Manū
Manu - „cilvēks” (senindiešu val.) no saknes man „domātājs.”
Sinonīmi un analogi. Gotu - Manna, vācu - Mana, angļu - man.
Raksturojums. Manu senindiešu mitoloģijā ir cilvēku sencis un ciltstēvs. Pirmais cilvēks, kas dzīvojis uz zemes. Viņš bija arī pirmais valdnieks un likumdevējs. Puranās un eposos minēti 14 Manu - 7 bijušie Manu un 7 nākotnes Manu. Ar katru Manu sākās cilvēce, atbilstošā pasaules periodā - manvatara (Manu periodā); viena manvatara aptver 71 mahajūgu jeb 306 720 000 cilvēku gadus.
Radniecība. Pēc vēdiskās tradīcijas Manu bija Visvatas (solāra dievība) dēls. Jama brālis (Jama, senindiešu mitoloģijā ir mirušo valdnieks, pirmais mirušais cilvēks).
Tāpat Manū uzskata par pirmo cilvēku, kas dzīvojis uz Zemes, un cilvēku ķēniņu.
Pagātnes un nākotnes Manu. Pirmais Manu bija Svajambhuva. Viņš bija Svajambhu - „tas, kas pastāv pats par sevi," Brahmas un viņa sievas Satarupas dēls. Cita mīta versija vēsta, ka Svajambhu sadalījās vīrišķajā un sievišķajā pusē; no tām piedzima Viradža. No Viradžas piedzima Svajambhuva - pirmais Manu. Manu Svajambhuva valdīja Kritajūgas laikmetā. Viņš radīja septiņus Pradžapatī jeb riši. Viņš izveidoja autoritatīvo hinduisma likumu kodeksu - Manavadharmašastra ("Manu likumi"). Tā, protams, uzskata paši indieši.
No pārējiem trīspadsmit Manu vispazīstamākais ir piektais Manu - Manu Revanta („Mirdzošais”). Tēvs bija Visvata, bet māte - Saranju (Sandžnja).
Sestais Manu bija Manu Čakuša - „tas, ko var atšķirt ar skatienu.” Tvaštara dēls.
Septītais Manu bija Manu Vaisvata - mūsu laikmetā dzīvojošo cilvēku ciltstēvs. Visvata un Saranju dēls.
Astotā Manu vārds būs Manu Savarnu. Viņš būs Savarnas dēls.
Manu Vaisvata. Tieši ar septīto Manu Vaisvatu saistīta senindiešu leģenda par pasaules plūdiem, kas ir analoģiska šumeru, semītu un grieķu mītiem. Pirmo reizi šī leģenda izklāstīta darbā „Šatapathabvahmana.”
Šī leģenda vēsta, ka Manu Vaisvata visu savu mūžu tiecās palīdzēt cilvēkiem. Velēdamies izpelnīties dievu labvēlību un izlūgties kādu dārgu velti visiem cilvēkiem, Manu veica grūtus askēzes varoņdarbus. Viņš atsacījās no visiem laicīgajiem priekiem. Desmittūkstoš gadu viņš nostāvēja upes krastā uz vienas kājas, pret debesīm paceltām rokām. Šajā laikā viņš nedz ēda, nedz dzēra. Ernests Muldāšovs teiktu, ka Manu desmittūkstoš gadu atradās somati stāvoklī. Viņš tā arī raksta grāmatā „No Kā Mēs Esam Cēlušies.” Manu bija tikai viena lūgsna: „Ak, dievi, ļaujiet man izdarīt varoņdarbu, kas nestu svētību cilvēkiem.”
Tad pie krasta piepeldēja maza zivtiņa, kas lūdza Manu Vaisvatu paglābt viņu no lielajām zivīm un izaudzēt to lielu. Viņa par to apsolīja izglābt Manu nākamo plūdu laikā. Manu bija laba sirds un viņš izvilka zivi no upes un ielaida māla podā ar ūdeni. Viņš to baroja. Zivtiņa auga lielāka un pavisam drīz tai kļuva par šauru māla podā. Viņa lūdza Manu Vaisvatu sameklēt plašāku un labāku mitekli. Manu izcēla zivi, kas mirdzēja kā zelts un pārnesa to uz dīķi. Taču arī tur viņai visai ātri pietrūka vietas. Tad Manu zivi ielaida Gangas upē. Tomēr pat šajā platajā upē zivij kļuva par šauru un viņa palūdza, lai Manu viņu pārnes uz okeānu. Kad Manu bija zivi ielaidis okeāna, tā teikusi, ka visai drīz pasauli piemeklēšot drausmīga katastrofa. Būšot visu pasauli aptveroši plūdi, kas apslīcinās visu dzīvo radību. Zivs ieteica Manu uzbūvēt milzīgu kuģi un savākt tajā visu augu sēklas, savietot visus dzīvniekus pa pārim no katras sugas, lai, beidzoties plūdiem, dzīvību uz Zemes no jauna varētu atjaunot. Tādas pašas instrukcijas Vecajā Derībā Noasam deva Dievs.
Vēl zivs Manu sacījusi, ka sākoties plūdiem viņa atpeldēs pie viņa pārvērtusies par lielu zivi ar ragiem.
Manu Vaisvata izdarīja visu kā bija teikusi zivs. Kad sākoties plūdiem Manu uzkāpa uz kuģa, pie viņa piepeldēja zivs ar ragiem uz galvas. Manu apmeta virvi ap zivs ragiem un viņa aizvadīja kuģi līdz visaugstākajam Himalaju kalnam, kura virsotne vientuļi slējās virs ūdens klājuma. Manu piesējis kuģi pie kādas klints palaida zivi brīvībā.
Plūdi beidzās. Dzīvība uz planētas Zeme atdzima visā krāšņumā un daudzveidībā. Manu bija palicis vienīgais dzīvais cilvēks uz zemes. Viņš upurēja dieviem, un no šā upura radās meitene Ila ( Ida ). Viņi no jauna radīja cilvēci - šajā laikmetā dzīvojošie cilvēki ir Manu Vaisvatas un Ilas pēcnācēji.
Eposs „Mahabhārata” vēsta, ka zivs, kura izglābusi Manu Vaisvatu, bija dieva Brahmas iemiesojums. Uz kuģa kopā ar Manu atradušies vēl septiņi riši.
Savukārt „Mastjapurāna” vēsta, ka zivs bija dieva Višnu avatāra. Un viņa izglāba ne tikai Manu, bet arī neskaitāmas dzīvas radības un dažādu augu sēklas.
Ezotēriskās literatūras avoti. Teozofi raksta, ka katrai cilvēces pamatrasei bija savs Manu. Ir bijušas piecas cilvēces pamatrases - eņģeļveidīgie (pēc E.Muldašova), regveidīgie, lemūrieši - agrīnie un vēlīnie lemūrieši, atlanti, ārieši (tie esam mēs!). Manu ir iekšējās vispausaules valdības pārstāvji, kuri uzņēmušies ikvienas pamatrases vadību. Manu ir atbildīgs par attiecīgā cilvēku tipa fizisko attīstību. Manu nav konkrētas būtnes vārds, tas drīzāk ir amata nosaukums. Tāpēc katram Manu ir vēl viens vārds, ko var uzskatīt par personvārdu. Mūsu, respektīvi, āriešu pamatrases vadītājs ir Manu Vaisvata.
Pirms miljons gadiem, kad atlantu civilizācija piedzīvoja visaugstāko uzplaukumu, Manu Vaisvata sāka pulcēt ap sevi paša izraudzītos atlantu pārstāvjus, šajā nolūkā apceļodams visu pasauli. Viņš zināmu laiku dzīvoja dažādas pasaules vietās. Viņš dzīvoja kopā ar paša izveidotajām cilvēku grupām, stājas sakaros ar sievietēm, radīja milzum daudz bērnu. Pēc zināma laika Manu Vaisvata paša izraudzītos cilvēkus sapulcināja Gobi tuksneša dienvidu galā, tagadējās Mongolijas teritorijā. Tolaik Gobi tuksneša lielāko daļu aizņēma jūra.
Šī Manu Vaisvatas izraudzītā cilvēku grupa veidoja āriešu rases pamatkodolu un tās locekļi laika gaitā izklīda pa visu Austrumāziju. Diezgan daudz jaunās rases pārstāvju aizgāja uz Ziemeļindiju un apmetās tur uz dzīvi. Šo daļu vēlāk sāka saukt par pirmo jeb indiešu apakšrasi.
Krievu teozofs Viks Sparovs grāmatā „H. Blavatskas SLEPENĀ DOKTRĪNA 90 minūtēs” raksta: „Lai ilgadējais selekcijas darbs, kura mērķis bija „izaudzēt” jaunu rasi, galu galā neizrādītos veltīgs, tāpēc, ka tās pārstāvji sajaukušies ar atlantu ciltīm, Manu ieviesa kastu sistēmu: visu apakšrasi sadalīja četros lielos klanos un iedibināja tādu kārtību, ka laulību drīkstēja slēgt vienīgi attiecīgā klana jeb kastas ietvaros. Viņa paša grupas locekļi inkarnējās tikai stingri noteiktā - vai nu braminu (skolotāju), vai kšatriju (karavīru) kastā. Šī kastu sistēma, protams, jau sen zaudējusi savu nozīmi, un mūsdienās būtiski apgrūtina Indijas sociālo un politisko attīstību.”
Profesors Ernsts Muldašovs savas grāmatas „Dievu Pilsētas Meklējumos” pirmajā sējumā „Seno cilvēku traģiskais vēstījums” daudzviet citē H. Blavatskas ”Slepeno Doktrīnu”: „...šī versija attiecās uz Atlantijas Plūdu notikumiem, kad Vaisvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcināšanas kopā ar Ceturtās atliekām.”
„ Manu Vaisvata - apkopojošs vārds, patiesi bija āriešu Noāss un Bībeles patriarha prototips...”
Protams, teozofu versija nesakrīt ar to, kas par Manu rakstīts sanskrita oriģinālajos tekstos.
Saites.
Hindu mitoloģija.
Manū likumi.
