Aliens

Dievu kari

Dievi bija astronauti no citām planētām Visumā, kas pirms gadu tūkstošiem apmeklēja mūsu planētu. Liekas, ka ar laiku no Visuma atlidojušo dievu starpā radās nesaskaņas, kas izvērtās liela mēroga konfliktos. Nav īsti skaidrs, kāpēc un par ko dievi karoja. Nenoliedzams ir fakts, ka dievu karu atbalss ir saglabājusies daudzu seno kultūru nostāstos. Dievu militārajos konfliktos tika iejaukti arī cilvēki. Tā vismaz liek domāt dažas detaļas mītos, leģendās un senajos tekstos.
Senie mīti, leģendas un teksti vēsta, ka dieviem piederējusi rafinēti ieroči, kuru darbība un sekas atbilst mūsdienu masu iznīcināšanas ieročiem Čārlzs Berlics grāmatā "Pasaules bojāeja 1999.gadā" raksta: "Zināmi kultūras vides skicējumi, kurus esam saņēmuši agrīnajā vēsturiskajā un reliģiskajā literatūrā, un kurus daļēji pastiprinājuši daži ievērojami arheoloģiski atklājumi, šķiet norādam, ka uz šīs planētas jau tūkstošiem gadu pirms mūsu vēstures izmantoti ieroči, kas bijuši līdzīgi atombumbām. Taču mēs šos nepārprotamos norādījumus uz kodoltemisku karu senajās leģendās neesam atklājuši agrāk tāpec, ka nebijām pazīstami ar atombumbu." Mazliet tālāk Čārlzs Berlics raksta: "Tikai pēc 1945.gada atomsprādziena un vēlāk tiem, kas bija studējuši šos senos rakstus, lēnām atausa atziņa, kas tajos patiesība attēlots. Dažas ainas sķiet skaidri norādam uz tīri specifiskām atomkara detaļām un tā sekām..."
Laikam, pirmais, kuram šāda atziņa bija pats "atombumbas tēvs" Dr.Roberts Openheimers, kurš, starp citu, bija labs senās Indijas sanskrita valodā sarakstītās literatūras eksperts. Savus iespaidus un izjūtas pēc pirmā atombumbas sprādziena Alamogordo, Ņūmeksikas pavalstī, 1945.gada 25.jūlijā viņš izteica citējot pantu no senas indiešu poēmas Bhagavat-Gīta:

"Ja pēkšņi tukstoš sauļu spožums debesīs uzliesmotu,
Tas būtu kā Visvarenā mirdzums,
Es esmu tapis nāvē - pasauļu grāvējs."

1952.gadā Dr.R.Openheimers kodolfizikas problēmām veltītā konferencē, kas notika Rotčesteras universitātē, lasīja lekciju. Pēc lekcijas notikušās diskusijas laikā kāds students jautāja Dr.R.Openheimeram: "Vai bumba, kas "Trīsvienības projekta" ietvaros tika uzspridzināta pie Alamogordo, bija pirmā?" Savāda bija "atombumbas tēva" Dr.R.Openheimera atbilde: "Jā, pirmā - mūsu laikos, protams!" Vai Dr.R.Openheimers atcerējās drausmīgos ieroču aprakstus senās Indijas sanskrita literatūrā? Vai viņš pieļāva domu, ka atombumbas spridzinātas jau aizvēsturiskos laikos? Laikam Dr.R.Openheimeram šādas domas laiku pa laikam virmoja galvā.
Par to, ka aizvēsturiskos laikos uz zemes pastāvējusi civilizācija, kura izmantoja atomenerģiju, bija pārliecināts arī Nobela prēmijas laureāts Frederiks Sodijs. Savā grāmatā "Rādija izskaidrojums" Sodijs rakstīja: "Es uzskatu, ka pagātnē eksistējušas kultūras, kas pazina atoma enerģiju un tika totāli iznīcinātas šīs enerģijas kļūmīgas izmantošanas rezultātā." Pārsteidzoši, ka ievērojamiem zinātniekiem varēja ienākt prātā tik ķecerīga doma. Taču mūsu pagātnē noticis kaut kas noslēpumains, kas prasa izskaidrojumu. Leģendas par dievu kariem ir daudzām tautām, kuras dzīvo dažādos zemeslodes reģionos. Tas ļauj izdarīt secinājumus par zemes fantastisko pagātni.
Hipotēze par "Dievu kodolkaru" balstās pamatā uz mitoloģiskas izcelsmes faktiem un ģeoloģiski un arheoloģiski pierādāmiem faktiem. Sāksim ar mitoloģiskas izcelsmes faktiem.

I. Mitoloģiskas izcelsmes fakti.
Iespējamie Dievu kari pieminēti un aprakstīti daudz dažādu tautu un kultūru senajos rakstos un mutvārdu mītos visā pasaulē.

Senā Mezopotāmija.
Senā Izraēla.
Senie heti.
Senā Ēģipte.
Senā Ķīna.
Senā Indija.
Senie taji.
Senā Grieķija.
Senie ķelti.
Senie ģermāņi un skandināvi.
Senā Amērika.

II. Ģeoloģiski un arheoloģiski pierādāmi fakti.
Lai gan sistemātiski, organizēti pētījumi šajā virzienā nav veikti, tomēr daudzi ģeoloģiski un arheoloģiski atradumi šķiet norādam uz aizvēsturē notikušu kodolkaru.

Tektīti. Viena svarīga norāde uz sirma senatneē notikušu militāro konfliktu, kurā izmantoti kodolieroči, varētu būt stiklveida gabali, kas atrodami daudzviet pasaulē. Ģeologi šos stiklveida sakusumus sauc par tektītiem. Tektīti satur radioaktīvos berīlija un alumīnija izotopus. Tie radušies ļoti lielā karstumā un spēcīgas radioaktivitātes apstākļos. Tas var liecināt par nukleāru procesu, ko izraisīja dievu ieroču pielietošana.
Tektīti atrasti:
- Austrālijā,
- Dienvidamerikā: stiklā sakusuši ieži atrasti arī Andu kalnu ielejās. H.Verners Zahmans atzīst, ka, "tomēr šeit ne vienmēr var pilnībā izslēgt iespējamo saistību ar vulkānisko darbību."
- Dienvidāfrikā,
- Indijā,
- Francijā,
- Gobi tuksnesī - kilometriem plašā apvidū smiltis ir sakusušas stiklainā masā (gan Mongolijā, gan Ķīnā). Tas norāda uz kodolsprādzienu.

- Ir zināms pārsteidzošs stāsts par to, kā ķīniešu alķīmiķis Ru Caofi 1910.gadā Gobi tuksneša Ķīnas daļā netālu no Mongolijas robežas atraisīja atoma spēku. Kodolsprādziens 1910.gada 8.jūlija nopostīja vecu pagodu, kurā atradās zinātnieka laboratorija, un iznīcināja augu valsti plašā apvidū: smiltis sakusa stiklainā masā. Kodolsprādziens bija tik spēcīgs, ka bija dzirdams pat 600 km attālumā. Šajā sprādzienā dzīvību zaudēja arī pats alķīmiķis.
Pārsteidzošākais šajā stāstā ir tas, ka alķīmiķis Ru Caofi tieši senajos tekstos atradis recepti, kā panākt kodolreakciju. Vai tiešām pirms gadu tūkstošiem dievi izredzētos ievadija kodolfizikas zinībās?!?!
XX gs. 50.gadu beigās Ķīnas Tautas armijas kodolspeciālisti, meklējot vietu kodolieroču izmēģinājumiem, ieradās apvidū, kur Ru Caofi bija veicis savus eksperimentus ar kodolspēkiem, un ar izbrīnu konstatēja, ka augu valsts ir stipri pārveidojusies. Ķīniešu militāristi atrada pārkaļķojušos kokus un pārstiklojušās smiltis, kas liecināja par kodolsprādzienu.

- Ēģiptē, Lībijas tuksnesī atrodami neizskaidrojamas izcelsmes gigantiski stikla gabali - tektīti. Reizēm ar zaļgandzelteniem stikla gabaliem klāti lieli laukumi. Šie savādie stiklveida sakusumi pirmo reizi tika ievēroti 1932.gadā, kad ģeologs Patriks Kleitons, kas srādāja Ēģiptes valdības labā, veica ceļojumu pa apvidu, kuru sauca par "Lielo smilšu jūru" (Sādo plato DR Ēģiptē). Dīvainais stikls 98% sastāvēja no silīcija. Kleitona atradumu nosauca par Lībijas tuksneša stiklu.
Vēlāk arheologi šo stiklu atrada arī Ēģiptes faraonu kapenēs. No tā darinātas rotas, nažu asmeņi. Izstrādājumi no dīvainā stikla tika atrasti pat Tutanhamona kapenēs. Tas apliecina Lībijas tuksneša stikla lielo vecumu. Vēl šodien to amatniecībā izmanto beduīni. Šodien savākts ap tūkstoš tonnām šī dīvainā "tuksneša stikla." Par šo problēmu 1999.gadā rakstījis britu zinātniskais žurnāls New Scientist.
Lai gan tiek pieņemts, ka tektīti ir senas kosmiskas katastrofas sekas, šo stiklveida sakusumu atrašanās vietā nekur nav redzamas meteorīta pēdas. Tāpēc ticamāka šķiet hipotēze par tektītu rašanos aizvēsturiska kodolsprādziena rezultātā. Kāds zinātnieks ir salīdzinājis Lībijas tuksneša stiklu ar to, ko redzējis pēc pirmās ASV atombumbas sprādziena Vaitsendas izmēģinājumu poligonā: abās vietās smiltis klāja zaļgandzeltens stikls.
- Dievidķīnā atrasti 800 000 gadus veci akmens darbarīki, kas ir saistīti ar tektītiem. Atraduma vietu bija skārusi šausmīga svelme. Ainava bija izdedzināta. Pekles karstums, pārveidojot vietējo vidi, atsedzis klintis, no kurām izgatavoti darbarīki.
- Libānā ir atrasti stiklā sakusuši akmeņi, tā saucamie tektīti. Amerikāņu zinātnieks Dr.Steirs Libānā atrastajos tektītos konstatēja radioaktīvo alumīnija izotopu.
- Pārstiklojušās smiltis atrastas Lobnora ezera rajonā.
- Stiklainā masā sakusušās smiltis atrodomas arī Sinaja pussalā. Arābu zinātnieki konstatējuši paaugstinātu radioaktivitāti. Skatīt eseju Sodoma un Gomora - piķis un zēvele!
- Pārstiklojušās smiltis sedz arī Tuvo Austrumu tuksnešus.
- ASV Ņūmeksikas pavalstī atrasti rajoni, kurus klāj izkusušas smiltis, kuras pārvērtušās stiklveida masā.
- Pakistānā, Indas ielejā arī atrodami stiklā sakusuši ieži.
- Stiklā sakusuši ieži atradās arī leģendārajā Dvarakas pilsētā, ko zem ūdens atrada Indijas piekrastē.

Amerikāņu pētnieks Deivds Hačers Čaildress savā grāmatā norāda 22 tādas vietas uz Zemes kur sastopami stiklveida smilšu un klinšu sakusumi.
Var teikt, ka tektīti ir ģeoloģisks kuriozs. Smiltis sakust stiklā var tikai pie ļoti augstas temperatūras. Šāda temperatūra, lai smiltis, akmeņi sakustu stiklā dabiskos apstākļos uz Zemes, nekad nerodas. Tik augsta temperatūra nerodas lietojot arī parastos degmaisījumus un sprāgstvielas. Tikai kodolsprādziens var radīt tik augstu temperatūru, lai smiltis, akmeņi sakustu stiklainā masā. Vai tā ir tikai sakritība, ka vietas, kur pirms tūkstošiem gadu plauka civilizācija, tagad ir tuksnesis?
Lielu daļu Ēģiptes aizņem Sahāras tuksnesis. Tomer smiltīs un tuvējās klintīs arheologi atrod aizvien jaunus materiālās kultūras pieminekļus. Par vietām, kas zināmas kā civilizācijas šūpulis Tuvajos Austrumos - senajām šumeru un babiloniešu pilsētām vējš dzenā smiltis. Tas pats ir Indijā, Mongolijā, Amerikā un Austrālijā - visur dzīvošanai nepiemēroto klajumu vidū arheologi atrod senu apmetņu paliekas. Vai šīs vietas izpostīja kodolieroči?
Tā tas varētu būt, ja ņem vērā nostāstos par dievu kaujām attēlotas detaļas. Kodolieroči iznīcināja ne vien pilsētas un ciemus, bet arī dzīvnieku un augu valsti.

Liels karstums iedarbojas uz cilvēku būvēm. Radioaktīvais starojums zemi padarīja dzīvei nepiemērotu. Un patiešām - daudzās senu pilsētu drupās konstatētas augstas temperatūras pēdas un pat radioaktivitāte. Turpmākie piemēri liek domāt, ka senie nostāsti vēsta par patiesiem notikumiem:

- Pašas pirmās ziņas par neizprotamas dabas stiklveida sakusumiem senās celtnēs presē pazibēja jau 19.gs. 1881.gadā American Jurnal of Science ziņoja par sastiklojušiem granīta blokiem dažādās franču pilīs - Šaovjē un Pjui de Godā valsts ziemeļos.
- Augstas mākslīgi radītas temperatūras pēdas atrastas Mazāzijā atrokot seno hetu galvaspilsētu Hatušu. Māju ķieģeļu sienas bija sakausētas sarkanā cietā masā. Akmeņi bija saķepuši un saplaisājuši. Pilsētā nebija nevienas mājas, tempļa vai sienas, ko nebūtu skārusi drausmīga svelme. Arheologs Bitels atzina - vienalga, lai cik arī daudz degošu materiālu neglabātos pašā pilsetā, parastie ugunsgrēki nekad nevarētu radīt tādu temperatūru. K.Cerams raksta, ka, lai nonāktu šāda stāvoklī, "pilsētai bija jādeg daudzas dienas, pat, iespējams, daudzas nedēļas." Vai Hatušu skāris baismais dievu ierocis?
- Senās Bābeles rajonā Mezopotāmijā, mūsdienu Irākas teritorijā uz DR no Bagdādes, saglabājušās torņa drupas, kas vēl mūsdienās paceļas 46 m augstumā. Tas ir leģendārā ķēniņa Nimroda tornis, tā paša, ko senebreju vēsturnieks Jāzeps Flāvijs minējis, kā Bābeles torņa celtnieku. Bībele vēsta, ka Dievs, "nokāpdams zemē," satrieca augstprātīgos torņa cēlājus un pēc tam izklīdināja pa visu pasauli.
Arheologi Nimroda torņa atliekās atrada tādas pašas mākslīgi radītas augstas temperatūras pēdas kā Hatušā. Arheologs E.Cerens par to raksta: "Nav iespējams rast izskaidrojumu tam, no kurienes cēlās tāds karstums, kurš nevis vienkārši nokvēlināja, bet izskausēja simtiem dedzinātu ķieģeļu, apsvilināja visu torņa karkasu un visas tā māla sienas."
- 1816.gadā Dž.Bakingems veica izrakumus Kišas apkārtnē, aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Ūras. Arheologs drupu spraugās, īpaši pie pilsētas mūra atklāja dīvainus baltus putekļus. Turpat atradās pamatne, ko veidoja kausēts stikls. Arheologi kausēto stiklu atrada noteiktā dziļumā. Stikls veidojās lielā karstumā.
Secinājums: pirms gadu tūkstošiem Kiša uz īsu brīdi valdīja ļoti augsta temperatūra - virs 1200 grādiem. C.Hans Verners Zahmans raksta: "Tā kā vulkānu un meteorītu ietriekšanās atkrīt, šis karstums varēja būt radīts mākslīgi - pielietojot vismodernākos ieročus."
- Sengrieķu vēsturnieks un ceļotājs Strabons savā 17 sējumus lielajā "Ģeografijā" raksta, ka Nāves jūras rajonā ir klintis, kuras apsvilinājusi kāda nezināma uguns. Iespejams, ka Strabons runā par vietu, kur atradās Sodoma un Gomora.
- Gandrīz visas ļoti seno pilsētu drupas, kas atrastas Gobi tuksnesī, glabā ļoti augstas temperatūras pēdas. Mūru sienas klāj tādi paši uzblīdumi un ieplakas, kādas radās uz ēku drupām Hirosimā, kad eksplodēja 1945.gada 6.augustā nomesta atombumba. Vai tā ir tikai sakritība?!
- 19.gs. sākumā Pendžabā, mūsdienu Pakistānas teritorijā, būvējot dzelzsceļa līniju, netālu no Mongomerijas (Sahivalas) pilsētas strādnieki nejauši uzdūrās Harapas drupām (protoindiešu pilsēta, kas attiecināma uz 3.gadu tūkstoti pmē.). Lielākajā daļā drupu bija manāmas augstas temperatūras iedarbības pēdas. Lielā daļā Harapas pilsētas bija pa pusei izkusuši akmens bluķi, kas saķepuši vienā gabalā. Arheoloģiskie izrakumi Harapas drupās sākās 1921.gadā. Izrakumu gaitā arheologi atklāja pilsētu ar platām ielām un perfektu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu.
- Mohendžodaro (atrodas 350 km uz ziemeļiem no Karači, mūsdienu Pakistānas teritorijā) nozīmīgs protoindiešu kultūras centrs mīklainos apstākļos gāja bojā pirms 3500 gadiem. Mohedžodaro - "Miroņu pilsēta," tāpat kā Harapa, bija labi plānota pilseta ar precīzu ielu plānojumu, vairakstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu - tās augstākais uzplaukuma laiks bija ap 2800.g.pmē., bet ap 1500.g.pmē. pilsēta beidza eksistēt.
Par Mohendžodaro bojāejas cēloņiem zinātnieki min vai nu klimata izmaiņas, vai āriešu iebrukumu. Tomēr vairāki alternatīvie pētnieki (Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports u.c.) par Mohendžodaro (un Harapas) bojāejas cēloni uzskata aizvēsturisku kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu zinātnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodaro, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."
Daudzas paziīmes Mohendžodaro liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Kilometra radiusā no pilsētas centra atrasti akmens sakusumi. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas.
2. Arheologi pilsētas centrā atraduši tūkstošiem māla traukus, kas bija sakusuši melnās pikās. Tatad tie bija pakļauti augstas temperatūras iedarbībai (D.Devenports aprēķinājis 2000 grādus).
3. Daudzas ēkas iznīcinājis kodolsprādziena triecienvilnis, kas naca no augšas.
4. Atrastie skeleti bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Ar geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums 20 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bija līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirosimā un Nagasaki.

Bojāgajušo skaits Mohendžodaro pilsētā tiek lēsts uz 30 000 cilvēku. Kodolsprādziens cilvēkus pārsteidza negaidīti. Profesors M.Dmitrijevs konstatēja: "No skeletu stāvokļa redzams, ka pirms nāves cilvēki mierīgi staigājuši pa pilsētas ielām." Kas gan radīja tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.
H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaro drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."
Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."
- Pētnieks de Kamps rajonā starp Gangu un Radžmahalas kalniem atradis drupas ar augstas temperatūras pēdām. Pētnieks de Kamps ziņo - mājas bijušas pakļautas ārkārtīgi augstai temperatūrai, kas bijusi tik augsta, ka akmeņi izkusuši un sacietējuši burbuļainām pikām.
Turpat de Kamps atraka cilvēka skeletu. Izmērītais radioaktīvais starojums 50 reižu pārsniedzis normu. Atrastā skeleta vecums tiek lēsts ap 4000 gadiem. Krievu vēstures zinātņu doktors A.Gorbovskis raksta: "Lai skeleta atrasto minerālvielu radioaktivitāte būtu tik augsta, šim cilvēkam, kurš mira pirms 4000 gadu, ilgu laiku bija jālieto pārtika, kuras radioaktivitāte simtiem reižu pārsniedza parasto."
- Dundalkas un Ekosas cietokšņa sienas Īrijā saglabājušas augstas temperatūras iedarbības pēdas. Temperatūra bija tik augsta, ka granīta bluķi, no kuriem būvētas cietokšņu sienas, izrādījās izkausēti. Granīta kušanas temperatūra ir 1000-1300 grādi. Acīmredzot šeit izmantots senajās ķeltu teikās minētais baisais ierocis. Apkususī granīta daļa, kas pārvērtusies stiklveida masā, atrodas nevis cietokšņa sienas ārpusē, bet gan iekšpusē. Pie tam izkausētas galvenokārt sienu apakšējās daļas.
- Īrija, Aranas (Eranas) salās ir ciklopiskas akmens sienas: akmeņi ir sakusuši kopā.
- Skotijas ZR atrodas 560 m augstais Teponoto kalns. Tā virsotnē ir ovāls, apmēram 28x45 m liels laukums, kas kādreiz bijis pakļauts ārkārtīgi lielai temperatūrai, jo ieži vietm ir sakusuši, pat kļuvuši stiklaini. Lai šādi akmens sakusumi rastos, temperatūrai bija jābūt virs 1000oC.

Pasulē daudz kur tādas vietas ir. Skotijā vien kādas 80.

Zinātnieki piedāvā trīs teorijas kā radušies akmens sakusumi:
1. Teponoto kalna virsotnē senatnē atradusies apmetne, kuru ietvēris no koka un akmens celts nocietinājuma mūris. Kad mūris dedzis, radusies tik augsta temperatūra, ka akmeņi sakusuši. Šai teorijai pretī runā tas, ka nevienā no ugunsgrēkos nopostīto viduslaiku piļu krāsmatās nav atrasti šādi akmens sakusumi. Hartvigs Hausdorfs raksta: "Lai šo teoriju pārbaudītu, tika uzcelts pilij līdzīgs mūris no koka un akmens, un aizdedzināts. Taču nevienā no eksperimentiem neizveidojās tādi akmens sakusumi kā Teponoto kalna virsotnē un daudzās citās vietās uz Zemes." Tātad parasts ugunsgrēks nevar radīt akmens sakusumus.
2. Vietējie iedzīvotāji sakusušos akmeņus atnesuši uz Teponoto kalna virsotni no izdzisušiem vulkāniem. Tomēr arī šī teorija neiztur kritiku. Uz Teponoto kalna bieži atrastas akmens atlzas, kas apkusušas tikai no vienas puses. Šie akmeņi izskatās citādāk neka tie, kuros sakusums radies vulkāna izvirdumos.
3. Ieži sakusuši zibens iedarbības rezultātā. Ģeologi šādi radušos sakusušos iežus sauc par fulgurītiem. Parasti fulgurīti atrodami kalnu virsotnēs. Tiem ir cauruļveida forma un diametrs reti pārsniedz 2 cm. Fulgurīti veidojas no smilšakmens, jo zibens radītā enerģija ir nepietiekama, lai izkausētu cietākus iežus. Akmens sakusumi Teponoto radušies no dažādiem iežiem. Tā ka zibens iedarbība atkrīt. Ja reiz dabiski iemesli nevarēja radīt akmens sakusumus Teponoto kalna virsotnē, atliek vai nu dievu ieroči, vai arī dzinēja enerģija, kas, dievu lidaparātiem nolaižoties, izkausēja iežus Teponoto kalna virsotnē.

- Akmens sakusumi atrasti drupās pie Molpīra kalna Slovākijā.
- Brazīlijā senās drupās ir atrasti stiklā sakusuši ieži un karstuma radīti burbuļi, piemēram Sete Ciudade - "Septiņas pilsētas."
- Riodežaneiro Nacionālajā bibliotēkā glabājas 1753.gadā rakstīts dokuments ar numuru 512. To uzrakstījusi portugāļu grupa, kura kopš 1743.gada Brazīlijas mūžamežos meklēja sudraba raktuves. Sudraba raktuves portugāļu ekspedīcija meklēja gadiem ilgi, līdz viņi atklāja milzīgu kalnu masivu. Uzkāpuši augšā, portugāļi ieraudzīja otrā pusē plašu līdzenumu. Tajā atradās liela pilsēta. Sākumā portugāļi domāja, ka tā ir spāņu apmetne, taču nonākot pilsētā, viņi konstatēja, ka pilsēta sen pamesta. Virs tās vārtiem bija dažādi uzraksti. Tie atradās tik augstu, ka portugāļi tikai daļēji varēja uzrakstus nokopēt. Dokumentā sniegtās kopijas nelīdzinās nevienam no zināmajiem rakstības veidiem. Pilsētā bija platas ielas ar mājām vairāku stāvu augstumā. Centrālajā laukumā slējās četri obeliski, līdzigi ēģiptiešu obeliskiem. Tie bija tik stipri bojāti, it kā tos būtu ķēris zibens. Tiek ziņots arī par tempļiem, tomēr portugāļi arvien atgriežas pie postījumiem pilsētā.
Viņi postījumus izskaidroja ar zemestrīci. Dokumentā rakstīts: "Aiz šīs celtnes atrodas liela grupa dzīvojamo ēku, kas ir pilnībā sagrautas un guļ briesmīgos krāteros apraktas ar zemi. Nekur visā apkārtnē nav redzama zāle, neaug neviens koks vai kāds cits augs, redzamas tikai apstrādātu un neapstrādātu akmeņu kaudzes."
Portugāļi nevienā māja neatrada mēbeles, ne arī kādu rotājumu. Neskarti, šķiet, bijuši tikai akmeņi. Pilsātā, izņemot milzīgus sikspārņus, nav uzturējies neviens dzīvnieks - dokumentā ziņo portugāļi.
Volfangs Zibenhārs esejā "Noslēpumainā Dienvidamērika" raksta: "It īpaši pārsteidz postiījumu apraksts: ja tiek runāts par "briesmīgiem krāteriem," kuru apkārtnē nav nekādas veģetācijas, tas vairāk atgādina kodolsprādziena nevis zemestrīces sekas. Varbut tāpēc katastrofu pārdzīvoja tikai akmeņi, un dzīvnieki izvairījās no šīs vietas? Tā, protams, ir tikai spekulācija, jo šī pilsēta līdz pat šodienai nav atrasta."
XX gs. šīs pilsētas meklēšanai britu pulkvedis P.Herisons Fosets organizēja vairākas ekspedīcijas. Meklējot Amazones mūžamežos zudušo pilsētu, Fosets 1925.gadā pazuda bez pēdām. Atliek gaidīt, kad kāds neprātis atradīs zudušo pilsētu.
- Augšpus Saksavamānas ciklopiskajiem mūriem Peru, netālu no Kusko, atradās vēl iespaidīgāks, vēl noslēpumaināks drupu lauks. Tā ir nezināmā Saksavamāna. Zemē mētājas milzīgi apstrādāti klinšu bluķi, kas sver 100 un vairāk tonnu, akmens kvadri. Klintsbluķos redzamas milziīgas gludas un nopulētas plaknes. Tiem ir apaļi iedobumi. Akmens bluķiem kādreiz vajadzēja pilnīgi precīzi iederēties citam citā. Liekas, ka kāds šo vietu ir izpostījis.
Indiāņu leģenda vēsta, ka dievu kompleksu esot pacēluši gaisā, apgriezuši otrādi un tad nometuši zemē. Drupas augšup Saksavamānai tiešām rada šādu iespaidu. Lars A.Fišingers raksta: "Kādā no daudzajiem apstrādātajiem granīta bluķiem izcirsti pakāpieni, kuri ved no griestiem uz grīdu."
Drupu apkaimē atrastas stiklā sakusušas smilšu pikas, kas liecina par augstas temperatūras iedarbību. Mērījumi atsevišķās vietās esot uzrādījuši spēcīgu radioaktīvo starojumu. Šo vietu acīmredzot nopostīja kodolsprādziens.
- Drupu pilsetās Nevadā atrasti sakusumi, kuri pa daļai ir stiklaini. Ēriks fon Dēnikens grāmatā "Vēstījumi un Zīmes no Visuma" raksta: "Nevadas tuksnesī ir kādas senas pilsētas drupas, tā it kā tikusi iznīcināta kādā katastrofā. Vēl šodien samanāmas sakusušu klinšu un smilšu pēdas. Ar vulkāna izvirduma karstumu nebūtu pieticis, lai izkausētu klintis, turklāt karstums būtu skāris vispirms celtnes. Vienīgi lāzera stari var radīt atbilstošu karstumu. Dīvainā kārtā šai apgabalā neaug ne zāles stiebriņš."

Radioaktivitāte. Jau vairākas desmitgades zinātnieki novēroja dīvainu sakarību Džampuras reģionā Indijā, Radžastānas pavalstī. Šeit saslimstība ar vēzi bija augstāka kā vidēji valstī. Putniem te parādījās nedabiskas mutācijas. Tikai 1999.gadā radās doma veikt radioaktiviātes mērījumus apvidū. rezultāti bija negaidīti - zem smiltīm un kalnu iežiem esošais pelnuslānis uzrādīja paaugstinātu radioaktivitāti.

Izdedzinātas vietas?

- "Elku lauks" Francijas dienvidos atgādina Mēness ainavu. Neauglīgajā zemē neaug neviens koks vai krūms. Augsne šķiet izdedzināta uz visiem laikiem.
- Anomāls ir Kuolajarvi ezers (diemžēl man nav zināma precīza ezera atrašanās vieta. Katrā ziņa ezers atrodas somugru apdzīvotajā Eiropas daļā - Somija(?), Karēlija(?), bet varbūt Igaunija(?). Ja kādam ir zināma informācija par ezera atrašanās vietu, tad lūdzu ziņojiet!). Kuolajarvi ezera garums ir 16 km, platākā vieta nepārsniedz 1 km. Ezers ir ļoti dziļš, tajā slīkuši pat profesionāli peldētāji. Ezerā dzīvo milzīgas vardes un bezspalvaini putni ar neproporcionāli lieliem knābjiem. Kuolajarvi ezera apkārtnē dzīvo bites lieluma odi, kuru dzēlieni var būt dzīvbai bīstami. Ezera dibens pētīts ar infrasarkanajiem stariem un iegūtajās fotogrāfijās redzamas nezināmas izcelsmes metāla konstrukcijas.
Kas tas varētu būt? Vai aizvēsturisks atomreaktors? Tas varētu izskaidrot Kuolajarvi ezera anomālijas.

Esejā minētie fakti un apstākļi gan nav uzskatāmi par neapgāžamu pierādījumu tam, ka aizvēsturē uz Zemes noticis kodolkarš. Taču hipotēze par "dievu kodolkaru" ļauj izskaidrot šos faktus un apstākļus. Noraidīt šo hipotēzi nebūtu gudri. Vairākums šīs hipotēzes piekritēju uzskata, ka hipotētisko kodolkaru izraisīja atnācēji no Kosmosa. Šo viedokli zināmā mērā pamato dažādu tautu mīti un leģendas, it sevišķi senindiešu literatūras avoti. Visi autori, kuri ir rakstījuši par šo tematu, uzskata, ka dievu karš, kurā tika izmantoti arī kodolieroči, bija globāls (L.A.Fišingers, H.V.Zahmans u.c.). Šim viedoklim par labu runā gan tas, ka daudzām senajām tautām un kultūrām ir zināmi nostāsti par dievu kariem, gan arī tas, ka visā pasaulē ir atrodamas postījumu pēdas, kas vairāk raksturīgas kodolsprādziena sekām, nekā dabisku iemeslu izraisītas katastrofas sekam. Pie tam šis karš aptvēra ne tikai visu Zemi, bet arī orbītu - tā raksta Lars A.Fišingers.
Gribas atcerēties Erika fon Dēnikena teoriju, par to, ka reiz Kosmosā izraisījās karš starp divām citplanētiešu civilizācijām. Karu zaudējušie citplanētieši, kosmosa kuģos bēgdami no uzvarētājiem, atlidoja uz Zemi un atrada šeit patvērumu. Dēnikena teorijai ir rodams pamatojums vairāku tautu mitoloģijā (par to jau esmu rakstījis. Lasiet sadaļas "Senā Izraēla," "Senie Heti" un "Senā Indija.").
Taču pat uz Zemes kosmiskaās kaujas zaudētāji nejutās pietiekami droši. Bēgļi izraka tuneļus, izveidoja pazemes pilsētas. Tādas patiešam atrastas Indijā, Peru un Ekvadorā. Šīs pazemes pilsētas pārsteidz ar grandioziem izmēriem - griesti bija 15 m augsti.
19.gs. 60. gados Turcijā, Anatolas provincē arheologi atrada pazemes pilsētu ar daudzām telpām, galerijām un ejām. Pazemes pilsētā pastāvīgi bija svaigs gaiss, ko nodrošināja perfekti veidotas ventilācijas šahtas. Pazemes pilsēta celta 9.gs. pmē. Eriks fon Dēnikens uzskata, ka šo pazemes pilsētu uzcēluši citplanētieši. Šeit viņi slēpās no vajātājiem.
Uz šādām pazemes slēptuvēm norādes atrodamas arī senindiešu eposā "Mahābharata": "Ina, mēs dodamies uz pazemes mājokļiem... brīnumaini bija pazemes mājokļi... Telpa, no kuras sienām nāca noslēpumaina gaisma, vidū stāvēja četri bluķi no caurspīdīga akmens un, kad es tiem dziļā godbijībā tuvojos, es tur varēju saskatīt četras noslēpumainas būtnes. Četri dzīvi mirušie! Četri gulošie cilvēki, trīs vīrieši un viena sieviete, viņi gulēja šķīdumā, kas tos apklēja līdz krūtīm. Viņi bija līdzīgi cilvēkiem visos sīkumos, izņemot tikai to, ka rokām un kājām viņiem bija seši pirksti šiem gulošajiem dieviem."
Šie bēgļi no planētas Faetona, kas atradās starp Marsu un Jupīteru, laiku pa laikam kosmosā raidīja viltus signālus. Vajātāji uzķērās uz šīs viltības un uzspridzināja Faetonu. Pirms Ērika fon Dēnikena nevienam nebija ienācis prātā, ka veselu planētu varētu iznīcināt citplanētieši.
Amerikāņu zinātnieks E.Džonsons ar datoriem izanalizēja šo teoriju un pārliecinājās par tās dzīvotspēju. Šāds dievu karu scenārijs šķiet visai ticams, un iespējams, ka tā patiešām arī noticis. Tas par dievu kariem Kosmosā un uz Zemes.
Par ko gan dievi karoja, nav zināms. Ja pieņem, ka daudzas senās pilsētas uz Zemes (Sodoma un Gomora, Mohendžodaro u.c.) iznīcināja kodolsprādzieni, neizbēgami rodas šāds jautājums: kāpēc dievi savus iznīcinošos ieročus vērsa arī pret cilvēkiem? Cilvēkiem dievu izraisītais atomārais holokausts bija negaidīta katastrofa, kas atstāja traumātiskas pēdas cilvēces kolektīvajā bezapziņā (hipotētiski, protams). Viena no traumas izpausmēm ir vispārēja amnēzija. Vai cilvēki bija tikai nejauši upuri dievu savstarpējos militārajos konfliktos? Nezinu. Atzīstu, ka tas ir visai sarežģīts jautājums.