Poļi
Viena no rietumslāvu tautām.
Skaits. 33 500 000. (1975.g.)
Amerikā - ap 10 000 000 (ASV, Kanādā, Brazīlijā, Argentīnā).
Eiropā - Francijā, Lielbritānijā, VFR, Beļģijā, Čehoslovākijā u.c.
PSRS - 1 167 500.
Izcelsme. Poļu tautība izveidojās Polijas valsts tapšanas laikā X-XI gs. Tās pamatā bija rietumslāvu ciltis - poļani, visļani, mazovšani, slenzani, kujāvi, pomorieši.
Cīņa pret vācu feodāļu agresiju XIII-XV gs. veicināja poļu zemju apvienošanos.
No XV gs. beigām līdz XVI gs. strauji attīstījās poļu kultūra.
Polijas sadalīšanas laikā no XVIII gs. beigām līdz XX gs. sākumam saglabājās poļu tautas vienotība, izvērsās nacionālās atbrīvošanās cīņa (sacelšanās 1794.g., 1830.-1831.g., 1846.g., 1863.-1864.g.).
Vēsture.
Slāvi Polijas teritorijā. Te dzīvoja pomorieši un polabieši. Polabieši dzīvoja uz austreņiem no Labas, bet pomorieši – gar Baltijas jūras piekrasti. Pomorieši bija labi jūrnieki. Tie dibināja pilsētas – Volinu, Ščecinu u.c.
Pomorieši un polabieši ilgāk nekā citas slāvu ciltis saglabāja dzīvi kopienas iekārtā.
Kari ar vācu feodāļiem. X gs. vidū vācu feodāļi sāka rīkot postošus uzbrukumus saviem austrumu kaimiņiem – rietumslāviem un sagrābt to zemes.
Vācijas ķeizara kavalērija daudzas reizes devās pāri Labai un uzbruka slāvu ciemiem un rīkojās ārkārtīgi nežēlīgi. Apdzīvotās vietas tika izpostītas, vīri nogalēti, bet sievietes un bērni aizdzīti gūstā.
Reiz ķeizara vietvaldis ielūdza pie sevis ciemos 30 slāvu kņazus. Dzīru laikā viņš deva signālu saviem kareivjiem un tie nogalēja neapbruņotos viesus.
Slāvu pretestība iekarotājiem bija sīva, taču tie dzīvoja atsevišķās kopienās un nespēja izrādīt iekarotājiem centralizētu un labi organizētu pretestību. Iekarotāju uzbrukumu slāvi nespēja apturēt.
Tādējādi kā pirmie ar vācu agresiju saskārās rietumslāvi. Pakļautajiem apgabaliem bija jāmaksā mesli, slāvus kristīja. Slāvu zemēs vācu feodāļi ierīkoja savas muižas, būvēja pilsētas un cietokšņus. Vietējos iedzīvotājus atspieda uz mežu biezokņiem, viņu vietā ieradās vācu kolonisti.
983.gadā notika liela slāvu sacelšanās: dedzināja klosterus un cietokšņus, nonāvēja feodāļus un bīskapus. Slāvi Vācijas ķeizara karaspēku iedzina purvā un gandrīz pilnībā iznīcināja. Pēc hronista vārdiem aiz labas „nepalika ne kristietības pēdu.”
Tādējādi uz gandrīz 200 gadiem pomorieši un polabieši ieguva brīvību un vācieši tur vairs nerādījās.
Poļu cilšu apvienošanās. Tā notika X gs. vidū un pirmais vēsturei zināmais poļu ķēniņš bija kņazs Meško. Ar karadraudzes palīdzību viņš pakļāva sev gar Vislas upi dzīvojošās ciltis un izveidoja centralizētu Polijas valsti.
Meško kopā ar karadraudzi pieņēma kristīgo ticību un sāka to izplatīt Polijā.
Karš ar Svētās Romas impēriju. Polijai bija jāizcīna asiņains karš ar Svētās Romas impēriju. Vācu feodāļi vairākas reizes ielauzās Polijā, bet tomēr tika atvairīti. Polija ne tikai uzvarēja, bet pat paplašināja savu teritoriju. XI gs. Polijas kņazs pieņēma karaļa titulu.
Jauna vācu invāzija XII gs. Vācu bruņinieku armija otro reizi iebruka slāvu zemēs un okupēja slāvu zemes starp Labu un Odru.
Polija Livonijas karā (1588.-1573.g.). Lietuva, kas bija apvienota personālūnijā ar Poliju, bet citādi rīkojās pilnīgi patstāvīgi, konfliktā ar Ivanu IV iznesa galveno militāro nastu.
Sigismunds II Augusts bija Polijas karalis un Lietuvas lielkungs (lielhercogs). Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils veda sarunas ar Livonijas vadītajiem. Tādējādi 1559.gadā Viļņā tika parakstīts aizsardzības līgums - Pacta Protectionis, kas paredzēja Lietuvas iesaistīsanos karā.
Leišu vienības ātri apturēja moskovītu krievus un ieņēma visu Livoniju, tikai Tērbatu ne. Sarunas tika turpinātas un 1561.gada beigās parakstīja jaunu - Padošanās līgumu (Pacta Subiectionis). Līdz ar šo līgumu beidza pastāvēt Livonijas konfederācija, gan bīskapi, gan pēdējais Vācu ordeņa mestrs Livonijā Gothards Ketlers nodeva zvērestu "Livonijas atbrīvotajam, Sigismundam II Augustam."
Livoniju sadalīja Kurzemes un Zemgales hercogistē (Ducatus Curlandiae et Semigalliae), par kuras pirmo hercogu kļuva Vācu ordeņa Livonijas mestrs Gothards Ketlers. Ketlers formāli izstājas no ordeņa un 1562.gada kļuva par hercogu un poļu-lietuviešu karaļa vasali. Vienlaikus tika izstrādātas arī strīdīgās Sigismunda II Augusta privilēģijas, kas ordeņa vasaļiem deva paplašinātas mantošanas tiesības.
Parējo Livonijas daļu iekļāva Lietuvas sastāvā kā Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Transdunensis). Pret šādu risinajumu iebilda Polija. Pēc tikšanās Ļubļinā 1569.gadā šī Livonijas daļa kļuva par abu valstu kopīgi parvaldītu apgabalu (condominium). Taja pašā gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijā tomēr domas par Padošanās līgumu dalījās. Pilsētas baidījās no Polijas-Lietuvas ne mazāk ka no Maskavijas. Rīgas pilsēta atteicās nodot sevi "neticīgo pāvestiešu" varā un noturējas līdz pat 1581.gadam ka brīvpilsēta.
Poļu-zviedru karš (1600.–1621.g.). Pēc Stefana Batorija nāves 1586.gadā par Polijas-Lietuvas karali kļuva zviedru princis Sigismunds. Pēc tēva Juhana III (Zviedrijas karalis) nāves 1592.gadā viņs gribēja apvienot Zviedriju ar Polijas-Lietuvas valsti personālūnijā, bet tam pretojas liela daļa zviedru aristokrātijas, kas par savu kandidatu Zviedrijas karaļa postenim izvēlējās Sēdermanlandes hercogu Kārli.
1599.gada riksdāgs atcēla Sigismundu arī formāli un 1600.gadā sākās karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kas norisinājās Livonijā. Turklāt no 1600.-1603.gadam Baltiju piemeklēja katastrofāla neraža. Vasaras bija aukstas un slapjas, tieši vasaras vidū uznāca salna. To, ko zemniekiem bija izdevies sataupīt, paņēma karavīru pūļi, kas laupīdami klīda apkārt. badam un marodieriem pa pēdām nāca mēris. kad izmocītaja zemē beidzot iestajās miers, ta bija atkal no jauna sadalīta.
1600.gadā hercogs Kārlis ar savu karaspēku ieradās Igaunijā un virzījās uz dienvidiem. Īsā laikā viņš ieņēma visu Livoniju, izņemot Rīgu. Bet viņa kara veiksme nebija ilgstoša. 1601.gadā viņu sakāva poļi pie Kokneses un 1605.gadā pie Salaspils. Salaspils sakāve bija tik smaga, ka Kārlis IX (hercogs Kārlis 1604.gadā formāli bija kļuvis par karali Kārli IX) tikai ar lielām grūtībām paglābās no poļu gūsta.
Pēc Salaspils kaujas karš izpaudās vairs tik kā abpusēji sirojumi.
Poļu-zviedru karš (1621.-1629.g.). 1621.gadā karalis Gustavs II Ādolfs atsāka karu Livonijā. Viņš ar savu karaspēku izcēlās malā pie Rīgas un aplenca pilsētu. Pēc 6 nedēļu pretošanās Rīgas aizstāvji padevās. Tad karalis ieņēma Livoniju līdz Aiviekstei, kas kļuva par robežu ar Latgali.
1626.gadā pie Krustpils notika sīvas kaujas zviedru-poļu kara laikā. Stāsta, ka pils tuvumā poļu karotāji norāvuši zviedru karalim Gustavam Ādolfam bruņucepuri, un tikai pēdējā brīdī viņš ar grūtībām aizbēdzis no kaujaslauka. Neapšaubāms ir fakts, ka tai kaujā zviedri tika sakauti.
Karš ar mainīgām sekmēm turpinājās līdz 1629.gadam, kad noslēdza pamieru Altmarkā. Zviedri paturēja lielāko daļu Livonijas.
Poļu valdīšana Latgalē (1561.(?)-1772.g.). Polija-Lietuva paturēja Latgali, ko sāka saukt par Inflantiju (vārda Livonija sagrozījums poļu valodā. Polija-Lietuva paturēja Latgali, ko sāka saukt par Inflantiju (vārda Livonija sagrozījums poļu valodā. Poļi valdīja Latgalē 211 gadus (tas ir ievērojami vairāk nekā vēlāk krievi). 1561.gadā Livonijā pasākto politiku Latgalē īstenoja visā pilnībā.latgale arī turpmak palika poļu-leišu kondomīnija. Valsts pārvaldē pilnīgi dominēja poļu valoda, un par Latgales administratīvo centru kļuva Daugavpils ar karaļa gubernatoru un landtāgu.
Latgale atkal kļuva par katoļu zemi un tada ir palikusi līdz pat mūsdienām. Vacu muizniecība pārpoļojās un vienīgi to gimeņu uzvardi liecinaja par izcelsmi. Polija-Lietuva bija muiznieku republika, tapec muizniecība Latgale baudīja visas iespejamās brīvības un tiesības. Zemniekiem tas savukārt nozīmēja krasu apstākļu pasliktināšanos. Lai muiznieki varetu turpināt savu izšķērdīgo dzīvi, zemnieki tika apkrauti ar arvien lielākām nodevām. Viņi dzīvoja nabadzībā un apspiestībā, daudzi bēga uz Kurzemi, Vidzemi vai pat Krieviju.
Tikpat neieinteresēti poļu muižnieki attiecās arī pret savu valsti, un tadēļ Polija-Lietuva nevarēja noturēties pret ārējiem ienaidniekiem.
Poļu-zviedru karš (1654.-1660.g.). 1654.gadā sacēlās ukraiņi, un 1655.gadā Kārlis X Gustavs ar 72 000 vīru lielu karaspēku iebruka Polijā. Uzbrukuma plāns paredzēja, ka Magnuss Gābriels Delagardijs (Magnuss Gabriel de la Gardie) no Livonijas iebruktu savukārt Lietuvā un tālāk pie Vislas apvienotos ar karaļa spēkiem. Divas hercogistes – Kurzeme un Austrumprūsija – tad būtu spiestas atzīt zviedru virskundzību.
Plāns neizdevās, jo Delagardijs tika aizkavēts Lietuvā, bet par spīti tam, ka kara sākumā Zviedrija bija apsolījusi Kurzemes hercogam Jēkabam ievērot 1647.gada neitralitātes līgumu, Delagardijs pieprasīja hercogam ļaut zviedru spēkiem šķērsot hercogisti un lika priekšā Jēkabam nomainīt poļu virskundzību pret zviedru. Kad Jēkabs atteicās, Kārlis X Gustavs lika hercogu sagūstīt un izvest trimdā uz Ivangorodu Ingrijā, kur viņu turēja gūstā līdz 1660.gadam. Hercogisti okupēja zviedru spēki un pārņēma arī hercoga floti. Lietuvieši no savas puses centās sagrābt varu Rīgā, taču nesekmīgi.
Mieru ar Poliju-Lietuvu noslēdza 1660.gadā Olīvā (Oliva – klosteris pie Gdaņskas). Brandenburgas un Francijas spiediena rezultātā Zviedrija un Polija Olīvas miera līgumā no jauna atzina Kurzemes hercoga Jēkaba tiesības.
Poļu-zviedru karš (1678.-1679.g.). Zviedrijas karaspēks, virzoties uz Poliju, no jauna iebruka Kurzemes hercogistes teritorijā.
Polijas pirmā dalīšana (1772.g.). 1772.gada 5.augustā sākas pirmā Polijas dalīšana. Krievija dabūja Baltkrieviju un Latgali.
Polijas otrā dalīšana.
Polijas trešā dalīšana. 1795.gadā Kurzemes hercogiste pēc trešās Polijas dalīšanas un bez lielas pretestības no baltvācu muižniecības puses tā tika iekļauta Krievijas impērijā.
Neatkarības proklomēšana no Krievijas (1831.g.).
Sacelšanās pret Krieviju (1863.-1864.g.). 1863.gada 22.janvārī poļi sacēlās pret krievu jūgu. Notika vairāk kā 1000 kauju un sadursmju. Pusotra gada ilgajā cīņā ņēma dalību līdz par 200 000 cilvēku.
Krievu varas iestādes apspieda sacelsanos un pastiprināja represijas: intensificēja pārkrievošanu, likvidēja Polijas karalistes paliekas, zinātnes un kultūras iestādes.
Janvāra sacelšanās bija pēdējā pirms Polijas neatkarības atjaunošanas 1918.gadā.
Poļu-čehu attiecības. 1919.gada sākumā, kad poļu armija bija aizņemta cīņās ar tolaik pastāvošās Ukrainas Tautas republikas armiju, čehi pārņēma apgabalu Silēzijā, ko lielā mērā apdzīvoja poļi.
Faktiski tas lielā mērā bija iemesls kādēļ poļi 1938.gadā piedalījās Čehoslovākijas kā valsts iznīcināšanā – sūtīja iekšā diversantus utt.
Baltijas alianse. Poļu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
Polija, kurai kā jau spēcīgākajai valstij, pienācās būt par vadošo spēku šai aliansē, loloja lielvalstiskas ambīcijas. Polijas valdošajās aprindās bija spēcīgas, ar vēsturisku apziņu apveltītas grupas, kas gribēja radīt jaunu Polijas un Lietuvas ūniju, kurā dominētu Polija, un restaurēt Lielpoliju 1772. vai 1667.gada robežās. Polijai vispār bija grūti respektēt pārējo valstu nacionālās tieksmes iecerētājā aliansē.
Poļu-leišu karš (1920.g.). 1920.gada 9.oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis „sadumpojās” un ar divām divīzijām iesoļoja Lietuvā. Viņš ieņēma seno leišu galvaspilsētu Viļņu un lauzās tālāk. Viņu izdevās apturēt tikai tad, kad poļi bija okupējuši jau lielu Lietuvas daļu. 1922.gadā iekarotā teritorija tika iekļauta Polijā.
Šī nepārprotamā agresija ne tikai iznīcināju ieceri Polijai būt par līderi Austrumeiropā, bet arī sagrāva pamatu uzticības pilnai sadarbībai un kļuva par iemeslu spīvam poļu un leišu naidam. Lietuva pilnīgi atteicās no sadarbības.
Poļu–krievu karš (1920.g.). Varšavas kauja kļuva par lūzuma punktu šai karā. Veiksmīga taktiska risinājuma rezultātā poļu karaspēks Juzefa Pilsudska vadībā atsita Mihaila Tuhačevska divīzijas pie Varšavas. Tā poļi stājās ceļā komunisma eksportam Eiropas virzienā.
Karš beidzās ar krieviem neizdevīgā Rīgas līguma parakstīšanu.
Lai apspriestu jautājumus par kolektīvo drošību, Varšavā 1922.gada martā tika sasaukta konference, kur bez Polijas un Somijas piedalījās arī Latvija un Igaunija. Dalībnieki vienojās par mērķu noskaidrošanu, par t.s. accord politique, un turpināja Antantei draudzīgu ārpolitiku un samērā pasīvu sadarbību.
1924.gada februārī Polija sasauca jaunu konferenci Varšavā. Notika diskusijas par arbitrāžas līgumu, kuru Somija atteicās parakstīt. Tas bija Somijas jaunās ārpolitikas orientācijas rezultāts.
Poļi PSRS. Padomju Savienības slepenpolicijas īstenoto operāciju pret poļiem 1937.gadā un 1938.gadā par vienu no lielākajiem noziegumiem 20. gadsimtā Eiropā, norādot, kas tā pielīdzināma genocīdam.
Attiecības ar Latviju. Pēc ieilgušām sarunām 1929.gadā tika noslēgts līgums ar Latviju, kurš noregulēja visus strīdīgos jautājumus. Kā kompensāciju poļiem par ekspropriētajām muižām agrārās reformas gaitā Latvijas valdība samaksāja to agrākajiem īpašniekiem 5 miljonus latu.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1932.gadā padomija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Somiju. Līgumā tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Kad Vācijā pie varas nāca Hitlers, Polijā pieauga satraukums. Taču Berlīne 1934.gadā noslēdza neuzbrukšanas paktu ar Poliju un pagarināja vācu-padomju neitralitātes līgumu. To varēja uztvert kā Rapallo gara apliecinājumu.
Ļitvinovs piedāvāja Polijai kopīgi ar PSRS garantēt Baltijas valstu un Somijas politisko un ekonomisko neatkarību. Sīkāk paskaidrojot, izrādījās, ka pēc Ļitvinova domām, pārmaiņas minēto valstu iekšējā un ārējā politikā var uzskatīt par draudiem to drošībai, un tādejādi garantētājas valstis gūst iejaukšanās tiesības. Latvija, Igaunija un Somija laipni atteicās, uzskatot to par atklātu iejaukšanās mēģinājumu savu valstu iekšējās lietās.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināja griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu. Tad viņš ierosināja pagarināt 1932.gada neuzbrukšanas paktu līdz 1945.gadam. To parakstīja visas valstis no Somijas līdz Polijai. Ļitvinovs vēl aizvien nebija apmierināts.
1934.gada sākumā Ļitvinovs lika priekšā Francijai un Anglijai papildināt Lokarno paktu ar reģionālu austrumu paktu. Francijas ārlietu ministrs Luīss bartū bija šāda pakta dedzīgs piekritējs. Pēc viņa domām, pakts bija jāparaksta Padomju Savienībai, Vācijai, Polijai, Čehoslovākijai, Somijai un trim Baltijas valstīm. Taču ne Vācija, ne Polija neizrādīja ne mazāko interesi. Pat Latvijā valdīja šaubas: ja Vācija un Polija paktā nepiedalās, tad baltijas valstis pakta ietvaros bija atstātas PSRS varā. Bartū pēkšņi tika atrauts no austrumu pakta realizēšanas, jo 1934.gadā kļuva par atentāta upuri Marseļā. Tādejādi doma par austrumu paktu zaudēja aktualitāti.
Polija pirms Otrā pasaules kara. Hitlers neizrādīja interesi par krievu diplomātiskajām aktivitātēm. Viņa plānos bija ievilkt Poliju savā varas sfērā, lai pēc tam varētu vērsties pret PSRS. Tā kā Polija izturējās noraidoši, tad Hitlers izšķīrās par karu. Nu bija vajadzīga vienošanās ar PSRS. Tādēļ Hitlers pa diplomātiskiem kanāliem atbildēja apstiprinoši.
Otrais Pasaules karš. Vācieši parģērba poļu armijas formās vairākus nometnēs ieslodzītos un sarīkoja uzbrukumu savai Gleivicas radiostacijai pierobežā.
Brombergas asiņainā svētdiena. 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vācu Brombergā) poļi apslepkavoja apmēram 5000 vietējo vāciešu.
1943.gadā gāja bojā Polijas premjers trimdā Vladislavs Sikorskis, kad viņa lidmašīna cieta katastrofā neilgi pēc pacelšanās no Gibraltāra.
Vācu nacistu okupācija (1939.-1945.g.). 1939.gadā okupētajā Polijā SD nodibināja īpašas ātri pārvietojamas vienības cīņai ar pretestības kustību. Šīs grupas bez jebkādiem tiesas spriedumiem nošāva vai apcietināja aizdomās turētos.
Potsdamas konference. Tā notika 1945.gada jūlijā Cecilienhofas pilī Potsdamā (ārpus Berlīnes). Tai vajadzēja sagatavot jauno pēckara kārtību Eiropā. Tajā neizdevās novērst Eiropas sadalīšanu. Baltijas valstu nosaukumi pavīdēja konferences protokolos. Austrumprūsiju sadalīja poļu un lietuviešu daļā, tomēr pēdējo pievienoja Krievijas KPFSR (tagadējais Kaļiņingradas apgabals).
Invāzija Čehoslovākijā. Poļu spēkus vadīja Voicehs Jaruzeļkis, kas 1968.gadā kļuva par Polijas Aisardzības ministru.
Komunistiskā režīma krišana. Polijas komunistu valdība ieviesa karastāvokli 1981.gada 13.decembrī, lai apturētu neatkarīgās arodbiedrību kustības Solidaritāte centienus veicināt demokrātiju valstī. Toreizējais komunistu līderis Voicehs Jaruzeļskis apgalvoja, ka šis lēmums bija nepieciešams, lai novērstu PSRS armijas iebrukumu. Polijas pilsētu ielās tika ievesta armija, valdība aizliedza Solidaritāti un pastiprināja cenzūru. Tūkstošiem cilvēku tika apcietināti, arī arodbiedrības līderis Lehs Valensa. Sadursmēs gāja bojā ap 90 cilvēku. Kara stāvoklis bija spēkā 586 dienas, tas tika atcelts 1983.gada 22.jūnijā. „Solidaritāte” darbojās pagrīdē.
1983.gadā poļu drošībneki piekāva līdz nāvei jaunieti Gregoržu Pržmeku. Puiša bēres pārvērtās protesta demonstrācijā pret Jaruzeļski. Ielās izgāja ap 60 000 poļi.
Komunistu režīms sabruka 1989.gadā. Jaruzeļskis izvairījās no vardarbības.
Poļu valoda. Pieder indoeiropiešu saimes slāvu grupas rietumslāvu apakšgrupai.
Poļu etnogrāfiskās grupas. Kašūbi (tiem ir pašiem sava valoda), mazuri, gurali, slovīni.
Etnogrāfija. Poļiem ir sena zīme - "Dieva rokas" ar 4 svastikām.
Reliģija. Pārsvarā - Romas katoļi. Pavisam neliela daļa poļu (piem., mazūri) ir protestanti.
Poļu tautas ēdieni.
Pierogi.
Gesi Pipek. Gaļas ēdiens.
Priaņiki.
Faszinki.
Oscypki. Sāļš kūpināts siers, gatavots no aitu piena. Tatru kalniešu ēdiens.
Moskole. Kartupeļu pankūkas ar gaļu un sēnēm (var būt arī kartupeļu nūdeles). Tatru kalniešu ēdiens.
Kolacz. Saldā siera kūka.
Kwasnica goralsko. Skābu kāpostu zupa.
Bigošs.
Ar īpašu virtuvi izceļas Polijas Karpatu reģions:
proziakis - pankūkas, kas pagatavotas ar skābo krējumu un ceptas malkas krāsnī;
sūkalu zupa;
kāpostu pelmeņi
maizi cep malkas krāsnī uz kāpostu vai mārrutku lapām;
Podkarpacie zelts - vietējais medus no tīrām ganībām;
spaczhiek - gaļas ēdiens.
Smacno!!!
Saites.
Polija.
Polijas ķēniņi (~962.-1795.g.).
Rietumslāvi.
