Vatikāns, Pāvesta valsts (756.g.-mūsdienas)
Stato della Citta del Vaticano - itāļu val.
Pāvesta pilsētvalsts, pati mazākā valsts pasaulē, tikai viens Romas kvartāls – 0,42 km2. kas pastāv jau vairāk kā 1000 gadu, starptautiskā katolicisma politiskais, administratīvais un ideoloģiskais centrs, Romas Katoļu baznīcas galvas (pāvesta) rezidence.
Platība - 44 ha, Romas pilsētas viens kvartāls.
Nauda - eiras, Vatikānam ir tiesības kalt savas monētas.
Iedzīvotāji – 358 iedzīvotāji (1975.g.), ap 1000 tagad.
Oficiālās valodas - itāļu un latīņu.
Vatikāna oficiālais laikraksts - L'Osservatore Romano.
Politiskā iekārta. Vatikāns ir absolūta teokrātiska monarhija. Eiropas pēdējā absolūtā monarhija, jo visi trīs varas veidi (tiesu, likumdošanas un izpildvara) pieder pāvestam.
Valsts galva - Romas pāvests. Tam pieder augstākā likumdošanas vara un izpildvara. Vatikāna Pamatlikuma 1.punkts skan tā: "Baznīcas augstākajam galvam, vatikāna pilsētas valsts severēnam, pieder pilnībā likumdošanas, izpildu un tiesas vara."
Administratīvi Vatikānu pārvalda īpaša pāvesta komisija un gubernators.
Vēsture. Tiek atzīts, ka vēl pirms kristietības rašanās šī neapdzīvotā Romas teritorija tika uzskatīta par svētvietu.
Romas impērijas laikā te atradās Nērona cirks, kurā neskaitāmiem kristiešu un žīdu mocekļiem izpildīja nāvessodu. Uz ziemeļiem no šīs asiņainās vietas atradās neliela kapsēta, kur, domājams, apglabāts apustulis Pēteris. Pamazām šo vietu sāka apbūvēt - IV gs. Konstantīns uzcēla lielu baznīcu, un Pētera atdusas vieta kļuva par svētvietu.
Romas bīskaps Leons I iespēja pārliecināt imperatoru Valentiniānu III izdot dekrētu par Romas tiesībām sodīt bīskapus, kā arī piešķirt Romas bīskapa lēmumiem likuma spēku. Šie juridiskie akti līdzēja Romas bīskapijai nostāties Rietumu baznīcas galvgalī.
Pāvesta valsts nodibināšana (756.g.). 751.gadā franks Pipins Īsais (751.-768.g.) sagrāba karaļa varu Franku valstī, un to sankcionēja Romas pāvests. Pipins Īsais pēc Stefana II lūguma līdzēja pāvestam nostiprināties Itālijā, veicot uz turieni divus karagājienus 754. un 756.gados, tā palīdzot atbrīvoties no langobardiem. Par šo palīdzību pāvests 754.gadā iesvētīja un kronēja Pipinu par franku karali, kurš svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, ko viņš turpmāk iekaros. Pāvestiem tika nodota daļa langobardiem atņemto zemju - plašas teritorijas Romas un Ravennas apgabalos, kas bija sākums Vatikāna valstij. Līdz ar to 756.gadā radās Pāvesta valsts - laicīga teritoriāli politiska organizācija, kurā visa vara piederēja pāvestam. Ar šo Pipina Īsā dāvinājumu pāvests kļuva par laicīgu valdnieku - izveidojās Pāvesta jeb Baznīcas valsts, kas pastāv nu jau vairāk kā 1000 gadu.
Franku karaļi, Pipina pēcteči, paplašinot pāvesta īpašumu teritoriju, tomēr paturēja augstāko varu pār šīm teritorijām.
Pāvestu pretenziju pieaugums. Šajā laikā ar pāvesta ziņu tika radīts viltots dokuments – tā dēvētais Konstantīna dāvinājums, kuru it kā esot sastādījis Romas imperators Konstantīns jau IV gadsimtā, dāvādams pāvestam laicīgo varu pār “Romas pilsētu, Itāliju un visām Rietumu zemēm un pilsētām.” Šis viltotais dokuments turpmākajos gadsimtos kalpoja kā tiesisks pamatojums pāvestu pretenzijām uz virskundzību pār visām Eiropas zemēm un to valdniekiem.
Pāvesta valsts Kārļa Lielā laikā. Divas reizes Kārlis Lielais ar karaspēku šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā un iekaroja tās lielāko daļu. 772.gadā viņš sakāva langobardus, kuru karalis Dezidērijs bija lauzis līgumu ar pāvestu, iebrucis Itālijā un apdraudēja Romu. Pievienojis langobardu zemes Franku valstij, Kārlis Lielais atdeva Baznīcai ne tikai tās teritorijas, kuras pāvestam bija dāvinājis viņa tēvs Pipins Īsais, bet arī jaunus apgabalus, tādejādi paplašinādams Pāvesta valsti, līdz ar to palielinot Baznīcas ietekmi.
IX gs. ap svētvietu uzbūvēja augstu mūri, kas to norobežoja no pārējās Romas. Mūris daļēji ir saglabājies līdz mūsdienām. Tāds Vatikāns, kādu mēs to zinām šodien, sāka veidoties XIV gs. Līdz tam par Vatikānu dēvēja tikai kādu pakalnu Tibras labajā krastā, bet pāvestu rezidence bija iekārtota Laterāna pilī Romā. Pāvestu rezidence, Romas kūrija un viss katoļu baznīcas centrs tika pārcelts uz šo nelielo pakalnu Tibras krastā. Tika ieplānoti grandiozi būvdarbi baznīcas vajadzībām, kas gan tika realizēti tikai daļēji.
Staiguļu periods (904.-935.g.). Bija laika periods, kad Vatikāns faktiski tika pārvērsts par prieka māju. Vēsturnieki dažādi to nodēvējuši - pornokrātija, prieka meitu periods, ielasmeitu valdīšana. Par tā sākumu uzskata pāvesta Sergija III valdīšanu, kas kāpa Vatikāna tronī 904.gadā. Vēsturnieki raksta, ka šis pāvests "piepildījis pāvesta galmu ar mīļākajām un ārlaulības bērniem, pārvērta pāvesta pili par zagļu midzeni." Itāļu X gs. vēsturnieks Kremonas Liutprands raksta, ka Sergijs III atradās mīlas sakarā ar Moroziju - grāfa Teofilakta I meitu. Tā viņam esot dzemdējusi dēlu, kas vēlāk kāpis tronī ar Jāņa XI vārdu. Šo "prieka meitu periodu" sekmēja Teofilaktu dzimta, kam X gs. 1.pusē piederēja reālā vara Romā. Viņi sāka pārvaldīt arī Pāvesta valsti (tolaik teokrātiska valstiņa centrālajā Itālijā). Teofilakts I bija Romas senators, kas saņēma konsula, virspavēlnieka un pāvesta mantziņa amatus.
Tādejādi Sergijs III, pateicībā par savu izvirzīšanu pontifikātam, nodeva Teofilakta I un Morozijas rokās visu laicīgo varu savā valstiņā, un tie savās rokās sakoncentrēja neierobežotu varu. Galu galā divas sievietes - Morozija un Teodora (Teofilakta I sieva) pēc būtības sāka kontrolēt nākamo pāvestu iecelšanu. Viņu ietekme skaidrojama ar politiskās ietekmes, bagātības, skaistuma un mīlas intrigu kombināciju.
Tomēr līdz ar Teofilakta I nāvi 924.gadā un viņa sievas nāvi 928.gadā pornokrātijas periods Vatikānā nebeidzās. Tagad visa vara bija koncentrēta Morozijas rokās, kura ieguva Romas patrīcieša un senatora titulus, tā iegūstot galveno varu Romā. Viņas ieceltie pāvesti valdīja neilgi - pa dažiem gadiem. Kopumā pornokrātijas laikā Romā nomainījās 12 pāvesti.
Staiguļu periods beidzās 935.gadā, kad Morozijas dēls no pirmās laulības Alberihs II organizēja Romā sacelšanos pret māti. Viņš sagrāba varu, arestēja pāvestu Jāni XI un ieslodzīja cietumā Moroziju, kur tā atradās līdz pat savai nāvei 937.gadā.
Nākamajos 20 gados pāvestus iecēla Alberihs II un nebija nekādas viņu patstāvības politiskajos un sabiedriskajos jautājumos Romā un citur. Tomēr šai periodā netika kavēta pāvestu darbība reliģiskajā jomā.
Daži vēsturnieki par t.s. "pornokrātijas perioda" beigām Vatikānā uzskata 955.gadu, kad no pāvesta troņa Alberiha dēlu Jāni XII gāza Vācijas karalis un Sv.Romas impērijas dibinātājs Otons I. Citi turpretim uzskata, ka tas tomēr noticis 30 gadu ātrāk, kad Alberihs padzina no Vatikāna troņa savu brāli - Jāni XI.
Pāvesta valsts dalība cīņās pret islāma invāziju. 1538.gadā osmaņu un berberu pirātu admirālis Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu un venēciešu apvienoto floti pie Prevezas līča Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā. 1538.gadā pie Prevezas līča notika izšķirošā cīņa starp "Svētās līgas" (Spānija, Pāvesta apgabals, Venēcijas un Dženovas republikas, Maltas Bruņinieku ordenis) floti un Sarkanbārdas eskadru. Darguta vienība no 20 galērām un 10 galiotiem bija novietota otrās līnijas centrā. Kopā ar diviem saviem galiotiem viņš sagrāba pāvesta galēras, kuras komandēja bruņinieks Džambatista Dovīzi. Todien tikai nolaidusies nakts paglāba kristiešus no pilnīgas iznīcināšanas.
Vatikāna galēras piedalījās slavenajā Lepantas jūras kaujā pret osmaņu turku floti Svētās Līgas sastāvā 1571.gada oktobrī.
Līdz XIX gs. vidum pāvesti bija apkārtējo zemju valdnieki.
Pāvesta valsts likvidācija (1870.g.). Itālijas apvienošanas procesā 1870.gadā, kad nodibinājās Itālijas valsts, tā laika pāvests Pijs IX protestēja pret zemju sagrābšanu un nonāca tā dēvētajā Laterāna gūstā. Baznīcas valsts zaudēja teritorijas un Pāvesta valsts tika likvidēta.
Vatikāns bija viens no pirmajiem, kas atzina Latvijas Republiku 1918.gadā, nekad nav atzinis Latvijas okupāciju.
Pāvesta valsts atjaunošana (1929.g.). 1929.gadā tika noslēgts Laterāna līgums starp pāvesta Pija XI vadīto Svēto krēslu un Musolīni vadīto Itāliju par Vatikāna nodibināšanu - tā bija neliela administratīvi politiska patstāvīga teritorija Romas pilsētā. Pāvests kļuva par valstiņas teokrātisko monarhu.
Pāvesta valsts II Pasaules kara laikā. 1944.gadā vācu okupācijas laikā Romā Vatikāna gvardi ieņēma apļveida aizsardzību un izteica gatavību cīnīties līdz pēdējai asins lāsei. Vatikānā tolaik slēpās simtiem žīdu. Vērmahts izlēma neņemties ar pāvestu un pavēlēja Vatikānam neuzbrukt.
Piemēram, protestantiskā Anglija nodibināja diplomātiskās attiecības ar Vatikānu I Pasaules kara sākumā, Musolīni Itālijas valdība veda sarunas ar Vatikānu līdz 1929.gadā parakstīja vairākas vienošanās (Laterānas līgumi) un atjaunota Pāvesta valsts, 1933.gadā vienošanos ar Vatikānu noslēdza Hitlers dažus mēnešus pēc varas iegūšanas.
II Pasaules kara pašā sākumā ASV valdība sūtīja uz Vatikānu savu pārstāvi, viņu uzskatīja par prezidenta personisko pārstāvi.
Pēc kara Vatikāns ieturēja politiku, kas bija vērsta pret PSRS, cieši sadarbojās ar ASV un citām Rietumvalstīm "aukstā kara" gados. ASV, Austrijas un Francijas bīskapi demonstrēja savu nepatiku pret PSRS līdera Ņ.Hruščova vizūiti šajās valstīs 1959. un 1960.gados. Tāpat Vatikāna ietekmīgākās aprindas - kardināls Otaviani u.c. naidīgi izturējās pret Itālijas prezidenta Gronki vizīti PSRS 1960.gadā.
Mūsdienās Vatikāns uztur diplomātiskās attiecības ar vairāk nekā 60 valstīm, to skaitā arī ar tādām, kur izplatītas nekristīgas reliģijas.
Nauda. 1958.gadā Vatikāna valūtas un zelta fondu vērtība bija 12 miljardi ASV dolāru, no kuriem 5 miljardi piederēja Jezuītu ordenim.
Liela šo līdzekļu daļa deponēta Morgāna bankās Ņujorkā un Šveices kradītā Cīrihē.
Saimniecība. Ekonomikas pamatā ir ienākumi no kapitālieguldījumiem Itālijas u.c. valstu ekonomikā (ap 1975.gadu tie bija ap 6 miljardiem ASV dolāru gadā) un ziedojumi (katru gadu ap 85 miljoniem eiru). Vatikāns ir daudzu akciju sabiedrību dalībnieks, saimnieko tekstila, ķīmiskās, elektrības u.c. Itālijas rūpniecības nozarēs, uztur ciešus sakarus ar amerikāņu finanšu magnātiem.
Vatikānam ir savs dzelzceļš dažu simtu metru garumā, kas savienojas ar Itālijas dzelzceļu, sava elektrostacija, radiostacija, pastmarkas, ka arī viena pamatskola, bruņotie spēki - šveiciešu gvarde, žandarmērija un iepriekšējā ieslodzījuma cietums.
Ir sava banka – Istituto per le Opere di Religione jeb IOR institūts, ko 1942.gadā dibinājis pāvests Pijs XII. Tagad to vada baņķieris Andželo Koja, bet uzrauga īpaša kardinālu komisija.
Ir savs pasts – Poste Vaticane ar savām pastmarkām, sava televīzija – Centro Televisio Vaticane un preses izdevums, ko izdod L’Osservatore Romano.
Oficiālā naudiņa ir eira, lai gan Vatikāns nav Eiropas savienībā, turklāt valstiņai ir pašai savas monētas - kopumā apgrozībā izlaistas trīs Vatikāna monētu sērijas.
Tūrisms, pastmarku izdošana (ienākums vairāk kā 3 miljoni dolāru gadā).
Vatikāns gūst ieņēmumus arī no vienīgā lielveikala, apģērbu veikala, aptiekas un tankštelles.
Ir arī sava futbola komanda. Tomēr, tā kā te nav FIFA normām atbilstoša futbola laukuma, tad Vatikāns nevar būt futbola federācijā.
Ir sava radiostacija, kas raida 45 valodās.
Ir dzelzsceļa stacija ar sliedēm 200 m garumā. Tā tikusi izmantota divas reizes – 1979. un 2002.gados. Kopš 2003.gada stacijas ēka ir neliels iepirkšanās centrs.
Vatikānam pieder ap 5000 ha zemes u.c. nekustamā īpašuma galvenokārt Itālijā, Spānijā, Vācijā un Latīņamerikas valstīs.
Pēdējos gados Vatikāna budžets ir ar deficītu, tādēl 2021.gadā Vatikāna darbiniekiem pat samazinātas algas. 30 miljoni eiru katru gadu ienāk no Vatikāna muzejiem.
Kulta celtnēs ir īpašs kārtības dienests – Fabbrica di San Pietro.
Vatikāns starptautiski. Tai ir liela nozīme starptautiskajā arēnā, jo tā ir katolicisma centrs un tās galva ir katoļu baznīcas galva. Katoļu baznīcas organizācijas centralizētais raksturs un zemākās garīdzniecības tradicionālā bezierunu paklausība augstākajai garīdzniecībai un pāvestam dod iespēju pēdējam diktēt garīdzniecībai un ticīgajiem katrā zemē ne tikai reliģisko, bet bieži arī politisko uzvedību. Tāpēc dažādu valstu varas pārstāvji cenšas sev nodrošināt labas attiecības ar Vatikānu, sadarbojas ar to, nodibina diplomātiskās attiecības, noslēdz līgumus.
Armija. Tie ir slavenie Šveices gvardi. Tiem noteikti jābūt Šveices pilsoņiem, katoļiem, vismaz 174 cm gariem un vecumā no 19–30 gadiem.
Arhitektūra. Divas galvenās ielas (pavisam to ir ap 50) ir Via del Pellegrino un Via di Belvedere.
Aplūkojamie objekti.
Sv.Pētera katedrāle. Celta 1506.-1614.gadam. Tās zvani vēsta par pāvesta ievēlēšanu.
Sv.Pētera laukums. Izveidots 1657.-1663.gados. Tajā var pulcēties pusmiljons svētceļnieku. Laukums tika izveidots īsi pēc mūsdienu katedrāles pabeigšanas pēc 1656.gada, un savu izskatu tas saglabājis līdz mūsdienām. Laukumā atrodas Vatikāna obelisks.
Siksta kapella. Ieeja 14 eiras. Te ir Mikelandželo slavenā freska „Pastarā tiesa.” Te kopš 1871.gada notiek pāvestu ievēlēšanas konklāvi.
Rafaēla darbu kolekcija.
Etrusku muzejs.
Ēģiptiešu muzejs.
Pija un Klementa muzejs.
Ģeogrāfisko karšu galerija.
Gobelēnu galerija.
Vatikāna dārzi. Aizņem trešo daļu valsts teritorijas.
Sv.Martas māja. Vatikāna viesu nams. Kopš 1996.gada reformām konklāva laikā te nakšņo kardināli.
Pāvila VI auditorija.
Ticības doktrīnas kongregācija.
Sakristeja.
Teitoņu kolēģija.
Belvedera pagalms.
Sv.Damaza pagalms.
Vatikāna bibliotēka. Unikāla rokrakstu kolekcija.
Antīko skulptūru muzejs.
Pinakotēka.
Priscillas katakombas. Kilometriem gara tuneļu sistēma, ko II-V gs. ierīkojuši kristieši. Atklāta apskatei no 2013.gada 19.novembra.
Vatikāna tradīcijas. Pārsvarā tās saistītas ar pāvesta darbības nodrošināšanu.
Vatikāna banku skandāls. Tas sākās līdz ar Vatikāna bankas vadītāja Roberta Kalbi nāvi 1982.gadā. Viņu atrada pakārtu zem Blekfairas tilta Londonā. Uzskata, ka viņš "atmazgājis" itāļu mafijas naudu caur vairākām bankām, tostarp arī Vatikāna banku.
https://www.youtube.com/watch?v=Yeg0xeOocVc
Saites.
Romas katoļu pāvesti (30.g.-patlaban).
Roma.
