Aliens

Vīnu agrā bronzas laikmeta Trojā dzēra visu kārtu ļaudis

Homēra varoņeposi “Īlija” un “Odiseja,” kā arī Vergīlija “Eneīda” neapšaubāmi ir vieni no galvenajiem antīkās pasaules un vēlāk Rietumeiropas kultūras tekstiem. To centrā gan tieši, gan netieši atrodas Trojas karš, kura norisēs un tā dalībnieku runās un rīcībās atklājas sava laika reliģija, kultūra, sabiedrības iekārta, ideāli, tiecības, alkas, tikumi, netikumi, paradumi... 

Līdz pat XIX gadsimtam Trojas atrašanās vieta nebija zināma. Nebija pat drošas pārliecības, ka tāda vispār ir atrodama... Viss mainījās pēc tam, kad vācu uzņēmējs un amatierarheologs Heinrihs Šlīmanis Turcijā, Mazāzijas rietumu piekrastē, pie Dardaneļu šauruma ieejas novietotā Hisarlikas pakalnā, vietā, uz kuru kā Troju jau 1822.gadā bija norādījis skotu žurnālists Čārlzs Maklārens, laikā no 1870. līdz 1890. gadam atraka daudzslāņainas pilsētas drupas, kas, pa laikam sagrauta un atkal atjaunota, pastāvējusi no apm. 3000.g.pmē. līdz mūsu ēras 500.gadam.

Trojas izpēte pēc Šlīmaņa nāves 1890.gadā turpinājās līdz II Pasaules karam, tad apsīka un atkal atsākās 1980.-to gadu otrajā pusē. Arheologiem ir izdevies izstrādāt ļoti precīzu un detalizētu Trojas apdzīvotības slāņu stratigrāfiju, datēt to pastāvēšanas laikus. Pavisam izdalīti IX slāņi. Kā eposa Trojai atbilstošākie tiek uzskatīts VI–VII slānis (ap 1750.–950.g.pmē.), kurā atklāta spēcīgi nocietināta bronzas laikmeta pilsēta, kas sastāv no augstām sienām sargātas citadeles un tai piekļaujošās lejas pilsētas.

Hisarlikas pakalna izrakumos iegūts milzīgs daudzums senlietu – gan rotas un ieroči, gan dažādi sadzīves priekšmeti, kuru vidū citu starpā uziets salīdzinoši liels skaits māla divosu dzeramo kausu, kurus Šlīmanis iedēvēja grieķu vārdā par depas amphikypellon. Šādi cilindriski, neglazēti, sarkana māla kausi ar paplašinātu augšdaļu un divām izliektām osīm tiek datēti ar laiku no apm. 2500. līdz 2000.g.pmē. Šlīmanis, atrodot depas amphikypellon Trojas II slānī, uzskatīja, ka tie norāda uz Trojas kara laiku. Tomēr šis pieņēmums, kā tālākie pētījumi pierādīja, bija kļūdains, jo Trojas aplencēji – mikēniešu grieķi (Homēra ahajieši) – savu civilizāciju izveidoja tikai ap 1750.g.pmē. Lai gan divosu dzeramie kausi, kas minēti "Iliādā" (I dziedājums, 584.rinda), patiešām tika lietoti vēl arī mikēniešu laikā (tai skaitā slavenais Šlīmaņa Mikēnās izraktais zelta “Nestora kauss”), tomēr tie jau bija cita veida, ne tādi kā agrā bronzas laikmeta Trojas depas amphikypellon.

Tieši šiem pēdējiem, senākajiem depas amphikypellon, jaunā, izdevumā “American Journal of Archaeology” publicētā pētījumā pievērsušies vācu arheologi no Tībingenas, Bonnas un Jēnas universitātēm. Pētnieki gribēja noskaidrot vai patiešām no šiem kausiem dzerts vīns, kas pēc līdzšinējiem uzskatiem bronzas laikmetā bija dārgs, tikai turīgākajai sabiedrības daļai, elitei, pieejams dzēriens – bagātības simbols un reliģisko rituālu sastāvdaļa. Šāds pētniecības jautājums zinātniekiem radās, jo Trojas senākajos apdzīvotības periodos depas amphikypellon tika atrasti arī lejas pilsētā atsegtajos vienkāršajos mājokļos.

Lai noteiktu uz trauku sieniņām saglabājušos šķidrumu palieku organisko sastāvu, tika izmantotas gāzu hromatogrāfijas un masspektrometrijas metodes. Rezultāti uzrādīja piruvātu un dzintarskābes – fermentētas vīnogu sulas ķīmisko marķieru – klātbūtni. Analīžu veicējs, Maksims Ragē, rezultātus komentēja, sakot: “Šo skābju liecība ir nepārprotama: tās parādās tikai tad, kad vīnogu sula fermentējas. Tagad mēs ar pārliecību varam teikt, ka no šiem kausiem ir dzerts arī vīns, ne tikai vīnogu sula.” Turklāt skābes tika konstatētas gan citadeles, gan lejas pilsētas (dalījums citadelē un lejas pilsētā Trojā parādās jau I slānī un saglabājas līdz pastāvēšanas beigām) mājokļos atrastajos divosu kausos. Tātad vīnu II slāņa Trojā dzēra visi – tas bija pieejams gan elitei, gan vienkāršiem ļaudīm.

Tagad zinātnieki plāno pētījumus turpināt, izpētot citu Egejas un Anatolijas reģionu agrā bronzas laikmeta apmetņu dzeramos traukus, cenšoties noskaidrot, vai Troja ir izņēmums (dēļ apvidus lielākas piemērotības vīnogu audzēšanai vai intensīviem tirdznieciskiem sakariem) jeb likumsakarība, kas liks pārskatīt esošos uzskatus par vīnogu audzēšanas un vīndarīšanas agrīno vēsturi.

Avots:
Blum, S. W. E., Rageot, M., & Mühlenbruch, T. (2025). The question of wine consumption in early bronze age Troy: Organic residue analysis and the depas amphikypellon. American Journal of Archaeology, 129(2), 263–279. doi:10.1086/734061