Beps Kororoti

Detaļas: 1791 skatījumi

Ekspedīcija. 1952.gadā kāda ekspedīcija apmeklēja Brazīlijas mūžamežos, dienvidos no Paras pavalsts pie Riufreskas upes dzīvojošo kajapu indiāņu cilti. Ekspedīciju vadīja Žoa Ameriko Pere. Ekspedīcijas dalībnieki pierakstīja cilts leģendas, pētīja viņu dzīvi, tradīcijas, svētkus un rituālus un, protams, fotografēja. Fotogrāfijās redzami kajapu indiāņi "rituālos tērpos."
Kajapi šos no salmiem darinātos rituālos tērpus, ko viņi sauc par bo, mugurā velk rituālajās dejās un svētkos. Bo sedz visu dejotāja augumu un izskatās diezgan neveikls un neērts. Tas atgādina mūsdienu astronauta apģērbu. Arī dejas soļi stipri vien atgādina amerikāņu astronautu kustības uz Mēness - viņi lēkā. Šie dejas soļi tiek pārmantoti no paaudzes uz paaudzi kopš neatmināmiem laikiem. Tāpat arī bo tērpu kajapu cilts vīrieši rituālajās dejās un svētkos velk mugurā kopš neatminamiem laikiem.

Leģenda par Bepu Kororoti. Leģendu Pere dzirdēja Carotires ciemā (Rio) Feskas upes krastā, no indiāņa Kubenkraukeina, kurš tika saukts par viedo. Šo leģendu izsmeļoši savās grāmatās atstāstījis šveicietis Ērihs fon Dēnikens (piemēram, "Vēstījumi un Zīmes no Visuma"). Te būs pati leģenda par Bepu Kororoti (lasiet veseli!):
"Mūsu tauta dzīvoja plašā savannā, tālu prom no šī apgabala. No turienes varēja redzēt Pukato-Ti kalnu grēdu, kuras virsotnes apņēma neziņas plīvurs un šis neziņas plīvurs nav atsegts līdz pat šai, baltai dienai. Saule, nogurusi savās tālajās gaitās, apguļas zaļajā zālē, aiz biezokņainā meža, un Membala visu lietu izgudrotājs apsedza to ar savu zvaigžņoto apmetni. Kad kāda zvaigzne nokrita, Memi-Keniti šķērsoja debesis un aiznesa to atpakaļ uz savu vietu. Par to rūpējās Memi-Keniti, mūžīgais sargs.
Kādu dienu no Pukato-Ti kalniem pirmo reizi ciemā ieradās Beps Kororoti. Viņš bija no galvas līdz kājām tērpies bo [fotogrāfijās redzamais salmu tērps]. Rokās viņam bija kops, pērkona ierocis.
Aiz bailēm visi ciema iedzīvotāji iebēga biezoknī, vīrieši centās aizsargāt sievietes un bērnus, daži pat mēģināja cīnīties ar atnācēju, bet viņu ieroči bija par vājiem. Ikreiz, kad viņi ar saviem ieročiem pieskārās Bepa Kororoti apģērbam, tie sabirza putekļos. No Visuma atnākušajam karotājam bija jāsmejas, cik nevarīgi bija tie, kas ar viņu cīnījās.
Lai pierādītu tiem savu spēku, viņš pacēla kopu, norādīja ar to uz kādu koku vai akmeni un iznīcināja abus. Visi noticēja, ka Beps Kororoti ar to gribējis parādīt, ka atnācis ar viņiem karot. Tā tas turpinājies ilgu laiku.
Tas bija liels juceklis.
Drosmīgākie cilts kareivji mēģināja izrādīt pretestību, bet arī viņi beidzot samierinājās ar Bepa Kororoti klātbūtni, jo viņš nekad un nevienam neuzmācās.
Viņa skaistums, ādas mirdzošais baltums, viņa maigums un pret visiem vērstā mīlestība pakāpeniski visus savaldzināja un vilka pie sevis. Visi ieguva drošības sajūtu un tā viņi kļuva draugi.
Bepam Kororoti iepatikās rīkoties ar mūsu ieročiem, viņš gribēja mācīties kļūt par labu mednieku. Beigu beigās viņš guva tādus panākumus, ka ar mūsu ieročiem bija labākais no labākajiem ciltī un drosmīgākais no drosmīgākajiem ciemā. Nepagāja ilgs laiks, kad Beps Kororoti tika uzņemts ciltī kā karotājs un tad jauna meitene izvēlējās viņu par vīru un apprecēja to. Viņiem bija dēli un meita, ko viņi nasauca par Nio-Pouti.
Beps Kororoti bija gudrākais no visiem, tāpēc viņš sāka citus apmācīt nezināmās lietās. Viņš pamācīja vīriešus būvēt ng-obi, vīriešu māju, kas šodien ir visos mūsu ciemos.
Tur vīrieši stāstīja jaunekļiem par saviem piedzīvojumiem un tā viņi iemācījās, kā izturēties briesmās un kā pareizi domāt. Patiesībā šī māja bija skola un Beps Kororoti skolotājs.
Ng-obi attīstījās amatnieku prasme, tika uzlaboti mūsu ieroči, un nebija nekā tāda, par ko mēs nebūtu pateicību parādā lielajām karotājam no Visuma. Viņš bija tas, kurš nodibināja "lielo kameru," kurā tika apspriestas mūsu cilts rūpes un vajadzības, un tā tika izveidota labāka organizācija, kas atvieglināja visus darbus un dzīvi.
Bieži vien jaunekļi izrādīja pretestību un negāja uz ng-obi. Tad Beps Kororoti uzvilka savu bo un uzmeklēja jauniešus, kuri tagad vairs nekādi nevarēja pretoties un tūlīt nāca atpakaļ uz ng-obi, jo tikai tur bija droši aizsargāti. Kad medībās radās sarežģījumi, Beps Kororoti pacēla savu kopu un nonāvēja zvērus, viņus nemaz neievainojot. Mednieks vienmēr drīkstēja ņemt sev labāko medījuma gabalu, bet Beps Kororoti, kurš neēda mūsu barību, ņēma sev tikai nepieciešamāko savas ģimenes uzturēšanai. Viņa draugi tam nepiekrita, bet Beps Kororoti savus paradumus nemainīja.
Gadu gaitā viņa uzvedība izmainījās. Viņš vairs negāja kopā ar citiem, bet gribēja palikt savā būdā. Kad Beps Kororoti pameta mājokli, viņš vienmēr devās uz Pukato-Ti kalniem, no kurienes bija ieradies. Bet kādu dienu viņš pakļāvās sava gara gribai, kuru vairs nespēja pārvarēt un pameta ciemu. Beps Kororoti sapulcināja savu ģimeni, tikai Nio-Pouti nebija klāt, jo tā bija kaut kur aizgājusi, un viņu aizceļošana notika lielā steigā.
Gāja dienas un Beps Kororoti nebija atrodams. Bet tad negaidīti viņš atkal parādījās ciema laukumā un izdeva briesmīgus kaujas saucienus. Visi domāja, ka viņš sajucis prātā un gribēja to nomierināt. Bet kad vīrieši centās viņam tuvoties, nonāca līdz briesmīgam cīniņam. Beps Kororoti nepielietoja savu ieroci, bet viņa ķermenis drebēja un kurš viņam pieskaras, uz vietas kā beigti nokrita zeme. Rindām vien gāja bojā karotāji.
Cīņa turpinājās dienām ilgi, jo kritušie karotāji varēja no jauna piecelties un viņi atkal centās savaldīt Bepu Kororoti. Viņi sekoja tam līdz pat kalnu korēm. Te notika kaut kas ārkārtīgs, no kā visi zaudēja valodu. Beps Kororoti kāpās atpakaļ līdz Pukato-Ti grēdām. Ar savu kopu viņš iznīcināja visu, kas gadījās ceļā. Līdz, kamēr viņš nonāca kalnu grēdas virsotnē, koki un krūmi bija pārvērsti putekļos.
Bet tad viņš pēkšņi sacēla milzīgu troksni, kas satricināja visu apgabalu, un liesmojošu mākoņu, dūmu un pērkona grāvienu pavadīts izzuda debesīs.
Šis notikums satricināja zemi, un tā rezultātā krūmi tika ar visām sāknēm izrauti no zemes, bija iznīcināti savvaļas augļi un pazuda medījums, tā kā cilts sāka ciest badu.
Nio-Pouti, kā zināms, no debesīm nākušā Bepa Kororoti meita, bija apprecējusi kādu karotāju un dzemdējusi dēlu. Viņa teica savam vīram, ka zinot, kur atrast pārtiku visam ciemam, bet viņam vajadzēja sekot tai Pukato-Ti kalnos. Sievas pamudināts, vīrs saņēma drosmi un devās viņai līdzi uz Pukato-Ti apvidu. Tur viņa Mem-Baba-Kent-Kre apgabalā sameklēja kādu īpašu koku un apsēdās tā zaros, pie kam klēpī viņai bija dēls. Vīram viņa palūdza pieliekt koka zarus tik tālu, līdz to gali pieskartos zemei. Tajā acumirklī, kad zari pieskārās zemei, notika spēcīga eksplozija un Nio-Pouti izzuda starp mākoņiem, dūmiem, putekļiem, un pērkona grāvieniem.
Laulātais draugs dažas dienas gaidīja, bija zaudējis dūšu un jau gatavojās bada nāvei, kad pēkšņi izdzirda blīkšķi un redzēja, ka koks atrodas vecajā vietā. Viņa pārsteigums bija liels, jo sieva bija atkal kopā ar Bepu Kororoti, un viņi bija atnesuši lielus grozus, pilnus ar pārtiku, kādu viņš nepazina un nekad nebija redzējis. Pēc kāda laika debesu vīrs atkal iekārtojās savā fantastiskajā kokā un no jauna lika pieliekt zarus līdz zemei. Pēc eksplozijas koks atkal pazuda debesīs.
Nio-Pouti ar savu vīru atgriezās ciemā un darīja zināmu Bepa Kororoti pavēli: visiem vajadzēja pārcelties un iekārtot savus ciemus pie Mem-Baba-Kent-Kre, vietā, kur viņi varētu dabūt pārtiku.
Nio-Pouti teica, arī, ka augļu, dārzeņu un krūmu sēklas vajag saglabāt līdz lietus sezonai, lai tad atkal iesētu zemē un tās varētu nest jaunu ražu.
Tā pie mums ieviesās lauksaimniecība... Mūsu tauta pārcēlās uz Pukato-Ti un dzīvoja tur mierā, mūsu ciema būdu kļuva vairāk un tās no kalniem varēja redzēt līdz pat horizontam..."