Aliens

Gregors IX (1227.-1241.g.)

Pāvests Gregors IX (latīņu - Gregorius IX), īstajā vārdā Ugolino no Konti (itāļu - Ugolino diConti).

Dzīvesgājums. Dzimis starp 1145. un 1170.gadu, miris - 1241.gada 22.augustā.
Bijis Romas pāvests no 1227.gada 19.marta līdz savai nāvei 1241.gadā.
Vēsturē pazīstams caur to, ka savas valdīšanas laikā turpināja cīņu ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Frīdrihu II un centās organizēt Piekto krusta karu uz Svēto zemi. Par to, ka Frīdrihs II bija aizņemts savu valstu Lombardijas un Sicīlijas lietās un nedevās Krusta karagājienā kā solījis, Gregors IX viņu "apkrāva ar lāstiem." Galu galā Frīdrihs II devās karot uz Palestīnu, bet atgriezies 1230.gadā, viņš piespieda pāvestu Gregoriju IX noslēgt mieru, pēc kā nodevās valsts iekšlietām. Frīdrihs II uzsāka cīņas ar Lombardijas pilsētām, kuras atbalstīja Gregors IX. Tas 1239.gadā atkal „apkrāva ar lāstiem” karali (Nu johaidī! Cik tad var!).
Tai pašā laikā viņš agresīvi vērsās pret ķeceriem, īpaši luciferiešiem, un veicināja bargāku sodu ieviešanu, līdz pat sadedzināšanai uz sārta.

Gegora IX cīņa par ietekmi Livonijā.
Cīņa par varu pēc Alberta nāves 1229.g. Par varu sacentās Romas pāvests Gregors IX un Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II. Tādējādi varai izvirzīja divus kandidātus – viens no Brēmenes, bet otrs no Magdeburgas. Lai atrisinātu konfliktu, pāvests Gregors IX sūtīja uz Dāniju un Vāciju savu legātu kardināldiakonu Otto. Savukārt Otto par savu vicelegātu iecēla cisterciešu mūku Alnas Balduīnu, kuram uzdeva noskaidrot apstākļus Livonijā. Pēc tam, balstoties uz Balduīna ziņojumu Otto iecēla jauno Rīgas bīskapu Nikolaju (Nikolaus) no Magdeburgas.
Tādējādi cīņā par varu pārsvaru guva Frīdrihs II. Tikām dāņu karalis Valdemārs II bija uzticīgs pāvestam, jo Zobenbrāļu ordenis bija ieņēmis Ziemeļigauniju un Valdemārs II cerēja to atgūt ar pāvesta palīdzību. Tomēr ordenis nevēlējās šķirties no svarīgās Tallinas pilsētas, problēma likās neatrisināma.
Alnas Balduīna darbība. 1930.gadā Alnas Balduīns pats ieradās Rīgā. Tolaik ordenis, Rīgas Doma kapituls un pilsoņi veda sarunas ar kuršiem no Ziemeļkurzemes. Pāvests nebija apmierināts ar sarunu gaitu: balstoties uz atsevišķām detaļām līgumā (veidu, kādā kristīt un aplikt ar nodokli jaunatgrieztos), pāvests kritizēja bīskapu Nikolaju, jo tas, kurš kristīja pagānus, varēja sev pieprasīt tiesības uz virskundzību jaunkristītajos apgabalos. Tādējādi Balduīns pārņēma iniciatīvu un saskaņā ar Svētā Krēsla politiku noslēdza līgumu ar vietējiem valdniekiem.
Līgumi ar kuršiem. Un tā 1230.gada 28.decembrī noslēdza konversijas līgumu ar kuršu ķēniņu Lameiķinu no Viduskursas un 1231.gada 17.janvārī citu līgumu (laikam tomēr ar tādiem pat nosacījumiem!) ar Ziemeļkursu, kur Rīgas pilsētai un ordenim jau bija līgums. Saskaņā ar līgumiem kuršu vecākie ar vicelegāta starpniecību nodeva sevi, savas zemes un savus ķīlniekus pāvesta varā un apsolīja divu gadu laikā uzņemties ceļojumu uz Romu, lai vienotos ar pāvestu par Kursas turpmāko statusu. Tālāk tiktu iecelti amatā vicelegāta izraudzītie mācītāji un vēlāk arī pāvesta izvēlēts bīskaps. Garīdzniecības uzturēšanai būtu jāmaksā 1/10 daļa (tāpat jau bija Gotlandē). Kurši arīdzan solījās piedalīties krusta karos pret pagāniem, par ko viņiem tika apsolīta „mūžīga brīvība un neatkarība.”
Līgums parādīja, ka Balduīns gribēja šķirt Kursu no Rīgas bīskapa jurisdikcijas un padarīt to par valsti pavesta protekcijā. Līgumos nav minētas nekādas saistības pret ķeizaru, ordeni, Rīgas bīskapu, ne arī pret vācu firstiem.
Kad jaunais bīskaps Nikolajs 1231.gada vasarā ieradās Rīgā, šo līgumu dēļ starp viņu un Balduīnu izcēlās ass konflikts. Nikolajs neatzina Balduīna līgumu ar kuršiem, un īsi pēc tam zobenbrāļi atkal iebruka Kursā. Kuršu sūtņi, kas devās pie pāvesta, Gotlandē tika saņemti gūstā.
Balduīns ieradās Romā un ziņoja par notikumu gaitu. 1232.gada sākumā pāvests apstiprināja viņa līgumus ar kuršiem un iecēla viņu par savu legātu Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Igaunijā, Somijā, Gotlandē un kaimiņzemēs, kas nebija kristītas (nebija kristītas vēl Zemgale, Žemaitija un visa pārējā Lietava, daļa Kursas un Igaunijas). Turklāt pāvests viņu iesvētīja par Zemgales bīskapu, kas bija liels gods, un uzdeva valdīt arī pār Kurzemi. Praktiski viņš kļuva par pāvesta vietnieku šais zemēs.
Balstoties uz jaunajām pilnvarām un, par spīti augošajai pretestībai, Balduīns soli pa solim mēģināja īstenot pāvesta nodomus. Visnoteiktāk viņam pretojās ordenis, kas jaunajā politikā saskatīja ordeņa nozīmes un ietekmes samazināšanos. Lūzums iestājās, kad 1233.gada vasarā Balduīns ieradās Ziemeļigaunijā un pieprasīja, lai zobenbrāļi atstāj Tallinu. Ordenis atteicās. Balduīns atgriezās Rīgā un sasauca sinodi, kas nolādēja vainīgos. Zobenbrāļi tik un tā nepadevās, un tas izraisīja jaunas varmācības.
Šāda rīcība tika vērtēta kā atklāts dumpis pret Svēto Krēslu. Gregors IX izsauca visas iejauktās puses uz Romu. 1234.gada 8.septembrī sākās nopratināšana kūrijā, un 1235.gada februārī pāvests pasludināja savu spriedumu. Par spīti tam, ka Balduīns bija rīkojies pēc Vatikāna norādījumiem, pāvests atcēla viņu no legāta amata – tā vietā iecēla Vilhelmu no Modēnas. Zobenbrāļiem nācās uzņemties atbildību par ķildām un nepaklausību.
Pēc pamatīgas izmeklēšanas pāvests pārliecinājās, ka dāņu karalis Valdemārs II tomēr nekad nesaņems vairs atpakaļ Ziemeļigauniju ar Tallinu no zobenbrāļiem. Tomēr savam uzticīgajam sabiedrotajam pāvests gribēja atgriezt īpašumus par katru cenu. Tādējādi spiediens uz ordeni Ziemeļigaunijas jautājumā pastiprinājās, vienlaikus „maiņas veidā” ordenim par prieku nomainīja Alnas Balduīnu, viņa līgumi ar kuršiem tā arī nestājās spēkā, ordenim kursā palika rīcības brīvība.
Pēc Saules kaujas un pieaugošā spiediena 1238.gadā ordenis tomēr atdeva Ziemeļigauniju dāņiem.

Inkvizīcijas radīšana. Laikā no 1231.-1235.gadam pāvests Gregors IX pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus - inkvizitorus, - no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. 1229.gadā pāvests Gregors IX ieviesa reliģiskās jeb inkvizīcijas tiesas pret ķeceriem, un daļa vēsturnieki tieši šo gadu uzskata par inkvizīcijas dibināšanas sākumgadu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.
Kad Vācijas ķeizars Frīdrihs II uzstājās pret templiešiem, tad 1239.gadā to izslēdza no baznīcas. 

Saites.
Romas katoļu pāvesti.