Sergijs III (904.-911.g.)
Sergius III.
119.Romas pāvests no 904. līdz 911.gadam.
Radniecība. Mīļākā - Morozija, Romas senatora Teofilakta I meita. par Sergija III mīļāko kļuva 15 gadu vecumā.
Dēls - no Morozijas, vēlāk kāpis Vatikāna tronī ar Jāņa XI vārdu.
Dzīvesgājums. Sergijs III kļuva par pāvestu ar ietekmīgā Romas senatora un Sv.Romas impērijas ķeizara Provansas Ludviķa uzticības personas Teofilakta I atbalstu, un izdarot slepkavību - nogalināja iepriekšējo pāvestu Leonu V. Šo versiju mums pavēstījuši viduslaiku vēsturnieki Eigēnijs Vulgārijs (887.-928.g.) un Neapoles Ausīlijs (870.-930.g.). Līdz galam šai versijai ticēt nevar, no abi hronisti bija Sergija III pretinieki un, iespējams, vēlējās viņu diskreditēt.
Dzīvoja neprecēti ar konkubīni Maroziju. 17 gadus pēc Sergija III valdīšanas beigām, viņa personīgi nogalināja pāvestu Leonu VI, lai viņas un Sergija III dēls Jānis XI varētu ieņemt troni.
Sergijs III un "līķa sinode." Sergijs III, kas pats bija ņēmis aktīvu dalību t.s. "līķa sinodē," atcēla Teodora II un Jāņa IX rīkojumus par pāvesta Formoza reabilitāciju un atkal nosodīja Formozu.
Sergija III pornokrātija. Bija laika periods, kad Vatikāns faktiski tika pārvērsts par prieka māju. Vēsturnieki dažādi to nodēvējuši - pornokrātija, prieka meitu periods, ielasmeitu valdīšana. Par tā sākumu uzskata pāvesta Sergija III valdīšanu, kas kāpa Vatikāna tronī 904.gadā. Vēsturnieki raksta, ka šis pāvests "piepildījis pāvesta galmu ar mīļākajām un ārlaulības bērniem, pārvērta pāvesta pili par zagļu midzeni." Itāļu X gs. vēsturnieks Kremonas Liutprands raksta, ka Sergijs III atradās mīlas sakarā ar Moroziju - grāfa Teofilakta I meitu. Tā viņam esot dzemdējusi dēlu, kas vēlāk kāpis tronī ar Jāņa XI vārdu.
Šo "prieka meitu periodu" sekmēja Teofilaktu dzimta, kam X gs. 1.pusē piederēja reālā vara Romā. Viņi sāka pārvaldīt arī Pāvesta valsti (tolaik teokrātiska valstiņa centrālajā Itālijā). Teofilakts I bija Romas senators, kas saņēma konsula, virspavēlnieka un pāvesta mantziņa amatus Pāvesta valstī.
Tādejādi Sergijs III, pateicībā par savu izvirzīšanu pontifikātam, nodeva Teofilakta I un Morozijas rokās visu laicīgo varu savā valstiņā, un tie savās rokās sakoncentrēja neierobežotu varu.