Jānis Pāvils I (1978.g.)
Laicīgā vārdā - Albīno Lučani.
263.Romas pāvests, kas 1978.gadā novaldīja tikai 33 dienas.
Dzīvesgājums. Kāpa Vatikāna tronī 1978.gada 26.augustā.
Novaldīja tikai 33 dienas, jo mira ar sidstrieku (oficiālā versija) jau 28.septembrī.
Versija par Jāņa Pāvila I slepkavību. Angļu publicists Deivids Jallops savā grāmatā "Tā Kunga vārdā: Kas nogalināja Romas pāvestu?" pauž viedokli, ka tā bijusi slepkavība. Tās iemesli esot bijuši gan finansiāli, gan reliģiozi un arī politiski. Lieta tā, ka Jānis Pāvils I grasījies veikt revīziju Vatikāna bankā un tādēļ kāds "noslēpumains spēks" pāvestu nolietājis.
Grāmatā visas dīvainības šai nosaukuma sakarā apraksta D.Jallops. "Piektdienas rītā 1978.gada 29.septembrī 4:30 māsa Vinčenca atnesa, kā parasts, kafiju uz pāvesta kabinetu. Pēc pāris minūtēm viņa pieklauvēja pie pāvesta guļamistabas durvīm. Atbildes nebija. Nedaudz uzgaidījusi, Vinčenca aizgāja. 4:45 viņa atgriezās. Kafija uz paplātes nebija aiztikta. Viņa pieklauvēja guļamistabas durvīs sākumā klusi, tad ar lielāku spēku. Taču atbildes nebija."
Tad māsa Vinčenca pamodināja pāvesta sekretārus - Djēgo Lorencu un Džonu Madži. Pirmais, ko paveica tēvs Nadži, ieradies notikuma vietā, piezvanīja Vatikāna valsts sekretāram Žanam Vijo, kas 5 no rīta jau bija klāt pāvesta guļamistabā - tikai 15 minūtes pēc līķa uziešanas! Radās iespaids, ka viņš šo zvanu ir gaidījis un atradies kaut kur netālu, lai ierastos ātri un noslēptu nozieguma pēdas.
Izrādās, 28.septembra vakarā pāvests bija ticies ar Ž.Vijo. Tikšanās laikā Ž.Vijo pasniedzis pāvestam glāzi šampanieša. Aculiecinieki stāstīja, ka grīda belaiķa guļamistabā bijusi pievemta, bet vēmekļus novācis Ž.Vijo pašrocīgi. Līdz 6 rītā pāvesta apartamenti bijuši ideāli sakopti un izmazgāti, tādejādi iespējamā nozieguma pēdas bija zaudētas.
6 no rīta ieradās Vijo izsauktais ārsts Renato Buconeti, kas konstatēja nāvi dēļ akūta miokarda infarkta. Bet kādēļ netika izsaukts Vatikāna medicīniskā dienesta vadītājs profesors Mario Fontana? R.Bucenoti ne tikai nefiksēja nelaiķa diagnozi rakstiski, bet arī vispār neparakstīja nevienu dokumentu.
Vēl vairāk - pēc tā paša Ž.Vijo rīkojuma tās pašas dienas vakarā pāvesta ķermenis tika iebalzamēts, kas vispār bija pretlikumīgi. Bez tam viņš arī izrīkoja, lai no līķa netiktu paņemts asins paraugs, lai nekādi nevarētu konstatēt noindēšanas faktu. Pēc tam, arī visai ātri, pāvesta ķermenis tika kremēts, nevis apbedīts, kā to parasti prasa baznīca.
D.Jallops raksta: "Ja Lučani miris dabiskā nāvē, tad Vijo darbības ir pinīgi neizskaidrojamas. Viņa uzvedība kļūst saprotama tikai specifiskā secinājumā: vai nu kardināls Vijo ir piedalījies sazvērestībā ar mērķi nogalināt pāvestu, jebšu viņš guļamistabā skaidri redzējis pierādījumus tam, ka pāvests ticis noslepkavots. Un Vijo bija apņēmīgi noskaņots, lai iznīcinātu šos pierādījumus."
D.Jallops arī atzīmē, ka nav publicēta miršanas apliecība, un tas nozīmē, ka neviens ārsts nav gatavs uzņemties juridisku atbildibu un apstiprināt, ka pāvests tiešām miris ar sirdstrieku. Interesanti, ka pilnīgi visi 15 ārsti no Vatikāna medicīniskā dienesta atteikušies parakstīt oficiālo nāves versiju. Itāļu amatpersonām tika atteikta pāvesta līķa patologanatomiskā izpēte, lai gan tas būtu saskaņā ar itālijas likumiem, kam ir spēks arī Vatikāna teritorijā. Atteikumu paskaidroja pats Ž.Vijo: "Viss, kas noticis, bija traģiska nejaušība. Pāvests netīši izdzēra lielu devu savu zāļu. Ja notiktu sekcija, tad tā parādītu nāvējošu pārdozēšanu. Neviens nenoticētu, ka Viņa Svētība šo dozu būtu pieņēmusi nejauši. Daži pieļautu pašnāvību, citi - slepkavību. Tādēļ tika nolemts neveikt sekciju." Tādejādi Ž.Vijo pats atzīst, ka nāves iemesls nav bijis infarkts, bet gan kādas vielas iedzeršana.
Grāmatas autors D.Jallops divreiz runājis ar ārstu Džovanni Ramu, kas bijis pāvesta ārsts kopš 1973.gada. Pāvestam bijušas izrakstītas zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu. Ārsts noraida pārdozēšanas iespēju: "Nejauša pārdozēšana nav iespējama. Viņš bija ļoti disciplinēts pacients. Īpaši uzmanīgs viņš bija pret zālēm. Viņam bija vajadzīgs ļoti maz. Patiesībā viņš lietoja zāles pašās minimālākajās devās. Normāla šo zāļu deva bija 60 pilieni, bet viņam bija pietiekami ar 20 pilieniem. viņš vienmēr bija ļoti uzmanīgs zāļu lietošanā."
