Aliens

Rietumromas impērijas bojā eja

Oficiālais Rietumromas sagrāves datums, kas parasti tiek minēts kā zināms lūzuma punkts – antīkās vergturu sabiedrības likvidācija un pāreja uz agro viduslaiku sabiedrības organizāciju – ir 476.gads, kad ģermāņu skīru ciltij piederīgais imperatora gvardes komandieris Odoakrs gāza no troņa pēdējo Rietumu Romas valdnieku – pusaugu zēnu, kas likteņa ironijas pēc nesa mītiskā Romas dibinātāja Romula vārdu. Ieguvis varu, Odoakrs vairs nemēģināja iesēsties imperatora krēslā, kā to pirms viņa bija darījuši citi barbaru vadoņi – nē, pēc tā viņš netīkoja, gluži otrādi, nodibinājis Itālijā savu – Odoakra valsti – trofejās iegūtās imperatora regālijas viņš nosūtīja uz Konstantinopoli. 

Tomēr Odoakrs nebija vis Rietumromas bojā ejas „alfa,” bet drīzāk jau „omega” – 476.gada notikumi Romā bija tikai likumsakarīgs gala iznākums nācijas, kultūras un valsts sabrukumam, kura redzamie pirmsākumi meklējami jau vismaz Cēzara laikos, bet neredzamās apakšzemes straumes, kas neatlaidīgi drupināja Romas valsts ēkas pamatus sāka plūst vēl krietni agrāk.

Brīvo zemnieku iznīdēšana – Romas pamatu erozijas sākums

Romai no lielas polisas pārtopot par milzīgu pasaules valsti, brīvie zemnieki, kas tik ilgus gadu simtus bija antīkās pasaules radītāji, uzturētāji un aizsargātāji, polisas savdabīgās sociāli ekonomiskās un kultūras dzīves virzītāji, pamazām sāka izzust. Tieši zemnieki, jau kopš VI gs pmē veidoja Romas karaspēka pamatmasu, to spēkiem romiešu karavadoņi iekaroja Itāliju un pēc tam plašas zemes Vidusjūras baseinā, taču II gs pmē vidū armiju nokomplektēt kļuva arvien grūtāk un stāvoklis gadu no gada tikai pasliktinājās.

Viena no redzamajām brīvās zemniecības pagrimuma izpausmēm bija lielo latifundiju skaita un to vidējās platības palielināšanās, kā arī vergu darba īpatsvara pieaugums II gs.pmē. Ja agrāk vidējā vienas saimniecības platība Romā bija 2,5-7,5 hektāri, tad tagad strauji sāka veidoties 25-100 ha lielas muižas. Apmēram vienlaikus tika izšķirts jautājums – kā pārvaldīt iekarotās zemes: kā pusneatkarīgas vasaļvalstis vai kā centram pilnībā pakļautas provinces. Pirmo modeli aizstāvēja bagātie plebeji, kuri arī jaunradītajā impērijā vēlējās saglabāt polisu organizācijas principus, bet par otro variantu iestājās patrīciešu lielīpašnieki, kuriem polisa jau bija kļuvusi par traucēkli. Strīdā virsroku ņēma patrīcieši un viņu ieviestais provinču pārvaldes modelis izrādījās patiešām efektīvs īstermiņa mērķu panākšanai, taču tālākā perspektīvā tas tikai radīja priekšnoteikumus impērijas sadrupšanai. Ar katras jaunas latifundijas izveidošanu palielinājās Romas proletāriešu armija. Tā bija liela, bet ar to nevarēja uzsākt nevienu karagājienu. Tieši otrādi – baudot pilsoņu tiesības proletāriešu pulki spieda valstsvīrus rēķināties ar viņu iegribām. No šiem laikiem līdz mūsu dienām ir atnācis spārnotais ohlosa sauciens – "maizi un izpriecas!"

Romas armijas pārveidojumi – lielvalsts metastāzes

Veiksmīga jaunu ražošanas paņēmienu un metožu apgūšana, kā arī jaunu lauksaimniecības kultūru ieviešana lielo latifundiju saimniecībās veicināja to izaugsmi un īpašnieku ieņēmumu palielināšanos. Uzkrātās bagātības vajadzēja kaut kur ieguldīt, un, kur citur lai iegulda, ja ne tur, kur jau bija izdevies gūt peļņu. Tas, savukārt, valstiskā līmenī automātiski pieprasīja jaunu karu uzsākšanu papildus teritoriju un vergu iegūšanai. Teritorijas un vergi atkal deva iespēju paplašināt ražošanu un pēc laika atkal vajadzēja rīkot jaunus karus... Tomēr, neskatoties uz to, ka II un I gs.pmē. Romas izkarotie kari lielākoties bija veiksmīgi, nevienā karā neaizpaliek bez zaudējumiem un arvien biežāk brīvo zemnieku saimniecības palika bez apgādniekiem un parādos iedzītie aizdevumu ņēmāju mantinieki bija spiesti ieķīlāt vai pārdot savu zemi, piepulcējoties atkarīgo zemes apstrādātāju – kolonu – slānim. Karavadoņi un atsevišķi Romas valstsvīri laiku pa laikam gan piešķīra kādus nelielus zemes gabalus leģiona veterāniem, taču Itālijā jau labu brīdi vairs nebija īsti brīvu zemju. Lai kādam iedotu, citam bija jāatņem, bet tas nebija līdzeklis, kuru izmantojot, varēja cerēt uz ilglaicīgu atrašanos varas zenītā, kā arī sociāli-ekonomiskās un politiskās stabilitātes saglabāšanu. Tāpēc II gadsimta 80.gados senāts ķērās pie pēdējā līdzekļa armijas palielināšanai – karadienestam pakļauto Romas pilsoņu loka paplašināšanas, nosakot pēdējā, karadienestam pakļautā – V – cenza minimālo īpašuma vērtību 4000 asu, iepriekšējo 11500 asu vietā. Šis solis uz kādu laiku gan palielināja leģionāru pulkus, taču vēl vairāk samazināja brīvo zemnieku skaitu. Tomēr arī cenza samazināšana, romiešiem turpinot piekopt agresīvu ārpolitiku, neatrisināja armijas komplektācijas problēmas. Tāpēc 105.g.pmē. karavadonis Gajs Marijs izveidoja profesionālu, no brīvprātīgajiem formētu karaspēku, kas nomainīja agresīvai lielvalstij vairāk nederīgo zemessardzi. Jauno karaspēku lielākoties sastādīja proletārieši un tā sastāvs kļuva par nākošo soli pretī Romas bojāejai. Proletāriešiem bija vienaldzīgas vecās brīvo zemnieku vērtības – dzimtene, dzimta, zeme. Viņiem kaut ko nozīmēja tikai atalgojums un kara laupījums, kā arī slava un prestižs. Marksa sauklis – proletariātam nav tēvzemes – pilnībā ir attiecināms uz Romas lumpenu pūli. Tagad karavadonis kļuva ne vien par kauju vadītāju, bet arī par savu karavīru klientu, aizstāvi un maizes tēvu. Tas veicināja armijas izmantošanu kā līdzekli politisku manipulāciju veikšanā.

Pirmā gadsimta pmē. pilsoņu kari izteiksmīgi pierādīja šāda izkārtojuma draudīgos augļus – romieši sāka pašiznīcinošus iekšējus karus, un, kā zināms, tādos karos allaž iet bojā tieši labākie un spējīgākie pilsoņi, morāli pagrimušākajiem un nelietīgākajiem izvirzoties uz augšu. Tālākā Romas armijas reorganizācija jau bez atskatīšanās gāja savu gaitu pretī iepriekšnoteiktam galam – Oktaviāns Augusts proletāriešu pulkus papildināja ar Romas provinču iedzīvotāju daļām, kuri, esot uzticīgi saviem komandieriem, vairāk domāja par provinču interesēm un vēlāk nereti piedalījās nogurdinošos, resursus izsūcošos troņa pretendentu savstarpējos karos. Ekonomiskās iegribas bija izsaukušas militāras problēmas un ratam apgriežoties tās atkal ierosināja jaunas ekonomiskās problēmas – naudai samazinājās vērtība un visa impērija sāka slīgt stagnācijā un pagrimumā. Principāts pārvērtās par dominātu un res publica vietā Roma kļuva par res augustica. III gadsimts faktiski bija agonijas sākums. Impērija karoja ar uzbrūkošajiem ģermāņiem... par palīgiem nereti ņemot citus ģermāņus. IV gadsimtā šī prakse jau bija tik izplatīta, ka gandrīz visi augstākie virsnieki impērijā bija ģermāņi un, kad bija iznīcināts ģermāņu un romiešu kopējais ienaidnieks – huņņu vadītā cilšu savienība, tad faktiski nekas vairs nespēja aizkavēt Romas galu. Ļoti zīmīgs notikums bija 410.gadā notikusī Romas ieņemšana, kad vestgoti sava konunga Alariha vadībā trīs dienas laupīja Romu, kuras vārtus tiem bija atvēruši vergi. „Mūžīgās pilsētas” ieņemšana satricināja visu toreizējo Rietumu pasauli. Pagāni priecājās par dievību sodu atkritējiem no tēvu tēvu paražām, bet kristieši, iedvesmojoties no Jāņa atklāsmes grāmatas mistēriju aprakstiem, sāka gaidīt pasaules galu. Jau 418.gadā goti saņēma Romas atļauju dibināt neatkarīgu valsti Akvitānijā, tā nodibinot pirmo barbaru karalisti līdzšinējā impērijas teritorijā.

Garīgais pagrimums

Romas bojāeja ir daudzpusīga parādība un, cenšoties saskatīt vēsturisko kopainu, nav īsti iespējams atdalīt vienas tās izpausmes no citām. Tomēr bez šādas segmentācijas un iegūto slāņu analīzes mēs varam tikai vairāk vai mazāk precīzi aprakstīt vēsturiskos notikumus, bet nespējam dot to vērtējumu. Tāpēc ieskatīsimies arī Romas sabrukuma laika garīgās dzīves sfērā. Īpaši jau tādēļ, ka daudzi autori, kuriem arī man gribētos pievienoties, uzrāda romiešu sabiedrības garīgo pagrimumu kā impērijas bojāejas galveno cēloni.

Šķiet viens no izteiksmīgākajiem romiešu pagrimuma aprakstītājiem latviešu valodā ir Aleksandrs Grīns, kurš savā "Pasaules vēsturē" raksta:

„Agrāko skaidri vēso un kritisko agnosticismu, kas tik spilgti raksturo gaišākos antīkās pasaules garus viņas ziedu laikos, sāk izkonkurēt visu lietu svēršana ar jūtu, nevis prāta svariem. Mistika iejem filozofijas vietu, prāta atziņu sāk nomākt dēmonomāniski ticējumi. (...) Arvienu vairāk nāk modē seno Orienta tautu ticējumi, pseidozinātnes, kā, piem., kabalistika un sevišķi astroloģija. (...) Šī filozofijas sakušana ar mistiku un mistēriju ticējumiem nozīmē antīkās filozofijas bankrotu jeb, pareizāki sakot, viņas pašlikvidēšanos. (...) Reizē ar brīnumu kāri laidusi dziļas saknes arī pestīšanas alka. Abas ir dzemdinājis gudrais mirstošās antīkās pasaules pesimisms, ko savukārt radījusi atziņa, ka viss pastāvošais ir absolūti slikts, nederīgs un ir nepieciešama radikāla visu lietu būtības maiņa.”

Grīna apraksts Romas pagrimumam ir gana iespaidīgs un mākslinieciski izteiksmīgs, taču nevar nepamanīt viņa paša agnosticismu, kas Lūkiāna skepsi liek vērtēt augstāk par Filostrāta mistisko filozofiju vai Plotīna izveidoto neoplatonismu. Grīns negrib redzēt Plotīna mēģinājumus restaurēt antīko dzīvesprieku un optimismu, jebkura iedziļināšanās sevī viņam nozīmē saprāta gaismas zaudēšanu un viņš pat nenorāda uz to lielo pamatnostādņu izmaiņu, kuras neoplatonismā ieviesa tikai Plotīna sekotāji – īstie dzīves un pasaules noliedzēji.

Izteikti negatīvi, nesaredzot procesā nekādus labvēlīgus elementus, Grīns kritizē Austrumu kultu ienākšanu Romā. Tiesa, svešu reliģiju ienākšana rada tautas atsvešināšanos no līdzšinējās kultūras, tās pavēnī izveidotās sabiedriski ekonomiskās kārtības un rosina citas tamlīdzīgas nelabvēlīgas parādības. Tomēr Roma jau pati bija sagatavojusi augsni svešu mācību uzplaukumam. Ko gan citu lai pielūdz ievestie vergi, ja ne savas dzimtenes dievības? Kur gan lai meklē spēku Austrumos nokomplektēto leģionu kareivji, ja ne pie savām dievībām? Un kāpēc šīs mācības lai nepieņemtu Romas proletariāts, kurš savas valsts oficiālajos kultos nespēja atrast tik ļoti kāroto emocionālo sajūtu devu? Patrīciešiem šķita nepieņemamas Kibeles kulta seksuālās orģijas, bet labi gāja pie sirds ieņēmumi, ko tiem deva latifundijas un īpašumi provincēs. Viņi neredzēja kopsakarības starp šīm abām lietām un, nespējot rast risinājumu, paši drīz vien nodevās uzdzīvei vai mistiskiem glābšanas meklējumiem. Romas veco dievību formālais kults neko paliekošu, stabilitāti sniedzošu vairs dot nespēja nevienam. Šķiet Jupiters – romiskotais Zibeņmetis Zevs – bija viens no retajiem ilgdzīvotājiem, kura kults salīdzinoši ilgi baudīja cieņu leģionos.

Domāju, lielas vēsturnieku daļas kļūda ir Austrumu kultu sinkrētisma un pārveidošanās Romas apstākļos nenovērtēšana. Dzīves nolemtības un materiālās pasaules noliegšanas iezīmes tie bieži vien ieņēma tikai Romā. Romā Austrumu mācības, zaudējušas saikni ar savu dzīvo tradīciju, aizgāja pašplūsmā, piemērojās pūļa vajadzībām, citiem vārdiem degradējās kā katra sistēma, kas mākslīgi tiek pārcelta nepiemērotā vidē. Gluži tāpat kā šodien, kad koļas, mašas un natašas, tiem blakus ejot arī kādiem jāņiem un annām, Rīgas centra ielās rīko krišnaītu gājienus vai, sapulcējušies kādā angārā, saprātu zaudējušu skatienu veroties savā „apustulī,” sauc alelujā. Tomēr, lai arī nespējot kalpot kopuma, bet tikai atsevišķo indivīdu personīgajām vajadzībām, šīs mistērijas, līdzīgi šodienas sektantu psihomanipulācijām, aizpildīja daļu no dvēseles kultūras vakuuma, kāds bija izveidojies izteikti materiālistiskajā vergturu valstī (no kuras daudz neatšķiras arī XXI gadsimta pārspīlētā individuālisma un "brīvā" tirgus rietumu sabiedrība). Bez Izīdas, Mitras, Kibeles, Astartes, Ozīrisa, Bakha un citām importētajām dievībām, kā arī oficiāli neatbalstītā vergu un kolonu godātā Silvāna un Hērakla Roma būtu gājusi bojā vēl ātrāk.

Mākslīgās jaunievestās dievības kā, piemēram, Roma – abstrakts impērijas veidols – bija un palika tikai ārēji spoži, bet iekšēji tukši tēli, kas tāpat kā modernie, bet tukšie un pielietojumā selektīvie saukļi par demokrātiju, cilvēktiesībām, Eiropas vērtībām, apvienoto Eiropu un tamlīdzīgām mūsdienu pasakām neko nespēj dot ne sabiedrības kopējam labumam, ne konkrētu indivīdu dvēseles vajadzību apmierināšanai.

Grīns visumā labi attēlo lielo tautu un kultūru sajaukumu, kāds Romas impērijā sāk veidoties jau ēru mijā. Īstie romieši pazūd, Itālijas zemes apstrādā maišķi, kuri aizmirsuši savu cilmi vai nekad to nav zinājuši un kuru latīņu valoda ir vienīgā piesaiste kādreizējiem Romas dibinātājiem. Līdz ar etnosa tīrību zūd arī saikne ar dzīvo tradīciju, romiešu dievības vairs nepilda savas kultūras stiprinātāju funkcijas. To kulti kļūst par tukšu formālismu, zināšanu vietā nāk aizspriedumi un māņticība, patiesība, taisnīgums un morāle izzūd no leksikas vai tiek aizvietoti ar surogātiem. "Pēc maišķa nāk zemcilvēks," – brīdina jau senindiešu Manu likumi (sanskrita: Manusmṛti, मनुस्मृति) – sistēmas vietā nāk antisistēma un nu vairs nekas nevar glābt Romu no pazušanas. Tai ir jāsadrūp, jāsadalās, jāsamaisās ar augsni un tikai tad pāri palikušās atliekas var atkal celties uz augšu, nu jau jaunās formās, kurām ar veco Romu nereti tikpat kā nav nekādas līdzības.

Kristietības loma Romas sabrukumā

Stāsts par jūdaisma sektantiem, kuri iegūst varu Romā un vēlāk visā Rietumu pasaulē ir daudzu jo daudzu autoru aprakstīts, vērtēts, analizēts, laika gaitā tas ir raisījis garas un plašas diskusijas. Tāpēc es šeit nesākšu aprakstīt kristiānisma izcelšanos un ceļu līdz 313.gada Milānas ediktam, kas kristietībai piešķir vienādas tiesības ar valsts reliģiju. Iezīmēšu tikai svarīgākās kristietības atšķirības, kas tieši šai mācībai nevis, piemēram, mitraismam IV gadsimtā ļāva kļūt par vienīgo Romas reliģiju.

Visbūtiskākā kristiānisma atšķirība no daudzajiem citiem tajā laikā Romā populārajiem mistēriju kultiem bija viņa pieejamība visplašākajām tautas masām. Par kristieti varēja kļūt jebkurš – pilsonis, nepilsonis, vergs, brīvais, vīrietis, sieviete. Tik atvērta nebija neviena cita mācība vai kults. Katrs, kas piekrita kristīties un bez ierunām uzticējās sludinātāju teiktajam, saskaņā ar mācības dogmām, iemantoja mūžīgu svētlaimi un varēja cerēt uz atalgojumu debesīs. Nebija vajadzīga tikpat kā nekāda pašpiepūlēšanās. Gluži otrādi, katra indivīda personīgās izaugsmes un patiesības atrašanas iespējas tika noliegtas. Pasaules gudrība (filozofija) kristietim bija muļķība, pašlepnums – grēks, bet nāve – atpestīšana. Kristietība kļuva ne tik daudz par proletāriešu reliģiju cik par populāru pašapdullināšanās līdzekli – veidu kā bez maksas aizmirsties un radīt savā prātā iedomu pasauli reālās dzīves vietā. Katrā ziņā kristietības piedāvājums apspiestajiem, apdraudētajiem un bezcerībā iedzītajiem šķita daudz labāks nekā imperatoru mākslotā „zelta laikmetu” pasludināšana. Te jāpiemin arī pirmo kristiešu pārliecība par mesijas drīzo atnākšanu vēl viņu dzīves laikā, sekojošo taisnīgo tiesu un Dieva valstības nodibināšanos zemes virsū. Šī, romiešu pakļautās un impērijā izkaisītās žīdu kopienas tā laika karstākā vēlēšanās kristietībai transformējoties universālā reliģijā pārgāja pie pagāniem un daudzās kristiešu draudzēs inducēja lipīgu masu psihožu rašanos. Turklāt agrīnā kristietība lielu uzsvaru lika uz vienlīdzību un īpašuma kopību, veidoja draudzes kases ar kuru līdzekļiem palīdzēja tiem, kam klājās visgrūtāk. Tikai vēlāk – II un it īpaši III gadsimtā baznīca sāka sludināt vienlīdzības un mantas pārdalīšanas pārcelšanu uz debesu valstību, bet pret tūlītēju pastarās tiesas gaidīšanu bija sācis cīnīties jau pats īstenais kristiānisma dibinātājs - epileptiķis Sauls (Pāvils) no Tarsas.

Ar atvērtību un sludināšanu ieguvusi plašus piekritēju pulkus kristietība sāka veidot plaši izvērstu un savstarpēji saistītu draudžu organizāciju. Drīz vien kristietībai jau bija tāda organizatoriskā struktūra, kāda nebija nevienai citai reliģijai, tā kļuva par ļoti spēcīgu masu ideoloģiju, ar izvērstu infrastruktūru un nodalītu valdošo slāni – II gadsimtā bīskapus jau vairs nevēlēja visa draudze, bet tikai kleriķu kolēģija, kuras lēmuma apstiprināšana draudzē bija tukšs formālisms. III gadsimtā, kad imperatori aptvēra kristiānisma radītos draudus valstij un uzsāka pirmās īstās kristiešu vajāšanas, baznīca tomēr izrādījās jau spēcīgāka par valsti un valsts, izdodot jau minēto Milānas ediktu, bija spiests piekāpties. Nākošo soli, tagad jau pretī kristietībai, 325.gadā spēra Konstantīns, Nīkejas koncilā piešķirot kristietībai valsts reliģijas statusu. Tādējādi Konstantīns gan atkal nedaudz attālināja Romas galu, bet vienlaikus vēl vairāk nodrošināja tā neizbēgamu pienākšanu. Pret valsti vērstie sociālie nemieri tika mazināti, iespējamā Visromas sociālistiskā revolūcija novērsta, bet kristiešu savstarpējā plēšanās, klerikāļu aprobežotība un pūļa tumsonība nekādi nespēja atjaunot Romas vecos tikumus. Kristīgais fanātisms bija spējīgs tikai uz grautiņu sarīkošanu – valsts militārai aizstāvēšanai un dvēseliskās dzīves stiprināšanai tas nederēja. Gluži otrādi – kristieši centās iznīcināt kultūras pēdējās paliekas un ja ne persieši un vēlāk arābi, tad mums šodien diez vai būtu zināms kaut viens antīko autoru darbs. Kļuvusi par valsts reliģiju baznīca faktiski kļuva par parazītu, kas dzīvo uz valsts ķermeņa rēķina, to izsūc un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pamet likteņa varā, tiklīdz tas vairs neapmierinās izsūcēja prasības. Augustīna – katoļu baznīcas pamatlicēja un visa cilvēciskā un skaistā nīdēja – skolnieks Orozijs, runājot par barbaru iebrukumiem valstī teica: „Ja arī tas valstij nāk par postu, tad mums gar to nav daļas, jo mūs interesē tikai mūžīgās dzīvības iemantošana.” Baznīcas šķelšanās un faktiskā pašapkarošanās, kā arī valdošās klerikāļu kliķes atstumto kristiešu mācības novirzienu piekritēju kopības izjūta ar impērijā iebrūkošajiem ticības brāļiem bija būtisks Romas galīgās sagrāves faktors.

Noslēgums

Šajā esejā, tās ierobežotā apjoma dēļ, es tuvāk ieskatījos tikai dažās Romas pagrimuma izpausmēs un bojāejas apstākļos. Ārpus aplūkojamo jautājumu loka palika barbaru faktora nopietnāka iztirzāšana un tikai virspusēji es pieskāros Romas ekonomikas nenovēršamās lejupslīdes aprakstam. Tomēr sabrukumā, tāpat kā jauncelsmē visas dzīves jomas, prāta un jūtu darbības sfēras ir savstarpēji saistītas neredzamām saitēm. Notiekošais vienā jomā vairāk vai mazāk izsmeļoši atspoguļo notiekošo citās. Tādējādi varam teikt, ka Romas pagrimums un sekojošā sagrāve bija likumsakarīga cēloņu un seku ķēde, kuras aizsākumi meklējami laikā, kad Roma harmoniskas un pašpietiekošas polisas vietā kļuva par himēru, kas aklā alkatībā un aizrautībā, kādā spēj ievest tikai mantkārība, godkāre un pārmērīga ielaišanās dažādu baudu nebeidzamā palielināšanā cirta nāvīgus kodienus pati savā miesā. Republikas laika uzskati par aizsardzības un preventīvo karu nepieciešamību patiesībā bija tikai agresijas maskēšana ar it kā cēliem saukļiem. Šajā aspektā Roma un tās liktenis ne ar ko neatšķiras no citām visu laiku lielvalstīm un impērijām. Tās izveidojas, piedzīvo uzplaukumu uz pakļauto zemju un tautu rēķina un tad iet bojā, sabrūkot ideoloģijai, kultūrai un tās izveidotāju etnosam. Labi, ja tā paliekām vēl izdodas paglābties savā kādreizējā etnoģeogrāfiskajā teritorijā, bet bieži vēsture vispār aizslauka impērijas dibinātājus, to vietā radot pavisam citu tautu ar citu raksturu, asinīm un domāšanas veidu. Modernie itāļi ir tam labs piemērs – pat ar palielināmo stiklu viņos būs grūti saskatīt kādu līdzību ar senajiem lātiešiem, sabīņiem vai silvāniem, kuri lika pamatus Romas varenībai. Atsauksim atmiņā kaut vai Musolīno mēģinājumus no XX gadsimta sākuma itāļiem uztaisīt senās Romas leģionārus. Dučes radītās seno romiešu „ēnu” armijas iedomātais slavas gājiens bija nolemts neveiksmei jau no paša sākuma. Itāļu niecīgās kaujasspējas armijai radīja grūtības jau sastopoties ar abesīņiem, nemaz nerunājot par kādu daudz maz līdzvērtīgu pretinieku.

Tāpat es šeit faktiski nepieskāros dažādu imperatoru un citu romiešu valstsvīru mēģinājumiem novērst sabrukumu. Atsevišķi no tiem, piemēram, Augusta principāts un Jūlija restaurācija, būti vērti īpašai iztirzāšanai, taču tā jau ir cita sarunas tēma.

Augšējais attēls: Vandāļu un alānu karalis Genseriks 455.g. izlaupa Romu. Eļļas gleznas skice. K.Brilovs, 1833-1836. Avots: wikipedia.org.

Avoti un literatūra:
Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. – Rīga: Karogs, 1995. – 304. lpp.
Grīns Aleksandrs. Pasaules vēsture: Barbari uz Romas drupām//Daiļdarbi un raksti, 2. sējums. – [b.v.]: Signe, 1996. – 466. lpp.
Senās Romas vēsture. V. Kuziščina redakcijā. – Rīga: Zvaigzne, 1984. – 334. lpp.
Misāns Ilgvars, Pāvulāne Velta, Vijups Armands. Pasaules vēsture vidusskolai: 1. sējums. – Rīga: Zvaigzne, 2000. – 360. lpp.
История Европы. Т.1. Древняя Европа. – М.: Наука, 1988. – 704 с.
История Древнего Мира: Древний Рим. – Москва: Аст, Минск: Харвест, 2001. – 860 с.

Pirmo reizi publicēts 03.12.2014.