.-1953.g.). To izveidoja 1922.gadā, kad briti piekrita atzīt Ēģiptes neatkarību. Toreizējais karogs bija pusmēness un 3 zvaigznes uz zaļa fona. 3 zvaigznes simbolizēja 3 valsts sastāvdaļas - Ēģipti, Nūbiju un Sudānu. Ēģipte ieguva politisko neatkarību, taču Ēģiptes diplomātisko un militāro darbību kontrolēja Lielbritānija. Valstī palika angļu karaspēks, tās ekonomiku kontrolēja angļu kapitāls.
1923.gadā saskaņā ar pieņemto konstitūciju Ēģipte tika pasludināta par konstitucionālo monarhiju.
1923.gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja partija Vadf (dibināta 1818.gadā). Tās sastādītā valdība vērsās pret strādnieku organizācijām, 1924.gadā aizliedza Ēģiptes KP.
1924.-1937.gados  vadfistu valdības bija konfrontācijā ar Lielbritāniju.
1937.gadā karalis Farūks I (1936.-1952.g.) atlaida vafdistu valdību un līdz 1942.gadam pie varas Ēģiptē bija labējas ievirzes valdības.

II Pasaules kara laikā (1940.-1945.g.). 1942.gada Ēģiptē atkal pieauga Lielbritānijas ietekme "Tuksneša kara" rezultātā pret Vāciju, kas risinājās Lībijas un Tunisijas teritorijās. Ēģiptes materiālos resursus un armiju  Lielbritānija izmantoja cīņai pret itāļu un vācu karaspēku Lībijā. sakarā ar vācu uzbrukuma draudiem atļāva pie varas atgriezties vafdistiem, 1942.gadā atsāka darbību KP.
1942.gada 23.oktobrī Ēģiptes teritorijā sākās lielākā kauja Ziemeļāfrikā II Pasaules kara laikā - Alameinas kauja, kurā vāci un itāļi cieta sakāvi no britiem.
1944.gada novembrī britu valdības pārstāvis Tuvajos Austrumos lords Moins tika „Sterna grupas” nogalināts.
1945.gadā kļuva par ANO locekli.

Pēc II Pasaules kara (1946.-1951.g.). Karam beidzoties Eiropas valstis apstiprināja Ēģiptes neatkarību (tāpat kā veselu rindu citu Tuvo Austrumu valstu), taču Ēģiptē vienīgajā tomēr tika saglabāta britu militārā klātiene Suecas kanāla joslā. 1943.-1948.gados izvērsās kreisa kustība ar antiimperiālistiskiem un antikoloniāliem lozungiem.
1948.gada decembrī "Brāļu-musulmaņu" kaujinieks nogalināja Ēģiptes premjerministru Mahmudu Fahmi Nukraši.  

Ēģiptes dalība I Arābu-žīdu karā (1948.-1949.g.). Ben Guriona Izraēlas Valsts pasludināšanas iniciatīva kļuva par grūdienu Pirmā žīdu-arābu kara sākumam. Karā ņēma dalību jaunā Izraēlas Valsts, kas karoja pret visām savām arābu kaimiņvalstīm – Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi, arābu armijas, arī Ēģiptes, tika sakautas. Kara rezultātā Izraēlas Valsts ieguva teritorijas, kādas sākotnēji nemaz netika plānotas jaunās valsts sastāvā (netika paredzējusi ANO). Tika saglabāti tikai divi patiesi arābiski anklāvi – Jordānas Rietumkrasts (Jordānijas kontrolē) un Gazas sektors, kas atradās tiešā Ēģiptes tuvumā.
1949.gada 24.februārī Ēģipte un Izraēla noslēdza miera līgumu. Pēc tam to pašu izdarīja Jordānija, Irāka un Sīrija. Kara rezultātā Palestīnu pameta ap 750 000 musulmaņu. Tā sākās lielā palestīniešu bēgļu problēma, kas nav atrisināta līdz pat šodienai.

1949.gadā ēģiptiešu varas iestādes nogalināja "Brāļu-musulmaņu" organizācijas dibinātāju un vadītāju Hasanu al Bannu, tā pēctecis - Hasans al Hudaibi bija daudz mērenāku uzskatu.

Karaļa Farūka I valdīšana (1936.-1952.g.). Karali 1952.gadā gāza G.A.Nāsera vadītā militārā organizācija "Brīvie virsnieki," kas balstījās uz armiju.

Ēģiptes pasludināšana par republiku (1953.g.). 1952.gadā Ēģiptē sākās masu nemieri, kurus rīkoja "Brāļi-musulmaņi." 26.janvāra "melnās sestdienas dumpī" gāja bojā 18 britu un cieta Lielbritānijas ekonomiskas intereses. Pēc šīm antiimperiālistiskajām akcijām 23.jūlijā Gamals Abdels Nasers un viņa vadītā militāristu organizācija "Brīvie virsnieki" veica valsts apvērsumu un gāza karali Farūku I. Apvērsuma priekšgalā, visdrīzāk, stāvēja ģenerālis Muhameds Negibs, kas vadīja "Brīvo virsnieku" politisko organizāciju. Britiem simpatizējošais karalis Faruks devās trimdā. Negibs kļuva par premjerministru, bet Nasers tūdaļ paziņoja par revolucionāru reformu veikšanu, kuras ieguva "arābu sociālisma" nosaukumu.

REPUBLIKAS LAIKS (1953.-patlaban).

Laikā no 1953.-2011.gadam sekoja četru militāristu prezidentu valdīšana:
      Muhameds Negibs (1953.-1954.g.).
      Gamāls Abdels Nasers (1954.-1970.g.).
      Anvārs Sadāts (1970.-1981.g.).
      Hosnī Mubaraks (1981.-2011.g.).

1953.gada 18.jūnijā Ēģipte tika pasludināta par republiku. Par tās prezidentu kļuva Negibs, bet par viceprezidentu - Nāsers. Apstiprināja jaunu karogu, taču līdz 1958.gadam oficiālo statusu nezaudēja arī vecais Ēģiptes karalistes karogs.
Jūlijā Kairā notika sprādzienu sērija amerikāņu un britu birojos, kuros iesākumā vainoja "Brāļus-musulmaņus," tomēr vēlāk izrādījās, ka vainojami žīdu specdienesti.
1954.gada oktobrī Nāsers tika cauri sveikā „Brāļu-musulmaņu” sarīkotajā atentātā. Pēc tā viņš deva rīkojumu vajāt šo organizāciju: vadoņi tika nogalināti, daudzi ieslodzīti, citi bēga uz kaimiņvalstīm. 1954.gada novembrī Nāsers apsūdzēja Negibu sazvērestībā kopā ar „Brāļiem-musulmaņiem,” un padzina to no amata. Nāsers pats stājās valsts priekšgalā.

Gamāla Abdela Nāsera (1956.-1970.g.) valdīšana. 
1956.gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un G.A.Nāsers tika ievēlēts par prezidentu. Pēc viņa prasības britu karaspēks tā paša gada jūnijā atstāja Ēģipti.
50.gadu beigas un 60.gadu sākumā Nasers sāka vajāt "Brāļus-musulmaņus." Tās līderi tika nogalināti, bet simtiem parasto biedru ieslodzīja cietumos. 
Lielbritānijas novājināšanās rezultātā 1954.gadā Sudāna ieguva neatkarību no Ēģiptes.
1955.gadā Izraēla, savas „apsteidzošās programmas pret arābu pretiniekiem ietvaros” izsūtīja savas armijas desantu pret ēģiptiešu mācību nometni Gazas sektorā, reida rezultātā gāja bojā 38 cilvēki. Par atbildi ēģiptiešu fedaji („sevi upurējošie” jeb „pašnāvnieku grupa”) sāka uzbrukumu kampaņu izraēliešu militārajiem objektiem. Redzot, ka iespējams liela mēroga karš, Izraēla noslēdza virkni līgumu ar ASV un citām Rietumvalstīm par ieroču piegādēm. Nasers mēģināja pasākt ko līdzīgu, taču nonāca atkarībā no PSRS ieroču piegādēm.
Nasera laikā nacionalizēja tempļu zemes, kas bija 1/12 daļa no valsts lauksaimniecības zemēm. Nasers palika pie varas līdz pat savai nāvei 1970.gadā. Viņš savu "arābu socālisma" koncepciju būvēja pēc PSRS pieredzes, bet to arvien vairāk sāka kritizēt musulmaņi. 
Prezidenta Nasera laikā nacionalizēja tempļu zemes, kas bija 1/12 daļa no valsts lauksaimniecības zemēm. 

Suecas krīze (1956.g.). Nāsera valdīšanas laikā 1956.gadā izraisījās konflikts ar Franciju un Lielbritāniju dēļ Suecas kanāla nacionalizācijas. Ēģiptieši no krīzes izgāja kā uzvarētāji, jo rietumu sabiedrotos piebremzēja ASV. Nāsera pozīcijas arābu pasaulē nostiprinājās. 
Tomēr žīdu armija palika Suecas pussalā, kā dēļ Ēģipte nespēja pastiprināt savas pozīcijas Gazas sektorā. 

Suecas krīzes rezultātā ēģiptieši turpināja savu nacionālistu kursu - 1957.gadā ēģiptiešu valdība nacionalizēja angļu un franču, vēlāk arī citu ārzemju banku un uzņēmumu īpašumus.

1959.gadā AAR Nasera vadībā sākās represijas pēc tam, kad Baas partija apšaubīja Nasera mērķus.

Apvienotās Arābu republika (1958.-1961.g.). 1958.gada 1.februārī pēc Ēģiptes prezidenta Nāsera iniciatīvas Sīrija un Ēģipte izveidoja Apvienoto Arābu republiku, lai pretotos ASV un rietumvalstu ietekmei. Ārzemju īpašumu nacionalizācija nostiprināja ēģiptiešu vietējo buržuāziju. 1960.gadā tika nacionalizētas lielās  privātās bankas.
1961.gada jūlijā sākās ēģiptiešu revolūcijas antikapitālistiskais periods - tika ierobežoti lielie zemes īpašumi, nostiprināts valsts sektors ekonomikā, rūpniecības uzņēmumos tika noteikta 7 stundu darba diena.
1961.gada septembrī Sīrija izstājās no AAR un atgrieza sev neatkarību, tādejādi apvienotā valsts izjuka. Tomēr Ēģipte līdz pat 1971.gadam saglabāja nosaukumu AAR.

Sociālisma celšanas posms Ēģiptē (1962.-?). Izdevās apspiest vietējās buržuāzijas pretošanos un Tautas spēku nacionālais kongress 1962.gadā pieņēma Nacionālās rīcības hartu - Ēģiptes politiskās attīstības programmu, kurā bija deklarēti sociālisma celšanas principi. 1963.gadā tika nodibināta masu politiskā organizācija "Arābu sociālistiskā savienība" (ASS), kas pasludināja sociālisma celšanu Ēģiptē.
Ap 1965.gadu ap 90% lielie rūpniecības uzņēmumi, transports, kredīta un banku sistēma un ārējā tirdzniecība ietilpa valsts sektorā. Ar PSRS līdzdalību tika uzcelts Asuānas aizsprosts u.c. lieli objekti. mainījās šķirisko attiecību samērs sabiedrībā, par valdošo ideoloģiju kļuva arābu nacionālisms, 1959.-1960.gados tika izvērsta antikomunistiska kampaņa.
1964.gadā tika pieņemta pagaidu konstitūcija, kas pasludināja Ēģipti par sociālistisku demokrātisku republiku. No cietumiem atbrīvoja komunistus u.c. kreisi noskaņotus aktīvistus. Valdības 1966.gadā pieņemtie likumi vērsās pret lielajiem zemes īpašniekiem.

Sešu dienu karš (1967.g.). Sešu dienu karš ilga 132 stundas un sākās 1967.gada 5.jūnijā. Kara rezultātā Izraēla Ēģiptei okupēja Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Jordānijai atņēma Austrumjeruzālemi un Jordānas rietumkrastu, Sīrijai Golānas augstienes.
1967.gada 22.novembrī ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr.242, kura nosodīja žīdu agresiju un pieprasīja izvest Izraēlas armiju no okupētajām teritorijām. Izraēla atteicās to pildīt. 
Sešu dienu karš kļuva par vienu no slavenākajām lappaspusēm žīdu nacionālajā cīņā un pazemojošākajām arābu vēsturē. Tāda uzvara bija iespējama pateicoties jaunajam amerikāņu bruņojumam un ļoti labai armijas militāro operāciju plānošanai. Izraēlas uzvara bija pilnīga un neapstrīdama. 

Anvārs el Sadāts (1970.-1981.g.). Uzreiz pēc Nāsera nāves 1970.gada 28.septembrī kopumā Ēģiptē sākās sociālisma celtniecības atplūdi.
Ēģiptē izraisījās nesaskaņas starp sekulāristiem un islāmistiem. Par Nāsera pēcteci kļuva tā tuvākais līdzgaitnieks Anvars Sadats. Viņš turpināja Nāsera sekulāri centralizēto politiku, bet iecietīgāk izturējās pret "brāļiem-musulmaņiem" un citiem islāmistiem.
1971.gadā Ēģipti pārdēvēja par Ēģiptes Arābu republiku. Tā paša 1971.gada Ēģiptes konstitūcija pasludināja Ēģipti par "valsti ar demokrātisku sociālistisku iekārtu, kas balstās un darbatautas savienību." A.Sadata valdība padzina Nāsera piekritējus no ASS un valsts aparāta. valsts sektorā sāka veidoties birokrātisks buržuāzijas slānis, kas sāka pretoties sociālistiskajam kursam.
1973.gadā Ēģipte karā pret Izraēlu atguva daļu Sinaja pussalas.
1973.gadā vasaras laika Sadats turpināja noņemt aizliegumus islāmistu darbībai. Uz tā fona kustība "Islāma asociācija" (Džamaat Islamija) aktivizēja savu darbību Ēģiptes koledžās un universitātēs, aicinot atgriezties uz Muhameda "īstenā ceļa." 
1974.gada aprīlī Islāma atbrīvošanas partijas dalībnieki Saliha Sirija vadībā mēģināja veikt apvērsumu - devās triecienā kara akadēmijai Kairas piepilsētā. Par atbildi Sadats pastiprināja sankcijas pret islāmistiem. 
1975.gadā Izraēla sāka daļēju militāro spēku izvešanu no Sinaja pussalas pēc sarunām, kuras organizēja Kisindžers.
Ēģiptiešu vietējā buržuāzija, ASV un citas kapitālistiskās valstis, izmantojot valsts iekšpolitiskās grūtības, pieprasīja ekonomikas "liberalizāciju." Tā 1975.gadā Ēģipte sāka tuvināties ASV. Tādejādi 1976.gadā Ēģipte vienpusēji denonsēja PSRS un Ēģiptes 1971.gada līgumu.
1977.gada februārī Ēģiptes valdība pieņēma likumus, kas pilnīgi likvidēja Nāsera valdības sociālistiskās reformas. Tas izraisīja masu nemierus Kairā 1977.gadā no septembra līdz novembrim.
1977.gadā Sadats uzstājās ar bezprecedenta iniciatīvu vest tiešas sarunas ar Izraēlas premjerministru Menahemu Beginu. Novembrī viņš ieradās Jeruzālemē un piedāvāja "mūžīgu mieru" apmaiņā pret Palestīnas valsts atzīšanu un 1967.gada okupēto teritoriju atbrīvošanu. Galu galā Izraēla tomēr šo piedāvājumu noraidīja Sadata piedāvājumu "paketi." Jāatzīst, ka to noraidīja arī pat mērenie arābu valstu līderi. Džamaat islamija inspirēja neapmierinātību ar Sadata politiku. Pacēla galvas arī tādi nikni ēģiptiešu grupējumi kā Al Takrif va al Hidžira (reizēm saukta par "Musulmaņu sabiedrību"), ko vadīja Šukri Mustafa. Grupējuma dalībnieki nogalēja varai lojālo klīriķi šeihu Džahabi. Šukri jau izveidoja partizāņu nometnes Dienvidēģiptē, regulāri izdeva fatvas visiem musulmaņiem, kas nebija mierā ar viņa viedokli. Saviem sekotājiem aizliedza ieņemt valsts amatus. tikmēr Sadats pastiprināja kaujinieku un to piekritēju vajāšanas.
Ēģipte konfrontāciju ar jaundibināto Izraēlas valsti izbeidza 1979.gadā, kad Sadata laikā parakstīja Kempdeividas miera līgumu.
1978.gada 28.septembrī A.Sadata Ēģipte ar M.Begina Izraēlu un ASV prezidenta Džimmija Kārtera starpniecību viņa rezidencē Kempdeividā (ASV) noslēdza miera līgumu pēc triju pušu sarunām. Sadats apstiprināja, ka ieveros 1967.gada ANO 242.rezolūcija noteiktās Izraēlas robežas. Tas ir gluži vai diplomātisks apvērsums! Tomēr līgums neparedzēja pilnīgu žīdu karaspēka izvešanu no 1967.gadā okupētajām arābu teritorijām.
1979.gada 19.martā Ēģipte un izraēla noslēdza oficiālu Vašingtonas miera līgumu, kas darīja galu 30 gadu ilgam vardarbības periodam. Ar to pavisam neapmierināta ir Saūda Arābija, kas īslaicīgi samazināja naftas piegādes, ar to izraisot naftas cenu kāpšanu.
1981.gada 6.oktobrī Anvars el Sadats tika nogalināts islāma fundamentālistu atentātā Kairā militārās parādes laikā. Slepkava bija fundamentālais islāmists, kas tā protestēja pret līgumu slēgšanu un ievērošanu ar Izraēlu.

Muhameda Hosnī Mubaraka valdīšana (1981.-2011.g.). Dzimis 1928.gada 4.maijā Kefr el Meselhā Nīlas deltā. 1950.gadā absolvējis gaisa spēku akadēmiju. 1964.-1965.gadam bijis izmēģinājumu pilots un Gaisa spēku instruktors, mācījies PSRS. No 1969.-1972.gadam bija Gaisa spēku štāba priekšnieks. 1973.gadā kļuva par gaisa spēku komandieri, izcēlies karadarbībā ar Izraēlu un tā izpelnījies ģenerāļa pakāpi.
1975.gadā kļuva par viceprezidentu.
Mubaraks atradās blakus Sadatam atentāta laikā, taču necieta. Tobrīd bija mazpazīstams politiķis, bet pēc nedēļas tika iecelts par prezidentu. Reti kurš ticēja, ka viņš amatā noturēsies ilgāk par dažiem gadiem, taču pie varas palika 30 gadus līdz pat mūsu laikam.
Kā prezidents turpināja Sadata iesākto, piekopa stingrās dūres politiku, neļāva izveidoties spēcīgai opozīcijai un apkaroja niknos islāmistus. Tikam Visu viņa valdīšanas laiku bija aktivizēts ārkārtas stāvokļa likums, kas ļāva tam piekopt cīņu ar citādi domājošajiem, tai skaitā, lai apkarotu islāma fundamentālistus. Ik pa brīdim tie rīkoja uzbrukumuos Ēģiptes tūrisma industrijai, kas nodarbināja ap 12% iedzīvotāju un bija būtisks pienesums valsts ekonomikai.
Ārpolitikā Mubaraks stiprināja attiecības ar ASV un Eiropas Rietumvalstīm.
1982.gadā saskaņā ar Kempdeividas vienošanos Izraēla izveda savu karaspēku no Sināja pussalas. Valdīšanas laikā pret viņu tika vērsti 6 atentāti, kas nebija sekmīgi un Mubaraks no tiem izkļuva sveiks un vesels.
1984.gadā Jordānija bija pirmā no arābu valstīm, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Ēģipti. Tās piemēram visai drīz sekoja arī pārējās. Tā paša gada decembrī Mubaraka valdība pēc 10 dienu nemieriem slēdza Alazhāras universitāti Kairā. Studenti uzstājās pret ulemas mēģinājumiem iet kompromisā ar varas iestādēm.
1985.gadā Mubaraks piekāpās islāmistiem virknē jautājumu, vēlēdamies tos nomierināt. Piemēram, aizliedza rādīt televīzijā dažus amerikāņu raidījumus un pārdot alkoholu ēģiptiešu aviokompāniju lidmašīnās. 
ASV bija liela nozīme Mubaraka režīma stutēšanā. Ēģipte bija ASV tuvākais sabiedrotais arābu pasaulē, par ko iemantoja lielu islāmistu nepatiku. Tomēr Mubaraka režīms nav pieļāvis islāmistu izvēršanos un aktīvi iesaistījies žīdu-arābu samierināšanas procesos Palestīnā. Ēģipte ik gadus saņem 1,5 miljardus dolāru no ASV kā palīdzību.
Kopš 1981.gada viņš uzvarējis 3 vēlēšanās pēc kārtas, tajās nepiedalījās citi kandidāti. 
1990.gada septembrī Kairā tika nogalināts bijušais Ēģiptes parlamenta priekšsēdētājs Rifāts al Mahguba. Tikmēr valsts dienviddaļā islāmistu kaujinieki audzēja pārdošanai hašīšu un izspieda naudu no turienes kristiešiem-koptiem.
1992.gadā kaujinieciska islāmistu grupa Gamā Islamija sāka diversiju sēriju pret ārvalstu tūristiem Augšēģiptē. Grupējumu vadīja šeihs Omārs Abduls Rahmans, un tas atklāti iestājās par Mubaraka sekulārā režīma aizstāšānu ar islāma republiku. 8.jūnija grupējums nogalināja Faraku Fodu - Mubarakam lojālu intelektuāli, kas aicināja uz neierobežotu islāmistu apspiešanu. Novembrī viena no nabadzīgākajam Kairas priekšpilsētām - Embadā, tika pasludināta Ēģiptes islāma republika, bet decembrī 10 000 karavīru vienība to sagrāva un rajonu "iztīrīja" no dumpiniekiem.
1993.gadā niknie islāmisti uzbruka rietumu tūristiem Kairā. Cieta tūrisma nozare un vienkāršajiem ēģiptiešiem tas sita pa kabatu.
1994.gadā grupējuma Hama islamija dalībnieks nogalinaja 1988.gada Nobela prēmijas literatūrā laureātu Nagibu Mahfuzu.
1995.gada jūnija Ādisabebā (Etiopija) pret Mubaraku bija vērsts atentāts. Sākumā tajā vainoja grupējumu Hama islamija, bet vēlāk vainu uzvēla Osamam bin Lādenam. 
1996.gada aprīlī vienā no Kairas viesnīcām tika nogalināti 18 grieķu tūristi, kurus islāma kaujinieki kļūdaini pieņēma par žīdiem.
1997.gda 17.novembrī grupējuma Hama islamija kaujinieki nogalināja 60 ārvalstu tūristus, kas aplūkoja Hatšepsutas svētnīcu Luksorā. Tā bija vislielākā varmācība, kas tika vērsta pret ārzemju tūristiem Ēģiptē. Šā iemesla dēļ policija veiksmīgā operācijā gandrīz pilnībā likvidēja šo un citas islāma kaujinieku organizācijas. 
2005.gadā viņš tika pārvēlēts 4.reizi, šoreiz vēlēšanās tika ļauts piedalīties arī citiem kandidātiem, jo uz to uzstāja ASV.
2011.gada 25.janvārī Kairā sākās lieli iedzīvotāju protesti un pēc 18 dienām to iespaidā Reigana un Brežņeva laikabiedrs Mubaraks atkāpās no varas 82 gadu vecumā. Viņš nodeva varu militārajai padomei. Viņam bija jāstājas tiesas priekšā. Mubaraks pārdzīvoja savu pēcteci Mursī par pusi gada, vispirms viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. 2013.gadā pie varas nākušais ģenerālis Abdelfatāhs es Sisī lika apsūdzības pārskatīt,2017.gadā kasācijas tiesa mubaraku attaisnoja, viņš tika atbrīvots no apcietinājuma. Tāpat attaisnoti vai apžēloti tika visi tuvākie Mubaraka līdzgaitnieki.

Pēc Mubaraka gāšanas (2011.-2012.g.). Vara tika nodota bruņoto spēku Augstai padomei, kas gatavoja valstī reformas un arī demokrātiskas vēlēšanas.
Armijas spēki 2011.gada aprīlī, novembrī un decembrī Tahīra laukumā bija spiesti vardarbīgi apspiest masu protestus pret militāro varu.

Muhameda Mursī valdīšana (2012.-2013.g.). 2012.gada 2.jūnijā Hosni Mubaraks, kā arī bijušais iekšlietu ministrs, tika notiesāti ar mūža ieslodzījumu.
Pēc pirmajām brīvajām Ēgiptes prezidenta vēlēšanām par prezidentu 2012.gada 24.jūnijā tika pasludināts "Brāļu-musulmaņu" pārstāvis Muhameds Mursī. Augustā viņš stājās amatā un pārņēma no armijas izpildvaras funkcijas.
Tomēr islāmisko noskaņojumu dēļ izraisījās politiskā krīze. 2013.gada 1.jūlijā armija deva prezidentam Mursī 48 stundas, lai izpildītu protestējošās tautas prasības, kas spieda to atkāpties. Mursī atteicās labprātīgi atteikties no amata un armija to padzina ar varu 2013.gada 3.jūlijā.
Mursi mira 2019.gadā un 12 viņa līdzgaitniekiem tika piespriesti 20 gadu cietumsodi.

Armija pie varas (2013.-patlaban). Armija tās vadītāja ģenerāļa Abdelfatāha es Sisī vadībā izziņojusi pārejas valdību.

Reljefs. Ēģipte atrodas tropu joslas tuksneša zonā. Vidusjūras krasts un uz rieteņiem no Nīlas deltas kraujš, akmeņains; austreņos - zems un lēzens; deltā - lagūnas. Sarkanās jūras piekrastē koraļļu rifi; Suecas un Akabas līcis. 
96% teritorijas aizņem tuksnešaini plato (vidējais augstums 300-1000 m vjl.); rieteņos - Lībijas tuksnesis (2/3 teritorijas); austreņos - Arābijas, DA - Nūbija tuksnesis. Lībijas tuksnesī dziļas tektoniskas ieplakas (Katāras ieplaka 133 m zjl., Faijūmas ieplaka 43 m zjl., Sīvas ieplaka 17 m zjl.), lielas oāzes - Farāfras, Dāhlas, Hārgas, Faijūmas, Baharijas. Arābijas tuksnesi austreņos norobežo Etbaja kalni (lielākais augstums 2187 m), kas beidzas ar stāvu krauju pret šauru piekrastes zemieni. Starp abiem tuksnešiem atrodas auglīgā Nīlas ieleja (ap 4% teritorijas; garums Ēģiptes teritorijā 1200 km, platums no 1-3 km dienvidos līdz 20-25 km ziemeļos). Pie ietekas Vidusjūrā Nīla veido plašu deltu (garums ap 160 km, platums 260 km, platība 24 000 kvkm).

Ģeoloģija. Sinaja pussalas dienvidos granīta, gneisa un kristāliskā slānekļa masīvi (Katrīnas kalns 2637 m - augstākā Ēģiptes virsotne), ziemeļu daļā kaļķakmeņu un smilšakmeņu plato.
Izrakteņi - nafta (krājumi ap 560 miljoniem t, 1976.g.), dabasgāze, fosforīti, dzelzs un mangāna rūda, vārāmais sāls, dabiskā soda, ģipšakmens, dabiskie būvmateriāli; nelielas krāsaino un reto metālu rūdu un akmeņogļu atradnes.

Klimats. Kontinentāls tropisks klimats. Vidusjūras piekrastē subtropisks klimats; krasas diennakts temperatūras svārstības. Vidējā temperatūra janvārī 11-12oC ziemeļos, 15-17oC dienvidos; jūlijā 25-26oC ziemeļos un 30-34oC dienvidos. 
Nokrišņi <100 mm gadā, Vidusjūras piekrastē 200-400 mm (Aleksandrijā 188, Kairā 30, Asuānā 3 mm). pavasarī ~50 dienu no dienvidiem pūš karsts (>40oC), sauss, putekļains vējš - hamsins.

Hidroloģija. Vienīgā neizsīkstošā upe un galvenais ūdens avots ir Nīla. Tās noteci regulē Asuānas HES aizsprosts (ūdenskrātuves - Nāsera ezera platība ir 5000 kvkm). Pazemes ūdeņu galvenie krājumi ir rieteņu daļā. Lielākie ezeri: Manzala un Burullusa ezeri Nīlas deltā, Kārūna ezers (platība 233 kvkm) Faijūmas oāzē.

Daba. Akmeņainas skeletaugsnes un solončaki, Nīlas ielejā un deltā palieņu augsnes.  Tuksnešos kserofīli krūmi, puskrūmi un graudzāles, ziemā pēc lietus vietām sazaļo efemēri.  Atbajā un Sinaja pussalā akācijas, tamariksi.
Dzīvnieki - šakāļi, hiēnas, lapsas, daudz čūsku, ķirzaku; Nīlas deltā pelikāni, flamingi, pārziemo gājputni no Eiropas. Uz dienvidiem no kairas ir Vādi Rišraša rezervāts.

Apskates objekti. 96% Ēģiptes teritorijas aizņem tuksneši, kas krāsu gammā variē no ogles melna un rudi brūna līdz zeltaini mirdzošām smilšu kāpām.
      Dolmeņi.
Kaira.
Gīzas komplekss.
Memfisa.
Sakāra.
Džosera pakāpjveida piramīda.
Baharijas oāze.
El Bawiti. Ciems, palmu audze tuksneša oāzē.
Piramīdu kalns.
Angļu nams. Panorāmas skats no tā.
Melnais tuksnesis. Mēness virsmas ainava. Kristāla kalns, Mēness ieleja, smilšu kāpas, Akmens ziedi tuksnesī.
El Haez siltie avoti.
Baltais tuksnesis.
Sīvas oāze.
Lielā smilšu jūra. Milzīgas kāpas.
Bir Wahed ezers. Savdabīgs, tuksneša kāpu ielokā.
Fosīliju kalns. 
Fatnas sala. Dēvēta arī par Fantāzijas salu.
Shali nocietinājumi.
Dakrour kalns. Karstas un veselīgas smiltis.
Masa Matrouh kūrorts. Pie Vidusjūras.
Asuāna.
Edfa.
Komomba.
Fīlas sala.
Luksora.
Džosera piramīda.
Abusimbela.
Banānu sala. Palmu mežs, banānu audzes un krokodili.
Meidumas piramīda.  Piramīdu priekštece?

Sv.Antonija klosteris.
Atrašanās vieta. Ēģipte, 155 km uz DR no Kairas.
Vēsture. Viens no vecākajiem kristīgās pasaules klosteriem. To dibinājis Sv.Antonijs. Te uzieta it kā vecākā kristiešu mūku celle, būvēta starp IV un V gs.

Wadi Rayan un Rayan ielejas 2 ezeri. Tie atrodas 42 m zem jūras līmeņa un tos savieno vienīgais Ēģiptes ūdenskritums.
El Modawara kalns. Viegls kāpiens un skats no tā uz smilšu kāpām un apkārtnes ezeriem.
Tunis. Podnieku un amatnieku ciems. Iecienīta māksli ieku atpūtas vieta.
Qasr Qaroun svētnīca. Atrodas pie kādreizējā karavānu ceļa.
El Hadir. Vēsturisks ūdensrats.

Wadi El Gamal Valsts dabas parks. Plešas 7450 kvkm teritorijā, ietver sauszemi un jūras teritoriju. Jūras teritorijā sastopami krāšni koraļļu rifi un 1200 zivju sugu. Piekrastes zāles ir nozīmīgs  barības avots zaļajiem bruņurupučiem un dugongiem (jūrasgovis). Sauszemes teritorijas atklāj fantastiskas tuksneša ainavas, unikālu augu valsti un senas arheoloģijas liecības. 

Hankorabas un Qulaan pludmales. Gleznainas. Snorkelēšana un džipu tūre tuksnesī.

Sinaja kalns. Iespējams, bībeliskā Dieva un Mozus kontakta vieta. Arī Sv.Katrīnas klosteris kalna pakājē.
Hurgada. Sinaja pussalas kūrorts.
Amenti. Mistiska/okulta vieta.
Iaru vai Ialu. Mistiska/okulta vieta.
Jaunēģiptes piramīda.
Ēģiptes pazemes piramīdas. Esot arī Ēģiptē.
Zvaigžņu vārti. Tika uzskatīta par anomālu vietu, bet ufologu petījumi parādīja, ka tā tas nav. 
Nabtas observatorija. Ēģiptes Stounhendža.
Vādi Rišraša rezevāts. Uz DA no Kairas.

Ēģiptes kulinārija.
Ēģiptē, tāpat kā citās Tuvo Austrumu valstīs mēdz ēst baložus. Tos mēdz pasniegt, pildītus ar rīsiem. Gaļas maz.
Humuss.
Om ali - maizes gabaliņi, kas sajaukti ar pistācijām, kokosriekstu pārslām, rozīnēm un cukuru. tas viss tiek pārliets ar pienu, pārkaisīts ar kanēli un cepts krāsnī līdz kļūst zeltaini brūns.
Populāra balta ķiploku mērce.

Saites.
Ēģiptieši.
Nīla.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).