Sliņķi
Ārkārtīgi lēnīgas dabas dzīvnieks Dienvidamerikā.
Vēsture. Megafauna - lielie uz zemes dzīvojošie sliņķi Antiļu salās izmira tikai pirms 4700 gadiem.
Amizantie un mīlīgie sliņķi ir vieni no galvenajiem džungļu iemītniekiem, godinot to nozīmi ekosistēmā, 20.oktobrī visā pasaulē svin Starptautisko sliņķu dienu. Šo iniciatīvu 2011.gadā aizsāka AIUNAU - bezpeļņas organizācijas savvaļas saglabāšanai un aizsardzībai Kolumbijā.
Mūsdienās šos Dienvidamerikas un Centrālamerikas lietus mežos mītošos dzīvniekus aizsargā vairākās valstīs, pievēršot uzmanību sliņķu masveida izzušanai, to nogalināšanai un pārdošanai.
Uzvedība. Uzturēšanās augstu virs zemes nav vienīgais veids, kā sliņķi sevi aizsargā. Ja zālēdāji jūt, ka ir apdraudēti, viņi izmanto savus līdz pat 10 centimetriem garos nagus un zobus. Neskatoties uz lēnajām kustībām un laisko dzīvesveidu, šie dzīvnieki ir pārsteidzoši spēcīgi. Slēpjoties no saviem lielākajiem ienaidniekiem, kas visbiežāk ir ērgļi un jaguāri, tie iemācījušies lieliski maskēties, un to palīdz izdarīt arī māte daba.
Sliņķu kažokā mājo dažādi neparazītiski kukaiņi un pat zilaļģes. Tās kažokam piešķir zaļganbrūnu nokrāsu un palīdz radībām saplūst ar meža toņiem. Turklāt vide viņu kažokā ir tik unikāla, ka dažas kožu sugas mājo tikai sliņķu vilnā.
Vājo redzi kompensē ar citām maņām. Sliņķi ir pazīstami ne tikai ar savu slinko dzīvesveidu, bet arī slikto redzi. Proti, ģenētiskās mutācijas dēļ radības jau kopš dzimšanas ir vājredzīgas. Tie nespēj noteikt krāsas, pasauli redz melnbaltu un sliktā izšķirtspējā. Tomēr redze šiem interesantajiem dzīvniekiem nav pati svarīgākā, jo tie mēdz vienā kokā pavadīt pat vairākus gadus un dienā noguļ apmēram 18 stundas. Lapēdāju vājā redze viņiem sagādā grūtības atrasties spožā dienas gaismā. Tas savukārt rada papildu riskus dzīvniekam, kas ir aktīvs tieši dienas laikā. Par laimi, slikto redzi kompensē fenomenāla oža un lieliska telpiskā atmiņa.
Tropu mežu iemītnieki ir izcili pielāgojušies dzīvei kokā, stundām ilgi karājoties kājām gaisā kādā zarā vai lēnām pārlienot no vienas slēptuves uz citu. To lielie, āķveidīgie nagi, garās rokas un mēle nodrošina spēju ilgstoši karāties vienā vietā un aizsniegt apkārtējās lapas. Tomēr, ja ne tik izveicīgajam dzīvniekam gadās nokrist no koka, sekas visbiežāk nav nopietnas. Zināms, ka lapēdāju ķermenis ir pielāgots smagiem kritieniem, kā arī tie var izdzīvot un neiegūt traumas, nokrītot pat no 30 metru augstuma. Pētnieki novērojuši, ka sliņķi vismaz vienreiz nedēļā nokrīt no koku galotnēm. Toties, lai izcīnītu vietu pie mātītes un sāktu pāroties, dzīvnieku tēviņu mērķis ir nomest pretinieku no koka.
Sliņķi it nemaz nav slinki. Nav noslēpums, ka šie lapēdāji ir patiešām lēni. Viņu reakcijas ātrums ir pielīdzināms aptuveni ceturtajai daļai no cilvēku spējām. Izrādās, ka tieši trīspirkstu sliņķi ir lēnākie dzīvnieki uz Zemes, pārspējot pat bruņurupučus un gliemežus. Tomēr tieši viņu lēnais dzīvesveids ir iemesls, kādēļ tie joprojām ir dzīvi. Zīdītāji pārtiek lielākoties no lapām, tādēļ var paiet mēnesis, līdz viņu kuņģi sagremo ēdienu. Kustēties tiem vienkārši nav iemeslu, sliņķi pārvietojas ļoti maz un viņu lēnās kustības palīdz tiem būt neredzamiem. Tā viņi taktiski izvairās no saviem lielākajiem ienaidniekiem un turpina miermīlīgo dzīvi.
Nav sliņķu, nav avokado. Daudzi augi, kuriem nepieciešams siltais Dienvidamerikas klimats, ir izplatījušies un attīstījušies tieši pateicoties dažādiem dzīvniekiem un putniem. Arī sliņķi snieguši nozīmīgu artavu, jo, pateicoties viņiem, teju katrs mūsdienās zina, kas ir krēmīgais un veselīgais avokado. Izrādās, ka šo zālēdāju kuņģis ir pietiekami liels, lai spētu norīt veselus avokado. Un pēc tam, izceļojot cauri visai sliņķu gremošanas sistēmai, sēkla neskarta nonāca vidē. Tādējādi šie dzīvnieki ir palīdzējuši izplatīt avokado sēklas un nodrošināt to augšanu.
