Rāmajana
„Rāmas dzīve.”
Leģendārais dzejnieks Valmika šīs poēmas 24 000 rindu stāsta par Rāmu – Aijodhas princi no Ziemeļindijas. Džeimss Čorčvords uzskata, ka poēmā aprakstītie notikumi risinājušies pirms 20 000 gadu.
Tulkojumi. Pirmais tulkojums kādā no eiropiešu valodām ir noticis 1893.gadā un to veica vācu profesors Hermans Jakobi. Taču viņš to veica fragmentāri, izmezdams veselus pantus un pantu grupas, kas tam likās liekas. Tulkojumam viņš pievienoja tādas pērles kā: „tumšas,” „neskaidras,” „bezjēdzīga muldēšana” un „šo vietu mierīgi var izlaist, jo tā satur tukšus izdomājumus.”
„Rāmajanā”aprakstīto gaisa kuģi, kas liek „kalniem drebēt” un „aizdedzina mežus,” 1884.gada tulkotājs komentē kā tropisko viesuli.
1891.gada pilnu tulkojumu angļu valodā veicis M.Nets Daits, kas izdots Kalkutā.
Saturs. Darbība norisinās senajā Indijā. Aijodhā dzīvoa Saules dinastijas ķēninš, kuram bija 4 dēli no 4 dažādām sievām. Vecākais no tiem bija Rāma, kas visos rādītājos bija pārāks par saviem pārējiem brāļiem. Tādēļ tēvs viņu izvēlējās par savu troņmantnieku, taču ķēniņa sievu intrigu dēļ Rāma bija spiests atstāt dzimteni uz 14 gadiem.
Viņš kādās sacīkstēs salieca stingru loku un kā balvu saņēma līgavu Situ, valdnieka Džanaka meitu. Rāmas tēvs Dasarata viņu padzina no mājām, un Rāma laimīgi dzīvoja ar sievu meža būdā kā vientuļnieks. Viņa sievas skaistums savaldzināja Ravanu - Lankas ķēniņu, kurš viņu nolaupīja un aizveda savos debesu ratos, ieguva to pret viņas gribu. Sajucis aiz bēdām Rāma devās mīļoto atgūt. Viņam palīdzēja Hanumāns ar savām pērtiķu ordām, kuri iebruka ienaidnieka pilsētā no gaisa. Rāma bruņinieciski cīnījās divkaujā ar Ravanu un nogalināja pretinieku ar zibens šķēpu. Sita vīram paziņoja par savu nevainību un attīrījās uguns rituālā: iegāja ugunī un iznāca no tā neskarta. Rāma aizveda sievu lidojošajos ratos atpakaļ uz Aijodhu, atguva troni, un tur iestājās Zelta laikmets.
Taču Rāma nevarēja nomierināties: viņu mocīja aizdomas par sievas labprātīgu atdošanos Lankas ķēniņam. Tā viņš savu sievu izdzina mežā, kur viņa apmetās pie vientuļnieka Valmikas, un dzemdēja tam divus puisēnus. Reiz Rāma pastaigājās pa mežu un izdzirdēja kā abi dvīņi pārstāsta teiksmu par viņa varoņdarbiem, ko bija pierakstījis dzejnieks Valmika savā poēmā, tobrīd rakstītā. Rāma izlūdzās Situ atgriežamies Aijodhā, un izdarīt tā, lai nebūtu šaubu par viņas šķīstību. Augstmaņu priekšā Situ zvērēja savu nevainību, bet pēc tam, nogurusi no dzīves, lūdza Māti-Zemi paņemt viņu. Zeme atvērās, izvirda zelta troni, un Situ uz tā nogāja pazemē.
Tā Rāma pārliecinājās par sievas šķīstību, taču viņam vēl ilgus gadus bija lemts mocīties, iekāms pamest šo pasauli.
Šodien Indijā. Šis mīlas stāsts ir populārs un katru rudeni „Teiksma par Rāmu un Situ” tiek iestudēta desmit dienu festivālam.
Stāstīts par vimānām ar dzīvsudraba un liela dzinējspēka palīdzību, kas lidojušas lielos augstumos. Tās varējušas veikt bezgalīgus attālumus no lejas uz augšu, no augšas uz leju, uz sāniem.
„Pēc Rāmas pavēles brīnumainie rati ar apdullinošu troksni pacēlās un nozuda mākoņa kalnā...” (N.Data tulkojums 1891.gadā).
-------------------------------------------------------
Raksturojums. Rāmajana (Devanāgarī: रामायण, Rāmāyaṇa) ir senindiešu eposs uzrakstīts sanskrita valodā. Par eposa autoru uzskata hindu gudro Valmiki un tas pieder pie smrti tekstu kategorijas. „Rāmajana” ir viens no diviem dižākajiem Indijas eposiem, otrs apjoma ziņā lielāks eposs ir „Mahābhārata.” Tas apraksta pienākumus attiecībās, attēlo ideālus tēlus, ideālu kalpu, ideālu brāli, ideālu biedru, ideālu sievu, ideālu sievieti un ideālu valdnieku.
Nosaukums „Rāmajana” ir saliktenis, kas sastāv diviem vārdiem Rāma un jana, ko vārētu tulkot kā „Rāmas ceļojumi.” Rāmajana sastāv no 24 000 pantiem, septiņām grāmatām (kāndas) un 500 dziedājumiem (sargas) un stāsta par Rāmu (Višnu septīto avatāru), kura sievu bija nolaupījis dēmoniskais Lankas valdnieks Rāvana. Eposā pētīti cilvēciskās eksistences principi un dharmas jēdziens.
Panti Rāmajanā ir rakstīti 32 - silable mērā, sauktā par anustbh. Eposam bija liela ietekmē uz vēlāka laika sanskrita dzejas mākslu un indiešu dzīvi, kultūru, caur tajā izveidoto sloku pantmēru. Līdzīgi tās episkajām brālēnam „Mahābhāratai,” „Rāmajana” nav parasts stāsts: tas satur seno indiešu prātnieku mācību un prezentē to caur alegorijām stāstījumā un dievbijīgām un filozofiskām pārdomām. Rāmas, Sitas, Lakšamana, Bharatas, Hanumana un Rāvanas raksturojumi ir būtiski Indijas kulturālajā apziņā.
Vēsture. Tradicionāli „Rāmajanu” piedēvē Valmikam, kuru uzskata par pirmo Indijas dzejnieku. Indiešu tradīcijas ir vienprātīgas tās savstarpējā saskaņā, ka poēma ir viena dzejnieka, prātnieka, Rāmas laika biedra, Valmika darbs, kas arī darbojās episkajā sižetā. Stāsta sākotnēja versija sanskritā ir pazīstama kā Valmika „Rāmajana,” kas uzrakstīta ap IV gs.pmē. Saskaņā ar hinduisma tradīciju, „Rāmajanas” darbība norit Treta jūgā.
Mūsdienu formā, Valmika „Rāmajana” ir episka poēma, kuru veido aptuveni 50 000 rindu, atstāstīta sanskrita pantos. Teksts saglabājies vairākos tūkstošus fragmentos un pilnīgos manuskriptos, no kuriem vecākie ir no XI gs. Teksts ir dažādos rajonos tulkots, izmainīts. Teksta pētnieks Roberts P.Goldmans atšķir divus lielākos reģionālos teksta grozījumus - ziemeļu un dienvidu. Ievērojamas izmaiņas ietver Kambanas „Rāmajana” tamilu valodā (XI-XII gs.), Šri Ramas Pančali (Shri Rama Panchali) vai Kritiba Oja Kritivass Ramajana (Krittibas Ojha Krittivasi Ramajana) bengāļu valodā (XV gs.), Tulsidas „Rāmačaritamanasa” hindu dialektā awadhi (XVI gs.). Zinātnieks Romešs Čandrs Dats (Romesh Chunder Dutt) rakstīja, ka „Rāmajana,” līdzīgi „Mahābhāratai,” ir attīstījusies gadsimtiem, bet pamata sižets ir nepārprotami viena prāta radīts.”
Ir bijušas spekulācijas par to, vai Valmika „Rāmajanas” pirmo un pēdējo grāmatu ir rakstījis sākotnējais autors. Raghunathan raksta, ka daudzi eksperti uzskata, ka šīs grāmatas ir neatņemamas eposa daļās, neskatoties uz daudzām stila atšķirībām un dažām pretrunām saturā starp šīm divām grāmatām un pārējo eposa tekstu.
Periodizācija. Rāmajanas galvenās daļās pirmo reizi parādījās kā mutvārdu sacerējums kaut kad starp 750. un 500.g.pmē. Kultūras liecības (sati ir pieminēts „Mahābhāratā,” bet nav pieminēts Rāmajanas galvenajās daļās) liek domāt, ka the Ramayana predates the Mahabharata. Tradicionāli eposs attiecināts uz Treta jūgu, vienu no hinduisma hronoloģijas četrām jūgām, un datējams ar 880 000 gadu tālu pagātni. Rāma piedzima Treta jūgā, ķēniņam Dašaratham, Ikshuaku vanša (klanā).
Būtībā eposā aprakstītie notikumi liek domāt par ievērojami lielāku vecumu, varoņu vārdi Rāma, Sita, Dašaratha, Džanaka, Vašitha un Višvamitra ir zināmi jau vēdiskajā literatūrā, kā, piemēram, „Brahmanas”, kas ir vecāka par Valmika „Rāmajanu.” Saskaņā ar mūsdienu akadēmisko viedokli, Brahma, viens, no galvenajiem Rāmajanas varoņiem un Višnu, kurš saskaņā ar Bala Kandu, bija piedzimis kā Rāma, nebija vēdiskās dievības, un pirmo reizi viņi izvirzījās episkajās poēmās un „Purāniskā perioda” laikā vēlīnajā mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Mahābhāratā atrodama Rāmajanas versija, kas zināma kā Ramopakhyana. Šāja versijā, kuru Judhišthiram izklāsta vientuļnieks, Rāmam trūkst dievišķās dabas raksturojuma.
Pētnieki ir vienisprātis, ka grāmatas, no otrās līdz sestajai, ir vecākās eposa daļas, kamēr pirmā grāmata Bala Kanda un pēdējā septītā grāmata Uttara Kanda ir vēlāku laiku papildinājumi.
Galvenie eposa „Rāmajanas” varoņi.
Rāma.
Sīta. Sīta bija Rāmas mīļotā sieva un valdnieka Džanaka meita. Sīta ir pazīstam arī kā Džanaka. Viņa bija Višnu dzīvesbiedres Lakšmi inkarnācija. Sīta tiek attēlota kā sievietes šķīstuma un tikuma iemiesojums. Viņa devās līdzi vīram izraidījumā un izraidījuma laikā viņu nolaupīja Lankas valdnieks Rāvana. Viņa dzīvoja gūstā Lankas salā. Rāma Sītu atbrīvoja, uzvarot dēmonisko Rāvanu. Vēlāk viņa dzemdēja Rāmam mantiniekus, divus dēlus Lavu un Kušu.
Hanumans. Hanumans bija vanāra, dzimis Kišhindjas ķēniņvalstī. Viņš tiek attēlots kā dieva Šivas (vienpadsmitā Rudras) inkarnācija un ideāls Rāmas bhakta. Viņš piedzima kā vanaru ķēniņa Kesari un dievietes Andžanas (Anjana) dēls. Hanumans spēlēja nozīmīgu lomu Sitas meklēšanā un atrašanā un vēlāk sekojošajās kaujās.
Lakšmans. Lakšmans bija Rāmas jaunākais brālis, kurš izvēlējās iet trimdā kopā ar viņu. Viņš tiek uzskatīs par nagas Šešas inkarnāciju, kas ir saistīta ar Višnu. Viņš šo laiku pavadīja sargājot Sītu un Rāmu. Viņš bija spiests atstāt Sītu, kuru bija maldinājis dēmons Mariča, liekot viņai noticēt, ka ar Rāmu kaut kas slikts noticis. Tiklīdz Lakšmans bija atstājis Sītu vienu, tā klāt bija Rāvana, kurš sagrābis Sītu, aizveda viņu lidojošos ratos uz Lankas salu.
Rāvana. Rāvana bija rakšasu, Lankas ķēniņš. Viņš vairāk nekā desmit tūkstoš gadu veica stingru grēku nožēlošanu, par ko viņš no dieva radītāja Brahmas ieguva vienu priekšrocību: viņu nevarēja nogalināt neviens no dieviem, dēmoniem vai gariem, tikai par cilvēkiem gan Rāvana bija piemirsis. Viņš tiek aprakstīts kā varens dēmonu ķēniņš, kurš traucēja riši veikt rituālus, askēzes. Tāpēc Višnu iemiesojās cilvēkā Rāma un niknā kaujā nogalināja Rāvanu, apejot Brahmas dāvāto priekšrocību.
Dašaratha. Dašaratha bija Aiodhjas ķēniņš un Rāmas tēvs. Viņam bija trīs sievas, Kaušalja, Sumitra un Kaikeji un trīs citi dēli: Bharata, Lakšmans un Šatrughna. Kaikeji, Dašarathas mīļākā sieva, piespieda viņu iecelt savu dēlu Bharatu par kroņprinci un izraidīt Rāmu trimdā uz 14 gadiem. Dašaratha nomira no bēdām, pēc tam, kad Rāma bija devies trimdā.
Bharata. Bharata bija Dašarathas dēls. Kad uzzināja, ka viņa māte Kaikeji piespiedusi Rāmu doties trimdā un ka viņa tēvs tā dēļ no bēdām nomiris, viņš sadusmojās un devās uz mežu meklēt Rāmu. Kad Rāma atteicās atgriezties no izraidījuma un uzņemties Aiodhjas ķēniņa pienākumus, Bharata paņēma Rāmas sandales un nolika tās uz troņa kā žestu, ka Rāma ir īstais ķēniņš. Bharata Aiodhja valdīja kā Rāmas reģents visus 14 gadus, kamēr Rāma bija trimdā.
Šatrughna. Šatrughna bija Dašarathas un viņa trešās sievas Sumitras dēls. Viņš bija kunga Rāmas jaunākais brālis, Lakšmana dvīņubrālis.
„Rāmajanas” septiņas grāmatas. Tradicionāli poēma ir sadalīta atsevišķās lielās kandās jeb grāmatās - skaitā 7, kur hronoloģiski aprakstīti nozīmīgākie notikumi no Rāmas dzīves:
1. Bala Kanda - aprakstīta Rāmas dzimšana, viņa bērnība un laulības ar Sītu.
2. Ayodhya Kanda - aprakstīta Rāmas gatavošanās kronēšanai un viņa izraidīšana trimdā uz dzīvi mežā.
3. Aranya Kanda - aprakstīta Rāmas dzīve mežā un Sitas nolaupīšana, ko paveica dēmoniskais Lankas ķēniņš Rāvana.
4. Kishkinda Kanda - aprakstīta Rāmas tikšanās ar Hanumanu, vanāru ķēniņa Bali slepkavība un viņa jaunākā brāļa Sugrīvas kāpšana Kiškindhjas tronī.
5. Sundara Kanda - stāstīts par Hanumana varonību, viņa lidojumu uz Lankas salu un viņa tikšanos ar Rāvanas gūstā esošo Sītu.
6. Yuddha Kanda - stāstīts par Rāmas un Rāvanas armijas kaujām.
7. Uttara Kanda - stāstīts par to, ka Sīta dzemdēja Lavu un Kušu, par viņu kronēšanu Aiodhja un Rāmas aiziešanu no pasaules.
Bala Kanda. Dašaratha bija Košalas, ar galvaspilsētu Aiodhja, ķēniņš. Viņam bija trīs sievas - Kaušalja, Kaikeji un Sumitra. Viņam ilgu laiku nebija bērnu un viņš ļoti vēlējās mantinieku. Tāpēc viņš veica uguns upurēšanu, zināmu kā Putra-Kameshti Yagna. Kā rezultātā Kaušalja dzemdēja Rāmu, Kaikejii - Bharatu un Sumitra - dvīņubrāļus Lakšmanu un Šatrughnu. Šie dēli, kuros iemiesojās dažādas dieva Višnu daļās, bija dzimuši kā parasti mirstīgie, lai atbrīvotu pasauli no dēmonu valdnieka Rāvanas. Viņi tika audzināti kā ķēniņvalsts prinči, saņemot izglītību svētajos rakstos un karamākslās. Kad Rāma kļuva sešpadsmit gadus vecs, Dašarathas pilī ieradās gudrais, varenais vientuļnieks Višvamitra lūgt palīdzību cīņa pret dēmoniem, kuri traucēja vientuļniekam veikt upurēšanas ceremonijas. Viņš izvēlējās Rāmu, kuram sekoja Lakšmans - viņa pastāvīgais draugs cauri visam eposa sižetam. Rāma un Lakšmans no Višvamitras saņēma zināšanas un pārdabiskus ieročus, ar kuriem viņi iznīcināja dēmonus.
Džanaka bija Mithilas ķēniņš (tāpat kā Dašaratha, Rāma piederēja pie Saules dinastijas). Vienu dienu, arot ar arklu dziļu vagu, ķēniņš tīrumā atrada mazu meiteni. Līksmes, prieka pārņemtais ķēniņš bērnu uzskatīja par brīnišķīgu dieva dāvanu. Meitenei tika dots vārds Sīta, kas sanskritā nozīmē „vaga.” Sīta uzauga par nepārspējami skaistu un pievilcīgu jaunu sievieti. Kad Sīta bija sasniegusi precību gadus, ķēniņš Džanaka nolēma organizēt Svajamvaru - precinieku sacensības, kurās līgava izraugās labāko, spēcīgāko, izveicīgāko precinieku. Ķēniņš sacensību laukumā nolika stigru loku, ko viņam bija dāvājis dievs Šiva un paziņoja, ka tas, kurš spēs pacelt un uzvilkt loku, varēs ņemt par sievu Sītu. Vientuļnieks Višvamitra kopā ar Rāmu un Lakšmanu ieradās Svajamvarā. Tikai Rāma spēja uzvilkt loku un salauzt to. Rāmas un Sītas kāzas Mithila bija lieli svētki, pēc kāzām jaunlaulātie ar lielu pompu devas uz Aiodhju.
Aiodhjas Kanda. Pēc tam, kad Rāma un Sīta laulībā bija nodzīvojuši divpadsmit gadus, Dašaratha jūtot vecuma tuvošanos paziņoja par Rāmas kronēšanu par Košalas ķēniņu, ko Košalas tauta ar sajūsmu uzņēma. Lielā notikuma priekšvakarā Kaikeji - savas ļaunās kalpones Mantharas sakūdīta - pieprasīja Dašaratham, lai viņš izpilda solījumu, ko viņš viņai bija devis pirms daudziem gadiem, proti, izpildīt divas viņas vēlēšanās. Kaikeji pieprasīja izraidīt Rāmu trimdā uz četrpadsmit gadiem un piešķirt troņa mantošanas tiesības viņas dēlam Bharatam. Dziļi satriektais ķēniņš, kas vienmēr turēja doto vārdu, piekrita pildīt Kaikeji cietsirdīgās prasības. Rāma pieņēma sava tēva negribīgi pieņemto lēmumu pilnīgā paklausībā un mierīgā paškontrolē. Viņam pievienojās Sīta un Lakšmans. Kad Rāma lūdza Sītu, nesekot viņam trimdā, viņa atbildēja: „Mežs, kurā tu dzīvosi būs man Aiodhja un Aiodhja bez tevis man būs īsta elle.”
Pēc Rāmas aiziešanas trimdā, ķēniņš Dašaratha, nespēdams paciest skumjas, nomira. Pa to laiku Bharata, kurš ciemojās Kašmira pie sava mātesbrāļa, uzzināja par notikumiem Aiodhja. Bharata neslavēja savas mātes nelietīgo rīcību un devās pie Rāmas uz mežu. Viņš lūdza Rāmam atgriezties Aiodhja un uzņemties Košalas valdnieka pienākumus. Rāma, apņēmies izpildīt sava tēva pavēli, atteicās atgriezties pirms beidzās trimdas periods. Bharata paņēma Rāmas sandales un nolika tās uz troņa, un valdīja Košalā kā Rāmas reģents.
Arjana Kanda. Rāma, Sita un Lakšmans mežā dzīvoja kā vientuļnieki. No sākuma trimdinieki dzivoja Čitrakutā, bet vēlāk pārcelās uz apvidu, ko sauca par Pančavati, pie Narmadas upes. Tomēr viņu dzīve mežā nebija mierīga.
Netālu no Pančavati atradās rakšasu apmetne, kur valdīja
divi virsaiši: Khara un Dušans - viņi bija Lankas valdnieka Rāvanas brāļi. Viņu izcili neglītā māsa Šurpanakha (deguns, kā pīpes galviņa, atkarājušās lūpas un taukaina āda), kas, dabīgi, sevi uzskatīja par skaistuli, gribēja apprecēt Rāmu vai Lakšmanu. Viņa to arī atklāti pateica abiem brāļiem. Taču viņi pamatīgi uzjautrinājās par Šurpanakhas iedomu precēties un visādi viņu izjokoja. Beidzot Šurpanakha saprata, ka neviens no radžas Dašarathas dēliem nemaz netaisās ar viņu precēties un ka par viņu uzjautrinās. Rakšasu sieviete kļuva bezgala nikna un sāka nešpetni lamāties. Lakšmans, zaudējis savaldību, lielā niknumā nošņāpa Šurpanakhai degunu un ausis. Kliegdama un brēkdama Šurpanakha aiznesās pie saviem brāļiem Khara un Dušana sūdzēties par svešinieku nodarīto kaitējumu viņas skaistumam.
Khara un Dušans briesmīgi sadusmojās uzzinot kādu nelietību viņu "ak, cik daiļajai māsai" bija pastrādājuši radžas Dašarathas dēli, kuri samērā nesen bija
ieradušies Pančavati. Viņi steigšus sapulcināja 14 000 lielu rakšasu armiju un devās uz Pančavati. Varētu domāt - nu Rāmam un Lakšmanam vakars uz ezera klāt!
Taču nekā! Rāma pieteicis Lakšmanam pieskatīt Situ, viens pats drosmīgi stājās pretī rakšasu armijai. Izmantodams dievu ieroci, Rāma viegli uzvarēja rakšasu karaspēku. Rakšasiem nebija tādu ieroču ko likt pretī Rāmas raidītajām "zibens bultām." Dzīvi palikušie rakšasi metās bēgt. Lielākā daļa rakšasu palika guļam kaujas laukā.
Khara un Dušans, redzēdami, ka viņu armija tik īsā laikā ir sakauta, saprata, ka Rāma ar pliku roku nav ņemams. Tomēr, neskatoties uz to, abi rakšasu virsaiši sapulcināja vēl lielāku rakšasu armiju un nākamajā dienā atkal devās uz Pančavati. Rakšasi bija bruņojušies ar vālēm, lokiem un bultām, šķēpiem, trijzariem un pat ar parastām nūjām. Nekā nopietna ko likt pretī Rāmas dievišķīgajam ierocim.
Rāma un Lakšmans šāva zibeņiem līdzīgas bultas un ātri sakāva rakšasus. Kaujā krita Khara un Dušans. Nedaudzi dzīvi palikušie rakšasi metās lielā panikā bēgt. Tad nu gan!
Rāmam un Lakšmanam, kuri mežā dzīvoja kā vientuļnieki, piederēja dievu ieroči! Pārsteidzoši vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi tos bija saņēmuši no vientuļniekiem. Kas gan bija šie vientuļnieki, kuri it kā nodevās garīgajiem vingrinājumiem? No kurienes viņiem tādi ieroči un zināšanas kā tos lietot?
Par piemēru var minēt kaut vai mitoloģiskos sižetus par vientuļniekiem Vašithu un Višvamitru. Liekas, ka vientuļnieki zināja daudzus dievu tehnoloģiju noslēpumus. Rāvana no Šurpanakhas uzzinājis, ka viņa divi brāļi Khari un Dušans ir krituši kaujā ar Aiodhjas radžas Dašarathas dēliem, un, ka Pančavati vairs neviena rakšasa (dabīgi, tie, kas paglābās no Rāmas nāvējošā dievu ieroča, bija aizmukuši no Pančavati), nolēma atriebties abiem brāļiem.
Nodaļā "Rāma un Sīta" aprakstīts, kā Rāvana pēc rakšasa Mariča izstrādāta plāna nolaupīja Rāmas daiļo sievu Situ, aizvezdams to "gaisa ratos, kas līdzinājās saulei". Lidojums gāja pāri ielejām, mežiem un kalniem. Sita gan lūdzās, gan sauca pēc palīdzības. Viņai mēģināja palīdzēt vientuļnieks Džataju, taču gāja bojā divkaujā ar vareno Lankas valdnieku Rāvanu. Rāvana veiksmīgi aizlidoja līdz Lankas salai (doma, ka tā bija mūsdienu Ceilonas sala).
Rāma ar Lakšmanu, protams, nezināja, kur meklēt Situ. No mirstoša vientuļnieka Džataja, kurš (ak, tavu brīnumu!) spēja lidot, Rāma uzzināja, ka Situ nolaupījis Lankas valdnieks Ravana un aizvedis lidojošos ratos uz Lankas salu. Pārsteidzoši, bet Rāma nezināja, kur tāda Lanka atrodas.
Kiškindhjas Kanda. Meklējot Sītu, Rāma un Lakšmans satika Hanumanu, diženu pērtiķcilvēku varoni un Sugrīvas piekritēju, kurš bija izraidīts Kiškindhjas troņa pretendents. Rāma sadraudzējās ar Sugrīvu un palīdzēja uzvarēt viņa brāli Bali (Vali), nogalinot viņu no slēpņa, un atgūt Kiskindhjas troni. Pateicībā par Rāmas palīdzību, Sugrīva organizēja meklēšanas grupas un nosūtīja tās uz visām četrām debess pusēm. Ekspedīcijas, kuras bija devušās uz ziemeļiem, rietumiem un austrumiem, atgriezās bez rezultātiem. Savukārt dienvidu meklētāju grupa, kuru vadīja Angada un Hanumans, no plēsoņas Sampati uzzināja, ka Sīta atrodas Lankas salā.
Sundara Kanda. Pēc tam, kad bija uzzinājis par Sītu, Hanumans palielināja augumu līdz gigantiskiem apmēriem un veica lielu lēcienu pāri okeānam uz Lankas salu. Tur viņš izpētīja dēmonu pilsētu un izspiegoja Rāvanu. Viņš atrada Sītu Ašoka birzī (Ašoka vana). Hanumans parādīja viņai Rāmas dotu gredzenu sakot, ka tā ir mīlestības zīme un pastāstīja Sītai par Rāmas apņemšanos atbrīvot viņu no Rāvanas gūsta. Lai arī rakšaši bija Hanumanu sagūstījuši (patiesībā Hanumans ļāva sagūstīt sevi), viņš Rāvanam nodeva Rāmas vēstījumu un aicināja nekavējoties atbrīvot Sītu, citādi Lanka tiks noslaucīta no zemes virsmas. Rāvana un rakšasi par to tikai smējās vēderus turēdami. Tad Rāvana izdomāja viņaprāt gana briesmīgu un tajā pašā laikā pazemojošu sodu Hanumanam. Viņš pavēlēja aizdedzināt Hanumana asti, bet tas lidodams pāri Lankas nāmiem un pilīm aizdedzināja pilsētu (pēc Prečamdas atstāstījuma).
Hanumana un Angadas grupa atgriezās Kišhindhja ar priecīgām ziņām.
Yuddha Kanda. Šajā grāmatā aprakstīta Rāmas un Rāvanas karaspēka kaujas. Saņēmis Hunamana ziņojumu par meklēšanas rezultātiem, Rāma un Lakšmans kopā ar sabiedrotajiem devās uz dienvidiem līdz nonāca pie okeāna krastiem. Tur viņiem pievienojās Rāvanas brālis Vibhišans. Pērtiķcilvēki pāri okeānam uzbūvēja tiltu, un Rāmas un viņa sabiedroto armija to šķērsojot, nonāca Lankas salā un aplenca Lankas galvaspilsētu. Sekojā ilgstošas un sīvas kaujas, līdz galu galā Rāma nogalināja Rāvanu. To gan viņam izdevās paveikt, izmantojot dievu baismos ieročus. Rāma par Lankas ķēniņu kronēja Vibhišanu. Pēc kara Rāma pieprasīja Sītai izpildīt agni parikšas rituālu, lai pierādītu savu šķīstību. Kad Sīta ienira upura ugunī, Agni, uguns pavēlnieks, pacēla Sītu neskartu tronī, tā pierādot viņas šķīstumu. Trimdas laiks bija pagājis un Rāma, Sīta un Lakšmans lidojošos ratos - vimana atgriezās Aiodhjā, kur Rāma tika kronēts par Košalas ķēniņu.
Uttara Kanda. Šī grāmata vēsta par Rāmas, Sītas un viņa brāļu dzīves pēdējiem gadiem. Rāma pēc kronēšanas par Košalas ķēniņu, daudzus, jo daudzus gadus dzīvoja laimīgs kopā ar savu sievu Sītu. Lai gan Sīta bija sekmīgi izturējusi Agni parikšu, šaubas par viņas šķīstību aizvien vairāk izplatījās starp Aiodhjas iedzīvotājiem. Rāma būdams ķēniņš, galu galā bija spiests pakļauties sabiedriskajai domai un izraidīt Sītu uz mežu, kur viņai patvērumu savā ašramā sniedza gudrais vientuļnieks un dzejnieks Valmiki. Tur Sīta dzemdēja divus dēlus, dvīņus - Lavu un Kuši, kuri kļuva par Valmiki skolniekiem un neko nezināja par savu izcelšanos. Valmiki sacerēja „Rāmajanu” un mācīja to Kušam un Lavim. Vēlāk Rāma organizēja ceremoniju Ashwamedha yagna, kuru apmeklēja arī vientuļnieks Valmiki kopā ar Lavi un Kuši. Lavi un Kuši dziedāja „Rāmajanu” Rāmas un viņa milzīgās auditorijas priekšā. Kad Lavi un Kuši dziedāja par Sītas trimdu, Rāmam palika skumji un Valmiki aizveda viņu pie Sītas. Sīta lūdza Zemi, savu māti uzņemt savā klēpi un, kad zeme atvērās, viņa tajā pazuda. Rāma arī uzzināja, ka Lavi un Kuši ir viņa bērni. Vēlāk parādījās dievu sūtīti vēstneši, kuri informēja Rāmu, ka viņa iemiesojuma misija ir beigusies un, ka viņš var atgriezties atpakaļ dievu pasaulē.
Uttara Kanda tiek uzskatīta par vēlāku papildinājumu sākotnējajai Valmiki poēmai.
Lidaparātu un lidojumu apraksti eposā „Rāmajana." Šī tēma tuvāk aplūkota esejā Senatnes lidojošie aparāti pie Seno indiešu lidaparāti/Rāmajana.
Dievu ieroču - kodolieroču apraksts eposā „Rāmajana.” Sevišķi nikna bija Rāmas divkauja ar desmitgalvaino Rāvanu. Šajā kaujā tika laisti darbā baismie dievu ieroči. Ravana uz Rāmas armiju raidīja bultas, no kurām lauzās laukā uguns liesmas, radot sajukumu Rāmas armijas rindās. Rāvana tiešām bija līdzvērtīgs pretinieks Rāmam. Jāsaka, ka Ravana cīnījās godīgi un vīrišķīgi. Tomēr Rāma, izmantojot "spārnoto gaismas ieroci," guva uzvaru pār Rāvanu: "Tērpts debesu drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēku acis iepriekš nekad nebija redzējušas.
Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, skatījās apžilbināti, kā Rāma ar debesu kaujas ratiem metās cīņā. Nāvējošu šāviņu mākoņi aptumšoja debesjuma starojošo vaigu. Pār kaujas lauku nolaidās tumsa. Pakalnus, ielejas un okeānu satricināja briesmīgi vēji, saule kļuva blāva. Kad kauja arvien vēl nebeidzās, Rāma niknumā sagrāba Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotais gaismas ierocis, nāvējošs kā debesu zibens. Apaļa loka mests, šis zibens ierocis strauji drāzās lejup un caururba Rāvanas metāla sirdi."(fragments no esejas „Dievu kari”)
Arī "Rāmajana" brīdina, ka kodolieroču izmantošana karadarbībā var atnest vispārēju iznīcību: "Nāvējošajai bultai piemīt tik liels spēks, ka tā var vienā minūtē iznīcināt visu Zemi. Tās drausmā kaukoņa, kas atskan no liesmām, dūmiem un tvaikiem, ir vispārējas nāves un iznīcības vēstnese." (no esejas „Dievu kari”)
Eposa ietekme kultūrā un mākslā. Kā ļoti nozīmīgs literārs darbs senajā Indijā, „Rāmajana” ir atstājusi ļoti spēcīgu ietekmi mākslā un kultūrā visā Indijas subkontinentā un DA Āzijā. Turpmākajos tūkstoš gados stāstījums atspoguļojās plaša apjoma darbos, karalisko laukumu greznajā izteiksmes veidā un Brahmanisma tempļu tradīcijās. Sižeti par Rāmas dzīvi un varoņdarbiem atspoguļojās D-Āzijas un DA Āzijas tēlotājā mākslā:
· Kailasanāhtas templis Elorā netālu Bombejas/Mumbajas (VIII gs.);
· Prambana Javā (IX gs.);
· Ankorvata un Ankortoma arhitektūras ansambļi Kampučijā (XII-XIIIgs.);
· Mogolu miniatūra XVI-XVII gs.
Tas arī iedvesmoja lielu daudzumu mūsdienu literatūras darbu dažādas valodās, starp kuriem nozīmīgākie ir 13.gs. tamilu dzejnieka Kambara „Kambarāmajanama,” Molla ramayanam telugu valodā, XIV gs. Kannada dzejnieka Narahari Kavisa Torave Ramayan, XV gs. bengāļu dzejnieka Krittibas Ohja, zināma kā Krittivasi Rāmajana, un XVI gs. awadhi versija „Ramačaritamanasa,” kuru uzrakstījis Tulsidass. XVIII gs. „Rāmajana” ieguva popularitāti DA Āzijā un tika reprezentēta literatūrā, tempļu arhitektūrā, dejās un teātrī.
Eposa versijas. „Rāmajanas” episko stāstījumu adoptēja dažādas Āzijas kultūras. Lūk, kāda taju mākslas darbā ir attēlota kauja starp Rāmu un Rāvanu. Kā daudzas mutvārdu episkās poēmas, „Rāmajana” piedzīvo daudzkārtējus tulkojumus. Taizemē, Kampučijā, Malaizijā, Laosā, Vjetnamā, Indonēzijā un Maldivijā ir uz „Rāmajanu” balstītas plašas mutvārdu stāstu tradīcijas. Garīgais tēvs Kamils Bulke, Ramakatha autors, bija identificējis 300 „Rāmajanas” versijas.
Indija. VII gs. Gudžaratā tapušā Bhattikāvja/Bhatti ”Bhattis Poēma” ir eposa atstāstījums, kur vienlaikus ilustrēta Pānini`s Astādhyāyī gramatikas mācība.
Rāmajanas versijas eksistē daudzās Indijas valodās: sīki izstrādāta mācība par dzīvi, dievišķā Rāmas varoņdarbi ietverta episkajā poēmā ”Kambarāmajana” (Kambaramayanam), kuru XII gadsimtā sacerējis tamilu dzejnieks Kambans (Kamban) un ”Rāmačaritamānasa” (Ramacharitamanasa), hindu Rāmajanas versijā, kuru XVI gadsimtā uzrakstīja indiešu filozofs Tulsīdāsa (Tulsidas arī Tulasidas, Gosvāmī Tulsīdās, Tulasī Dāsa). Tulsidāsa darbs tiek atzīts par Indijas šedevru, taču fakts paliek fakts, tā radīšanu iedvesmoja Valmiki „Rāmajana.” XIV gs. Kannada dzejnieka Narahari Kavisa Torave Ramayan, XV gs. bengāļu dzejnieka Krittibas Ohja, zināma kā "Krittivasi Rāmajana." XVII gs. gudžaratu dzejnieks Premanands uzrakstīja savu „Rāmajanas” versiju. Eposs transformējās dažādos reģionos visā Indijā, kas var lepoties ar savu vienreizējo, unikālo izteiksmes veidu un kultūras tradīcijām.
Šajās versijās ir sižeti, kas ir izplatīti kāda Indijas daļā, kas saistīti ar Ahi Rāvanas un Mahi Rāvanas piedzīvojumiem, kuri pastiprina Hanumana lomu stāstā. Hanumans atbrīvoja Rāmu un Lakšmanu pēc tam, kad pēc Rāvanas pavēles Ahi-mahi Rāvana bija viņus sagūstījis un ieslodzījis apakšzemes alā, kur viņus gatavojās upurēt dievietei Kali.
Mappillattu - dziesmu žanrā, kas ir populārs Keralā un Lakšadvipā dzīvojošo musulmaņu vidū - ir iekļautas dažas epizodes no „Rāmajanas.” Šīs dziesmas, kas zināmas kā Mappila Ramayana, tiek nodotas mutiski no vienas paaudzes uz nākošo paaudzi.
Nepāla. Nepālā ir zināmas divas „Rāmajanas” versijas. Vienu versiju (Nepal Bhasa) ir rakstījis Mahakabhi Siddhidas Mahaju. Otru versiju uzrakstīja Aadikavi Bhanubhakta Acharya.
DA Āzijas versijas. Stāsts par Rāmas dzīvi izplatījies arī visā DA Āzijā un attīstījies unikālos eposa tulkojumos - ietkļaujot vietējo vēsturi, tautu nostāstus, reliģiskas vērtības, kā arī unikālas valodas iezīmes un literāras sarunas. "Kakavin[a] Javas Rāmajana" (Kakawin Ramayana) Indonēzijā, "Ramakavaca" (Ramakavaca) Bali salā, ”Hikajat Seri Rāma” (Hikayat Seri Rama) Malaizijā, "Maradia Lavana" (Maradia Lawana) Filipīnās, "Ramakien" (Ramakien) Taizemē, ir izcili darbi ar vienreizējiem raksturojumiem, atškirīgiem leģendas par Rāmu izklāstījumiem un attēlojumiem. Leģenda par Rāmu ir sīki ilustrēta Vatfrakeva (Wat Phra Kaew) templī Bangkokā. Mjanmas nacionālais eposs Yama Zatdaw īstenībā ir ”birmiešu Rāmajana,” kur Ramas vārds ir Jama (Yama). Kampučijas "Reamker” (Reamker), Rāma ir pazīstams kā Preah Ream. Laosas Pra Lak Pra Lam, Buda tiek uzskatīts par Rāmas iemiesojumu.
Modernās versijas. Mūsdienu "Rāmajanas" versijas ietvertas Kuvempu ”Šri Rāmajana Daršana” (Šri Ramayana Darshanam) kannada valodā un Visvanatha Satjanarajana (Viswanatha Satyanarayana) ”Rāmajana Kalpavrikšamu” (Ramayana Kalpavrikshamu) telugu valodā, abiem darbiem tika piešķirtas Jnanpith godalga.
Teoloģiskā jēga. Rāma, eposa „Rāmajanas” galvenais varonis, hinduisma reliģijā ir ļoti tautā pielūgta dievība. Katru gadu ļoti daudzi dievbijīgi svētceļnieki atkārto Rāmas ceļojumu cauri Indijai, apstājoties katrā svētā vietā, kur Rāma esot uzturējies. Galvenie Rāmas kulta centri Indijā ir:
· Pilsēta Auda netālu no Faizabadas (tur atradusies leģendārā Rāmas valsts galvaspilsēta Aiodhja);
· Bithura (tur atradās Valmika mājoklis, kur dzīvoja Sita un pasaulē nāci Kuša un Lava);
· Citrakūtas kalns;
· Našika Godavari upes augštecē;
· Rāmešvarāma (Indostānas dienvidu galējais punkts, no kurienes pēc leģendas Rāma cēlies pāri uz Lanku);
· Sīta-Elija Lankas salā (vieta, kur Rāvana bija ieslodzījis Sītu) u.c.
Poēma nav aplūkojama kā tikai literatūras piemineklis, tā kalpo kā integrāla hinduisma daļa, un turēta tādā cieņā, ka tīra tās lasīšana vai klausīšanās, vai kāda tās fragmenta zināšana, atbrīvo no grēka un rada svētlaimes sajūtu lasītājos un klausītājos - tā tiek uzskatīts hinduismā. Saskaņā ar hinduisma tradīciju, Rāma bija dieva Višnu inkarnācija (avatārs). Galvenais šās inkarnācijas mērķis bija parādīt taisnīguma/taisnības ceļu (dharmu) visām dzīvajām būtnēm uz Zemes.
Saites.
Senindiešu literatūra.
