Imperators
Īpašs monarhu tituls, kas salīdzinoši ir augstāks nekā karaļi, ķēniņi un ķeizari.
Primāri bijis pagodinošs militārs nosaukums republikāniskajā Romā ar ko kareivji apveltīja karavadoni pēc lielas militāras uzvaras. Pirmo reizi ar tādu titulu tika apveltīts L.Emīlijs Pāvils 189.g.pmē. Vairākkārt ar tādu tika apveltīts Pompejs.
Pastāvīgi šo titulu sāka izmantot Cēzars, pēc tam tas tika nodots Augustam un viņa pēctečiem, kuru laikā tituls ieguva skaidri jaušamu monarhistisku nozīmi.
Romas imperatoriem piemita patvaldnieciska vara, kas veidojās no sekojošiem elementiem: impērija bez robežām, tiesības novērot senāta pārvaldītās provinces, neaizskaramība kā arī augstākā reliģiskā vadība. Līdz ar Rietumromas krišanu 476.gadā imperatora tituls tika saglabāts austrumos - Bizantijas impērijā.
Rietumos to atjaunoja Kārlis Lielais, kas 800.gadā tika proklomēts par imeratoru.
Imperatora tituls lietots arī daudzās citās pasaules zemēs - Abesīnijā, Ķīnā, Maskavijā. Tādu titulu sev piešķīra arī Napoleons.
Vēl šodien imperatora tituls ir Japānas ķēniņiem - imperators Akihito.
