Neoplatonisms, neoplatoniķi
III–VI gs. mistiska filozofija, kas pārmantoja Platona mācību par nemateriālām formām, lietām, idejām, kuras pastāv pirms ķermeniskām, materiālām, pārejošām, atkarīgām formām. Par pasaules dvēseli, kas pārstāvēta cilvēkā un ietverta viņa miesas „cietumā,” un par materiālās pasaules izveidi (emanāciju) no šī garīgā pirmsākuma. Tā ir mācība par pasaules neizdibināmo dievišķo pirmsākumu, kas konsekventi izpaužas kā pasaules saprāts, pasaules dvēsele, tad – cilvēku dvēseles un visbeidzot – matērijā, kura pati par sevi ir nebūtība.
Dziļi ietekmējis kristīgo teoloģiju, kā arī musulmaņu zemju filozofiju. Neoplatonisma idejas tika izmantotas kristietības filozofijas pamatošanai "Aeropagitikās."
Neoplatoniķi bija sengrieķu domātāji, Platona mācības pētnieki un sekotāji. Taču tie dzīvojuši 150 gadu pēc paša Platona. Tādēļ mūsdienu zinātnieki ērtības labad pievienojuši tiem priedēkli neo.
Dominē ideālistiska dialektika. Bībeles teksti tiek skaidroti uz alegorijas pamata, pieļaujot izdarīt neparedzamus secinājumus to skaidrošanas gaitā. Pārstāvji: Ārijs un ariānisms.
Platona akadēmija eksistēja Atēnās 9 gadsimtus (gandrīz 916.g.) līdz to slēdza romiešu imperators Justiniāns. Par Platona akadēmiju gan sauc tikai Seno Akadēmiju, kas bija no 385.- 265.g.pmē. Pat pēc Justiniāna aizlieguma Akadēmija turpināja pastāvēt Persijā un citās zemēs. Platona tradīcijas sekotāji bija arī vēlīnie eiropieši – Dž.Bruno, M.Fičīno, Dž.Dī, sers Filips Sidnejs un Leičesteras grāfs kā arī albiģieši, templieši un Dante.
Platona akadēmija Atēnās eksistēja vairāk kā 900 gadu.
Mūsdienās platoniķi tiek iedalīti ģeogrāfiski:
• sīriešu;
• kristiešu;
• aleksandriešu utt.
Neoplatoniķu saraksts.
Apolonijs, Tiānas.
Boēcijs. Seno romiešu neoplatoniķis.
Celzs.
Damaskijs.
Flaviāns Nikomahs.
Ipātija.
Jamblihs.
Jānis Teologs.
Maksims.
Olimpiadors.
Plotīns.
Porfīrijs.
Sinēsijs, Kirēnas.
