Zakarijs (741.-752.g.)
91.Romas bīskaps no 741. līdz 752.gadam.
Dzīvesgājums. Aizstāvēja Rietumu baznīcas neatkarību no Bizantijas. Viņa valdīšanas laikā langobardi vairākkārt pienāca pie tā rezidences - Romas. Langobardu draudu dēļ noslēdza savienību ar Pipinu Īso, kas ar pāvesta Zakarija palīdzību 751.gadā kļuva par franku karali, jo Zakarijs palīdzēja gāzt pēdējo merovingiu karali Hilderiku III.
Nomira 752.gadā.
L.Taksils, "Svētās pļāpas." Zakarija valdīšanas laikā katoļu garīdzniecības šarlatānisms kļuva jau atklāti bezkaunīgs. Kāds bīskaps Adalberts ticīgiem samuldējās par to, ka viņam no debesīm nolaidies eņģelis un sniedzis reikvijas, kā arī daudzkārt rādījies pats Kristus. Tas ierīkojis plašu harēmu no draudzes locekļu meitām, braši tirgoja relikvijas. Nogāja pat tiktāl, ka muļķiem pārdeva savus nogrieztos nagus un matus. Viss beidzās ar skandālu - vietējā vara pieprasīja Zakarijam noņemt afēristu no amata.
Tikmēr pats Zakarija nežēlīgi vajāja skotu garīdznieku Vergīliju, arī lielu zinātnieku. Viņš izteica domu, ka Zeme ir lode, un eksistē vēl arī citas pasaules.
Pāvests par viņu raksta: "Pievērsiet uzmanību filozofam Vergīlijam, šim garīdzniekam, kas, dižojoties ar melīgām patiesībām, ko viņam iedvesis Sātans, nekaunīgi apgalvo, ka uz Zemes it kā eksistējot nezināmas zemes un cilvēki, bet Visumā - vēl mēneši un saules neskaitot mūsējās. Viņu vajag padzīt no baznīcas; noņemt pakāpi un ieslodzīt pašā tumšākajā pazemē; pirms tam pakļaujot visām mocībām, kādas tikai cilvēki ir izdomājuši, jo nav pietiekama soda tam nelietim, kas ar savu ķecerīgo mācību grauj mūsu reliģijas svētumu."
