Aliens

Bonifācijs VIII (1294.-1303.g.)

Latīniski - Bonifatius VIII.  Īstajā vārdā - kardināls Benedeto Gaetani.
193.Romas pāvests no 1294. līdz 1303.gadam.

Dzīvesgājums.

Gaetāni un pāvests Celestīns V. Iepriekšējais pāvests Celestīns V parādīija sevi kā ļoti vājš pāvests. Par visiem svarīgajiem jautājumiem pāvests konsultējās ar kardinālu Benedeto Gaetāni - nākamo pāvestu Bonifāciju VIII. Ar viņu aprunāja arī savu atteikšanos no pāvesta amata. Atteikšanās aktu sastādīja neviens cits kā kardināls Gaetāni. Kardinālu sanāksme bez kavēšanās pieņēma atteikumu no amata.
Pjetro bija iedomnājies, ka nu varēs brīvi pamest Neapoli un nodoties savam vientuļnieka dzīvesveidam. Tā kā kardinālu vidū bija arī Celestīna V atteikšanās pretinieki, tad jaunais pāvests Bonifācijs VIII bijās, ka viņu var pasludināt par antipāvestu. Lai izvairītos no tā, viņš iekārtoja tā, ka Pjetro pavadīs Bonifāciju VIII ceļā uz Romu. Tomēr Pjetro nebija ar to mierā, mēģināja bēgt, bet drīzi tika sagūstīts un ieslodzīts Fumones pilī Kampaņā, kur 1296.gada 19.maijā arī mira 81 gada vecumā.

1295.gadā piedāvāja mongoļu hanam Gazanam pieņemt kristietību, kurš gan to noraidīja.
1296.gadā pāvests Bonifācijs VIII pasludināja Gregoru I par "lielu Baznīcas skolotāju." 

Zemgaļu sūtņi pie Bonifācija VIII. Pretrunas un savstarpējas apsūdzības starp Livonijas ordeni, garīdzniecības vadītājiem un Rīgas pilsētu bija samilzušas tiktāl, ka Rīgas arhibīskaps 1297.gadā vērsās pēc palīdzības pie pāvesta Bonifācija VIII kūrijā. Pāvests nosūtīja pušu pārstāvjiem vairākas bullas ar uzaicinājumu ierasties Romā.
1300.gadā Romā pie pāvesta ieradās divi zemgaļu sūtņi kopā ar Rīgas arhibīskapu. Tie sūdzējās par Vācu ordeni, taču pāvesta labvēlīgā nostāja neko vairs nespēja līdzēt. Tas bija pēdējais mēginājums glābt Zemgali no vāciešiem.
Izmeklēt šo lietu uzdeva jau nākamais pāvests Klements V.

Konflikts ar Francijas karali. Viņu ļoti neieredzēja Francijas karalis Filips IV, kurš mēģināja ar templiešiem vienoties pret pāvestu.
Lielos parādos esošais Francijas karalis Filips IV Skaistais meklēja iespējas kā sadabūt naudu. Tā bija nepieciešama karam ar Anglijas karali Eduardu I. Tādēļ karalis 1296.gadā aplika ar nodokļiem baznīcas zemes. Pāvests par to visai noskaitās un izdeva bullu Clericis laicos, ar kuru aizliedza garīdzniecībai maksāt jebkādus meslus laicīgajai varai bez Vatikāna piekrišanas. Tādēļ Filips IV 1300.gadā sūtīja pie pāvesta savu sūtniecību ar ierēdni Nogari vadībā. Tieši dēļ Nogares misija jau no paša sākuma neguva sekmes. Nogares izrādītā necieņa pāvestam un Bonifācija VIII atbildes replika lika pamatus nenogludināmam konfliktam. Francijas karalis sarīkoja īstu kampaņu pret pāvestu. Parādījās daudzskaitlīgi pamfleti, kas nievāja pāvestu un garīdzniecību.
Par radušos situāciju sašuta tik vien kā Pamjes bīskaps Bernārs Sesse 1301.gada jūlijā. tad arī uz to gāzās viss karaļa un Nogares niknums. Viņš tika vainots ķecerībā un visā kā sliktā. Tikai Narbonas bīskapa Žila Eislēna iestāšanās par Sessē to izglāba.
Tikām pāvests pārgāja pretuzbrukumā un izdeva bullu pēc bullas, ar kurām pamatoja, ka pāvesta troņa vara ir lielāka par atsevišķa monarha varu. 1302.gada pavasarī par vidutājiem šai konfliktā mēģināja uzstāties Bretaņas un Burgundijas hercogi. Tiem pievienojās arī templieši Ordeņa ģenerāluzrauga Hugo de Pjero personā. Taču šis mēģinājums nedeva rezultātus un konflikts turpināja gruzdēt. Bija pat Filipa IV un Nogares mēģinājums savākt baznīcas koncilu, taču to varēja izdarīt tikai pāvests pats.
Tad jurists Nogare izdomāja publiski apvainot pāvestu ķecerībā un pieprasīt, lai tas atbildētu par to Koncila priekšā. Un tā 1303.gada 12.martā Luvrā Nogare uzstājās kā pāvesta apsūdzētājs, vērsdamies pie karaļa ar prasību savā vārdā. Vēlāk pievienoja apsūdzību arī sodomijā. Tas bija atbilstoši tā laika likumiem. Tad arī piedāvāja savu personu apsūdzētāja lomai Koncilā. Vienīgi īsti neģeldēja tas, ka pāvestam tolaik bija jau 84 gadi.
Tikām 1303.gada 8.septembrī pāvests garsījās pieņemt bullu, kurā karalim izteica ekskomunikāciju. Karalim un viņa juristam tā būtu katastrofa. Tas Nogarem lika izšķirties par ļoti asu soli: sirmo pāvestu, kas tobrīd atradās dzimtajā pilsētā Anaņjā, sagūstīja, ieņemot tā pili kopā ar kardināla Kolonna piekritējiem. Sirmo pāvestu pat piekāva un to iepļaukāja pats Kolonna personiski. Pāvests tika ieslodzīts cietumā, pēc laiciņa viņu gan atbrīvoja, bet pēc atbrīvošanas pāvests nodzīvoja tikai dažas dienas. Viņš nomira 1303.gada 11.oktobrī mēnesi pēc sagūstīšanas.
Filips IV pat pēc Bonifācija VIII nāves nevarēja rimties savā naidā. Nākamajam pāvestam Klementam V kā viens no izpildāmajiem punktiem tika izvirzīts pilnībā izdeldēt iepriekšējā pāvesta piemiņu un pat izrakt no kapa viņa pīšļus un nodot tos anafēmai. 

Aragonas karalis Haims II bija spiests atteikties no Sicīlijas troņa par labu pāvesta Bonifācija VIII atbalstītajam Anžujas Kārlim II, ko gan neatbalstīja sicīlieši un pasludināja par karali Haima II brāli Fadriku.
1297.gadā pāvests Bonifācijs VIII, tiecoties paplašināt no Svētā krēsla atkarīgo valstu skaitu, nodeva Haimam II lēnī Sardīniju, ko gan vēl vajadzēja iekarot - Aragona to izdarīja laikā no 1323.-1324.gadam.

Pašā Vatikānā runāja, ka Bonifācijs VIII ir paveicis jebkuru iespējamo noziegumu un ka viņš ir ļaunuma iemiesojums (cik ironiski). Dante savā meistardarbā Bonifācijam VIII atvēlēja elles dziļāko bedri. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, bet Bonifācijas bija pašpasludināts ateists. Viņš neticēja Dievam. Viņš nolādēja visus un visu, kas pastāvēja ārpus Romas Katolistiskās baznīcas un sūtīja pārējos ellē. 

Bonifācija VIII seksuālā dzīve. Laicīgā dzīvē bija slavens ar piedzīvojumiem mīlas laukā. Viņš bija biseksuāls. Viņa mīļākās vienlaicīgi bija gan precēta māte, gan tās meita. Mēģināja gulēt arī ar puišiem. Tieši viņa mutei pieder izteiciens, ka "dzimumakts nav lielāks grēks kā plaukstu saberzēšana." Šīs viņa vājības vēlāk izmantoja Francijas karaļa Filipa IV Skaistā jurists Nogare pret pāvestu vērstajā kampaņā.

Saites.
Romas katoļu pāvesti (30.g.-patlaban).