Nacionālisms, nacionālisti
Nationalisme (franču val.).
Definīcija. Nacionālisms ir no dabiskām tautu pašnoteikšanās tiesībām izrietoša ideoloģija, kas par galveno tiesību subjektu atzīst tautu, un uzskata, ka šo tautu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās to tiesības ir primāras un prevalējošas pār jebkurām citām tiesībām.
Nacionālisti uzskata, ka tautas ar pienācīgi attīstītu nacionālo pašapziņu dabiski tiecas uz patstāvību un neatkarību, tostarp arī uz politisku, pie tam šie centieni ir taisnīgi un vēsturiski progresīvi. Nacionālās neatkarības centienu sekmīgas realizācijas gadījumā tautas izveido savas nacionālās valstis, kas, papildinātas ar saprātīgu starptautisko likumdošanu, ir harmoniskas pasaules kārtības pamatā.
Pēc savas būtības nacionālisms ir demokrātisks, jo uzskata, ka valsti jāpārvalda atklāti ievēlētiem un ieceltiem pārstāvjiem, kas bauda nacionālās sabiedrības cieņu un uzticēšanos, nevis kādiem vienpersoniskiem monarhiem vai diktatoriem. Sociāli nacionālisms ir solidārs, jo ir par taisnīgu materiālo labumu sadali sabiedrības locekļu starpā, neapejot visneaizsargātākās sabiedrības grupas. Nacionālisti uzskata par nepiedodamu nodot kontroli pār nacionālajiem resursiem (lauksaimniecības zemi, mežiem, raktuvēm, rūpnīcām, dzelzceļiem, enerģētiku u.c.) ārvalstnieku rīcībā.
Par savu galveno pretinieku nacionālisti uzskata imperiālismu un tā radītās valstu formas, kā arī pārnacionālos ekonomiskos veidojumus, jo tie savas intereses realizē nerēķinoties ar teritoriju vietējiem iedīvotājiem, respektīvi, tautām. Ņemot vērā, ka šo globālo struktūru rīcībā ir gandrīz neierobežoti finansiālie, organizatoriskie un militārie resursi, šī cīņa ir ļoti grūta. Pasaules vadošajos medijos, kurus arī parasti kontrolē globālā biznesa struktūras, nacionālismam parasti tendenciozi piedēvē šovinismam raksturīgās īpašības - agresivitāti, tumsonību.
Vēsturiski politiskā nacionālisma uzvaras gājiens sākās XIX gs., kas vainagojās ar impēriju sabrukumu pēc I Pasaules kara (1914.-1918.g.) un jaunu nacionālu valstu izveidošanos. Eiropā tās bija - Latvija, Igaunija, Lietuva, Čehija, Ungārija, Polija, Austrija u.c.
Latviešu nacionālisma rašanās saistāma ar tādu latviešu dižgaru vārdiem kā Ausekli, Krišjāni Baronu, Juri Alunānu, Raini un Gustavu Celmiņu. Pat latviešu nacionālisma kritiķi spiesti atzīt, ka tam ir bijusi visnotaļ pozitīva un progresīva loma latviešu pilsoniskās un demokrātiskās sabiedrības izveidošanā.
Latvijas krievpadomju okupācijas apstākļos vārdam "nacionālisms" piesaistīja apzīmējumu "buržuāziskais," pēc okupācijas varas propagandistu domām, tā veidojot negatīvu priekšstatu par nacionālismu, kas tika traktēts kā konsekventi izskaužama pagātnes palieka. PSRS sabrukums nesa pakļautajām tautām jaunu nacionālisma vilni, kas izpaudās kā abu Vāciju apvienošana, Baltijas valstu neatkarības atgūšana u.c.
Tomēr citās vietās totalitārisma sistēmu iesaldētās nacionālās attiecības pārauga asiņainos konfliktos, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un Kaukāzā.
Mūsdienās nacionālisms vēl joprojām ir viena no spēcīgākajām ideoloģijām Eiropā un pasaulē, kas lielā mērā nosaka pasaules kārtību un uzskatu sistēmu. Kā tāds tas ir liels šķērslis globalizācijai un pārnacionālo korporāciju interesēm, kas dažādos veidos cenšas mazināt un izkropļot nacionālisma nozīmi, piemēram, dezinformatīvos nolūkos apzināti jaucot nacionālismu ar šovinismu, dažādās tā izpausmēs.
Nacionālisms mūsdienu Latvijas politikā. Mūsdienu Latvijas politiskajā skatuvē nacionālisma nozīmei ir visai diskutabla loma. Lai gan latviešu uzskatu sistēmā tas joprojām ir visai dziļi un nopietni iesakņojies, tomēr Latvijā iedibinātajām liberāļu sabiedriskajām organizācijām un vietējiem kolaborantiem izdevies stipri mazināt tā politisko pārstāvniecību. Tādejādi Latvijas politiskā vara turpina ignorēt latviešu vēsturisko pieredzi, organizējot kompradoriskas valdības, kas ilgtermiņā var radīt traģiskas sekas latviešiem kā etnosam.
Bez vainas nav arī politiskie spēki, kas sevi definē kā nacionālus - "LNNK," "Tēvzemei un Brīvībai," "Visu Latvijai," "Nacionālā apvienība." Dažādos laikos tās ir bijušas arī pie varas, taču, uzlūkojot to darbību ilgtermiņā, secināms, ka tās visas sirgušas ar "politisku impotenci," nespēja un pēcāk arī vairs nevēlējās realizēt nacionālismā balstītus valsts pārvaldes principus. Beigu beigās tās visai labi ir iekļāvās kopējā politiskajā straumē un praktiski nacionālismu aktīvi nepārstāv. Kopēja nacionālo principu degradācija Latvijas politikā novedusi pat pie tā, ka par nacionāliem un konservatīviem sevi dēvējoši politiķi piedalās migrācijas, okupantu legalizācijas un pederastu likumdošanas veicināšanas procesos.
Patlaban Latvijā viskonsekventāk no politiskajiem spēkiem nacionālisma ideoloģiju Latvijā pārstāv partija Nacionālā Savienība "Taisnīgums," kustība "Austošā Saule" un vēl dažas pavisam nelielas interešu kopas, no kurām gan neviena nav pārstāvēta varā un nebauda kādu nebūt vērā ņemamu politisko ietekmi.
Nacionālisms un patriotisms. Nacionālisms ir etnisks, bet patriotisms - politisks. Respektīvi, nacionālisti par lielāko vērtību uzskata tautu un ir nodarbināti ar tās pastāvēšanas kvalitāti un ilglaicīgumu. Turpretī patrioti par lielāko vērtību uzskata sabiedrības politisko virsbūvi valsti, kura var arī neiestāties par pamattautas interesēm, kā tas lielā mērā ir mūsdienu Latvijas gadījumā.
Interesanti - japāņu pētījumi (publicēti Nature) apliecina, ka nacionālisms un patriotisms saistīti ar dažādām smadzeņu daļām. Jautājums - cik lielā mērā tas ir iedzimts un cik lielā mērā - attīstījies.
Nacionālisms un šovinisms. Divas radikāli dažādas lietas. Nacionālisms iestājas par savas etniskās kopas tiesībām vēsturiski apdzīvotajās zemēs, vienlaicīgi bez ierunām atzīstot arī visu citu tautu tādas pat tiesības viņu vēsturiskajās zemēs.
Šovinisms uzskata savu etnosu par pārāku un izredzētāku - visu laiku vērojami mēģinājumi izcelt savas tiesības pār citām tautām. Tieši šovinisma ideoloģija ir visu impēriju pamatā. Ar lielkrievu šovinismu mēs patlaban plaši saskaramies Latvijā un mūsu kaimiņzemēs.
Izplatītākie meli par nacionālismu.
Nacionālisms saistīts ar izredzētības sajūtu. Imperiālistu un globālistu propagandisti allažiņ mēģinājuši piedēvēt nacionālistiem šādu izredzētības un pārākuma sajūtu pār citām tautām. Tomēr šeit ir meli pašos pamatos - izredzētības sajūta raksturīga tieši imperiālistiskai ideoloģijai - šovinismam, jo tikai impērijas var postulēt, ka ap savu imperiālo ideju tām ir "tiesības" pulcēt tautas un zemes, protams, ar spēka palīdzību. Protams, nacionālisti savu tautu uzskata par vērtīgu un unikālu, bet ne "pārāku," jo nacionālisti par vērtīgām un unikālām atzīst arī pilnīgi visas citas tautas bez izņēmuma - igauņus Igaunijā, japāņus Japānā, maltiešus Maltā, tarahumārus Meksikā, bušmeņus Namībijā, gvarānus Paragvajā un rapanujiešus Lieldienu salā.
Tautas gudrība! Patriotisms bez nacionālisma ir tas pats, kas mīlestība bez dzimumtieksmes - pieklājīgs, pareizs, bet neauglīgs.
Raksti.
Viktors Birze. Tauta. Identitāte. Nacionālisms.
Saites.
Tautas.
Buržuāziskais nacionālisms.
Ideoloģijas.
