Senāts, Romas
Viens no augstākajiem valsts varas orgāniem Senajā Romā. Radies Ķēniņu laikmeta beigās no patrīciešu dzimtu vecajo padomes, kam bija liela autoritāte kopējo lietu vadīšanā kopā ar militāro vadītāju.
Sākumā Senāts bija valsts padome jau Ķēniņu laikā. Pirmā senāta iedibināšanu Romā, kurā bija 100 patriciešu, piedēvē jau Romulam. Pēc etrusku ķēniņu varas krišanas 510.-509.g.pmē. Senāta loma palielinājās. Plebeju cīņas pieaugums kārtu cīņas periodā V-III gs.pmē. noveda pie zināma Senāta varas ierobežojuma par labu komīcijām.
III-I gs.pmē. Senāts iepriekšēji izskatīja likumprojektus, kas tika iesniegti balsošanai komīcijās, izdeva senatus consultum, tas vadīja kara lietas, ārpolitiku, finanses un pārvaldīja valsts īpašumus, uzraudzīja reliģiskos kultus, bija tiesības pasludināt ārkārtas stāvokli utt.
Parasti senatoru sarakstus sastādīja cenzori no personām, kas bija darbojušās vai atrodas maģistratūrā un bija ar noteiktu mantisko cenzu (piemēram, Augusta laikā tas bija 1 miljons sesterciju) no praktiski visai šaura nobilitātes loka, kas pārvērtās par senatoru kārtas kodolu.
Senatora amats bija uz visu mūžu. Impērijas laikā, sākot ar Augustu (I gs.pmē. beigās), Senāta funkcijas tika arvien vairāk ierobežotas, īpaši jau finanšu, militārā, ārpolitikas un provinču pārvaldes jomā, jo faktiski vara atradās princepa rokās, lai gan formāli Senāts tika joprojām uzskatīts par vienu no augstākajiem valsts pārvaldes orgāniem.
Sākot ar Diokletiāna valdīšanas laiku Senāta nozīme galīgi mazinājās un tas tika pārvērsts par Romas pilsētas padomi. Konstantīna I laikā tika izveidots Senāts Konstantinopolē, kas tiesībās tika pielīdzināts Romas Senātam.
357.gadā pēc imperatora Konstancija II pavēles no Senāta iznesa Venēras statuju, tomēr romiešu patrīcieši palika pie saviem reliģiskajiem uzskatiem.
Saites.
Senā Roma (753.g.pmē.-476.g.).
