Aliens

Cēzars, Gajs Jūlijs (45.-44.g.pmē.)

Gajs Jūlijs Cēzars - Caesar.
Senās Romas valsts darbinieks, karavadonis un rakstnieks.

Radniecība. Cēlies no dižciltīgas patrīciešu Jūliju dzimtas, vienas no vecākajām Romā. Tā savus ciltsrakstus veda no Aineja Trojā un par savu ciltsmāti varēja uzskatīt pašu dievi Venēru (tam šai laikā nebija nozīmes).
Gaja tēva māsa bija Marija sieva.
Cēzara pirmā sieva - Cinnas (Sullas pretinieks) meita Kornēlija (apprecēja 84.g.pmē.).
Otrā sieva - Sullas māsīca Pompeja (apprecēja 65.g.pmē.).
58.g.pmē apprecējās trešo reizi - ar konsula Pizona meitu Kalpurniju.
Mīļākā - ēģiptiešu Kleopatra VII, no tās dēls Cezarions.
44.g.pmē. Cēzars adoptēja par dēlu jauniņo brālēnu Gaju Oktāviju, kas kļuva par imperatoru – Gaju Jūliju Cēzaru Oktaviānu Augustu.
Meita Jūlija - izdeva par sievu pie Pompeja.

Dzīvesgājums. Romiešu karavadonis, politiskais darbinieks un imperators.
Jaunība. Dzimis 100.g.pmē. 13.jūlijā. Šo pašu viņa dzimšanas mēnesi 44.g.pmē. nodēvēja viņa vārdā - par jūliju (bija Quintilis)
Jūliji nebija nedz bagāti, nedz ietekmīgi.
Tātad viņu ar redzamiem tautas partijas pārstāvjiem vienoja radniecības saites - 82.gadā bija apprecējis Cinnas meitu Kornēliju. Sulla tāpēc pieprasīja, lai viņš šķiroties no Kornē­lijas, bet Cēzars atteicās to darīt un bija spiests kādu laiku slēpties. Daži ietekmīgi Cēzara draugi ieteica Sullam viņu saudzēt: no šā jaunekļa taču neesot jābaidās. Sulla ne visai labprāt tam piekrita un teica, ka šis zēns esot vairāku Mariju vērts. Cēzars tomēr atrada par prātīgāku atstāt Romu un doties uz Āziju (Mazāziju) kur sākās viņa, senāta aprindu jaunekļa, parastās karadienesta gaitas.
Jau jaunībā Cēzars sapņoja par varu un slavu. Romas nabadzīgos ļaudis viņš nicināja, taču izmantoja savu mērķu sasniegšanai - izvirzīja prasību izsniegt trūcīgajiem maizi par velti un rīkoja viņiem gladiatoru cīņas.

Pirmā politiskā karjera. Cēzara politiskā karjera sākās pēc Sullas nāves 78.gadā.
74.g.pmē. piedalījās karā pret Mitridātu (Bosfora valsts), kas atnesa tam popularitāti.
68.g.pmē. viņu ievēlēja par kvestoru (arī kara tibūnu?).
65.g.pmē. kļuva par edilu, apprecēja Sullas māsīcu Pompeju. Tai pašā gadā iekaroja tautas labvēlību (bija jau edils), rīkojot krāšņas izrādes un Marija pieminekļu atjaunošanu.
63.g.pmē. kļuva par augstāko priesteri - pontifiku.
Pēc Katilīna neizdevušā valsts apvērsuma viņš centās senāta klausībās novērst nāvessodu piespriešanu apvērsuma dalībniekiem.
62.g.pmē. pēc pretūras pārvaldīja Spāniju, tad nomaksāja savus parādus un kļuva turīgs.
60.g.pmē. Cēzars ar Pompeju un Krasu noslēdza 1.triumvirātu.
59.g.pmē. Cēzaru ievēlēja par pretoru, Spānijas vietvaldi, konsulu. Konsula amatā, par spīti senāta spēcīgai pretestībai, Cēzaram izdevās ieviest divus agrāros likumus par labu veterāniem un trūcīgajiem pilsoņiem. Kopumā Cēzars konsula amatu ieņemis 5 reizes - 59., 48.,46.,45. un 44. g.pmē.
58.g.pmē apprecējās trešo reizi - ar konsula Pizona meitu Kalpurniju.

Gallu kari (58.-51.g.pmē.). Karavadonis, kas kļuva slavens ar Gallijas iekarošanu - pakļāva Viņpusalpu (Cizalpīnas) Galliju. 58.g.pmē. viņš kļuva par Gallijas provinces pārvaldnieku (prokonsulu) un tolaik romieši kontrolēja tikai Po upes ieleju un Vidusjūras piekrasti. Amats darbojās līdz 54.g.pmē. Pēc tam šo termiņu pagarināja vēl par 5 gadiem.
Cēzars uzsāka karu ar galliem, lai iekarotu visu viņu zemi. Kari Gallijā ilga 8 gadus, bet Cēzars bija nenogurdināms kareivis un talantīgs karavadonis. Viņš piesaistīja savā pusē daļu gallu dižciltīgo, kuri viņam kalpoja par izlūkiem un ceļvežiem mežainajā un purvainajā zemē. Galli varonīgi pretojās, taču romiešu leģioni bija pārāki.
Tā Cēzara vadībā laikā no 58.-51.g.pmē. romieši iekaroja visu Galliju. Divas reizes viņš pārcēlās pāri Reinai, divas reizes izsēdās malā arī Britānijā.
No gallu svētvietās nolaupītā zelta Cēzars palielināja kareivjiem algas un apsolīja piešķirt arī zemi. Romā lika sarīkot izrādes un dalīt maizi nabagiem. Tuvāk par Cēzara militarām gaitām Gallijā var uzzināt no viņa paša darba "Piezīmes par gallu karu."

Cīņa par varu Romā. Pēc Gallijas iekarošanas Cēzaram bija spēcīgs karaspēks, izcila karavadoņa slava un milzīgas bagātības.
Satikšanās laikā Lukā viņš atjaunoja savienību ar Krasu un Pompeju - 1.triumvirātu (savienību republikas iekārtas sakārtošanai). Tomēr Krasa nāve 53.g.pmē. pie Karras un meitas Jūlijas (Pompeja sieva) nāve vājināja draudzības saites ar Pompeju, kas no jauna satuvinājās ar optimātiem un veica mēģinājumu atņemt Cēzaram varu. Pēc kara stāvokļa noteikšanas Romā Cēzaram bija jāizšķiras: nolikt savas pilnvaras vai arī apstiprināt tās ar militāru spēku.
Cēzars devās pilsoņu karā pret Pompeju. 49.g.pmē. 10.janvārī Cēzars ar savu karaspēku tuvojās Rubikonas upītei Gallijas provinces dienvidos (pēc Plūtarha). Tā bija robeža starp Itāliju un Cizalpīnas Galliju. Ja karaspēks dotos tai pāri, tas nozīmētu viņa dumpi pret republiku un tādējādi Cēzaru gaidītu vai nu vara pār Romu, vai apkaunojošs nāvessods: "Apturējis pajūgu, Cēzars ilgu laiku pārdomājis savus plānus, pieņemdams te vienu te otru lēmumu. Beidzot, it kā atmezdams pārdomas un drosmīgi steigdamies pretī nākotnei, viņš teica: "Kauliņi ir mesti" - un devās pāri." Tas nozīmēja mest izaicinājumu Pompejam un kara sākumu. No tā laika teiciens "pāriet Rubikonu" nozīmē izšķirties par kādu riskantu pasākumu, pēc kura vairs nevar atkāpties.
Senātam karaspēka bija vairāk, taču tas bija ģeogrāfiski izkliedēts. Tā komandēšana tika uzticēta Cēzara znotam Gnejam Pompejam. Cēzars rīkojās ļoti ātri, Pompejs nepaspēja organizēt Romas aizsardzību un steigā aizbrauca uz Balkānu pussalu. Daļa vergturu un nabadzīgo ļaužu nostājās Cēzara pusē, domādami, ka tas uzlabos viņu stāvokli. Gandrīz nesastapdams pretestību, Cēzars ieņēma Romu un visu Itāliju.
Tikām Pompejs Balkānu pussalā savāca lielu armiju. Cēzara leģioni pārcēlās uz turieni un 48.g.pmē. 9.augustā pilnīgi sakāva to kaujā pie Farsālas. Pompejs bēga, taču viņu visai drīz nogalināja Ēģiptē. Pēc uzvaras pie Farsalas Cēzars kļuva par diktatoru uz mūžu: viņam tika cenzora un tribūnu vara.
48.g.pmē. 6.augustā (iespējams nepareizs datums!) Cēzars sakāva Pompeja dēla Seksta, Katona u.c. savākto armiju pie Tapsas Āfrikā.
Vēl 3 gadus Cēzars cīnījās ar saviem pretiniekiem Āzijā, Āfrikā un Spānijā. Neskatoties uz sava karaspēka izmisīgo stāvokli, guva uzvaru Aleksandrijas karā un padarīja par Ēģiptes valdnieci Kleopatru VII. Tā viņu savaldzināja ar savu skaistumu un dzemdēja dēlu Cezarionu. Cēzars pameta Ēģipti tikai 47.g.pmē. jūnijā.

Karš pret Bospora valsti. 47.g.pmē. 2.augustā kaujā pie Zelas Cēzars ātri un viegli sakāva Bosfora valsts ķēniņu Farnaku Mazāzijā. Te dzima cits Cēzara spārnotais teiciens - "Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju" (Vene, vidi, vici - latīņu val.), ko kā ziņojumu nosūtīja Cēzars.

Cēzars - kalendāra ieviesējs. 46.g.pmē. Cēzars ieviesa jaunu kalendāru, ko eiropieši lietoja vairāk kā 16 gadsimtus, kad 1582.gadā Romas pāvests Gregors XIII to nomainīja ar savējo.

Cēzars - Romas valdnieks. Atgriezies Romā, Cēzars ar lielu triumfu svinēja savu uzvaru.
45.g.pmē. viņš izcīnīja uzvaru pie Mundas, ar kuru darīja galu Pompeja dēlu pretestībai.
Pēc militārajām uzvarām 45.g.pmē. kļuva par otro Romas absolūto diktatoru pēc Sullas. Cēzars nodibināja militāru diktatūru, koncentrēja savās rokās visu varu. Viņam piederēja neierobežota vara, senāts un konsuli paklauīgi izpildīja viņa pavēles. Cēzars atteicās no senāta piedāvātā titula rex ("kēniņš"), bet sevi nosauca par imperatoru ("pavēlnieks" no latīņu val.). Tā kara laikā sauca karavadoņus, bet Cēzars šo nosaukumu paturēja pavisam, nevis tikai uz laiku. Cēzars koncentrēja savās rokās arī vairākas citas nozīmīgas maģistratūras - mūža tautas tribūna, cenzora un augstākā priestera.
Uz monētām kala viņa attēlu, viņa statujas novietoja blakus dievu statujām, senātā viņš sēdēja ziloņkaula un zelta krēslā.
Realizēja virkni reformu.
Devīgi apbalvoja savus kareivjus, bet pievīla nabadzīgo ļaužu cerības - pat divas reizes samazināja maizes izsniegšanu. Izdeva likumu, kas romiešu tiesības piešķīra arī latīņiem un sabiedrotajiem.
44.g.pmē. Jūlijs Cēzars nolēma organizēt loteriju, lai iegūtu līdzekļus Romas rekonstrukcijai. tieši šai laikā Romā parādījās iespaidīgas ēkas, pilis, forumas un bazilikas. 

Sazvērestība. Varas koncentrācija Cēzara rokās un senāta lomas mazināšanās izraisīja republikāņu – aristokrātu sazvērestību, kas gribēja Romā saglabāt aristokrātisku republiku. Šie senatori organizēja sazvērestību, ko vadīja bagāts un dižciltīgs vergturis Bruts, kuru pie tam uzskatīja par Cēzara draugu. Viņš gan bija iepriekš karojis Po peja pusē, tomer pēc tā sakāves kļuva par Cēzara sabiedroto, par ko saņēmis augstu amatu - 46.g.pmē. iecelts par Šaipusalpu Gallijas vietvaldi, bet 44.g.pmē. - par pretoru Romā.
Draugi ieteikuši Jūlijam Cēzaram sargāties no Antonija un Dolabellas intrigām, bet Cēzars atbildējis: «Nē, no uzdzīvotājiem nav jābaidās; jābaidās no kalsnējiem un bālajiem.» Tā viņš norādījis uz: Brutu un Kasiju, kuri vēlāk tiešām noslepkavoja viņu.
44.g.pmē. 15.martā senāta sēdes laikā sazvērinieki Gaja Kasija Longīna un Marka Jūnija Bruta vadībā ielenca Cēzaru un ar 23 naža dūrieniem to nogalināja. Mirstot Cēzars esot teicis savu slaveno: "Un arī tu - Brut!"

Cēzara reformas. Ar reformām uzlaboja Romas impērijas struktūru un sociālo jomu, reformēja kalendāru, romanizēja Romas provinces piešķirot okupētajām tautām Romas pilsoņu tiesības. Atbalstīja veterānus un stimulēja provinču pašvaldības.
239.g.pmē. Ptolemaja III uzlaboto senēģiptiešu kalendāru 46.g.pmē. pēc ēģiptiešu astronoma Sozigēna (vārds gan pēc grieķa!) ņēma par pamatu jaunajam romiešu kalendāram, kas ieguva nosaukumu „Jūlija kalendārs.” Tajā 3 gadi bija pa 365 dienām, bet ceturtais - 366 dienas.
Cēzars devis ieguldījumu kara mākslas un romiešu literatūras attīstībā.
Jūlija kalendārs bija spēkā līdz 1582.gadam, kad to nomainīja pāvests Gregors XIII. Jūlija mēnesi vēl joprojām mēs saucam Jūlija Cēzara vārdā.

Avoti.
Svetonija Cēzara dzīves apraksts.
Plūtarha sacerējumi.
"Piezīmes par gallu karu." 7 sējumos sarakstījis pats Cēzars. Vēlāk Hircijs pievienoja vēl 8.sējumu.
Cēzara runa viņa tantes Jūlijas bērēs pie kapa. Zudusi. Jūlija bija Marija atraitne.
"Piezīmes par pilsoņu karu." Saglabājusies 3 sējumos.
Vairāki nelieli sacerējumi par Aleksandrijas, Āfrikas un Spānijas kariem. Dažādu autoru darbi.

Nospiedums kultūrā.
"Jūlijs Cēzars Ēģiptē." Hendeļa opera.
Jūlijs - mēneša nosaukums no šī imperatora.
Cēzara šifrs. Šajā šifrā katrs burts tiek aizvietots ar citu burtu, kas atrodas,piemēram, trīs vienības tālāk alfabētā.

Nospiedums civilizācijā.
Cara/ķeizara tituls. Tituls "cars" (krieviski - царь) nonāca Krievzemē no Romas impērijas caur Bizantiju, kur Caesar (no slavenā romiešu karavadoņa Gaja Jūlija Cēzara vārda) bija daļa no valdnieka titula. Tāpat cēlies arī vācu Kaiser, bulgāru un serbu "cars" (цар). Slāvu valstīs reizi pa reizei šādu titulu nesa Bulgārijas un Serbijas ķēniņi - pirmais tāds slavu valdnieks bija bulgāru Simeons.
Cēzara salāti. Recepte: ņem nazi un to dur salātos 23 reizes.

Saites.
Romas valdnieki (753.g.pmē.-4??g.mē.).
"Piezīmes par Gallu karu."
Senā Roma.
Senās Romas konsuli (509.g.pmē.-337.g.mē.).