Gregors I Lielais (590.-604.g.).

Romas bīskaps no 590. līdz 604.gadam un ievērojamākais šī laikmeta Baznīcas vadītājs. Viņu uzskata par pēdējo antīko laiku un pirmo viduslaiku Romas bīskapu.
Savas darbības dēļ saņēmis pievārdu "Lielais." Saukts arī par divvārdi dēļ savas sarakstītās grāmatas "Pārrunas par itāļu tēvu dzīvi."

Radniecība. Nācis no bagātās Anīciju ģimenes, kuras vairākas paaudzes kalpoja Baznīcai. Viņa vecvectēvs bija Fēlikss III - Romas bīskaps 483.-492.gados.
Vina radinieku skaitā bija arī Agapīts, kas ieņēma Romas bīskapa amatu 535.-536.gados.
Tēvs - Gordiāns, ieņēma augstu stāvokli Baznīcas hierarhijā.

Dzīvesgājums. Dzimis ap 540.gadu.
Par darbību pirms kļūšanas par Romas bīskapu. VI gs. beigu vēsturnieks Tūras Gregors savā "Franku vēsturē" vēsta, ka Gregors I "bijis tik zinošs gramatikas, dialektikas un retorikas zinātnēs, ka uzskatīja - visā Romā nav viņam līdzvērtīga cilvēka." Iespējams, kādu laiku strādājis kā Romas administrācijas galva, bet 574.gadā aizgājis mūkos, nodibinot Sv.Andreja klosteri uz savas zemes Romā, kā arī 6 mūku mītnes vietas savās muižās Sicīlijā.
Sekmējis Romas baznīcas autoritātes nostiprināšanos un tās ietekmes izplatīšanos Eiropā, pakļaut Eiropas valstu baznīcas savai varai. Ar bagātīgām dāvanām, ņemot līdzekļus no Baznīcas kases, viņš panāca, ka langobardi atzina Romu un citus Baznīcai piederošos apgabalus par autonomām (patstāvīgām) teritorijām, līdz ar to būtiski neiejaucoties pāvestu darbībā. Tādēļ izsūtīja katoļu misijas uz Angliju, pie langobardiem un vestgotiem.
Cīnījās ar Konstantinopoles patriarhu par pirmo vietu kristīgajā pasaulē.

Reliģiskā darbība. Daudzu teoloģisku sacerējumu autors. Mariju Magdalēnu pataisīja par vieglas uzvedības sievieti, kad 591.gadā pieļāva kļūdu savā sprediķī. Šis lielais misēklis tika izlabots tikai 1969.gadā, Vatikānam oficiāli atzīstot kļūdu.
Gregors I Lielais definēja septiņu nāves grēku koncepciju, kura Viduslaikos kļuva populāra pēc Dantes Aligjēri "Dievišķās komēdijas" uzrakstīšanas. Saskaņā ar Dantes "Komēdijas" grēku traktējumu, netiek piedota negausība, kūtrums, miesaskāre, lepnība, dusmas, skaudība un alkatība, un par tiem cilvēks nonāk tieši ellē.
Iedibināja Baznīcas liturģisko dziedājumu (gregorisko korāļu) tradīciju - no šejienes cēlusies Rietumeiropas klasiskā mūzika.
Laicīgās izglītības pretinieks. Iznīcinājis lielu daudzumu antīko autoru darbu.
Gregors I Lielais, organizēdams misiju darbu, izstrādāja īpašas instrukcijas, kurās bija noteikts, ka nav pieļaujama pagānu svētnīcu sagraušana, bet vienīgi jāizvāc no tām seno dievu tēli, telpas jāizslacina ar “svētītu” ūdeni un jāuzbūvē tajās altāri, kuros novietojamas svētās relikvijas. Kristiešu svētki, saskaņā ar šiem norādījumiem, jārīko tajās pašās dienās un tajās pašās vietās, kur ļaudis jau no senlaikiem svinējuši savām dievībām veltītos svētkus, jo no ļaužu sirdīm nevarot uzreiz izdzēst atmiņas par pagātni. Var pieņemt, ka šāda veida instrukcijas būtu uzskatāmas par pirmo oficiālo akomodācijas (no latīņu valodas accomodatio – piemērošanās, pielāgošanās) programmu “pagānu” kristianizēšanai, tomēr ne vienmēr pāvesta norādījumi tikuši pildīti, sevišķi turpmākajos gadsimtos, vismaz attiecībā uz pašu kristianizācijas procesu, kuram vajadzētu norisēt vienīgi uz brīvprātības pamatiem (kā jau iepriekš minēts, brīvprātības princips tika ievērots tikai attiecībā uz valdošajiem slāņiem, un arī tad ne vienmēr; tautai atlika tikai pakļauties savu valdnieku gribai). Sekmīgākai pagānu tautu kristīšanai pāvests Gregors Lielais izmantoja gūstekņus: atsevišķi karagūstekņi, kā arī cilvēki, kas saņemti kā ķīlnieki, īpaši gados jaunākie, tika nokristīti un pēc tam apmācīti misijas darbam savā dzimtenē, uz kurieni nosūtīti kopā ar katoļu garīdzniekiem, jo šie cilvēki ne tikai pārvaldīja savas tautas valodu, bet zināja arī tās dzīvesveidu un paražas (šāda veida misionāru sagatavošana tika praktizēta arī turpmākajos gadsimtos).

Anglijas kristianizēšana. Viens no pāvesta Gregora I Lielā ievērojamākajiem pasākumiem bija Anglijas kristianizēšana. Jāatzīmē, ka senākie Anglijas iedzīvotāji – ķelti - kristīgo ticību sāka pieņemt jau ar II gadsimtu no romiešiem, bet IV gadsimtā jau visa Britānijas sala, izņemot tagadējās Skotijas teritoriju, kur valdīja pikti, bijusi kristianizēta, tomēr, kad V gadsimtā to sāka iekarot anglosakši, iedzīvotāji no jauna pievērsās pagānismam. Ievērojamāki panākumi katoļu Baznīcai bija Īrijā, uz kurieni pāvests Celestīns 43l.gadā nosūtīja misionāru Pallūdiju, kura darbu ar 432.gadu turpināja Patriks (vēlāk iecelts svēto kārtā). Svētā Patrika darbībai bija tādi panākumi, ka Īriju sāka uzskatīt par “svēto salu” un “misionāru māti” – turpmākajos gadsimtos no šīs salas nāca daudzi ievērojami katoļu Baznīcas darbinieki.

L.Taksils, "Svētās pļāpas." Izgudrojis slaveno "šķīstītavu" (ignis purgatorium) - vietu, kur attīras cilvēku dvēseles pirms došanās uz paradīzi. Šķīstītavas "izgudrošana" baznīcai ienesa milzīgu naudu induligenču veidā.
Uz viņa sirdsapziņas ir arī bīskapa Malaha noindēšana. Par dumpību bīskapu izslēdza no baznīcas, tas nomira savas izslēgšanas dienā, kad atradās pie legāta, kas nodeva bīskapam pāvesta bullu šai jautājumā. Malaha pēkšņo nāvi pāvests pasniedza kā "dieva brīnumu."
Gregora I laikā Romas galvenā klostera baseinu remontēja. Kad nolaida ūdeni, tā dibenā uzgāja vairākus tūkstošus jaundzimušo atlieku.
Gregors I viens no pirmajiem saprata, ka baznīcas vara turas uz tumsonību, tādēļ ar savu darbību apmigloja tautas prātus. Pēc viņa pavēles iznīcināja antīkās grāmatas, rokrakstus, audeklus, skulptūras u.c. senatnes kultūras atribūtus.

Pēdējos savus dzīves gadus pavadīja praktiski piekalts gultai. Miris 604.gada 12.martā un apbedīts tai pat dienā Sv.Pētera bazilikā Romā. 654.gadā zārku ar Gregora I Lielā pīšļiem pārvietoja uz tam veltītu altāri Sv.Pētera katedrālē.

1296.gadā pāvests Bonifācijs VIII pasludināja Gregoru I par "lielu Baznīcas skolotāju." 1606.gadā pēc pāvesta Pāvila V pavēles zem jauna bazilikas altāra.

Darbi.
"Pārrunas par itāļu tēvu dzīvi." Stāstu izlase par itāļu VI gs. svēto tēvu dzīvi. Grāmata viduslaikos bija visai populāra izglītoto iedzīvotāju vidū. VIII gs. to pārtulkoja grieķu valodā, bet IX gs. - slāvu. Par šo grāmatu Gregors I ieguva pievārdu Divvārdis.

Kanonizācija. Atzīst par svēto gan Rietumu (katoļu) gan Austrumu (pareizticīgo) baznīcas.

Saites.
Romas katoļu pāvesti (30.g.-patlaban).