Pasaules gals
- Detaļas
- 3447 skatījumi
Ar pasaules galu parasti saprot nevis pilnīgu Zemes iznīcināšanu, bet gan dzīvības (parasti - cilvēku) masveida bojāeju. Patiesi, uzkrātais faktoloģiskais materiāls nepārprotami liecina ka mūsu planētu vairākkārt (vismaz 7 reizes) skārušas masveida izmiršanas, kad izzudušas 90-95% sugu.
Mitoloģijā. Par pasaules gala stāstu būtu uzskatāmi bībeliskie "grēku plūdi," kādi stāsti pasaules tautu folklorā sastopami visapkārt pasaulei - skatīt Pasaules Plūdu stāstus.
Kristīgā baznīca pasaules galu sauc par Pastaro dienu, taču noraida jebkurus pravietojumus par Pastarās dienas konkrētu datumu kā melīgus: "Par šo dienu un stundu nezina neviens, tikai Tēvs Debesīs." Kristieši uzskata, ka Pastarā tiesa sāksies līdz ar Kristus otro atnākšanu, kad Dieva priekšā stāsies dzīvie un mirušie. Taisnajie nonāks mūžīgā svētlaimē kopā ar Dievu, bet grēcinieki cietīs mūžīgas mokas, savukārt Zeme ar visu uz tās kopā sadegs.
Zinātne un Pasaules gals.
Sadursme ar citu zvaigzni. Tāds varētu notikt, ja Saule sadurtos ar kādu citu zvaigzni. Zinātne vēsta, ka vidējais attālums starp spīdekļiem ir 100 triljonu kilometru. Šādos apstākļos zvaigznes var pienākt tuvu viena otrai apmēram 1 reizi 100 kvadriljonos gadu.
Saules uzsprāgšana. Zinātnieki noskaidrojuši, ka Galaktikā (mūsu?) ik gadus parādās ap 200 tā dēvēto "jauno" zvaigžņu. Tie ir īpašas klases debesu spīdekļi, kas eksistē jau sen un ko mēs spējam novērot kā ļoti vājas zvaigznes. Dažkārt tās piepeši uzliesmo un nedaudzās diennaktīs palielinās tūkstošiem reižu. Tādejādi tas radījis bažas par to, ka tā var izdarīt arī mūsu Saule. Tomēr šādus drūmus pareģojumus esot atspēkojuši divi padomju laika krievu zinātnieki P.Parenago un B.Kukarkins - jau 1933.gadā tie pierādījuši, ka Saule nepieder pie šādas zvaigžņu klases un tādēļ neuzliesmos.
Hipotēzes.
26 000 000 gadu cikliskums. Tādu ciklisku likumsakarību uzgājuši zinātnieki D.Raups un J.Sepkovskis no ASV, un saista to ar Saules dvīņu zvaigzni Nemezīdu.
Z.Sitčina Nibiru teorija. Izklāstījis 1976.gadā savā grāmatā "12.planēta."
Pasaules gala stāstus lielādaudzumā var sastapt Blavatskas, Rēriha un citu ezotēriķu murgu pierakstos. Tur runāts par globālām katastrofām un senu civilizāciju izzušanām simtiem tūkstošu un pat miljonu gadu atpakaļ.
1919.gada 17.decembrī vajadzēja notikt seismiskās aktivitātes pētnieka un meteorologa Alberta Porta (Albert Porta) prognozētajam pasaules galam. Ports paredzēja, ka 17.decembrī sešas planētas nostāsies taisnā līnijā, un šis novietojums izraisīs spēcīgu magnētisku straumi, kas ieurbsies Saulē, izraisot degošas gāzes eksplozijas, kas sasniegs Zemi un iznīcinās uz tās pastāvošo dzīvību. Tiesa gan, pasaules gals šai dienā nepienāca, taču, tuvojoties „pasaules galam”, palielinājās reģistrēto pašnāvību un histēriju skaits visā pasaulē.
