Igauņi
Pašnosaukums - eestlased.
Tacits par "aistiem" (Aestorium gentes) sauca tautu, kas dzīvoja galvenokārt Prūsijas Sembā - apvidū, kur rada dzintaru, tātad baltus. Interesanti, ka tieši šo apzīmējumu pārņēmuši igauņi savas zemes apzīmēšanai - Eesti. Arī mēs, latvieši, reizēm mīlīgi igauņus dēvējam par "estiņiem."
Viena no somugru tautām, Igaunijas pamatiedzīvotāji.
Igauņu rakstnieks Vahre ir uzrakstījis grāmatu par igauņiem: "Pēc ilgas un darbīgas dzīves igaunis nomirst."
Skaits. 1970.gada tautasskaitīšanas dati uzrāda 1,01 miljonu cilvēku PSRS teritorijā, no kuriem 930 000 dzīvoja Igaunijā (okupētā Igaunija - Igaunijas PSR), kas sastādīja 68,2% no visiem toreizējās Igaunijas iedzīvotājiem.
Izcelsme. Igauņi cēušies no Baltijas seniedzīvotāju ciltīm (krievu hronikās dēvēti par - vodiem, čudiem), uzņemot sevī arī baltu un skandināvu elementus.
Vēsture.
Krievu iebrukumi. Laikā no 1030.-1192.gadam krievi 13 reizes iebruka Igaunijā.
1217.gadā latgaļi kopā ar lībiešiem un zobenbrāļiem uzvarēja igauņus pie Viljandes.
Rietumu iekarotāju ierašanās. Zviedri Igaunijas salās un rieteņu piekrastē ieradās XIII gs. Tai pašā XIII gs. Igaunijā ieradās dāņu un vācu feodāļi ar nolūku pakļaut igauņu apdzīvotās zemes. protams, ka tas aizkavēja sociāli ekonomisko un kulturālo igauņu attīstību.
1218.gada vasarā pie Dānijas karaļa Valdemāra II ieradās Rīgas bīskaps Alberts un Igaunijas bīskaps Teoderihs, kuri lūdza Dānijas karaļa atbalstu igauņu apdzīvoto zemju iekarošanā (arī atbalstu cīņai pret pagāniem un krieviem). Par šo atbalstu Livonijas bīskapi solīja nodot Valdemāra II rīcībā daļu iekaroto zemju. Atbildot uz šo aicinājumu, Dānijas karalis ar karaspēku 1219.gadā ieradās Ziemeļigaunijā, kur Rēvelē uzbūvēja pili (arī Lindanise; tag. Tallinā). Pēc veiksmīgas karadarbības pret igauņiem Valdemārs II nostiprinājās Ziemeļigaunijā, atstāja dāņu karavīrus Rēvelē un šajā pašā 1219.gadā atgriezās Dānijā.
Zviedru karagājiens uz Igauniju (1220.g.). Ar šo karagājienu zviedri centās sacensties ar dāņiem un vāciešiem par ietekmi Livonijā. Zviedri vēlējās atbrīvoties no Livonijas starpniecības tirdzniecībā ar Krieviju. Tā bija zviedru militārā ekspedīcija Somu jūras līcī, tika ieņemta Lihula Igaunijā.
Ziemeļigaunija pāriet Livonijas īpašumā. Lai neitralizētu zviedru pretenzijas uz Igauniju, dāņu karalis Valdemārs IV Aterdāgs pārdeva savu daļu Livonijas ordenim.
1233.gadā pāvesta legāts Livonijā Alnas Balduīns ieradās Ziemeļigaunijā un pieprasīja, lai zobenbrāļi atstāj Tallinu.
1238.gadā Zobenbrāļi atstāja Tallinu dāņiem.
Sacelšanās pret vāciešiem no 1343.–1345.g. 1343.gadā Igaunijā sākās vispārēja sacelšanās. Igauņi lūdza atbalstu arī zviedru Somijā. Tai pievienojās arī Siguldas lībieši un izvēlēja sev ķēniņu.
No Somijas palīgā ieradās zviedru flote, taču par vēlu – sacelšanos apspieda 1345.gadā.
Ziemeļigaunijas pakļaušana (~1561.g.). Ziemeļigaunijas vasaļi, meklējot palīdzību, vērsa savus skatus arī uz Zviedrijas pusi. Karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) apdomāja, vai neiejaukties Livonijas karā, tomēr viņš vilcinājās, jo negribēja pakļaut riskam mieru ar Krieviju. Gluži pretēja bija viņa dēla Juhana (Johan) nostāja: no savas hercogistes Somijā viņš varēja labāk novērtēt situāciju Livonijā. Juhans ievadīja slepenas sarunas ar Tallinas un Ziemeļigaunijas bruņniecības pārstāvjiem. Kad pēdējie lūdza aizsardzību zviedru jaunajam karalim Ērikam XIV, 1561.gadā Ziemeļigaunijā ieradās zviedru karaspēks Klāsa Kristersona Hūrna (Klas Kristerson Horn) vadībā un padzina lietuviešu spēkus no Tallinas. Ēriks XIV tiecās padarīt Tallinu un Vīpurus par tirdzniecības centriem ar Krieviju krievu iekarotās Narvas vietā. Viņa nolūki Lībekā un Dānijā radīja bažas, ka, īstenojot šo plānu, zviedri varētu monopolizēt tirdzniecību ar Krieviju.
Hercogam Juhanam bija tālejoši plāni. Pret brāļa gribu viņš bija vedis sarunas ar Sigismundu II Augustu. Šīs sarunas 1562.gadā noveda pie Juhana laulībām ar Sigismunda māsu Katrīnu Jageloni (Katarina Jagellonica). Kā garantiju pūram viņš saņēma septiņus pilslēņus Livonijas vidienē. Ēriks baidījās, ka varētu rasties poļiem draudzīga Baltijas piejūras valsts, kas aptvertu Somiju un Livoniju. Tāpēc viņš lika ieslodzīt savu brāli un Katarīnu Gripsholmas pilī.
Ziemeļvalstu septiņgadu karš (1563.g.) Igaunijā. Zviedrijas iejaukšanās Livonijā padarīja citas Baltijas jūrai piegulošās valstis nemierīgas, tās baidījās par savām militārajām pozīcijām un tirdzniecības interesēm. Tāpēc Zviedrijai 1563.gadā vajadzēja karot ar Dāniju, Lībeku un Poliju-Lietuvu. Karadarbība norisinājās Livonijā, tādējādi vēl vairāk veicinot zemes izpostīšanu.
Igaunija Livonijas karā (1588.-1573.g.). 1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis.
Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Johans fon Minhauzens (Johann von Mūnchhausen) 1559.gadā meklēja patvērumu Dānijā un pēc vienošanās ar Fredriku II pārdeva Sāmsalu dāņu karaļa brālim Magnusam.
1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja sava brāļa meitu.
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem.
Zviedru-krievu karš (?-1582.g.). Zviedru karaspēkam Igaunijā iecēla jaunu virspavēlnieku Pontusu Delagardiju (Pontus de la Gardie), kas ievadīja veiksmīgu uzbrukumu pret krieviem. 1581.gadā krita krievu turētā Narva un uzbrukums turpinajās Nēteborgas (Nõteborg) virzienā. Ap 1581.gadu Stefans Batorijs karā ar krieviem bija pārņēmis iniciatīvu Livonijā. 1600.gadā hercogs Kārlis ar savu karaspēku ieradās Igaunijā un virzījās uz dienvidiem. Īsā laikā viņš ieņēma visu Livoniju, izņemot Rīgu. Kad Batorija karapulki jau stāvēja pie Pleskavas, Jānis IV Bargais saprata, ka kara turpināšana nekādus panākumus nenesīs. Ar pāvesta Gregora XIII starpniecību 1582.gada 15.janvārī Zapoļjē tika noslēgts miers uz 10 gadiem. Krievija atkal atteicās no visām pretenzijām uz Livoniju.
Livonijas nosaukums tagad ieguva citu nozīmi: Livonijas ziemeļu daļu tagad sauca par Igauniju (Estland - nav identiska ar šodienas Igauniju), un dienvidu un rieteņu daļu par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Livonija tagad aptvēra Dienvidigauniju un latviešu novadus Vidzemi un Latgali.
Miers Livonijā ilga tikai 18 gadus.
1600.gadā zviedru hercogs Kārlis ar savu karaspēku ieradās Igaunijā un virzījās uz dienvidiem. Īsā laikā viņš ieņēma visu Livoniju, izņemot Rīgu.
Igauņi krievu laikā. Aleksandrs I 1802.gadā no jauna atvēra Tērbatas universitāti, kur mācības notika vācu un franču valodā. Tajā par rektoru tika nozīmēts franču-vācu fiziķis G.Parots (G.Parrot). Viņš ieguva Aleksandra I uzticību, un viņa uzskati atstāja lielu iespaidu uz caru.
G.Parots izstrādāja un nodeva caram plaša apjoma agrārreformas projektu, kura pamatā bija Kārļa XI zemnieku likumdošana. Projekts paredzēja, ka zemnieku tiesības un pienākumi tiks skaidri noteikti, ka izveidos zemnieku tiesas, kur lietos latviešu un igauņu valodas, un tādā kārtā uzlabosies zemnieku tiesiskais stāvoklis. Daži liberāli noskaņoti muižnieki atbalstīja priekšlikumus, bet muižniecības vairākums pretojās jebkādai likumdošanai par labu zemniekiem. Ar saviem ietekmīgajiem sakariem galvaspilsētā viņiem izdevās aizkavēt vai sabotēt visus reformu mēģinājumus. Bet spiediens no augšas un apakšas kļuva aizvien stiprāks.
Aleksandrs pavēlēja sasaukt Vidzemes landtāga ārkārtēju sesiju un pieprasīja, lai landtāgs izstrādā priekšlikumu likumam saskaņā ar cara vēlmēm. Muižniecība tam pretojās visiem līdzekļiem, tomēr beidzot bija spiesta piekāpties. Landtāga likumprojektu papildināja Pēterpilī, un ar cara parakstu 1804.gadā tas ieguva likuma spēku.
Salīdzinoši ar Krieviju un pārējo Baltijas daļu tas bija liels solis uz priekšu zemnieku labā. Tie no muižnieku „pārvietojamā īpašuma” atkal kļuva par fiziskām personām, taču dzimtbūšana netika atcelta. Tika novilktas skaidras robežas starp zemnieku zemi un muižas zemi. Zemi par jaunu notaksēja saskaņā ar zviedru paraugiem un noteica jaunas klaušu normas. Izrādījās, ka aizgājušajos 100 gados muižnieki bija palielinājuši zemnieku nodevas par apmēram 60%, tāpēc jaunais likums nozīmēja smagus zaudējumus muižniekiem. Bet muižniecība atrada ceļus, kā apiet un sabotēt jauno likumu, un zemnieku materiālais stāvoklis uzlabojās maz. Zemnieku nemieri turpinājās.
Šajā situācijā no muižnieku puses nāca jauns pārsteidzošs priekšlikums: dzimtbūšana atceļama, bet muižniekiem jādod brīva rīcība pār zemnieku zemi. Zemnieki nākotnē varēs „brīvi vienoties” ar muižniekiem par saviem nomas līgumiem.
Igaunijā jauno likumu par dzimtbūšanas atcelšanu pieņēma 1816.gadā, Kurzemē – 1817.gadā un Vidzemē -1819.gadā. Likuma noteikumus ieviesa pakāpeniski: pirmajos 14 gados zemnieku kustības brīvība vēl bija ierobežota, lai dotu muižniekiem iespēju piemēroties jaunajiem noteikumiem.
Igauņu pāriešana pareizticībā. 1845.gadā Baltiju atkal piemeklēja smaga neraža, kurai sekoja bads. Bads Vidzemē prasīja vairāk upuru nekā holēras epidēmija 1830.gadā. valdības palīdzību bada cietējiem izmantoja Rīgas pareizticīgo bīskaps Filarets, slepeni aģitējot pret luterāņu baznīcu un muižniekiem. Filareta vēstījums bija – „ar cara ticību pie zemes un brīvības.” Pariešana pareizticība izvērtās par masu kustību. Kulminācija tika sasniegta 1846./47.gados. Igaunijā šī parādība pieņēma vislielākos apmērus.
Nācijas izveidošanās (XIX gs. 2.puse.).
Cits bads. 1867.gadā Igaunijas ziemeļos un Somijā bija neraža un bada cietējiem pēc valdības iniciatīvas tika vākti ziedojumi. Tas veiksmīgi tika izmantots, lai nodibinātu latviešu biedrību – palīdzības vākšanai igauņiem.
Igauņu dziesmu svētki. Arī igauņu „dziesmu svētku tēvs” A.Kunileidis bija Cimzes audzēknis, un pirmie igauņu dziesmu svētki ar 800 dziedātājiem notika 1869.gadā Tērbatā.
Neatjkarīgās Igaunijas valsts vēsture aplūkota šķirklī Igaunija.
Igauņu etnogrāfiskās grupas.
Seti. Apdzīvo Igaunijas DA un Krievijas Pleskavas apgabala R.
Ludzas igauņi. Agrāk dzīvojuši Latgales A.
Igauņu emigrācija. Dzīvo arī Krievijā - Ļeņingradas un Pleskavas apgabalos (bijušās Igaunijas teritorijas), Krasnojarskas apgabalā.
Zviedrijā ~22 000 (1970.g.).
Kanādā ~15 000 (1970.g.).
ASV, Abhāzijā un Adžārijas apgabalā Gruzijā.
Igauņu valoda. Pieder pie somugru valodu Baltijas jūras somu apakšgrupas. Tuva karēļu un somu valodām.
Rakstība no XVI gs. ar latīņu alfabēta burtiem.
Sena folklora. Tautas eposs - Kalevipoegs.
Etnogrāfija. Radīta bagāta materiālā un garīgā kultūra. Daudzveidīga tautas māksla - keramika, metālkalumi, audumi, krāšņi tautas tērpi.
Reliģija. Galvenokārt luterāņi, bet seti - pareizticīgie.
Igauņu ģenētika. 2009.gada pētījumā "Eiropiešu ģenētiskā struktūra" noskaidroja, ka Eiropā ģenētiski vistuvākās tautas ir latvieši un igauņi. Interesanti, ka tik tuvi, kā varētu domāt, igauņiem nav somi. Tas tādēļ, ka viņu starpā bijis dabsks šķērslis - jūras līcis.
Tradīcijas.
Dziesmu svētki. 1869.gadā Tērbatā notika pirmie igauņu dziesmu svētki.
Vietējamēroga un tematiski dziedāšanas pasākumi bija jau notikši iepriekš dažādās Igaunijas vietās. Atļauju lielo svētku rīkošanai Baltijas ģenerālgubernatoram lūdza jau 1867.gadā oficiāli kā "pateicības dziesmu svētkiem" lai atzīmētu 50 gadu kopš Līvzemes zemnieku atbrīvošanas no dzimtbūšanas. Galvenais svētku iniciators un organizētājs bija igauņu pirmās atmodas aktīvists Voldemārs Jansens, kas diplomātiski uzmanīgi vadīja visu dziesmu svētku gatavošanas procesu. Jansens bija aktīvs Tērbatas Marijas baznīcas draudzes loceklis, savukārt šīs draudzes mācītājs bija dziesmu svētku komisijas priekšsēdētājs. Tas ļāva sarīkot pirmo kopmēģinājumu Marijas baznīcā, kurā to 1869.gada 30.jūnijā svinīgi ievadīja ar tauru skaņām baznīcas tornī Kopmēģinājums notika aiz slēgtām durvīm, jo neviens nezināja kā tik lielam ļaužu pūlim kopā izdosies ko nodziedāt - baidījās no indīgiem komentāriem vācu presē..Tomēr viss noritēja veiksmīgi, nākamajā dienā kori sanāca kopā uz mēģinājumu universitātes jātnieku manēžā - šo iespēju bija sarūpējis cits dziesmu svētku aktīvists
Lai arī liela daļa koru bija jaukti un arī dziesmu aranžējumi bija rakstīti jauktajiem koriem, tomēr Jansens uzstāja, ka dziesmu svētkos dziedās tikai vīri un sievietēm dziedāt - tas būtu nepiedienīgi.
Svarīga lieta bija arī repertuārs. Tā laika pazīstams sabiedrisks darbinieks un mūziķis Karls Roberts Jakobsons piedāvāja svētkiem savas oriģināldziesmas, taču jansens palika pie programmas, kurā dominējošo vietu ieņēma vācu garīgā un laicīgā mūzika. Visas dziesmas gan bija iztulkotas igauniski, arī tā laika politiskā nodeva "Dievs, svētī ķeizaru!" Jakobsonam tas nelikās igauņu svētkiem atbilstoši un viņš uz tiem neieradās.
Svētkos piedalījās 900 dalībnieku un skanēja arī divas patriotiskas igauņu oriģināldziesmas "mana tēvzeme ir mana mīlestība" (Mu isamaa on minu arm) un "Tevi līdz mūža galam" (Sind surmani). To vārdu autore ir Jansena meita un slavena igauņu dzejnieceLidija Koidula. To komponists ir pirmo dziesmu svētku virsdiriģents Aleksanders Kunileiju. Vēl svētkos izskanēja arī pašreizējā Igaunijas himna - vācu un somu izcelsmes komponista Fredrika Paciusa "Mana tēvzeme, mana laime" (Mu isamaa, muu ōnn ja rōōm), kuras vārdu autors ir Voldemārs jansens.
Igauņu dziesmu svētkos skanējis arī īpašs veltījums mūsu Jānim Cimzem - "Rīga dimd."
Igaunijas pirmie, otrie, trešie un piektie vispārējie dziesmu svētki notika Tērbatā, pārējie - Tallinā. Tagad svētki tradicionāli ikreiz tiek ieskandēti ar īpašiem Tērbatas dziesmu svētkiem, kas norisinās jau pirms Jāņiem un saved kopā korus no tuvākās apkārtnes un Dienvidigaunijas. Igauņiem tradicionāla ir dziesmu svētku uguns, kas tiek iededzināta tieši Tērbatā, lai pēc tam ar lāpu svinīgi ceļotu cauri visai Igaunijai uz Tallinu, kurā vispārējie dziesmu svētki sākas jūlija pirmajā nedēļā. 2019.gadā atzīmēja svētku 150.gadadienu.
Saites.
Somugru tautas.
Igaunija.
