Aliens

Grems Henkoks: pirms 13 000 gadiem uz Zemi nokritusi komēta iznīcināja augsti attīstītu civilizāciju

Bijušais britu žurnālists un viens no pazīstamākajiem alternatīvās vēstures pētnieku pārstāvjiem Grems Henkoks savā jaunajā grāmatā „Magician of the Gods,” kura pie lasītājiem varētu nonākt šī gada septembrī, apgalvo, ka kāda komēta, pirms 13 000 gadiem saduroties ar Zemi, šeit iznīcināja senu, ļoti attīstītu civilizāciju. 

Komētas ietriekšanās Zemē pati par sevi nebūtu nekas īpašs un ārkārtējs - savā 4,5 miljardus gadus ilgajā vēsturē Zeme piedzīvojusi vairākas sadursmes ar lieliem debess ķermeņiem, kuru triecieni un izraisītas klimata izmaiņas būtiski ietekmēja dzīvības attīstību.

Izdevumā "Geology" 2014.g. publicētā Purdujas universitātes (ASV) zinātnieku pētījumā teikts: "Tiek uzskatīts, ka pēdējo 3,5 miljardu gadu laikā Zemē varētu būt ietriekušies vairāk nekā 80 asteroīdi, kas izmēra ziņā mērojas vai pat pārspēj asteroīdu, kura radītā ietekme visticamāk iznīcināja dinozauru populāciju. Ņemot vērā asteroīdu iespaidīgos izmērus, arī to atstātie krāteri ir ievērojami – vairāk nekā 100 km diametrā. Tomēr mūsu aprēķini liecina, ka tos visus atrast neizdosies nekad, jo tikai aptuveni astoņi no lielajiem krāteriem varētu būt saglabājušies līdz mūsdienām." (sk.: "Pētījums: uz Zemes maz iespēju atrast vēl kādu nezināmu, lielu meteorīta krāteri", atklajumi.lv, 26.06.2014.)

Viens no jaunākajiem atklājumiem saistībā ar tā saukto kosmisko bombardēšanu Zemes agrīnajā vēsturē izdarīts Dienvidāfrikā, kur 2014.gada aprīlī, netālu no ģeoloģiskas formācijas, kas zināma kā Barbertonas nefrīta josla, ģeologi uzgāja liecības par milzīga, 37-58 km diametrā liela asteroīda triecienu, kas noticis pirms 3,2 miljardiem gadu. Tomēr trieciena krāteris vēl arvien nav atrasts - iespējams to noārdījuši erozijas un ģeoloģiskie procesi.

Divi 10 kilometrus lieli asteroīdi pirms 360-300 miljoniem gadu nokrituši Austrālijā. Ietriecoties Rietumvarburtonas un Austrumvarburtonas baseinos, tie radīja 400 kilometru diametrā lielu trieciena zonu, kas, saskaņā ar 2015.gadā iegūtajām liecībām, ir lielākais līdz šim atklātais šāda veida objekts.

Dinozauru izmiršanu krīta perioda beigās pirms 65 miljoniem gadu izraisīja 10 kilometrus diametrā liela asteroīda nokrišana uz Zemes. Tā krāteri pēc ilgiem meklējumiem atrada 1990.gadā pie Čiksilubas Jukatānas pussalā, Meksikā. Krātera diametrs ir apmēram 180 km.

Grems Henkoks

1950.gadā dzimušais britu rakstnieks G.Henkoks, kurš savulaik kā žurnālists darbojies vairākos britu laikrakstos - The Time, The Sunday Time, The Independent un The Guardian, kļuva slavens visā pasaulē, uzrakstot un 1992.gadā izdodot grāmatu „Zīmes un Zīmogs.” Grāmatas tēma bija bībelē minētā Derības šķirsta meklējumi.

Nākamās grāmatas, piemēram, „Dievu pirkstu nospiedumi” (Fingerprints of the Gods) un „Debesu spogulis” (Heaven‘s Mirror), tikai nostiprināja G.Henkoka slavu un autoritāti alternatīvās vēstures un arheoloģijas jomā.

Aizmirstā civilizācija

Viena no Grema Henkoka daudzo grāmatu tēmām ir visā pasaulē pastāvējusi, mums zināmo senatnes kultūrtautu saikne ar „trešās puses civilizāciju,” no kuras, kā viņš argumentē, radušās, nevis pastāvīgi attīstījušās, vēsturiskās civilizācijas - Šumeru pilsētvalstis, Senā Ēģipte, maiji, u.c. 

1995.gadā izdotajā 600 lpp. biezajā grāmatā „Dievu pirkstu nospiedumi” Henkoks raksta, ka mūsu pašreizējā civilizācija nav pirmā, kas radusies uz Zemes. Pirms tam, laika posmā starp 15 000 un 8000.g.pmē. pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija, kura gājusi bojā vispasaules katastrofā. Civilizēti cilvēki, kuri mītos pielīdzināti dieviem, darbojušies Ēģiptē ilgi pirms I dinastijas valdīšanas sākuma. Šie gudrie un mācītie cilvēki, kuriem mītos piedēvētas visas kultūrvaroņiem piemītošās īpašības, zināja par Zemes lodveidīgo formu (kas to pierāda? - A.K.), zināja tās izmērus (tas pats jautājums? - A.K.) un to sadalīja 360 grādos. Iespējams, Zemes garozas pārvietošanās izraisītas katastrofās laikā Antarktīdas kontinents, kas bija senās civilizācijas centrs, pēkšņi pārvietojās 2000 jūdzes tālāk uz dienvidiem. Zemes garozas pārvietošanās sekas - milzīgi paisuma un bēguma viļņi, vulkāniska aktivitāte un ledus izplatīšanās gandrīz iznīcināja visu cilvēci un noslaucīja no zemes virsmas seno civilizāciju, neatstājot no tās tikpat kā nekādas pēdas. Tomēr katastrofa tika laicīgi paredzēta un bija veikti vismaz minimāli sagatavošanās pasākumi, kas nodrošināja to, ka nedaudzi cilvēki no aizmirstās civilizācijas pārdzīvoja katastrofu, spēja saglabāt zināšanas un nodot tās tālāk saviem pēctečiem. Šis zināšanas tika iekodētas megalītiskās, dažādos kontinentos izkaisītās celtnēs. Arī mītos, kā raksta Henkoks, ir iekodētas senas, apbrīnojamās zināšanas, īpaši skaitļi, kas saistīti ar precesijas (periodiska Zemes rotācijas ass virziena maiņa) aprēķiniem. Zināmas monumentālas būves Senajā Ēģiptē, piemēram, Gīzas piramīdas un Lielā sfinksa, kā arī Ozireons, ir daudz vecākas, nekā to datē oficiālā eģiptoloģija. Tikai tagad, kad cilvēce no jauna tuvojās tam attīstības līmenim, kas bija sasniegts pirms katastrofas, iespējams atminēt un saprast monumentos un mītos ietverto vēstījumu. Šis vēstījums, saka Henkoks, ir kā atgādinājums un reizē brīdinājums, proti, cikliskas un periodiski atkārtojošas katastrofas, kas iznīcina gandrīz visu dzīvo, ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz šīs planētas.

Tagad, divdesmit gadus pēc „Dievu pirkstu nospiedumi” pirmizdevuma iznākšanas, G.Henkoks, paliekot uzticīgs teorijai par Atlantīdas atrašanos Antarktīdā, gaidāmajā 500 lappušu biezajā grāmatā piedāvās lasītāju vērtējumam teoriju, ka augsti attīstīto aizvēstures civilizāciju no Zemes virsmas noslaucīja komēta, kura ietriecās mūsu planētā pēdējā leduslaikmeta beigās.

Jaunākā driasa komētas hipotēze

Pirms 20 000 gadiem, beidzoties pēdējā apledojuma maksimuma fāzei, sākas pakāpeniska ziemeļu puslodes sasilšana, kuru gan uz laiku pārtrauca trīs aukstuma viļņi. Trešais aukstuma vilnis, ģeologu nosaukts par jaunāko driasu, sākās ap 10 900.g.pmē., nomainot silto un mitro aleroda laikmetu.

Vēl arvien turpinās diskusijas par to, kas pirms 12 900 gadiem izraisīja tik krasu temperatūras kritumu. Kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta Ziemeļamerikas ledus segas kušana, kad papildus saldūdens pieplūdums Pasaules okeānā izjauca siltuma cirkulāciju.

Alternatīvu scenāriju, tā saukto jaunākā driasa jeb Klovisas komētas hipotēzi 2007.gadā izvirzīja Bērklijas Laurensa valsts laboratorijas (Kalifornijā) zinātnieku komanda, kas strādāja Ričarda Faierstouna (Richard Firestone) vadībā. Atbilstoši šai hipotēzei pirms 12 900 gadiem, eksplodējot gaisā vai ietriecoties Zemes virsmā, no kosmosa nācis objekts, domājams, komēta vai tās fragmenti, izraisīja Ziemeļamerikas kontinentā klimata izmaiņas, megafaunas izzušanu tai sekojošu senākās paleoindiāņu Klovisas kultūras (Henkoks gan teiktu, augsti attīstītas civilizācijas!) bojāeju.

Šo hipotēzi tās atbalstītāji pamato ar sekojošiem faktiem:

• Ziemeļamerikas kontinentā, 50 Klovisas kultūrai piederošas vietās, atrasti oglekli saturoši augsnes slāņi. Hipotēzes autori ziņo, ka šajos slāņos tieši zem melni matētā organiskā materiāla, kas iezīmē jaunākā driasa sākumu, atrodas neparasti materiāli (dimanta nanodaļiņas, metāliskas mikroskopiska lieluma lodītes, oglekļa lodītes, magnētiskas lodītes, irīdiju, kokogles, sodrējus/kvēpus un ar hēliju-3 bagātināti fullerēni), kuru rašanos nevar izskaidrot ar vulkānu darbību, antropogēniem un citiem dabiskiem procesiem;
• 2012.gadā martā žurnālā „Proceedings of the National Academy of Sciences” publicēts pētījums, kura autori apgalvo, ka Meksikas vidienē esošā Kiceja (Cuitzeo) ezera gultnes serdē atraduši liecības par Zemes sadursmi ar kosmisku ķermeni, kas notikusi pirms 12 900 gadiem. Ezera gultnes slāņi saturēja mikroskopiska izmēra dimantus (tai skaitā sešstūra formas kristālus, lonsdeilītus), oglekļa lodītes un magnētiskas lodītes. Parasti sešstūra formas mikroskopiski dimanta kristāli ir sastopami asteroīdu sastāvā un kosmiskajos putekļos. Pētījumā izdarītās analīzes nav apstiprinājuši vai atkārtojuši citi zinātnieki;
• Grenlandes ledus serdē, kuras vecums datēts ar 12 890 gadiem, konstatēta paaugstināta platīna koncentrācija. Platīna izcelsmes avots vēl arvien nav noteikts, taču tiek izteikts pieņēmums, ka tik lielu šī retā metāla saturu Grenlandes ledus segā radījusi dzelzi bagātīgi saturoša bolīda nokrišana uz Zemes. Tas, domājams, arī atstājis vismaz pāris kilometru diametrā lielu krāteri, kas gan pagaidām neesot identificēts.  

Henkoks: pirms 12,900 gadiem komēta iznīcināja augsti attīstītu civilizāciju

Pamatojoties uz jaunākā driasa komētas hipotēzi atbalstošajiem faktiem, Henkoks tēlo grandiozu apokalipses ainu. Milzīgi komētas fragmenti pirms 12 900 gadiem, ietriecoties toreiz vēl vienu jūdzi biezajā Ziemeļameriku klājošajā ledus segā, izraisīja postošus plūdus. Vienlaikus milzīgi citi tās pašas komētas gabali trāpīja ledājā Eiropas ziemeļos, tur izraisot tādas pašas sekas. Komētas vai tās fragmentu sadursme ar Zemi izraisīja 1300 gadus ilgu jaunākā driasa ledus laikmetu, kad klimats pēkšņi kļuva auksts un sauss. Šajā laikā izmira megafaunu pārstāvošie dzīvnieki, piemēram, sliņķi, kamieļi un mamuti. Kā raksta G.Henkoks, globāla mēroga katastrofa no Zemes virsmas noslaucīja gandrīz visas augsti attīstītās aizvēsturiskās civilizācijas pēdas, atlikušajai cilvēcei aizmirstot par tās sasniegumiem. Tomēr starp izdzīvojošajiem atradās arī cilvēki, kuri bija saglabājuši kādu mazumiņu iepriekšējās civilizācija zināšanu, kuras viņi vēlējās nodot mantojumā nākamajām paaudzēm. Tāpēc nav nejaušība, raksta Henkoks, ka pirmās liecības par atdzimstošo civilizāciju, kura radīja senāko zināmo megalītu arhitektūru un no jauna izplatīja zemkopības prasmes, atrastas Gebeklitepē (Turcija) un datētas ar laiku pirms 11 600 gadiem.
Vācijas arheoloģijas institūta pētnieka Klausa Šmita, kurš 1996.-2014.gadam vadīja Gebeklitepes izrakumus, atklātais megalītisko celtņu komplekss sastāv no apļveida celtnēm, kuru vidū paceļās T veida stēlas. Izmantojot radioaktīvā oglekļa analīzes, kompleksa būvniecība datēta ar aptuveni 9600.g.pmē. Arheologi pagaidām nav atrakuši visu kompleksu, taču ģeoradars rāda, ka zem gruvešiem neatraktas atrodas vēl vairākas apļveida būves. Pētījumi turpinās, un Henkoks sagaida, ka tie dos jaunas liecības, kas apstiprinās viņa apgalvojumus.

Benbena akmens - atlūza no Jaunā Driasa komētas?

Kā vienu no vietām, kur nokrituši komētas fragmenti, Henkoks savos priekšlasījumos minēja Ēģipti, tādējādi attīstot spekulācijas par senēģiptiešu Benbena akmens kulta pirmsākumiem. Daudzu grāmatu autors, Henkoka domubiedrs Roberts Bovāls žurnālā „Discussion in Egyptology” 1989.gadā publicētā rakstā bija izvirzījis pieņēmumu, ka Benbena akmens iespējams bijis dzelzs meteorīts. Henkoks, attīstot šo ideju tālāk, apgalvo, ka Heliopolē Ra templī Fēniksa mājā pielūgtais Benbena akmens bija jaunākā driasa komētas atlūza, kas pirms 12 900 gadiem ietriecās Ēģiptes zemē.

Šo pieņēmumu gaismā ir arī jāaplūko dīvainā korelācija starp zemi un debesīm, kas Gīzas monumentos, kur Heliopoles priesteri praktizēja savu zvaigžņu reliģiju, iemūžina debesis, kādas tās bija pirms 12 900 gadiem, saka Henkoks.

Heliopoles augstākā priestera tituls, saka Henkoks, bija „astronomu pavēlnieks” un tā izcelsme meklējama zudušajā civilizācijā, kuru iznīcināja jaunāko driasu ievadījusī katastrofa. Tie daži [priesteri], kas pārdzīvoja katastrofu, apmetās arī Ēģiptē un atstāja nākamajām paaudzēm astronomijas un arhitektūras valodā rakstītu vēstījumu, kas vērš uzmanību uz noteiktu laikmetu, kad komēta ietriecās Zemē, turpina Henkoks.

Argumenti pret jaunākā driasa komētas teoriju

Kopš 2006.gada zinātnieki pētījumos cenšas noskaidrot vai pirms 12 900 gadiem patiešām notika Zemes sadursme ar komētu. Lai arī Henkoks ir stingri pārliecināts, ka liecības par komētas triecienu ir neapstrīdamas, daudzi zinātnieki nebūt tā nedomā. Pret šo teoriju, lai to uzskatītu par pierādītu, liecina pārāk daudz faktu un argumentu.

Krāteris

Viens no apstākļiem, kas liek apšaubīt teoriju par jaunākā driasa aukstuma periodu izraisījušas komētas sadursmi ar Zemi ir fakts, ka vēl arvien nav atrasts ne pašas komētas atstāts krāteris ne, gadījumā, ja tā būtu sadalījusies, tās atlūzu radīti trieciena krāteri. Diezgan savādi, vai ne? Arī teorijas atbalstītāju piedāvātie krāteru neesamības skaidrojumi nešķiet pārāk pārliecinoši.

Komēta, kura pirms 12 900 gadiem sadūrās ar Zemi, nebija tik blīva, lai pēc trieciena rastos krāteris, livescience.com rakstītajā e-pasta vēstulē paskaidroja Faierstouns.

Liels, no kosmosa tālēm nācis akmens, ieejot Zemes atmosfērā, varēja uzsprāgt gaisā, nemaz nesasniedzot zemi, skaidroja zinātnieks. Kā piemēru viņš minēja Tungusas notikumu, kad 1908.gada 30.jūnijā vairāku kilometru augstumā virs Sibīrijas taigas kaut kas eksplodēja, atbrīvojot enerģiju, kuras jauda 1000 reizes pārsniedza 1945.gadā 6.augustā uz Hirosimu nomestās atombumbas izdalīto enerģiju. Krāteris Tungusā tā arī netika atrasts krāteris, Faierstouns sacīja.

Taču korporācijas Sandia Nacionālas laboratorijas (Ņūmeksikā) fiziķis Marks Boslovs (Mark Boslough) šo Faierstouna izskaidrojumu noraida. Objekts, kurš XX gadsimta sākumā uzsprāga gaisā virs Sibīrijas taigas, radot plašus postījumus Tungusas upes rajonā, bija tikai 40 līdz 50 metrus diametrā liels. Turpretī Ziemeļamerikas kontinentā nokritušā kosmiskā akmens lielumam vajadzēja būt vismaz 4 km diametrā.

Fizika neatbalsta ideju, ka kaut kas tik gigantisks varēja vienkārši eksplodēt gaisā.

Ja tik milzīgs objekts pirms 12 900 gadiem būtu ietriecies Zemē, tad tā radītais trieciena krāteris būtu pārāk liels, lai tas paliktu nepamanīts, it īpaši, ja tā vecums ir tikai daži tūkstoši gadu, kas ģeoloģiskās vēstures kontekstā ir burtiski vakardien. Izteiktais, gan tam līdzās esot, gan vērojot no gaisa labi redzamais Arizonas asteroīda krāteris ir trīs reizes vecāks, un to izveidoja kosmisks ķermenis, kuram saduroties ar Zemi, atbrīvojās miljons reižu mazāks enerģijas daudzums.

Ja 4 kilometrus liels kosmiskais ķermenis būtu sadalījies vairākos lielos gabalos, tad tiem, nokrītot uz Zemes, vajadzēja radīt vairākus trieciena krāterus, sacīja Boslovs.

Savukārt jaunākā driasa komētas hipotēzes izvirzītāji savas teorijas aizstāvībai piedāvā argumentu, ka komētas triecienu varēja absorbēt ūdens vai ledus, tai neatstājot krāteri.

Arī šo argumentu Boslovs sagrauj: pat tad, ja komēta ietriecās ledus apvalkā, kas toreiz klāja lielāko daļu Ziemeļamerikas, viņš stāsta, tā tomēr būtu radījusi vēl arvien iespaidīga izmēra trieciena krāteri.

Citas ģeoloģiskas liecības

Jaunākā driasa robežslāņos atrastās oglekļa lodītes visdrīzāk ir sēnīšu veidojumi vai kukaiņu fekāliju granulas, kas turklāt satur mūsdienu piesārņojumu. Savukārt, šajos pašos nogulumiežu robežslāņos uzietās mikroskopiskās dimantu daļiņas patiesībā varētu būt nepareizi identificētas grafēna un grafēna oksīda agregācijas. Līdzīgas analīzes veiktas Beļģijas jaunākā driasa robežslāņu kristāliskajām struktūrām, piemēram, mikroskopiskām dimanta daļiņām, bet pierādījumi bolīda vai komētas triecienam tā arī netika atrasti. Ģeologi, pētot jaunākā driasa sākumu iezīmējošos nogulumiežu slāņus, nav konstatējuši tajos platīna grupas metālus, kuri varētu liecināt par liela kosmiska ķermeņa sprādzienu. Tālākie pētījumi nav apstiprinājuši komētas vai bolīda teorijas piekritēju argumentus par magnētiskajām daļiņām vai mikroskopiskajām lodītēm.

„Melni matētie” slāņi

2012.gadā publicēts pētījums pierāda, ka tā dēvētā „melnā matējuma” (black mat) rašanās ir viegli izskaidrojuma ar dabiskiem mitrāju vidē raksturīgiem procesiem augsnē. Pētījums arī liecina, ka „melnais matējums,” kas ir tipiskas aizvēsturiskas mitrāju nogulas, kuras izveidojās seklos purvājos, kas pirms 40-6 tūkstošiem gadu bija izplatīti, piemēram, ASV dienvidrietumos un Atakamas tuksnesī, Čīlē, satur paaugstinātu irīdija un magnētisku nogulšņu - lodīšu un graudiņu - koncentrāciju.

Datējums

Jaunākā pētījumā (2014.) analizētie nogulumieži, kuri, kā apgalvo trieciena hipotēzes autori, radušies, Zemes virsmā ietriecoties komētai vai bolīdam, tika datēti vai nu kā senāki vai jaunāki par jaunāko driasu. Lai noteiktu vai iežu slāņi datējami ar laiku pirms 13 000 gadiem, pētnieki pārbaudīja 29 atradumu vietas. Izrādījās, ka tikai 3 no tām ir datējamas ar šo laiku. Taču galvenais arguments pret jaunākā driasa komētas hipotēzi ir un paliek tās radīta trieciena krātera neesamība.

Megaufaunas izzušana

Liecības, kas neatbalsta hipotēzi, ka komētas vai bolīda ietriekšanās Zemes virsmā pirms 12 900 gadiem izraisīja lielo zīdītājdzīvnieku vienlaicīgu izmiršanu trīs kontinentos - Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Eirāzijā:

• Dienvidamerikā megafaunas izzušana sākas 400 gadus vēlāk, nekā Ziemeļamerikā;
• mamuti izzuda vispirms Ziemeļamerikā, tikai pēc tam tie izmira Sibīrijā;
• vēl lielāka distance lielo zīdītāju izmiršanas, izzušanas laika skalā vērojama, kad aplūkojām salu megafaunu, kur lielie zīdītājdzīvnieki vēl dzīvoja tūkstošiem gadu pēc tam, kad to sugas brāļi kontinentos sen bija izzuduši. Piemēram, Vrangeļa salā mamuti izmira tikai pirms 3700 gadiem, bet lielie uz zemes dzīvojošie sliņķi Antiļu salās - pirms 4700 gadiem;
• Austrālijas megafauna izmira 30 000 gadus pirms jaunākā driasa perioda.

Pārdomājot zināmos faktus par megafaunas izzušanu Ziemeļamerikā, rodas jautājums, kāpēc komētas vai bolīda kritiens uz Zemes skāra galvenokārt lielos zīdītājdzīvniekus, bet vairāk saudzēja mazos zīdītājdzīvniekus, vai jebkuru citu mugurkaulnieku. Pie tam lielajiem dzīvniekiem pieskaitāmie bizoņi un brūnie lāči pārdzīvoja jaunākā driasa aukstuma vilni, turpretī, ja būtu notikusi komētas vai bolīda sadursme ar Zemi, tad katastrofa vienlīdz postoši un iznīcinoši ietekmētu visu dzīvnieku un augu valsti.

Kur pēc Henkoka domām atradās Atlantīda?

Atlantīda meklēta dažādos pasaules reģionos, gan Atlantijas okeāna dzelmē, gan pazemē - zem Sahāras tuksneša smiltīm. Bet daži to meklē paslēptu dziļi zem ledus segas Antarktīdā.

Šo neparasto, ekstraordināro teoriju par Atlantīdas atrašanās vietu, balstīdamies uz Čārlza Hepgūda teoriju par periodisku visas Zemes garozas nobīdi, kanādiešu alternatīvās vēstures entuziasti Rends un Roze Flemi-Ati popularizē savā grāmatā „Kad sabruka debesis: Atlantīdu meklējot.” Anatarktīda [Atlantīda] pārvietojoties Zemes garozai, 9600.g.pmē. pēkšņi no mērenās joslas nonākusi Dienvidpolā.

Greiems Henkoks, atzinīgi vērtējot ideju par Atlantīdas atrašanos Antarktīdā, izteica viedokli, ka Flemi-Ati devuši patiesi pirmo atbildi uz jautājumu par to, kas tieši notika ar Platona aprakstīto salu vai kontinentu. Tomēr nodaļu tās apskatam viņš atvēl tikai savas grāmatas „Dievu pirkstu nospiedumi” beigās.

Vai Piri Reisa kartē attēlota Antarktīda?

Savus apgalvojumus par augsti attīstītas Atlantīdas civilizācijas atrašanos Antarktīdā Flemi-Ati un Henkoks vēl pamato ar senām, pārsvarā XVI gadsimtā zīmētām kartēm, kurās it kā precīzi attēlotas Antarktīdas krasta līnijas.

Viena no tām ir osmaņu turku admirāļa Hadži Muhidīna Piri ibn Hadži Mehmeta (Piri Reisa) 1513.gadā zīmētā karte. Īpašu uzmanību šajā kartē saista Dienvidamerikas piekrastes dienvidu daļa, kura rajonā, kur aptuveni mūsdienās atrodas Brazīlijas pilsēta Riodeženeira, strauji pagriežas uz austrumiem. Šī Piri Reisa kartē attēlotā piekrastes teritorija populārākajā alternatīvās vēstures interpretācijā, kuras autors ir amerikāņu civilais inženieris un amatierarheologs Ērlingtons Melerijs (Arlington H.Mallery), tiek identificēta ar Antarktīdas ziemeļos esošo Karalienes Modas zemi. Šo ideju, kura tā arī neguva akadēmisko zinātnieku ievērību, tālāk attīstīja, maģistra grādu viduslaiku un moderno laiku vēsturē ieguvušais amerikāņu koledžas profesors Čārlzs Hepgūds savā 1966.gadā iznākušajā grāmatā „Seno jūras valdnieku kartes.” Č.Hepgūds, balstīdamies uz savu Piri Reisa un citu senu, kā arī vēlo viduslaiku karšu analīzi, izvirzīja teoriju, ka 9900.g.pmē., kad Ziemeļu puslodē valdīja leduslaikmets, vismaz daļa Antarktīdas bija brīva no ledus un to kartografēja kāda sena, augsti attīstīta, bet vēl neatklāta civilizācija, kuras zināšanu līmenis ģeogrāfijā un kartogrāfijā bija ļoti augsts.

Pirī Reisa karti, protams, atsaucoties uz Č.Hepgūda darbu, aprakstījis arī šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens savā pirmajā grāmatā „Dievu rati,” kur, būdams uzticīgs paša popularizētajai seno astronautu teorijai, secina, ka, lai kas arī zīmējis šīs turku admirāļa kartes oriģinālu, tam „bija jāprot lidot un fotografēt.”

Un, protams, Pirī Reisa kartes apraksts atkārtojas arī G.Henkoka grāmatā „Dievu pirkstu nospiedumi.”

Gan Hepgūds, gan Dēnikens, gan Henkoks uzsver, ka Antarktīdas kontinenta attēlojums ir neticami precīzs. Un, tā kā tajā ir iezīmētas upes, ezeri un kalni, tad kartes oriģināla izgatavošanas laiks ir datējams ar laika periodu starp 9600.-15 000.g.pmē.

Akadēmiskās aprindas pārstāvošie vēsturnieki, atspēkojot alternatīvo vēsturnieku apgalvojumus, pierādījuši, ka Pirī Reisa karte ir uzzīmēta, izmantojot dažādus avotus, ko arī pats turku admirālis nekad nav slēpis. Pirī Reiss kā avotus izmantojis gan vecākas portugāļu, gan arī Kolumba zīmētas kartes. Karte atspoguļo sava laika ģeogrāfisko zināšanu līmeni, kāds bija XVII gadsimta sākumā. Karte nebūt nav precīza, kā to apgalvo alternatīvās vēstures atbalstītāji. Gluži pretēji, kartē pieļautas daudzas kļūdas.

Kritisku alternatīvo vēstures entuziastu apgalvojumu analīzi piedāvā kartogrāfijas vēsturnieks Grigorijs Makintošs (Gregory Mclntosh), kurš Piri Reisa karti padziļināti aplūko savā grāmatā "The Piri Reis Map of 1513." Daudzus slavenās turku admirāļa kartes avotus viņš atrada, pētot Kolumba jūras kartes. Noteiktas kartē redzamās īpatnības ir saistāmas ar vairāku karšu kā avotu izmantošanu, piemēram, Virdžīnu salas iezīmētas divās vietās, bet aplamības Ziemeļamerikas ģeogrāfijā saistītas ar nepārtrauktu jucekli Austrumāzijas rajona attēlojumā. Attiecībā uz šķietami precīzo Antarktīdas kontinenta attēlojumu, autors norāda uz divām acīmredzamām kļūdām. Pirmkārt, tā attēlota simtiem jūdžu uz ziemeļiem no savas pašreizējās atrašanās vietas. Otrkārt, Dreika šaurums ir pilnībā pazudis un Antarktīda ir savienota ar Dienvidameriku.

Visi autori, kuri sajūsmināti rakstījuši par Piri Reisa kartes apakšējā daļā it kā viegli atpazīstamajām, precīzi attēlotajām Antarktīdas krasta līnijām, nekritiski pieņēmuši Č.Hepgūda apgalvojumus kā neapstrīdamu patiesību. Šajā ziņā grēkojis arī G.Henkoks, kurš grāmatas „Dievu pirkstu nospiedumi” pirmajās nodaļās nav pieminējis nevienu darbu par kartogrāfijas vēsturi. Viņš tikai citējis Hepgūda darbu, tā parādot, ka pats nav pat mēģinājis kaut ko vairāk uzzināt par šo tēmu.

Pat pieņemot, ka Piri Reisa kartes apakšējā malā attēlotā zeme patiešām ir Antarktīda, paliek neatbildēts jautājums, kur pazudušas 1200 jūdzes no Brazīlijas līdz Ugunszemei un kādēļ Antarktīda sākas tieši no Brazīlijas, nevis attēlota 2500 jūdzes tālāk no tās uz dienvidiem.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā (XV-XVI gs.) kartogrāfi dažādās formās un variantos savās kartēs parasti iezīmēja lielu kontinentu, kuru apzīmēja kā Terra Australis Incognita - "Nepazīstamā dienvidu zeme." Ideja par lielu sauszemes masīvu dienvidu puslodē radās antīkajā senatnē vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Aleksandrijas astronoma un ģeogrāfa Klaudija Ptolemaja kartē kā pretsvars ziemeļu puslodes kontinentiem iezīmēta Terra Australis Incognita, kas no dienvidu puses noslēdza Indijas okeānu un bija savienota ar Dienvidķīnu un Austrumāfriku.

Eiropas „kabinetu ģeogrāfi” līdz pat Džeimsa Kuka braucienam XVIII gadsimta beigās ticēja „Dienvidu zemes” pastāvēšanai un lēsa tās platību uz 180 miljoniem kvadrātkilometru. Pēc Kuka otrā brauciena 1770.gadā kļuva skaidrs, ka, ja arī pastāv „Dienvidu zeme”, tad tā ir daudz mazāka, nekā līdz tam domāja. Antarktīdu atklāja tikai 1820.gadā un Karalienes Modas zemi sāka izpētīt norvēģu ekspedīcijas, kas tur ieradās 1891.gadā.

1513.gadā, kad Piri Reiss publicēja savu pasaules karti, vēl nebija noticis Magelāna brauciens apkārt pasaulei, Horna rags vēl nebija atklāts. Un nav arī zināms, vai turku admirālis Dienvidameriku uzskatīja par daļu no „Terra Incognita” vai arī zīmējis tajā laikā pazīstamus krastus, bet ar būtiskām neprecizitātēm. Taču ģeogrāfijas vēsturnieki vienprātīgi uzskata, ka nav nekāda iemesla domāt, ka kartes sastādītājam bija zināšanas par Antarktīdas piekrasti Karalienes Modas zemes rajonā.

Kad Antarktīda bija brīva no ledus?

Alternatīvās vēstures entuziasti, rakstot par Piri Reisa un arī Orontejas Fineja karti, uzsver, ka laikā, kad senās civilizācijas kartogrāfi kartografēja Antarktīdu, tā bija brīva no ledus un pat atradusies citos ģeogrāfiskos platuma grādos, pavisam citā klimata zonā. Un tikai polu maiņas vai visas Zemes garozas pārvietošanās rezultātā nonākusi pašreizējā atrašanās vietā - Dienvidpolā.

Kad tas bija? Čārlzs Hepgūds rakstīja, ka 9600.g.pmē. Šo pašu datējumu, kad Antarktīdu sāka pārklāt ledus, savos darbos min gan Flemi-Ati, gan Henkoks.

Tomēr paleoklimatoloģiskie un Antarktīdas ledus segas pētījumi noraida Hepgūda teoriju, ka siltuma periods Antarktīdā sakrīt ar pēdējo apledojumu ziemeļu puslodē un, ka kāda tās daļa pirms 11 600 gadiem bija brīva no ledus.

Pirms vairāk nekā 170 miljoniem gadu Antarktīda bija daļa no Gondvānas superkontinenta. Toreiz Antarktīdas klimats bija silts, un to neklāja ledājs. Par to liecina arī Antarktīdā uzietie akmeņogļu slāņi.

Tāda, kādu to pazīstam šodien, Antarktīda izveidojās pirms 25 miljoniem gadu, Gondvānas superkontinentam pakāpeniski sadaloties vairākās daļās.

Pirmais ledus Antarktīdā sāka parādīties pēc Austrālijas un Jaungvinejas atdalīšanās, kas notika pirms 40 miljoniem gadu. Tomēr toreiz tas vēl neklāja visu kontinentu.

Bet jau pirms 15 miljoniem gadu Antarktīdas kontinenta lielākā daļa jau atradās zem ledus segas.

Tomēr, kā liecina apmēram 130 km² lielajā, no ledus brīvajā Meijera tuksneša formācijā atrastās dienvidu dižskābaržu (nothofagus) fosīlijas, vēl pirms 3-4 miljoniem gadu Antarktīdā bija vērojami periodiski siltāka klimata posmi, kuru laikā šie krūmveidīgie koki varēja augt Domingo kalnu nogāzes. Pēc tam pleistocēnā, kas sākās pirms apmēram 2,58 miljoniem gadu, ledus atkal pārklāja visu kontinentu, pilnībā iznīcinot tur esošo augu valsti. Kopš tā laika Antarktīda ir kontinents, kura 13 miljonus kvadrātkilometru plašumus klāj kilometriem biezs ledus un visu gadu valda neiedomājams aukstums.

Tātad nav nekādu faktu un liecību, kas pierādītu, ka augstāk minēto autoru norādītājā laika periodā Antarktīdas kontinents vai vismaz kāda pietiekami liela tā daļa bija brīva no ledus. Līdz ar to atkrīt arī Flemi-Atu un Henkoka spekulācijas par Atlantīdas civilizācijas paliekām, kuras slēpjas nevis Atlantijas okeāna dzelmē vai vēl kaut kur citur, bet zem vairākus kilometrus biezās Antarktīdas ledus segas. Ja Antarktīdā patiešām reiz būtu pastāvējusi sena, augsti attīstīta civilizācija, kuras pilsētu būves tagad guļ paslēptas dziļi apakšā zem ledus tad jau sen, izmantojot no pavadoņiem iegūtus attēlus un aerolāzerskenēšanu (sk.: "Ar lāzeru meklējot senu civilizāciju liecības un pētot citas pasaules", aliens.lv, 27.05.2015.), tās būtu pamanītas.

Avoti:
techienews.co.uk
unexplained-mysteries.com
huffingtonpost.co.uk
mirror.co.uk
worldunitedawakening.blogspot.com
purdue.edu
livescience.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
diegocuoghi.com
en.wikipedia.org
lv.wikipedia.org
Kenjons, Duglass, Dž. 2008. Aizliegtā vēsture. Rīga: Avots.
Kondratovs, A. 1978. Triju okeānu noslēpumi. Rīga: Zinātne.
Tidriķis, Andris. 1982. Tālskatī Austrālija. Rīga: Liesma.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.

Pirmo reizi publicēts 19.06.2015.