Žīdu valoda, ivrits
Lielākā daļa žīdu katrā zemē runā vietējā valodā - angļu, krievu, arābu u.c. un lielā mērā asimilējas.
Daļa Eiropas un Amerikas žīdu lieto kā valodu jidišu. Tajā literatūra un rakstība ir no XIII gs.
Daļā Vidusjūras austreņu zemju žīdi lieto ladino valodu (judeo-espaņol), kas tuva spāņu valodai.
Neliela kalnu žīdu grupa Dagestānā runā tatu valodā.
Gruzijas žīdi Tbilisi apkaimē runā gruzīnu valodā.
Vidusāzijā Buhāras žīdi runā tadžiku valodā.
Krimas žīdi krimčaki vēl daļēji runā tatāru valodā.
Izraēlā oficiāli tiek ieviesta ivrita valoda, kas attīstās uz žīdu grāmatu valodas pamata. Rakstība ivritā no XI-IX gs.pmē., bet citās zemēs ivrits tiek lietots tikai kā jūdaistu reliģiskā kulta valoda.
Žīdu rakstība. Kvadrāta raksts.
Žīdu literatūra. Tā ir literatūra, kas sarakstīta senžīdu valodā, jidišā vai ivritā.
Senžīdu literatūras piemineklis ir Vecā derība, kas sarakstīta XII gs.pmē. - II gs.mē. vecās derības mīti izmantoti par sižetiem daudzu pasaules tautu literatūrā, mūzikā un tēlotājmākslā.
Viens no agrākajiem viduslaiku literatūras pieminekļiem ir Talmūds, kas pabeigts V gs. tajā vecās derības interpretācija, reliģisko normu un noteikumu pieraksti, dažādu zinātņu nozaru atklājumi, leģendas, teikas, līdzības.
Žīdu literatūra ivritā attīstījās dažādās pasaules valstīs, viduslaikos - Spānijā, itālijā.
Žīdu literatūra jidišā radās Vācijā XIII-XIV gs., vēlāk izplatījās Itālijā, Polijā, Krievijā, Galīcijā. XVI gs. par tās centru kļuva Polija, sākot ar XIX gs. - Krievija.
Jaunās žīdu literatūras attīstību ivritā un jidišā Vācijā XVIII gs., Polijā, Krievijā XIX gs. sekmēja apgaismības kustība - haskala, kuras pamatlicējs bija filozofs deists M.Mendelszons. Galvenie Haskalas uzdevumi bija žīdu dzīves reformācija, pievēršanās Eiropas kultūrai.
Haskalas žīdu literatūra Krievijā XIX gs. sākuma posmā bija vācu literatūras sentimentālisma un romantisma ietekmē, vēlāk tā ieguva demokrātisku raksturu (ievērojamākais tā laika ideologs bija I.Levinzons). XIX gs. 50.-60.gados krievu progresīvās literatūras ietekmē žīdu literatūrā radās demokrātisma un cīņas idejas pret reliģisko obskurantismu. 60.-7. gados žīdu literatūra jau attīstījās krievu revolucionāro demokrātu ideju ietekmē. Pamatlicējs klasiskajai žīdu literatūrai idišā bija Mendele Moihers Sforims. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, saasinoties šķiru cīņai, daļa žīdu rakstnieku atbalstīja lielinieciskumu, citi nostājās žīdu nacionālisma (cionisma) pozīcijās. Šā perioda ievērojamākie rakstnieki bija Šoloms Aleihems un I.Perecs. Ievērojams XX gs. žīdu dzejnieks Krievijā bija H.N.Bjaliks (rakstīja ivritā un idišā), kas izveidoja ivritā rakstītu dzeju. 1905.-1907.gadu revolucionāro notikumu gaismā sāka darboties B.Šafirs, I.Veisenbergs, J.Jofe. Reakcijas laika dekadentisms un nacionālisma tendences atspoguļojās D.Einhorna, Z.Segaloviča darbos.
Padomju laiku literatūras aizsācēji bija dzejnieki D.Golšteins, Ļ.Kvitko, P.Markišs, A.Kušnirovs, S.Galkins, E.Fininbergs, I.Fefers, Z.Akselrods. 20.-30.gados sāka darboties rakstnieki N.Lurjē, A.kagans, I.Rabins, S.Gordons, T.Gens, I.Falikmanis. M.Ļevs u.c. Lielinieku laika žīdu literatūrai raksturīgas revolucionāras, sociālisma un internacionālisma idejas. Padomju perioda žīdu darbus publicē idišā un citu PSRS tautu valodās.
Mūsdienās žīdu literatūra idišā ir ASV, Kanādā, Izraēlā, Krievijā, Polijā, Rumānijā, Francijā, Argentīnā, Brazīlijā u.c. valstīs. Ivritā - galvenokārt tikai Izraēlā.
Žīdu teātris. Senžīdiem teātra nebija.
Pirmie dramatiskie darbi senžīdu valodā parādījās XVII gs. Amsterdamā - M.Zakuto "Mūžības pamats" (1645.g.), I.Penso "Cerības gūstekņi" (1668.g.).
Teātris idišā ir daudzās valstīs, to ietekmējušas attiecīgo valstu kultūras. Aizsākumi meklējami viduslaikos gan reliģiska gan laicīga satura darbos. Literārā drāma jidišā aizsākās Haskalas (apgaismības) periodā - žīdu progresīvās buržuāzijas inteliģences kustības laikā no XVIII gs. vidus līdz XIX gs. 80.gadiem. Pirmie žīdu dramaturgi bija I.Eihels, A.Volfzons, A.B.Gotlobers, Š.Etingers, M.Līlienblūms, Mendele Moihers Sforims. D.Zahiks.
Pirmie profesionālie teātri izveidojās XIX gs. 2.pusē. Žīdu teātra pamatlicējs un pirmās profesionālās trupas dibinātāajs bija dramaturgs A.Goldfādens Rumānijā. 1878.-1883.gados šī trupa sniedza viesizrādes Krievijā. Šai laikā krievijā izveidojās arī ciri žīdu teātra kolektīvi. 1883.gadā žīdu teātri Krievijā tika aizliegti un kolektīvi turpināja darbu ar vācu trupu nosaukumiem. XX gs. sākumā aizliegums tika atcelts. Popularitāti ieguva Šoloma Aleihema, I.Pereca, kā arī J.Gordina darbi. Atzinību iemantoja aktieri J.veismanis, J.Liberts, L.Želazo, R.Zaslavskis.
Padomju Krievijā tika nodibināti vairāki jauni kolektīvi - studijteātris "Gabima" Maskavā (1918.g.), A.Granovska studija Pēterpilī (1919.g.). 1921.gadā tika nodibināts Kamerteātris (no 1925.gada Maskavas Žīdu teātris). Teātra darbība saistās ar nozīmīgu žīdu dramaturgu (Šoloma Aleihema, I.Pereca, D.Bergelzona, S.Galkina, I.Dobrušina, P.Markiša) daiļradi. Teātrī darbojušies aktieri S.Mihoelss, V.Zuskins, M.Goldblats, J.Minkova, L.Rozina.
Žīdu teātri tika izveidoti arī Kijevā, Harkovā, Minskā.
XX gs. 70.gadu beigās un 80.gados panākumus guvis Birobidžanas Žīdu muzikālais kamerteātris (dibināts 1978.g., viesizrādes Rīgā 1978. un 1979.gados).
Žīdu teātri pastāv arī ASV, trupas epizodiski darbojas Anglijā, Argentīnā, Beļģijā, Nīderlandē u.c. Teātris ivritā ir tikai Izraēlā.
Saites.
Žīdi, jūdi.
Idišs.
Semītu valodas.
