Aliens

Pijs X (1903.-1914.g.)

256.Romas pāvests no 1903. līdz 1914.gadam.
Laicīgā vārdā - Džuzepe Melhiors Sarto (Giuseppe Melchiorre Sarto).

Dzīvesgājums.
Kāpšana tronī. Ievēlēja Venēcijas patriarhu kardinālu Džuzepi Sarto 1903.gadā. Iepriekš viņu neuzskatīja par vērā ņemamu kandidatūru, taču viņu atbalstīja Austroungārijas imperators Francis Jozefs. Ievēlēšanas brīdī kardinālu kolēģijas dekāns Orelja di Santo-Stefāno viņam piecas reizes jautāja, vai viņš ir ar mieru ieņemt pāvesta amatu, līdz Sarto atbildēja apstiprinoši.

Darbība. Jaunā pāvesta izturēšanās bija izteikti demokrātiska. Pārcēlies uz Vatikānu, viņš nemainīja savas provinciāļa ieražas: nēsāja lētu sīpolveida kabatas pulksteni, rakstīja ar parastu kancelejas spalvas kātu un tīrīja spalvu savas sniegbaltās sutanas aprocēs. Pēc Pija X rīkojuma pāvestu telpas pārcēla no otrā stāva uz trešo, bet valsts sekretariāts izvietojās pirmajā stāvā. Otro stāvu iekārtoja audiencēm. Šāds sadalījums apustuliskajā pilī saglabājies līdz pat šodienai. Pijs X iegāja vēsturē kā pirmais pāvests, kurš redzējis kinofilmu – īsmetrāžas lente par Sv.Marka zvanu torņu rekonstrukciju Venēcijā. Pāvestam ļoti patika filma, viņš to daudzreiz skatījās, pazina kadros draugus un paziņas, ar pirkstu rādīja uz viņiem, skaļi nosauca viņu vārdus, smējās un no sirds priecājās par redzēto.
1907.gadā Pijs X publicēja jaunu sillabusu pret Bībeles zinātnisko kritiku, pret ideju par zinātnes neatkarību no reliģijas, pret baznīcas dogmu sagrozīšanu, kristus dievišķuma noliegšanu un vairāk par visu - pret reliģisko sakramentu necienīšanu.
Pāvesta Bībeles komisija 1909.gadā pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru I Mozus grāmātas pirmās 3 nodaļas - par pasaules, augu, dzīvnieku un cilvēku radīšanu, par "pirmā pāra" uzturēšanos Paradīzē utt. - jāatzīst burtiski un nav jāuzskata par mītiem, kas aizgūti no citām reliģijām.
Katoļu baznīcas negatīvo, konservatīvo attieksmi pret liberālismu, sabiedriskās dzīves sekularizāciju un progresu pauda Pija X 1907.gada enciklika "Pascendi Domini gregis."
Pāvests bija paskops. Viņš ietaupīja naudu, pierakstīja savus izdevumus un ienākumus lielā vecmodīgā kantora grāmatā, no kuras nekad nešķīrās. Viņš apdrošināja savu dzīvību amerikāņu kompānijā Life Insurance, kas ir visai paradoksāls fakts. Tas netraucēja katoļu baznīcai iecelt viņu svēto kārtā 1954.gadā.
Pie pāvesta bieži ciemojās viņa provinciālie radi un draugi, pārvērsdami Vatikāna telpas īstā čigānu nometnē. Pats viņš bija visai vienkāršs, runāja venēciešu dialektā, labprāt visus uzņēma, cienāja un izrādīja īpašumus. Pija X māsas Vatikānā baudīja lielu ietekmi. Pāvests bija parupjš, viņa joki neizcēlās ar izsmalcinātību. Labprāt pozēja, turklāt ne jau tiem labākajiem gleznotājiem un tēlniekiem, kuri atstājuši pēctečiem virkni viduvējas kvalitātes portretu un krūšutēlu galeriju.
Pijs X bez jebkādām piebildēm nostājās pret modernistiem. It īpaši Vatikānu kaitināja vēsturiski kritiskā pieeja Bībeles tekstiem un baznīcas dogmatiem. Pret tiem, kurus turēja aizdomās par modernismu, laida darbā anonīmas vēstules, nosūdzēšanu, izsekošanu, dažādas provokācijas. Šajā laikā nodibināja īpašu baznīcas izsekošanas iestādi Sodalicium Pianum.
Pāvests intelektuālā ziņā bija visai aprobežots cilvēks. Audzināts just riebumu pret jebkuriem jauninājumiem, juzdams neuzticību pret zinātni, civilizāciju un inteliģenci. Jaunajā laikā viņš saskatīja briesmas, kas apdraud katoļu baznīcas pamatus.
1912.gadā nopirka no Fraskati Jezuītu Romas kolēģijas 300 rokrakstus, kad tiem bija nepieciešama nauda savas mītnes remontam, un nodeva tos Vatikāna arhīvam. Šis fakts mazina aizdomas par viltojumu slavenā Voiniča manuskripta sakarā, jo tur pat un tai pat laikā savu manuskriptu iegādājās arī Vilfrēds Mihails Voiničs. 

Malahija pareģojumā viņš nodēvēts par "zvērojošu uguni." Tas esot tādēļ, ka Pijs X kvēli iestājās par baznīcas atjaunošanu.

Saites.
Romas katoļu pāvesti (30.g.-patlaban). 
Kristiešu svētie.