Radioaktīvā oglekļa datēšanas metode
Bioloģisko materiālu hronoloģiska datēšanas metode, kas pamatojas uz to, ka ir zināms jebkurā organiskā vielā esošā oglekļa izotopa C 14 sairšanas ātrums.
Metodi izgudroja 1948.gadā amerikāņu fiziķis Vilards F.Libijs, un šodien tā ir pamata hronoloģiskās datēšanas metode, ko izmanto visam biomateriālam - dzīvo organismu atliekām, kokam, audumiem, papīram u.c.
Metodes būtība. Visu Zemes dzīvo organismu sastāvā ir ogleklis. Dabā ogleklis atrodams trijās molekulārās formās - stabilie izotopi C12, C13 un radioaktīvais izotops C14, kurš pastāvīgi veidojas atmosfērā Saules radiācijas ietekmē. Ir aprēķināts, ka katru gadu Zemes atmosfērā rodas un izirst apmēram 7 kg C14. Izveidojies 15 km augstumā ogleklis oksidējas ar skābekli un izkliedējas atmosfērā.
Lai gan radioaktīvais C 14 ogleklis ir visretāk sastopamais, tomēr arī tas atrodas visos dzīvajos organismos. Atmosfērā esošais C14 nonāk augos, ar augiem un dzīvniekiem barojas dzīvnieki un cilvēki. Kad dzīvie organismi aiziet bojā, tie pārstāj uzņemt radioaktīvo oglekli un tas sāk sabrukšanu, pārvēršoties amonjakā. Tātad, stabilais ogleklis C12 un C13 organismā saglabājas, bet radioaktīvais C14 - sabrūk un samazinās. Šī oglekļa pussabrukšanas periods ir 5730 gadi. Tas ļauj zinātniekiem uzzināt paraugu vecumus, nosakot sabrukušā C14 attiecību tajā. Tiesa gan, rezultāts ir aptuvens.
Lai konstatētu vecumu praktiski, jāpaņem mazs analizējamā objekta gabaliņš, jāapstrādā ar spēcīgu skābi un stipru bāzi un tad jāsadedzina mazā stikla traukā, lai radītu oglekļa dioksīda (CO2) gāzi. Izmērot C 14 līmeni objektā un salīdzinot to ar datiem par oglekļa daudzumu atmosfērā attiecīgajā vēstures posmā, iespējams aptuveni aplēst objekta vecumu.
Pēdējā laikā izstrādāta tehnoloģija kā veikt C 14 analīzi objektu vairs nebojājot. Pētāmo objektu ievieto ar plazmu piepildītā slēgtā kamerā. Uzlādētā gāze viegli oksidē objekta virsmu un iegūst C 14 paraugus, nebojājot objektu.
Trūkumi. Tomēr ar šo metodi nav iespējams iegūt precizitāti līdz gadam, tā uzrāda plusa un mīnusa svārstības, kas pieaug līdz ar objekta vecumu.
Vienmēr attiecībā uz C14 datējumiem, var rasties šaubas par paraugu piesārņojumu un vides ietekmi uz oglekļa pussabrukšanas ātrumu.
C14 datu precizitāte kaļķakmens iegulās atrastām organiskajām substancēm jau labu laiku raisa diskusijas.
Tādēļ šai metodē iegūtie rezultāti būtu jāsalīdzina ar citu metožu rezultātiem.
Radioaktīvā oglekļa datēšanas ieviešana 1950.gados veica ārkārtīgi nozīmīgas pārmaiņas arheoloģijā.
Galējais datēšanas vecums. 14C precīzas datēšanas hronoloģiskais limits ir 50 000 gadi. Vecākos paraugos 14C tikpat kā vairs nav palicis un rezultāts būs kļūdains, norādot uz apmēram 50 000 gadu.
