Sēļi
Viena no baltu tautām, kas dzīvojusi Latvijas teritorijā.
Antropoloģiski sēļiem raksturīgs tips ar brūnām acīm, brūniem matiem, īsāku augumu. Arheologiskajos materiālos viņu īpatnības parādās jau kopšmūsu ēras sākuma, bet hronikās ziņu par viņiem ir maz.
Sēļu ierašanās Latvijā. Sēļi jeb augšzemnieki ienāca Latvijā no dienvidiem un ieņēma zemi starp zemgaļiem un letgaļiem. Tiem radniecīgie augštaiči palika Lietuvā. Vēsturnieki nezina, no kurienes ieradās viņu senči. Ir doma, ka tie ir kāds no trāķiešu atzariem, kas gan ir tikai hipotēzes līmenī. Tāpat ir hipotēze, ka sēļi pirmo reizi pieminēti II un IV gs. romiešu rakstos Pointingera tabulās, kur ceļa kartē atzīmēta Fluvius Sllianus - domājams Daugava. Pirmā viņu apmetne tiek minēta Dviete. Domājams, ka no Dvietes dzimtes tad viņi arī cēlušies. Sēļu apdzīvotais areāls iesniedzās arī dziļi Augštaitijā. Pirmie Augštaitijas iedzīvotāji no IV g. tūkst. pmē. bija sēļi.
Sēļu zeme. Tā bija valsts ar centru Sēlpilī un dalījās 5 novados, pārvaldīja Daugavas kreiso krastu. Katrs pilsnovads bija neatkarīga teritoriāla vienība. Lai gan ar vārdu Sēlija apzīmēja tikai Daugavas kreiso krastu, sēļi dzīvoja abos krastos un vēl divos citos areālos: viens bija Vidzemes D un DR daļā virzienā no Ērgļiem uz tagadējo Madonu un līdz pat Gulbenei, bet otrs aizņēma Daugavas baseinu virzienā uz Ikšķili un Salaspili. Sēļu Vidzemes areālu dažkārt dēvē par Lātavu. Liels sēļu īpatsvars bija Kokneses un Lielvārdes karaļvalstīs.
Kari. Sēļi ir viena no mazāk zināmajām baltu tautām. Tie minēti XIII gadsimta rakstītajos avotos, bet jau XIV gadsimtā vairs runā tikai par sēļu zemēm. Sēļu zemes, tāpat kā latgaļu, zemgaļu un kuršu teritorija, sastāvēja no vairākiem pilsnovadiem ar pilīm centros un ciemiem, diemžēl dienvidsēļu zemes jau agri – ap XII gadsimta beigām nonāca Lietuvas valsts atkarībā. Ilgu laiku arheologiem neizdevās sēļus identificēt arheoloģiski, jo to materiālā kultūra ir ļoti līdzīga latgaļiem, tāpēc ļoti bieži rakstīja tikai par "latgaļu–sēļu ciltīm."
Pirmoreiz arheoloģiski pilnīgi droši vēlā dzelzs laikmeta sēļus izdevās identificēt pēc pētījumiem Lejasdopeļu kapulaukā, kad tiem konstatēja no latgaļiem atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas.
Sēļu izzušana. Sēļi XIII gs. tika atspiesti no galvenajiem Daugavas ceļa punktiem un viņu loma tolaik bija nenozīmīga. Domājams, ka vēlāk tie asimilējās kuršos un latgaļos.
Kad latgaļi ienāca Latvijas teritorijā, un viņi tad arī ir tie garie un blondie, kuri tos mazos, brūnos vietējos (sēļus) latgalizēja, par ko arī runā arheologi, jo izrakumos viņi sēļus jau vairs neatrod. Latgaļi viņus ir metisizējuši un asimilējuši. Arheologi nevar precīzāk konkretizēt, tāpēc runā par septīto līdz divpadsmito gadsimtu.
Saites.
Baltu tautas.
