Stefans III (768.-772.g.)
94.Romas bīskaps no 768. līdz 772.gadam.
Dzīvesgājums. Divas reizes Kārlis Lielais ar karaspēku šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā un iekaroja tās lielāko daļu. 772.gadā viņš sakāva langobardus, kuru karalis Dezidērijs bija lauzis līgumu ar pāvestu, iebrucis Itālijā un apdraudēja Romu. Pievienojis langobardu zemes Franku valstij, Kārlis Lielais atdeva Baznīcai ne tikai tās teritorijas, kuras pāvestam bija dāvinājis viņa tēvs Pipins Īsais, bet arī jaunus apgabalus, tādejādi paplašinādams Pāvesta valsti, līdz ar to palielinot Baznīcas ietekmi.
Dzīvesgājums.
L.Taksils savās "Svētajās pļāpās" raksta, ka pēc Pāvila I nāves Romas bīskapa tronī ticis likts laicīgs cilvēks Tibērijs Konstantīns,kas kļuvis par Konstantīnu II. Tomēr viņa valdīšanas laiks bijis īss. Nepagājis ne gads, kad baznīcas klīriķi sadumpojušies pret viņu. Tie sadalījās divās daļās un katra izvīrzīja savu jauno pretendentu uz troni - mūku Filipu un diakonu Sefanu. Konstantīns II, dvēselē būdams kautrīgs cilvēks, atteicās no troņa un aizdevās uz klosteri, ļaudams konkurences cīņai sist augstu vilni.
Uzvarēja Stefans - rūdīts nelietis un smags noziedznieks.
Nonācis tronī, Stefans III tūdaļ pavēlēja arestēt bīskapu Teodoru, sava priekšgājēja draugu. Teodoram izdūra acis, nogrieza mēli, pēc tam aizvilka kalnā un nometa no kraujas, kur muki to uzraudzīja mirstam bada nāvē.
Konstantīna II brāli bīskapa fanātiķi sasita ar dzelzs stieņiem, izdūra acis un asiņainu iemeta Sv.Silvestra klostera pagrabā.
Asinssunim Stefanam III ar to vēl bija par maz. Kopā ar saviem atbalstītājiem viņš ielauzās klosterī, kurā atradās Konstantīns II. Kad tas mēģināja glābties bēgot, vajāja to līdz pašai baznīcai. Pēc Silvestra pavēles Kontantīnu izvilka no altāra. Pie viņa kājām piekāra milzīgas svara bumbas, piesēja pie zirga un izvazāja pa Romu. Pēc tam bende ļaužu pilnā laukumā ar nokaitētu dzelzi izdedzināja tam acis. Piedraudot ar karātavām un spīdzināšanu, Stefans III noliedza ne tikai palīdzēt nelaimīgajam, bet pat pietuvoties viņam. Konstantīns bezpalīdzīgs vāļājās dubļos, un tikai pēc 2 diennaktīm tautas sašutums piespieda baznīcniekiem aizvākt nabaga nelaimīgo un paslēpt kaut kur klosterī.
Ne mazāk šausmīgi izrēķinājās ar Filipa piekritēju Vatripertu. Viņu uzsēdināja ezelim ar dibenu pa priekšu un izvadāja pa Romas ielām, rokās grožu vietā viņam ieliekot ēzeļa asti. Pēc šādas ņirgāšanas bende tam izrāva nagus rokām un kājām, izdedzināja acis ar nokaitētu dzelzi. Nelaimīgais neizturēja un nomira spīdzināšanas laikā. Stefans III tikām lika turpināt spīdzināt līķi, ko pēc tam pameta izgāztuvē.
Izārdījies Stefans III sasauca koncilu un piespieda to pieņemt normu, ka turpmāk par Romas bīskapu var izvēlet kādu, kuram ir vismaz diakona pakāpe. Šai pašā koncilā Stefans III vēlreiz izrēķinājās ar Konstantīnu II - viņš pavēlēja bendem 12 reizes iesist upurim pa galvu ar koku un izraut mēli. Sodīšana notika bīskapu klātienē, Stefans III pats to vadīja. Nabaga Konstantīns II mira spīdzināšanas laikā.
Nedaudz vēlāk Stefans III nolēma nāvei divus Romas aristokrātus - tēvu un dēlu, jo vēlējās piesavināties viņu īpašumus. Stefans III savā klātienē esot pavēlēja tēvam izraut acis. Bende pārcentās un pēc 3 nedēļām viņš nomira no asiņošanas. Dēls bija izturīgāks un spīdzināšanu izturēja. Tad viņu iemeta Laterāna pagrabā un nožņaudza. Interesanti, ka šie paši aristokrāti visvairāk aģitēja par Stefana III ievēlēšanu.
Saites.
Romas katoļu pāvesti (30.g.-patlaban).
