Aliens

Ārieši, indoeiropieši

Ārieši – „dižciltīgie” vai „cienījamie.”
Indieši viņus sauca par „augstdzimušajiem ļaudīm”
Šis indoeiropiešu vārds saglabājies Īrijas un Irānas nosaukumos. 

Ārieši Eiropā. Par pirmajiem indoeiropiešiem Eiropā uzskata Auklas keramikas kultūru pārstāvjus, kas laikā no 2200.-1800.g.pmē. ienāca Eiropā un pakāpeniski nomainīja tās neindoeiropiskos pamatiedzīvotājus.

Indoeiropiešu valodu grupa. Par pirmajiem indoeiropiešiem ilgstoši tika uzskatīti senie Eirāzijas stepju klejotāji lopkopji un par indoeiropiešu valodas pirmdzimteni Eirāzijas stepju klejotāju lopkopju apdzīvotās teritorijas. Bija pausti arī uzskati, ka pirmie indoeiropieši bija bedru kultūras pārstāvji, kuri apdzīvoja plašās stepju teritorijas tagadējās Ukrainas un Krievijas dienvidos. Taču pēdējo gadu laikā arvien stiprāk tiek argumentēts uzskats, ka vissenākās indoeiropiešu valodā runājošās ciltis ir izplatījušās no Mazāzijas teritorijas. 
Tiek uzskatīts, ka pirmā indoeiropiešu pārceļošana sākās II g.tk.pmē. Klejotāji lopkopji no Melnās un Kaspijas jūras stepēm devās uz dienvidiem. II gt. sākumā gar Kaspijas jūru indoeiropieši ieceļoja Mazāzijā un to sastāvā esošie heti apmetās Mazāzijas centrālajā daļā. Ap II g.tk.pmē. vidu caur Vidusāziju ienāca citas indoeiropiešu ciltis, kuras aizejot uz Indas baseinu radīja Indas civilizāciju. Otrā lielā indoeiropiešu izceļošana notika XIII gs.pmē. No Ziemeļbalkāniem, caur Mazāziju un Vidusjūras austrumu piekrasti tie devās uz Ēģipti.
Jau kopš 2000.g.pmē., padzenot somugru tautas, balti dzīvojuši starp Daugavas un Nemunas baseiniem, kā arī uz austrumiem un dienvidiem no tiem. Balti nodarbojās ar zvejniecību, zemniecību un tirdzniecību. Plaši bija izplatīta keramika, attīstījās apģērbu izgatavošana, galvenie materiāli bija vilna, lini un āda, kā arī rotaslietu darināšana. Viņi bija īpaši slaveni ar dzintara izstrādājumiem- rotaslietām. Baltu ciltis bija kareivīgas un tādēļ tās bieži karoja savā starpā. Mūsu ēras pirmā gada tūkstoša vidū baltu tautas turējās vienkopus- mitinājās vienā teritorijā. Taču VI-VII gs. notika to iziršana. Ap V-VI gs., slāviem virzoties uz ziemeļiem un rietumiem, latvieši ieņēma apgabalus ap Daugavu, lietuvieši ap Nemunu un prūši apgabalu no Nemunas ietekas jūrā līdz Grodai.

Uigurijas periods. Laikā ap 3800-5000 gadu atpakaļ teritoriju apdzīvojuši eiropeīdi cilvēki, par ko liecina vairāk kā 500 atrastās labi saglabājušās mūmijas Taklamakana tuksnesī. Jau 1926.g. Lemūrijas pētnieks Dž.Čerčvards izteica domu, ka tie bijuši izceļotāji no grimstošās Mu zemes. Čerčvards vēl apgalvoja, ka caur Ziemeļķīnu un Krievijas dienvidiem uiguri tie aizkļuva līdz Eiropai un āriešu vēsture īstenībā esot uiguru vēsture.
Tā kā klimats sāka pasliktināties un teritorija kļūt par tuksnesi, šie senie eiropeīdi devušies uz Indijas ziemeļiem un Eiropu. Nu ārieši kas ārieši! Tiešām varetu būt tā, ka šis process ticis nosaukts kā viļņveidīga indoāriešu ienākšana laikā no IV tk.g.pmē. beigām - II tk.g.pmē.
Tāpat par āriešu civilizāciju „Gobi zemē” vēstīja amerikāņu „dusošais pravietis” Edgars Keisijs, kur tā esot nonākusi no grimstošās Lemūrijas/Mu.

Āriešu izcelšanās. Pētnieki tagad sliecas domāt, ka ārieši uz Indiju nākuši no Dienvidkrievijas vai Austrumeiropas. XIV gs.pmē. Divupes ziemeļos radās Mitānijas dinastija (valsts?). Daži viņu dievu nosaukumi lasāmi uz izrakumos atrastajām plāksnītēm un atbilst sanskritam – Mitra, Varūna un Indra. Tā arī Zaratustras sekotāji bija indoeiropieši. Kopā tolaik eksistēja trīs indoeiropiešu valodu atzari, kas savstarpēji stipri neatšķīrās. 
Nav šaubu, ka tolaik sanskritā runājoši cilvēki dzīvoja teritorijā pie Hindukuša ZR robežas.
Pēdējā laikā daudz atsevišķu faktu liecina par indoeiropeiskas cilmes cilvēku izplatību pa visu pasauli – Dienvidameriku, Jaunzēlandi, Taizemi, Havaju salām udc.

Āriešu pirmdzimtene. Pirmie pētnieki uzskatīja, ka tā bijusi Dienvidāzijas vidienē. XIX gs. radās teorija par Baktriju Afganistānas ziemeļos. Vēlāk figurēja gan Kaukāzs, Pamirs, Ukraina, Krievijas stepes u.d.c. Valdošais uzskats palika, ka tomēr tā būtu meklējama kur Āzijā, vai Vidējos Austrumos. XIX gs. anglis Letems (Latham) pirmo reizi izteica domu, ka pirmdzimtene meklējama Eiropā. Mūsdienu Eiropā ģermāņi un balti vispilnīgāk saglabājuši āriešu antropometriskos parametrus: gaišus matus, zilas acis, lielu augumu un iegarenu galvas formu. Šī teorija apgalvo, ka sirmā senatnē ārieši apdzīvojuši teritoriju, kas ietver mūsdienu Latviju, Lietuvu un Ziemeļvāciju. Pēcāk tie devušies uz Ziemeļindiju. To apgalvo vācietis Pauls Tīms (Paul Thieme). Teorijai par labu liecina tas, ka pirmvalodā var atrast bebra, bērza, ozola u.c. ziemeļu vārdus, bet nevar atrast palmu, cipresi un olīvu. Šāds viedoklis ir pausts arī The Encyklopedia Americana 15.sējumā. 

Ienākšana un dzīve Indijā. Tie ieradās no DR puses pāri Himalaju kalnu grēdai un apmetās Ziemeļindijas Kangru ielejā. Izspieda no turienes vai arī daļēji asimilēja iepriekš mītošās dravīdu ciltis. Nodzīvoja ielejā simtiem gadu. 
No turienes tie ienāca Indijā no ZR, apmetās pie Kabulas upes un Pendžabā, kur palika ilgu laiku – līdz II g.tk.pmē. „Rigvēdas” vissenākās uzrakstītās dziesmas stāsta par sanskritā runājošiem cilvēkiem, kas mīt Indijas ZR, un nekas nav teikts, no kurienes tie ieradušies. Tātad var uzskatīt, ka kādu laiku šie cilvēki te jau ir dzīvojuši. 
Viņu zemes pletās pa mūsdienu Indijas ZR robežu no Kabulas līdz Oksai. Vēlākajās dziesmās teikts, ka ārieši izplatījušies līdz „Septiņām Upēm” – t.i. mūsdienu Pendžabai, un tikai pēdējās dziesmās pieminēta Gangas un Jamunas upes ielejas – Indijas vēsturiskais centrs. Tādējādi „Rigvēda” stāsta par āriešu ienākšanu Indijā daudzu gadsimtu gaitā un izplatīšanos uz DA no Oksas līdz Gangai. 
Ienākušie ārieši izspieda dasus jeb panus (dravīdus?). 

Āriešu migrācija. Tiek uzskatīts, ka ārieši II gadu tūkstotī pmē. migrēja no Ziemeļirānas uz Indiju. Viņi atnesa Vēdas. Otrais āriešu migrācijas vilnis devās uz Eiropu apejot Melno jūru. Daļa devās arī caur Mazāziju, kā rezultātā Hetu civilizācija arī varētu būt āriskas izcelsmes. Ap 2000.g.pmē. vairums indoeiropiešu tautu jau bija pametuši savu pirmdzimteni un aizņēmuši jaunas teritorijas. Tur pamazām veidojās jaunas tautas un jaunas valodas. Ieņemot jaunu apvidu, ienācēji piesavinājās vietējos elementus un pamazām zaudēja daudzas savas iepriekšējās īpašības. 

Valodnieki uzskata, ka indoeiropiešu pirmtauta dzīvojusi ap neolīta beigām un metālu laikmeta sākumu - viņi pazinuši varu. No lopiem pazinuši suņus, govis, kazas un cūkas. No kultūraugiem - miežus, kviešus, sūru.

Saites.
Indoeiropiešu valodas.

-----------------------------------------------------

Lai cik dažādas būtu mūsdienu Eiropas tautu valodas, tomēr visām - vai tā būtu latviešu, lietuviešu, krievu, poļu, vācu, franču, zviedru, angļu, čehu, grieķu, spāņu vai vēl kāda cita valoda, - visām manāmas kādas kopīgas pazīmes, kas norāda, ka sensenos laikos šīs mūsdienu valodas bijušas vienotākas, varbūt pat ka bijusi viena, visiem Eiropas iedzīvotājiem kopēja valoda.

Salīdzinoši nesenā pagātnē, ap XVIII gadsimtu, daži zinātnieki sāka ievērot, ka arī senajos indiešu rakstos, kas sarakstīti tā sauktajā sanskritā (senindiešu valodā), sastopamas eiropiešu valodām līdzīgas vārdu formas. Tā sāka veidoties uzskats, ka eiropiešu un indiešu valodas būtībā varētu uzskatīt par radniecīgām. Turpinot valodu pētījumus atklājās, ka tāda pati līdzība ar eiropiešu valodām ir arī daudzām citām tautām kā Rietumāzijā, tā Dienvidāzijā. Ņemot vērā šīs sakritības, valodnieki secināja, ka kādreiz senatnē pastāvējusi kāda liela etniskā grupa, kuras valoda laika gaitā izplatījusies plašā reģionā – no Eirāzijas rietumiem līdz Indostānas pussalai austrumos. Visas šīs mūsdienu valodas, kurām varēja atrast kopējas iezīmes, valodniecības speciālisti sāka dēvēt par indoeiropiešu valodām, tomēr, ievērojot ne tikai kopējo, bet arī atšķirīgo, no indoeiropiešu valodu saimes izdalīja vispirms divus galvenos šo valodu atzarus – rietumu un austrumu, tad sadalīja šo saimi atsevišķās lielākās grupās, kurās iekļāva tās valodas, kurām ir visvairāk kopējo pazīmju. Mūsdienās pie indoeiropiešu valodu saimes austrumu atzara pieskaitāmas indiešu valodu grupa, kurā runā apmēram 16 – 17 dažādas tautas Indijā, Pakistānā, Nepālā, Ceilonā, un irāņu valodu grupa, pie kuras pieskaitāmas apmēram 20 dažādas tautas, pie kuras pieskaitāmas apmēram 20 tautas, kas apdzīvo Irānu, Pakistānu, Afganistānu, Irāku, Turciju un Sīriju. Savukārt pie rietumu atzara pieskaitāmas baltu, no kurām mūsdienās saglabājušās tikai latviešu un lietuviešu valodas, slāvu, kurā runā apmēram 13 tautas, ģermāņu – 10 tautas, romāņu – 8 tautas ķeltu – 4 tautu grupas, kā arī albāņu, armēņu un grieķu valodu grupas. Bez šīm, tā sauktajām “dzīvajām” valodām, kuras pastāv mūsdienās, senākajos laikos bijušas vēl citas, tagad dēvētas par “mirušajām” valodām. Tādas bijušas, piemēram, baltu valodu grupai piederošā senprūšu valoda, kura izzuda vācu kolonizācijas rezultātā, senās Romas impērijā izplatītā latīņu valoda, no kuras, pēc impērijas sabrukuma, izveidojās mūsdienu romāņu valodu grupa – itāļu, franču, spāņu, portugāļu un rumāņu valodas, kā arī vairākas citas, tagad vairs nelietotas valodas. Savukārt “dzīvās” indoeiropiešu valodas mūsdienās izplatījušās arī Amerikā, Āfrikā un Austrālijā, tādejādi kļūstot par vislielāko valodu saimi pasaulē: indoeiropiešu valodās runā aptuveni 1,5 miljardi cilvēku.

Kā jau minēts, sākoties valodu pētīšanai un salīdzināšanai, zinātnieki – valodnieki nonāca pie secinājuma, ka senatnē pastāvējusi kāda etniskā grupa vai tauta – indoeiropiešu pirmtauta, kas daudzu gadu tūkstošu laikā aizvien vairāk izplatījusies, saskarsmē ar citām etniskajām grupām veidodama jaunus etnosus, atsevišķas tautās un tautu grupās, kas visas saglabājušas senās pirmvalodas iezīmes. Tika izvirzītas visdažādākās hipotēzes un pieņēmumi par to, kur atradusies šīs tautas pirmdzimtene. To meklēja gan Indijā un citos Āzijas reģionos, gan Balkānos, gan Viduseiropā. 19. gadsimta otrajā pusē valodnieki aizvien lielāku vērību sāka veltīt baltu valodām un secināja, ka latviešu un, vēl lielākā mērā, lietuviešu valodas stāv vistuvāk senajai indiešu sanskrita valodai (šajā sakarībā bieži tiek citēts sakāmvārds “Dievs devis zobus, Dievs dos maizi”: lietuviešu valodā Dievas dave dantis, Dievas duos donas un sanskritā Devas adāt datas, Devas dāsyati dhānās, - šajā piemērā valodu līdzība ir acīmredzama pat nespeciālistam). Pamatojoties uz šo valodu tuvību, indoeiropiešu pirmdzimteni sāka meklēt apgabalos, kas atrodas starp Baltiju un Indiju, tomēr šī josla bija tik plaša, ka valodnieku meklējumi nespēja dot nekādus daudzmaz pieņemamus rezultātus, - gandrīz vai katram zinātniekam bija savi uzskati un arī, varētu teikt, pietiekami pamatojumi savu uzskatu argumentācijai. Šādai uzskatu daudzveidībai, visdažādākajām hipotēzēm, bija viens iemesls: tikai vienīgi ar salīdzinošās valodniecības metodēm vien nav iespējams noteikt kādas valodas izcelšanās vietu, īpaši gadījumos, kad jāatrod valodas pirmdzimtene, kas pastāvējusi pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Lai šādas problēmas atrisinātu, nepieciešama cieša valodnieku un arheologu sadarbība, tomēr pagāja samērā ilgs laiks, lai šāda sadarbība būtu iespējama. Tam bija savi objektīvi iemesli: vispirms jau jāmin, ka arheoloģija kā zinātne sāka attīstīties tikai XIX gadsimta otrajā pusē, bez tam – arheologi sākotnēji pētīja galvenokārt cilvēku sabiedrības materiālās kultūras attīstību, un tikai ap XX gadsimta vidu atsevišķi zinātnieki sāka saskaņot arheoloģiskos datus ar salīdzināmās valodniecības, kā arī ar mitoloģijas datiem. Tikai XX gadsimta otrajā pusē, kad bija veikti arheoloģiskie pētījumi ne tikai Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, bet arī Austrumeiropā un, būtiskākais, Viduseiropas austrumu daļā, tikai tad, kad arheologi savos pētījumos sāka izmantot radioaktīvā oglekļa analīzes metodi hronoloģijas, tas ir – arheoloģisko atradumu vecuma noteikšanai, kļuva iespējams konstatēt indoeiropiešu pirmdzimtenes esamību, kā arī Eiropas un Āzijas tautu indoeiropizēšanās procesa norisi. Protams, arī vēl tagad ir iespējamas kļūdas, neprecizitātes vēsturisko norišu restaurācijā. Tāpat arī vēl aizvien par šiem jautājumiem pastāv dažādi viedokļi, bet tas ir saprotams, jo jebkuri senvēstures pētījumu rezultāti būtībā ir tikai hipotēzes, tomēr mēs tos pieņemam kā vairāk vai mazāk ticamus, - vismaz līdz tam laikam, kamēr neparādīsies kādi jauni atklājumi, kas precizēs vai arī noraidīs līdzšinējās atziņas, kā tas vēstures pētniecībā jau daudzkārt ir noticis. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, jautājums par indoeiropiešu pirmdzimteni un daudzu Eirāzijas reģionu indoeiropeizēšanos tiks apskatīts, pamatojoties uz pašreizējiem zinātnieku atzinumiem, tomēr jāpatur prātā, ka ir arī citādāki viedokļi, un domstarpības par indoeiropiešu pirmdzimteni un to kultūras un valodas izplatīšanos pastāv vēl līdz šim.

Indoeiropiešu pirmdzimtene, to kultūras un valodas izplatīšanās[1]

Cilvēku sabiedrības attīstības vēsturē jaunākais akmens laikmets – neolīts – raksturojas ar pāreju no piesavinātājsaimniecības –medniecības, zvejniecības un ēdamo augu vākšanas uz ražotājsaimniecību – zemkopību un lopkopību kā galvenajiem iztikas avotiem. Atsevišķu vēsturnieku darbos šis pārejas posms nosaukts par neolīta revolūciju, un tiešām to par tādu arī var uzskatīt, jo vēsturiski īsā laika posmā – apmēram 5 tūkstošu gadu laikā pilnīgi izmainījās simtiem tūkstošu, patiesībā pat miljoniem gadu ilgais cilvēku sabiedrības dzīvesveids.

Uzskata, ka senākās zemkopju kultūras sāka veidoties laika posmā no VII līdz V gadu tūkstotim pirms mūsu ēras Priekšāzijā, tagadējā Irānā, Aizkaukāzā un Vidusāzijā, īpaši augstu līmeni sasniedzot 5. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras lielo pārplūstošo upju reģionos – Mezopotāmijā un Ēģiptē. No senākajiem zemkopības kultūras centriem jaunā saimnieciskā sistēma sāka pakāpeniski izplatīties gan uz austrumiem, gan rietumiem, ieviesās kā Eiropas, tā Vidus- un Austrumāzijas teritorijās. Konstatēts, ka jau VI gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidū, ap 5500.gadu pirms mūsu ēras, atsevišķi zemkopju ciemi pastāvējusi Balkānu pussalā, bet līdz IV gadu tūkstotim pirms mūsu ēras zemkopība bijusi pazīstama jau visā Rietum- un Viduseiropā, kā arī Skandināvijas dienviddaļā.

Sākotnēji ražotājsaimniecības attīstība saistījās ar vienlaicīgu zemkopības un lopkopības ieviešanu, bet šāda kompleksa saimniekošanas sistēma varēja pastāvēt vienīgi reģionos, kuru ģeogrāfiskie apstākļi nodrošināja gan piemērotas platības augkopībai, gan pietiekamus zālāju resursus mājlopiem. Tomēr jau vēsturiski neilgā laikā pierādījās, lielas saimnieciskas grūtības rada vienlaicīga sīklopu un liellopu audzēšana: liellopu audzēšana prasa samērā attīstītu zemkopību, kas spēj nodrošināt ganāmpulkus ar lopbarību, kā arī ilgstošu vietsēdību – dzīvošanu pastāvīgās apmetnēs jeb ciematos, minimāli veicot pārcelšanos uz citiem apvidiem, darot to tikai pārapdzīvotības apstākļos, un arī šajos gadījumos izceļotājiem apmetoties iespējami tuvu palicējiem. No tā izriet, ka liellopu audzēšanai vispiemērotākās ir atklātas, no mežiem brīvas teritorijas ar labiem augu veģetācijas apstākļiem. Savukārt sīklopi – aitas un kazas – vairāk piemēroti kustīgam, mobilam dzīves veidam, kad cilvēku kopienas bieži pārvietojas uz citām teritorijām, meklējot saviem ganāmpulkiem jaunas ganības, bez tam – sīklopus var izmitināt vietās, kur augu valsts ir nabadzīgāka. Arī ziemas sezonā iespējams vieglāk iegūt barību sīklopiem, izmantojot pat koku un krūmu zarus un lapas, tādēļ sīklopu audzēšanai bija piemēroti arī mežu joslas reģioni.

Paplašinoties zemkopības iemaņām, Eiropas mežu joslas iedzīvotāji no primitīvās kapļa zemkopības pakāpeniski pārgāja uz līdumu zemkopību, tas ir – lai ierīkotu lauksaimniecības augu sējai nepieciešamos laukus, izcirta lielākas vai mazākas mežu platības, lielākos kokus izmantojot būvniecībai, bet pārējos sadedzinot, tādejādi iegūstot augsnei papildmēslojumu – pelnus. Palielinoties lauksaimniecības zemju platībām, kļuva iespējama arī, kaut ierobežotos apjomos, liellopu audzēšana, kas varēja nodrošināt lauksaimniecības zemi ar organisko mēslojumu. Tomēr Rietum- un Viduseiropā, kas ietilpa galvenokārt mērenās klimatiskās joslas platlapju mežu zonā, lopkopībai bija tikai pakārtota nozīme, bet dominējošā – zemkopībai. Citā virzienā ražotājsaimniecība attīstījās Austrumeiropas mežastepju un stepju zonās, šeit pakārtota nozīme bija zemkopībai, bet dominējošā – lopkopībai. Šo reģionu iedzīvotāji bija pārsvarā pusnometnieki, kas ar saviem sīklopu bariem jaunu ganību meklējumos bieži mainīja apmetņu vietas, pārstaigādami plašus apgabalus.

1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras kādas no klejotāju lopkopju ciltīm mitinājušās tagadējās Dienvidkrievijas un Austrumkrainas stepju apgabalos Volgas un Dņepras upju lejteces baseinā. Domājams, ka mājlopu audzēšanu viņi aizguvuši no Vidusāzijas apvidu iedzīvotājiem, kuri lopkopību apguvuši jau vairākus gadsimtus agrāk. Lai būtu uzskatamāk, saprotamāk, ka šo cilvēku saimnieciskā darbība, kā arī dzīvesveids un sabiedriskā sistēma ieviesusies no saskarsmes ar austrumu zemju iedzīvotājiem, pamatā no tagadējās Irānas un Turkmenistānas, vēsturnieki šīs ciltis vai cilšu grupu pārstāvjus nosaukuši par “kurgānu kultūras” cilvēkiem, jo viņi savus mirušos bedīja īpatnējos mākslīgi uzbērtos uzkalniņos, kurus Vidusāzijas tautu valodās dēvē par “kurgāniem” (latviski pareizāk būtu šo kultūru dēvēt par “uzkalniņkapu kultūru,” tomēr, pamatojoties uz iepriekšminēto apsvērumu, arī mēs lietojam šo austrumniecisko apzīmējumu).

Kurgānu kultūras cilvēkiem tāpat, kā citām senajām lopkopju ciltīm, bija pavisam citādāka sabiedriskā, sociālā un garīgā dzīve, nekā Eiropas zemkopības reģionu iedzīvotājiem, kā arī tiem, kuru saimnieciskās dzīves pamatā vēl bija medniecība, zveja un vākšana. Tā laika Eiropas civilizācija bija matrilineāra, - tas nozīmē, ka dzimtas, kā arī ģintis vienoja kopēja izcelsme no vienas pirmmātes – dzimtas aizsācējas, un visās turpmākajās paaudzēs piederību pie dzimtas skaitīja pēc mātes līnijas, tomēr tā bija arī egalitāra (no franču valodas egalite` - "vienlīdzība") tas ir – vīrieša un sievietes lomas sabiedrībā bija līdztiesiskas, vienlīdzīgas. Šajā laika posmā Eiropas iedzīvotāji, lai gan jau bija sākuši apgūt mājlopu audzēšanu, vēl nepazina zirgus kā mājdzīvniekus, tāpat arī viņiem nebija speciāli kaujas ieroči, - tie bija miermīlīgi cilvēki, nometnieki, kas dzīvesvietas mainīja tikai īpašas nepieciešamības gadījumos. Viņiem bija augsti attīstīta keramikas, rotaslietu un skulptūru darināšanas prasme, garīgajā dzīvē valdīja plašs dievību un garu panteons (visu dievību kopums), kurā galveno vietu ieņēma sieviešu kārtas dievības. Savukārt “kurgānu kultūras” cilvēku dzīvi raksturoja patrilineāra (dzimtas turpinājums pa tēva līniju) un pariarhāla (visi dzimtas locekļi pakļauti dzimtas vecākajam vīrietim) struktūra, kurā izdalījās trīs atsevišķi slāņi: vadoņi, karavīri un vienkāršie ļaudis. Arī garīgā dzīve līdzinājās sabiedriskajai: vadošie bija vīriešu kārtas dievi, un dievību panteonā, tāpat kā starp cilvēkiem, pastāvēja stingra hierarhija (no grieķu valodas hieros – svēts un arhē – vara), tas ir – secīga zemāko slāņu pakļautība augstākajiem. Kā visi klejotāji un pusklejotāji lopkopji, šie cilvēki bija kareivīgi un prata izgatavot ieročus, kas bija vairāk piemēroti savstarpējām cīņām, nekā tā laika parastie medību rīki. Tādi bija, piemēram, īpaši kaujas cirvji, kas saimnieciskajām vajadzībām bija maz piemēroti, kā arī durkļi, šķēpi, spēcīgi šaujamloki un bultas, vairogi un citi. Kurgānu kultūras cilvēki šajā laikā bija no Vidusāzijas reģionu (tagadējās Irānas un Turkmenistānas) lopkopju ciltīm pārņēmuši arī zirgu audzēšanu un apguvuši jāšanas prasmi, kas deva iespēju īsā laikā pārvarēt lielākus attālumus un veikt pēkšņus militārus uzbrukumus.

Kā redzams, kurgānu kultūras cilvēku sabiedriskā, saimnieciskā un garīgā dzīve ievērojami atšķīrās no senās Vidus- Dienvidu un Ziemeļeiropas iedzīvotāju dzīves un kultūras, savukārt vairākos aspektos tā bija līdzīga vēlākajai indoeiropiešu sabiedriskajai un kultūras dzīvei. Ņemot vērā jau iepriekš minētās atšķirības starp to reģionu iedzīvotājiem, kuriem dominējošais saimniecības veids bija kļuvusi zemkopība un tiem, kur dominēja lopkopība, pie tam ievērojot, ka šis atšķirības galvenokārt noteica ģeogrāfiskā vide, jāsecina, ka senajā Eiropā, kas ģeogrāfiskajā ziņā pārsvarā ietilpa mežu joslā, indoeiropiskā kultūra dabīgā, evolūcionārā veidā nevarēja attīstīties. No tā arī izriet secinājums, ka šī kultūra ienākusi no ārienes, konkrētāk – to ieviesuši kurgānu kultūras nesēji, kas, līdz ar to, varētu būt bijuši vēlāko indoeiropiešu tautu veidotāji. Tādejādi varam uzskatīt, ka indoeiropiešu pirmtēvu jeb protoindoeiropiešu pirmdzimtene atradusies Dņepras un Volgas upju lejteču baseinos – Dienvidkrievijas un Austrumukrainas stepju apgabalos, no kuriem ilgstošā, vairāku tūkstošu gadu laikā, kurgānu kultūra izplatījusies ne tikai lielākajā Eiropas daļā, bet arī Āzijas zemēs un, protams, šajā laikā ievērojami izmainījusies: no tipiskas klejotāju-lopkopju kultūras, sajaucoties ar zemkopju kultūru, saglabājusi vairs tikai iepriekšminētās patriarhālisma iezīmes sabiedriskajā un garīgajā dzīvē, lielākā vai mazākā mērā arī kareivīgumu, tajā pašā laikā sasaistoties ar zemkopju, kā arī mednieku-vācēju kultūru elementiem gandrīz visās dzīves jomās. Tā pakāpeniski Eiropas iedzīvotāju sabiedriskajā dzīvē un savstarpējās attiecībās iedibinājās patrilineārā un patriarhālā struktūra, saglabājoties sievietes kā līdztiesīgas partneres lomai sabiedrībā, pārsvarā gan tikai tās apakšējos slāņos. Vīriešu kārtas dievi cilvēku apziņā ieņēma vietu blakus senākajām dievietēm – mātēm, veidojot dievību panteonā patriarhālas dzimtas modeli ar atbilstošām hierarhijas pakāpēm. Varētu sacīt, ka laika posmā no V gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigām līdz III gadu tūkstotim pirms mūsu ēras Viduseiropā, kā arī citos Eiropas reģionos norisēja hibridizācijas (dažādu ģenētisko tipu krustošanās) un kultūras transformācijas (pārveidošanās) process. Ņemot vērā atsevišķu zinātnieku secinājumus, ka Viduseiropā iebrukušo kurgānu kultūras cilvēku skaits nav bijis īpaši liels, senās Eiropas iedzīvotāju fiziskais tips gandrīz neizmainījās, - vietējie iedzīvotāji netika iznīcināti, neizzuda, bet tikai pakļāvās spēkam, iebrucēju varai. No tā var secināt, ka Eiropas indoeiropeizācija veidojusies asimilācijas ceļā, tas ir – senās Eiropas pamatiedzīvotāji daļēji piemērojās ienācēju kultūrai, tajā pašā laikā iekļaujot šo kultūru, kā arī, iespējams, valodas elementus, savā kultūrā un valodā. Šajā sakarībā jāatzīmē dažu pētnieku uzskati, ka kurgānu kultūras nesēji, pakļaudami Viduseiropas iedzīvotājus, uzspieduši tiem arī savu valodu, kas tādejādi kļuvusi par indoeiropiešu pirmvalodu. Tomēr šādam viedoklim pilnībā nevar piekrist,- to pierāda salīdzinošās valodniecības pētījumi, no kuriem redzams, ka indoeiropiešu pirmvalodā, tas ir – vienotā vai arī atsevišķos reģionos nedaudz atšķirīgā valodā, senās Eiropas iedzīvotāji runājuši jau sen pirms kurgānu kultūras ienākšanas. Uz to norāda senās vārdu saknes daudzās mūsdienu indoeiropiešu valodās, kas attiecināmas uz augu un dzīvnieku valsti, astronomiskām un meteoroloģiskām parādībām, kā arī daudziem citiem jēdzieniem, kas nekādā gadījumā nevarēja rasties kurgānu kultūras cilvēku apdzīvotajos stepju rajonos, bet tikai Eiropas mežu joslas reģionos. Vēl viens norādījums uz senās Eiropas pamatiedzīvotāju valodas kopību vēl pirms indoeiropeizēšanās un šīs kopības saglabāšanos arī pēc tam, ir daudzu hidronīmu un toponīmu līdzība gandrīz visā Eiropas teritorijā. No tā var secināt, ka indoeiropiešu pirmvaloda izveidojusies no senās Eiropas pirmiedzīvotāju valodas, kuras pirmsākumi meklējami jau vēlā pleistocēna beigās – holocēna sākumā, un kurgānu kultūras nesēju valodas elementi uzskatāmi tikai par uzslāņojumu šai pirmvalodai, nevis par pamatu.

Pirmie kurgānu kultūras nesēji – lopkopji no Volgas un Dņepras lejteču apgabaliem parādījušies Donavas upes baseinā ap 4300.gadu pirms mūsu ēras, dienvidos sasniedzot tagadējo Maķedoniju. Visvairāk iebrucēju vilnis skāris mūsdienu Bulgārijas, Serbijas un Ungārijas teritorijas, daļēji arī Čehiju, Slovākiju un Vācijas dienvidu apgabalus. Šie iebrukums vēl neskāra Ziemeļ- un Rietumeiropu, bet nopostīja tajā laikmetā samērā augsti atīstīto Viduseiropas austrumdaļas kultūru, kurai nācās veidoties no jauna jau kā divu kultūrsistēmu (zemkopju un lopkopju) sajaukumam, radot indoeiropiešu kultūras pamatus. Tādejādi var secināt, ka Donavas upes baseins Viduseiropā uzskatāms par indoeiropiešu otro pirmdzimteni, no kurienes turpmākajos gadsimtos jaunradusies kultūra, laika gaitā iegūstot dažādas izpausmes formas un variācijas, tajā pašā laikā saglabājot šīs kultūras pamatiezīmes, izplatījās gan uz ziemeļaustrumiem, gan ziemeļiem, gan ziemeļrietumiem, gan arī uz rietumiem un dienvidiem, pie tam šīs jaunās kultūras nesēji vairs nebija iebrucēji lopkopji, bet gan indoeiropeizētie Viduseiropas iedzīvotāji.

Gandrīz tūkstoš gadus vēlāk, IV gadu tūkstoša pirms mūsu ēras otrajā pusē, - pēc dažiem aprēķiniem ap 3400.-3200.gadu pirms mūsu ēras, no Melnās jūras ziemeļdaļas apgabaliem, kas atradās starp Dņestras upi un Ziemeļkaukāzu, sākās otrais kurgānu kultūras cilvēku iebrukuma vilnis, kas aptvēra kā Eiropas, tā arī Turcijas un Tuvo Austrumu teritorijas. Šiem cilvēkiem jau bija daudz augstāks kultūras līmenis, kā pirmajiem: viņi no Aizkaukāza iedzīvotājiem bija iemācījušies izgatavot bronzu un darināt no tās ieročus, darbarīkus, sadzīves priekšmetus un rotaslietas. Iebrucēju vilnis izsauca plašu Viduseiropas pamatiedzīvotāju migrāciju. Indoeiropiešu kultūra sasniedza Viduseiropas ziemeļdaļai, sasniedzot Baltijas jūras dienvidpiekrasti. Šī migrācija veicināja tālāku jaunās un senākās kultūras elementu saplūšanu, veidojās jaunas kultūrvienības. Mūsdienu Rumānijas, Vācijas un Polijas teritorijās izveidojās tā sauktā “lodveida amforu” (amfora – māla trauks, parasti olveida, ar divām vertikālām osām sānos; šajā gadījumā trauku forma bija nevis ovāla, bet apaļa). Indoeiropeizētajos apgabalos aizvien vairāk nostiprinājās sabiedrības patriarhālā struktūra, palielinājās mājlopu ganāmpulki Cilvēku garīgajā dzīvē ieviesās saules, zirga un ieroču kults (reliģiskas pielūgsmes sistēma), kas atspoguļojās dažādās dzintara un cita materiāla rotaslietās, amuletos, dažādu priekšmetu rotājumos (ornamentācijā) un citur. Radās pirmās aizsargbūves, nocietināti pilskalni, savukārt ļaužu mītnes, kas senākajos laikos tika būvētas samērā lielas un plašas, tagad cēla ievērojami mazākas, atsevišķos reģionos cilvēki dzīvoja pat zemnīcās vai puszemnīcās (līdzīgi kā stepju iedzīvotāji).

Apmēram ap 3000.-2800.gadu pirms mūsu ēras no austrumiem Viduseiropā ieplūda trešais lielākais stepju lopkopju vilnis, kas kārtējo reizi visvairāk skāra Donavas apgabalu (aptuveni līdz tagadējai Austrumungārijai). Šis iebrukums iekustināja gandrīz visu Eiropas teritoriju. Plaša cilvēku migrācijas plūsma skāra arī Ziemeļeiropu, - ieceļotāji no citiem reģioniem sajaucās ar lodveida amforas kultūras cilvēkiem un asimilējās, kā rezultātā veidojas jaunas kultūras formas. Laika posmā starp 3000. un 2500.gadu pirms mūsu ēras no mūsdienu Polijas un Vācijas teritorijām norisēja gandrīz vai masveidīga pārceļošana uz ziemeļrietumu reģioniem – mūsdienu Nīderlandi, Dāniju, Zviedriju, un sasniedza Austrumīriju. Ap šo laiku arī vēlākajās baltu rietumu teritorijās – Prūsijā un Rietumlietuvā ienāca pirmie indoeiropieši, kas piederēja lodveida amforu kultūrai. Sajaucoties ar šī reģiona senākajiem iedzīvotājiem, ģenētiski radniecīgajiem Narvas-Nemūnas kultūras cilvēkiem, izveidojās jauna – Piemares kultūra, kurai raksturīga bija auklas keramika. Otrs galvenais šī laika posma migrācijas vilnis bija vērsts uz ziemeļaustrumiem un ienesa auklas keramikas, kā arī laivascirvja kultūru tagadējās Austrumbaltijas un Viduskrievijas apgabalos. Turpmākajos gadsimtos, laika posmā no 2500. gada līdz 2000.gadam pirms mūsu ēras Viduskrievijā izveidojās vairākas radniecīgas kultūrgrupas: Augšdņepras un Vidusdņepras kultūra, Fatjanovas kultūra Volgas augšteces baseinā un Balanovas kultūra Volgas vidusteces baseinā. Ap 2000.gadu pirms mūsu ēras auklas keramikas un laivascirvja kultūra, kā jau iepriekš minēts[2], ienāca tagadējā Latvijas teritorijā un sasniedza arī Ziemeļbaltiju – tagadējo Igauniju un Dienvidsomiju. Var uzskatīt, ka auklas keramikas un laivascirvja kultūras reģionu iedzīvotāji pirmie sākuši atdalīties no Viduseiropas indoeiropiešu pirmtautas un uzskatāmi par vēlāko baltu tautu priekštečiem – pirmbaltiem (protobaltiem), kas izplatījās Eiropas ziemeļaustrumu apgabalā starp Baltijas jūru un Volgas upes vidusteci, kā arī Dņepras upes augšteces un vidusteces baseinos. 

Āriešu / indoeiropiešu tautu grupas:

      Anatolieši.
      Armēņi.
      Balti.
      Frīģieši.
      Ģermāņi.
      Helēņi.
      Ilīrieši.
      Indoirāņi.
      Ķelti.
      Latīņi.
      Slāvi.
      Tohāri.

S.K.Čaterdži grāmata "Balti un ārieši" (Balts and Aryans, 1968.g.). Autors uzsvēris baltu valodu un kultūras nozīmīgumu ide kultūras problēmu risināšanā.

Raksti.
Indulis Ķeniņš. Indoeiropieši.

Saites.
Indoeiropiešu valodas.