Čehoslovākija (1918.-1991.g.)
Československo.
Starpkaru periodā pastāvoša Čehijas un Slovākijas apvienota valsts, kas radās Austroungārijas sabrukuma rezultātā un pastāvēja līdz PSRS un tās satelītu sociālistisko valstu nometnes sabrukumam 1991.gadā. Tās pēdējais prezidents bija Vāclavs Havels.
Čehoslovākijas rašanās (1918.g.). Daļa čehu, kas I Pasaules kara laikā orientējās uz Antanti, 1915.gadā Parīzē ar T.Masariku priekšgalā izveidoja Čehu ārzemju komiteju - tā 1916.gadā nodibināja Čehoslovāku nacionālo padomi.
Sabrūkot I Pasaules kara rezultātā Austroungārijas impērijai, tās bijušā teritorijā veidojās nacionālas valstis, tostarp arī Čehija un Slovākija. Nacionālā komiteja Prāgā (dibināta 1916.gadā, no 1918.gada tajā ietilpa visu čehu politisko partiju pārstāvji) 1918.gada 28.oktobrī paziņoja par neatkarīgas Čehoslovākijas valsts izveidošanu.
30.oktobrī Čehija apvienojās ar Slovākiju.
Čehoslovākija par republiku. 1918.gada 14.novembrī Pagaidu nacionālā sapulce proklamēja Čehoslovākiju par republiku. Par valsts prezidentu ievēlēja T.Masariku. Pirmo koalīcijas valdību vadīja K.Kramāržs.
1918.gadā izveidojās Nacionāldemokrātiskā partija, kas pārstāvēja čehu rūpniecības un banku kapitāla intereses. Lielākā buržuāziskā partija bija Agrārā partija (dibināta 1899.g.), plašākā masu partija - Čehoslovākijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Kontroles nodibināšana pār Slovākiju (1919.g.). Drīzi pēc neatkarības pasludināšanas jaunās valsts bruņotie formējumi saņēma pavēli nodibināt kontroli visā Slovākijā, taču tam traucēja ungāru Sarkanā gvarde. Ungāru komunistiem 1919.gada vidū bija visai daudzskaitlīgas bruņotās vienības un bija sākts pat veidot Sarkano armiju no Sarkanās gvardes. Ungāru komunistu bruņoto spēku kaujas spējas arī bija visai augstas, vismaz sākuma posmā. Sadursmēs ar čehoslovāku karaspēku ungāri ņēma virsroku, tādejādi iztraucējot Prāgai nodibināt kontroli pār Slovākijas teritoriju. Tomēr, nesaņemot palīdzību no Padomju Krievijas, kā arī pēc tam, kad Antantes valstis sāka atbalstīt ungāru "baltos" ar valdību Segedā, sarkanungāru Sarkanā gvarde bija spiesta pamest Slovākijas teritoriju. Turienes Slovākijas Padomju republika jūlija sākumā krita čehoslovāku karaspēka spiediena dēļ pēc trīs nedēļu pastāvēšanas.
1919.gada tika pieņemts likums par agrārreformu.
Valsts robežas noteica Versaļas (1919.g.), Senžermēnas (1919.g.) un Trianonas (1920.g.) miera līgumi. Aizkarpatu Ukrainu, kaut arī tās Tautas kongress (Hustā, 1919.g. janvārī) bija pieņēmis lēmumu apvienoties ar padomju Ukrainu, iekļāva Čehoslovākijā. Tešinas apgabals, uz ko pretendēja Čehoslovākija un Polija, tika sadalīts starp tām saskaņā ar lielvalstu lēmumu 1920.gada vasarā. Tā nu Čehoslovākija izveidojās par daudznacionālu valsti.
Karš pret Padomju Ungāriju (1919.g.). Antante organizēja cīņu pret ungāru lieliniekiem. Pirmo Čehoslovākijas armijas uzbrukumu "sarkanie" ungāri atsita. Ungāru Sarkanā Armija apturēja uzbrucējus, pārgāja pretuzbrukumā un iegāja Austrumslovākijā. 1919.gada 16.jūnijā Prešovā tika proklamēta Slovākijas Padomju republika.
Vēlāk kopā ar "baltajiem" ungāriem un Rumānijas armiju mēneša laikā iznīcināja Ungārijas Padomju republiku.
1920.gada februārī Pagaidu nacionālā sapulce pieņēma konstitūciju, kas juridiski nostiprināja republiku kā iekārtu.
Pirmajos pēckara gados čehu kapitāls ar Antantes valstu palīdzību strauji nostiprinaja savas pozīcijas, izspiežot vācu un austriešu kapitālu, kā arī pārvēršot Slovākiju un Aizkarpatu Ukrainu par Čehijas agrāru piedēkli, kas piegādāja izejvielas un lētu darbaspēku.
Komunistu uznāciens. 1919.gadā ČSDSP izveidojās kreisā opozīcija, kas atteicās sadarboties ar buržuāziju. Partijas 13.kongresā (1920.g. septembrī) tika izveidota kreisā ČSDSP. Policija sagrāba partijas izpildkomitejas ēku, slēdza laikrakstu "Rude pravo." Par atbildi tam 1920.gada decembrī sākās politiskais streiks, kas paātrināja komunistiskās partijas izveidošanos 1921.gada oktobrī-novembrī.
Laikā starp pasaules kariem Čehoslovākijā bieži mainījās koalīcijas valdības - līdz 1939.gada martam bija 20 valdības.
Čehoslovākija kļuva par Mazās antantes (izveidojās 1920.-1921.g.) locekli.
1924.gadā noslēdza militārpolitisku līgumu ar Franciju un draudzības līgumu ar Itāliju.
1922.gada 5.jūnijā Prāgā tika noslēgts pagaidu līgums ar KSFPR, bet 1922.gada 6.jūnijā - ar Ukrainas PSR par savstarpējo atzīšanu de facto un ekonomisko sakaru nodibināšanu.
Kapitālisma stabilizācijas periodā 1924.-1929.gados Čehoslovākijas rūpnieciskās produkcijas apjoms par 41% pārsniedza pirmskara līmeni. Izveidojās monopoli - "Škoda," Batas koncerns u.c.
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1929.-1933.gados Čehoslovākijas rūpnieciskā produkcija samazinājās par 1/3.
Minhenes līgums. 1930.gadu beigās Hitlers izteica pretenzijas uz Čehoslovākijas sastāvā esošo Sudetu apgabalu. Šo līgumu noslēdza 1938.gada 30.septembrī un pēc tā Čehoslovākijai bija jātdod nacistu Vācijai Sudetu apgabals. Tas tika izdarīts ar Lielbritānijas un Francijas spiedienu.
Teritoriālie strīdi ar Poliju. Strīdi par Tešinas apgabala piederību iesākās pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma. 1919.gada janvārī lieta pat nonāca līdz bruņotam konfliktam starp Polijas un Čehoslovākijas armijām. Pēc starptautiskas arbitrāžas sprieduma 1920.gadā apgabals tika sadalīts starp abām valstīm - čehi saņēma apmēram 57% strīdīgā apgabala zemju. Pēc sprieduma palika neapmierināta gan Varšava, gan Prāga.
Apgabala čehu daļu apdzīvoja mazliet vairāk kā 200 000 cilvēku, etniskais sastāvs bija jaukts - čehu mazliet vairāk kā poļu. Tomēr jāatzīmē, ka Tešinas apgabalā bija attīstīta industrija, pirmām kārtām jau metalurģija. Tomēr, kad 1930.gadu beigās Hitlers izteica pretenzijas uz Sudetu apgabalu, poļi sajutās, ka varētu darīt tāpat. Poļu centienus atbalstīja arī Berlīnē.
1939.gada 1.oktobrī Čehoslovākijas valdība piekrita atdot Polijai strīdīgo Tešinas apgabalu. Pēc būtības Prāgai nācās samierināties ar poļu ultimātu. Poļi savu ultimātu izvirzīja tai pat dienā, kad tika noslēgts "slavenais" Minhenes līgums - 1938.gada 30.septembrī. Pēc būtības 1938.gadā Vācija un Polija darbojās pret Čehoslovākiju vienotā frontē. Apgabala nodošanu Polijai atbalstīja arī Francija un Lielbritānija. protams, pats apgabals viņus neinteresēja, bet vairāk tās rūpējās lai čehu nepiekāpība nenorautu no viņu redzes viedokļa daudz svarīgākā Minhenes līguma noslēgšanu.
Apgabala čehu daļas okupācija poļiem nenorisa nemaz tik vienkārši - ja čehoslovāku armijas daļas tika izvestas, tad tur palikušie policisti bieži izrādīja bruņotu pretošanos. Ir zināms, ka sadursmēs gāja bojā līdz pat simtam čehu policistu. Par poļu zaudējumiem ticamu ziņu nav.
Hitlera Vācijas agresijas draudi piespieda Čehoslovākijas valdību 1934.gadā atzīt PSRS arī juridiski - de jure un 1935.gadā noslēgt ar to savstarpējās palīdzības līgumu. Nacistu nākšana pie varas Vācijā 1933.gadā aktivizēja arī čehu 20.gados dibināto nacistu organizāciju darbību. Slovākijas Tautas partijas vadībā izvirzījās nacistu separātisti. Par Hitlera aģentūru Čehoslovākijā kļuva K.Henleina vadītā Sudetu Vācu partija.
1935.gada decembrī par Čehoslovākijas prezidentu tika ievēlēts E.Benešs.
Minhenes vienošanās apgraiza Čehoslovākiju. Līdz Minhenes līgumam 1938.gadā par galveno draudu Čehoslovākijai tika uzskatīta Vācija. Tādēļ Sudetu apgabalā tika izveidoti spēcīgi nocietinājumi. Uz nocietinājumiem paļāvās militāristi, bet politiķi paļāvās uz sadarbības līgumiem, saskaņā ar kuriem draudu gadījumā palīgos ieradīsies Francija un Padomju Savienība. Sarkano Armiju laist cauri savai teritorijai kategoriski atteicās Polija, savukārt Francija bija viena no valstīm, kas parakstīja Minhenes līgumu.
1938.gada aprīlī K.Henleina piekritēji prasīja piešķirt Sudetu apgabaliem autonomiju, bet vasarā izvirzīja prasību par to pievienošanu Vācijai. 1938.gada 12.septembrī tie sarīkoja bruņotu puču, ko apspieda, bet ārpolitiskais stāvoklis bija kritisks.
1938.gada 21.septembrī M.Hodžas vadītā valdība ar prezidenta E.Beneša piekrišanu pieņēma Francijas un Lielbritānijas ultimatīvās prasības par Čehoslovākijas pierobežas rajonu atdošanu Vācijai.
1938.gada 22.septembrī pēc Čehijas KP aicinājuma sākās vispārējs streiks un M.Hodžas valdība atkāpās. Jaunā valdība, ko vadīja ģenerālis J.Sirova, atteicās no PSRS piedāvātās militārās palīdzības.
1938.gadā Lielbritānija un Francija noslēdza ar Vāciju un Itāliju Minhenes vienošanos par Čehoslovākijas sadalīšanu.
1938.gada oktobrī Sudetu apgabalā ienāca Vācijas karaspēks, bet Tešinas apgabalā - Polijas karaspēks. Saskaņā ar Minhenes līgumu Čehoslovākija zaudēja Sudetu apgabalu ar visiem turienes nocietinājumiem un vācu karaspēks atradās tikai 30 km attālumā no Prāgas. Bez tam vācieši uzstāja uz papildus vienošanos, saskaņā ar kuru čehi nedrīkstētu būvēt jaunus nocietinājumus uz robežas ar Vāciju. Saspīlētas attiecības čehiem bija arī ar citām kaimiņvalstīm, Slovākiju ieskaitot. Tādejādi čehu vadība saprata, ka pretošanās ir bezjēdzīga un palīdzība no ārienes arī nav gaidāma.
1938.gada 2.novembrī Ungārija sagrāba Slovākijas un Aizkarpatu Ukrainas dienvidu rajonus, bet 1939.gada martā - visu Aizkarpatu Ukrainu.
Tā Čehoslovākija Minhenes vienošanās rezultātā zaudēja 1/3 teritorijas. Par Čehoslovākijas prezidentu E.Beneša vietā kļuva Hitlera ieliktenis E.Haha. 1938.gada decembrī tika aizliegta KP darbība.
Hitlers okupē Čehoslovākiju. 1939.gada 14.martā no Berlīnes uz Prāgu pienāca Hitlera ielūgums uz sarunām Čehoslovākijas līderim Emīlam Haham. Precīzāk, tas bija nevis ielūgums, bet pavēle aši ierasties. Berlīnē Gaham izvirzīja prasību pieņemt vācu protektoriātu un prezidents tam piekrita. Pēc tam vācu armija iegāja tajā valsts daļā, kas līdz tam brīdim formāli vēl bija brīva. Čehoslovākijas vietā tika izveidots Bohēmijas un Morāvijas protektoriāts.
Tai pat dienā, kad Čehoslovākijas prezidentu E.Hahu izsauca uz Berlīni - 1939.gada 14.martā, Slovākija ar J.Tiso priekšgalā paziņoja par savu neatkarību. Prāga tam pretoties vairs nespēja, jo Slovākijas valdība baudīja Vācijas atbalstu. J.Tiso marionešu valdība parakstīja militārpolitiskas savienības līgumu ar Vāciju.
Čehijas okupāciju 1939.gada 15.martā vācieši veica faktiski bez pretestības. Vienīgā tāda epizode bija kauja ar kapteiņa Karela Pavlika komandēto rotu Mistekā. Šis pats kapteinis vēlāk darbojās čehu pretošanās kustībā, bet 1943.gadā gāja bojā Mauthauzenas koncentrācijas nometnē. Čehoslovākijas armija tobrīd bija viena no spēcīgākajām Austrumeiropā un ir visai dīvaini, ka tā nepretojās vāciešiem.
Čehija vācu okupācijā. Čehijas teritorijā tika izveidots Bohēmijas un Morāvijas protektorāts, ko pārvaldīja t.s. impērijas protektors. Okupētajā teritorijā ieviesa nacistu okupācijas pārvaldi, tika apcietināti ap 6000 komunisti. Pēc čehu nemiernieku atentāta pret impērijas protektoru R.Heidrihu 1942.gada 27.maijā vācieši pastiprināja masu represijas, apmēram 1800 cilvēki tika nogalināti.
1942.gada 10.jūnijā vācieši nopostīja Lidici. Daļa čehu sadarbojās ar okupācijas varu, bet cita - kopā ar E.Benešu emigrēja.
1939.gadā Parīzē tika izveidota Čehoslovākijas Nacionālā komiteja, bet 1940.gadā uz tās bāzes - Čehoslovākijas Pagaidu valdība Londonā.
Pretošanās kustību pret vācu okupācijas varu organizēja čehu un slovāku patrioti, kuru starpā bija komunisti. ČKP un SKP (1939.-1948.gados bija atsevišķa organizācija) vienotais centrs atradās Maskavā K.Gotvalda vadībā. PSRS pirmā no Sabiedrotajiem atzina arī Čehoslovākijas valdību Londonā un 1941.gada 8.jūlijā noslēdza ar to līgumu par militāro sadarbību, paredzot Čehoslovākijas atjaunošanu iepriekšējās robežās. L.Svoboda PSRS teritorijā sāka formēt čehoslovāku militārās daļas - vēlāk Čehoslovākijas armijas 1.korpuss. 1942.gada vasarā Čehoslovākijā organizējās pirmās partizāņu vienības.
1943.gada 12.decembrī Maskavā tika parakstīts PSRS un Čehoslovākijas līgums par draudzību, savstarpējo palīdzību un sadarbību un sadarbību pēc kara.
Čehoslovākijas atbrīvošana no vāciešiem. Saskaņā ar Jaltas vienošanos, Čehoslovākija palika krievpadomju ietekmes sfērā.
Sarkanajai Armijai tuvojoties Čehoslovākijas robežām, aktivizējās nacionālās atbrīvošanās kustība. 1944.gada 29.augustā sākās Slovākijas sacelšanās. Atbrīvotajā teritorijā varu pārņēma Slovākijas Nacionālā padome (dibināta 1943.g.). Slovākijas sacelšanās bija Čehoslovākijas nacionāli demokrātiskās revolūcijas sākums.
1945.gada martā tika pieņemts lēmums par Čehoslovākijas Nacionālās frontes dibināšanu.
Anglosakši divas reizes bumboja Prāgu - 1945.gada 14.februārī un 25.martā, bet tie nenodarīja lielus postījumus, upuru skaits bija mērāms simtos.
1945.gada aprīlī tika izstrādāta Košices programma.
Daudz lielākus postījumus bumbošana nodarīja "Škodas" rūpnīcām, kas atradās Pļzeņas pilsētā Čehijas rieteņos. 1945.gada maijā amerikāņu karaspēks šo pilsētu uz laiku ieņēma, lai gan pēc vienošanās ar sarkankrieviem, amerikāņiem vispār nevajadzēja ienākt Čehoslovākijas teritorijā.
1945.gada 5.maijā sākās sacelšanās Prāgā, 9.maijā to okupēja Sarkanā Armija.
Čehoslovākija kļūst par krievu satelītvalsti. Tā kā saskaņa ar Jaltas līgumu Čehoslovākija palika sarkankrievu ietekmes zonā, tad te tika nodibināts prosovjietisks režīms. 1945.gada 21.jūnijā saskaņā ar prezidenta dekrētu tika uzsākts agrārreforma 1.posms. 24.oktobrī tika izdoti dekrēti par galveno rūpniecības nozaru un branku nacionalizāciju.
1946.gada maijā Nacionālās satversmes sapulces vēlēšanās komunistiem tika nodrošināta uzvara, un par valdības galvu kļuva ČKP priekšsēdētājs K.Gotvalds. Jaunā valdība turpināja uzsākto prosovjietisko politiku.
1948.gada februārī čehi sacelšanās rezultātā tomēr mēģināja atņemt varu komunistiem, tomēr nesekmīgi. 1948.gada 25.februārī prezidents E.Benešs bija spiests pieņemt daļas ministru atkāpšanos un papildināt valdību ar ministriem, ko ieteica komunists K.Gotvalds. Krīze tika atrisināta mierīgā ceļā.
1948.gada jūnijā pēc prezidenta E.Beneša atkāpšanās no amata par Čehoslovākijas prezidentu krievi iecēla K.Gotvaldu. Valstī tika nodibināts marksistisks režīms - proletariāta diktatūra.
Sociālistiskā Čehoslovākija. Čehoslovākijā sākās t.s. "sociālisma" celtniecība.
1948.gadā Tautas sapulce pieņēma likumu par jaunu agrārreformu, kas lika pamatus padomju kārtībai agrārajā nozarē.
1948.gada 9.maijā tika pieņemta konstitūcija, kas pasludināja Čehoslovākiju par "tautas demokrātsko republiku."
Pēc K.Gotvalda nāves 1953.gada martā par Čehoslovākijas prezidentu ievēlēja A.Zāpotocki, par ČKP 1.sekretāru - A.Novotniju.
Pēc A.Zāpotocka nāves 1957.gada novembrī A.Novotnijs kļuva par Čehoslovākijas prezidentu.
1968.-1975.gados Čehoslovākijas prezidents bija L.Svoboda - visi vecie komunisti.
1960.gadā čehu marksistu propagandisti izsludināja, ka čehoslovākijā esot uzvarējis sociālisms.
V.Branta VFR valdības noslēgtie līgumi ar PSRS un Poliju 1970.gadā, ar Čehoslovākiju 1973.gadā veicināja starptautiskā stāvokļa normalizēšanos Eiropā.
Prāgas pavasara sacelšanās (1968.g.). Pretrunas starp čehiem un komunistisko metropoli - Maskavu sabrieda 1968.gadā, kad ČKP 1.sekretārs bija A.Dubčeks. Čehoslovākijā iebruka PSRS, Bulgārija, VDR, Ungārija un Polija - sacelšanās tika apspiesta.
Ievēlēja jaunu KP vadību ar J.Husāku priekšgalā, 1975.gadā viņš kļuva par Čehoslovākijas prezidentu.
Samta revolūcija (1989.g.). 1989.gadā notika Samta revolūcija, kurā toreizējā Čehoslovākijā gāza komunistisko režīmu.
Čehoslovākijas beigas (1991.g.). 1991.gadā Čehoslovākija mierīgi sadalījās divās atsevišķās nacionālās valstīs - Čehijā un Slovākijā.
Saites.
Austroungārija.
Varšavas līgums.
