Čavina de Vantara
Chavin de Huantar.
Senpilsēta Dienvidamerikā, Peru ziemeļos, Čavinas kultūras centrs.
Atrašanās vieta. Peru, Baltajos Kordiljēros, netālu no Čavinas ciema 10 000 pēdu augstumā.
Vēsture. Ilgu laiku oficiāli tika uzskatīta par senāko Dienvidamerikā - 3000 gadu, līdz 2001.gadā tika uzieta pilsēta Supes upes ielejā un vēl citas tādas.
Čavinas kultūras un sens zelta ieguves centrs. Senāka par čimu un močiku kultūrām. Z.Sitčins apgalvo, ka semītu tipa vecās pasaules cilvēku klātbūtne te vērojama jau no 2500.g.pmē. Atrastiem artefaktiem ir līdzība ar hetu veidojumiem. Radusies apmēram 1500.g.pmē. gatavā veidā.
Pirmais migrantu vilnis no Vecās pasaules, kā olmeku tā arī semītu, šais vietās parādījās ap 1500.g.pmē.
Atklāšana un izpēte. 1930.gados izrakumus senpilsētā veicis slavenais arheologs Hulio Teljo. Tolaik Čavina tika uzskatīta par senāko pilsētu Peru. Viņš konstatēja, ka akmens arkas apraktas dziļi zem dubļu un šķembu kārtas. Apvidū nevarētu būt nolijis tāds nokrišņu daudzums, tādēļ Teljo nosprieda, ka pilsētai būs uzbrucis cunami, kamdēļ pilsēta arī pamesta. Ja notikums atbilst drupu vecumam, tad tas varētu būt noticis pirms apmēram 3000 gadiem.
1945.gadā arheologu darbu iznīcināja spēcīgi plūdi, nogruvumu un nobirumu rezultātā iepriekš atraktās grupas no jauna pārklāja biezs zemes slānis.
Akustiskā izpēte. Čavinas de Vantāras orākuls „runāja” ar svētvietas apmeklētājiem, izmantojot arhitektūras formu, sakrālo būvju izvietojuma un Čavinas kultūrai raksturīgās jūras gliemežvāka taures (pututus) skaņu mijiedarbību. Kā pastāstīja pētījuma vadītāja Mirjama Kolara, Čavinas kompleksā zinātnieki atrada akustiskas liecības par selektīvu skaņu pārvadi no tā sauktā "Šķēpa" monolīta galvenajā (vecajā) templī uz tā priekšā esošo apļveida laukumu. Tika konstatēta selektīva skaņu filtrēšana, kas izceļ frekvences, kurās skan pututus taure un cilvēka balss. Iemesli šādai akustikas izmantošanai zinātniekiem nav pilnībā saprotami, taču kulta vietas kontekstā ir skaidrs, ka svētvietas arhitekti gribējuši iespaidot ceremonijās klātesošo cilvēku uztveri, piešķirot īpašu "auru" vietai un telpai.
Arhitektūra. Kalnu ielejā Maranonas upes pietekas veido ko līdzīgu trijstūrim 300 000 kvadrātpēdu platībā. Te ierīkotas daudzas platformas un terases. Orientēta pēc austrumu – rietumu ass. Trīs lielākās ēkas novietojas uz augstas terases tieši pie ārējās rietumu sienas, kura apjož kompleksu no trīs pusēm, atstājot tikai brīvu upes pusi austrumos. Sienas augstums 40 pēdu.
Pēdējā laikā ir uziets vesels pazemes tuneļu tīkls, izurbts tieši klints masā. Šis tīkls caurauž visu apkārtni, gan apbūvēto, gan arī brīvo. Savstarpēji savieno virkni pazemes telpu, veidojot vairākas ķēdes. Labirintu atveres bija izvietotas tā, lai radītu spēcīgu regulējamu straumi starp abām upēm. Domā, ka tas bija nepieciešams zelta skalošanai. Tādas sistēmas, tiesa, rudimentārā formā, bija raksturīgas olmeku pilsētām.
Aplūkojamie objekti.
Lielā ēka. Atrodas kompleksa dienvidrietumu stūrī. Tā aizņēma platību 250x240 pēdu un tai bija vismaz trīs stāvi. Būvēta no tēstiem akmeņiem ar neapstrādātu virsmu, guldītiem līdzenās rindās. Dažas saglabājušās plāksnes liecina, ka ārējās sienas bija apšūtas gludām marmoram līdzīgām plāksnēm ar dekoratīviem ornamentiem.
No austrumu terases caur vārtiem ved monumentālas kāpnes. Abās vārtu pusēs ir cilindriskas kolonnas, Dienvidamerikai ļoti neraksturīgas, kuras kopā ar akmens blokiem noturēja trīsdesmitpēdu garuma pārsegumu, izcirstu no vesela monolīta. Tālāk platas dubultas kāpnes veda uz ēkas virsotni. Virsotnē zinātnieki uzgāja divu torņu atliekas.
Komplekss. Kompleksa iekšējā uzbūve ir visai sarežģīta. Ēku iekšpusē ir kotridori un samudžinātas ejas, savstarpēji savienotas galerijas, istabas, kāpnes un strupceļi – īsts labirints. Daļa eju apšūta ar grezni izrotātām plāksnēm. Ejas arī noslēgtas ar plāksnēm, ir slīpi un vertikāli kanāli ar nezināmu funkciju nišām.
Atradumi.
Tello obelisks. Pārsteidzošs ar saviem neparasti komplicētajiem griezumiem. Tajā attēloti seju un ķermeņu sablīvējumi – cilvēku, taču ar kaķu nagiem un spārniem. Bez tam ir arī augi, dzīvnieki, mirdzoši dievi un ģeometriskas figūras.
Raimondi stēla. Atradis arheologs Raimondi.
El Lanson. Nozīmē "šķēps." Noslēpumaina kolonna, atrasta ēkas centrā, uz to ved 50 cm plati koridori, un tur arī atstāta, jo tās augstums (12 pēdas) ir lielāka par galerijas augstumu (10 pēdas). Tādējādi monolīta virsotne iet caur akurātu kvadrāta atveri augšstāva pārsegumā. Zīmējumam nav skaidrības, bet iespējams, ka attēlota cilvēciskota vērša seja. Izteikta hipotēze, ka šim akmenim bijusi orākula nozīme.
Akmens bistes. Atrastas netālu no Čavinas Aijas ciemā. Augstmaņu sejas, turbāni un galvas apsēji, taisni deguni – tas viss norāda uz indoeiropiešu rases cilvēkiem. Izcelsme – Mazāzija vai Indas ieleja.
Akmens plāksnes ar Gilgamešu. Aina, kurā Gilgamešs kailām rokām uzvar divus lauvas. Atrastas Aijas un Kalleijon de Haijalusas ciemā.
Apkārtne. Netālu ir apdzīvota vieta Sečina, kurā atrasts desmitiem akmeņu ar afrikāņu portretiem. Kaut kur tur H.Ubelode-Dorings atrada māla skulptūru „Asīriešu valdnieks.”
Saites.
Čavinas kultūra.
Peru.
