Austerlicas kauja (1805.g.)
Saukta arī par "triju imperatoru kauju," jo te tikās imperatora Napoleona I Bonoparta, Krievijas ķeizara Aleksandra I un Austrijas ķeizara Franča II armijas.
Kauja 1805.gadā pie mūsdienu Čehijas pilsētiņas Slavkovā pie Brno starp Napoleona I Bonoparta un krievu-austriešu armijām, kurās franču armija guva spīdošu uzvaru.
Austerlicas kaujā uzvaru guva Napoleona Bonaparta vadītā Francijas armija, cīnoties ar Krievijas un Austrijas apvienoto armiju.
Kaujas vieta. Mūsdienu Čehija, Slavkovas (toreiz Austerlica, čehu - Slavkov u Brna) netālu no Brno.
Politiskā situācija pirms kaujas. 1804.gadā Krievijas impērija pievienojās kārtējai koalīcijai pret Francijas imperatoru Napoleonu I Bonapartu. Krievijas armijas virspavēlnieks šai militārajā darbībā bija Mihails Kutuzovs, kas devās palīgā austriešiem. Tomēr savienoties ar austriešiem kKutuzova armija nepaspēja, jo franči austriešus paspēja sakaut kaujā pie Ulmas. Kutuzovam bija jālemj ko darīt tālāk, jo faktiski viņš bija palicis aci pret aci ar talantīgāko karavadoni Eiropā. Pie tam bija visai iespējams, ka franči mēģinās krievus aplenkt Austrijas teritorijā.
Tādēļ M.Kutuzovs pieņēma lēmumu atkāpties Krievijas virzienā. Tādejādi Kutuzovs cerēja saņemt pastiprinājumus un arī sagaidīt otras austriešu armijas ierašanos, kas karoja Ziemeļitālijā. Tikai pēc pārliecinoša skaitliskā pārsvara iegūšanas, ko viņš nebūt neslēpa, Kutuzovs iedrošinātos mēroties spēkiem ar Napoleonu.
Tomēr, lai atkāptos līdz Krievijai, bija nepieciešams pārvarēt gandrīz 500 km attālumu līdz tās robežai, pie tam nevis pārgājienā vien, bet ar kaujām, jo Napoleons nebūt negrsījās bezdarbībā nolūkoties uz krievu armijas atkāpšanos, saglābājot visas tās kaujasspējas un vēlāk tās pat palielinot. Tomēr iesākumā atkāpšanās norisa visai raiti. Krieviem un austriešiem izdevās ņemt pārsvaru divās sadursmēs ar Mirata un Mortjē korpusiem. Tomēr šīm cīņām bija tikai takstisks raksturs un aplenkuma draudus tās nenoņēma.
Komiski, bet galveno problēmu Kutuzovam radīja nevis Napoleons, bet gan abi viņa monarhi-sabiedrotie. Pēc Mirata un Mortjē korpusu sakāves Aleksandrs I un Francis II tik ļoti "sadomājās," ka pieprasīja Kutuzovam pārtraukt atkāpšanos un doties kaujā ar galvenajiem franču spēkiem. Vēl jo vairāk, ka pēc papildus spēku ierašanās sabiedroto armija skaitliski bija kļuvusi lielāka par franču armiju, lai arī ne tik daudz kā Kutuzovs bija vēlējies sasniegt.
Tā virspavēlnieks piekāpās, kas bija liela viņa kļūda.
Pirms kaujas. Ieņemdams pozīcijas pie Austerlicas, Napoleons I nolēma apmānīt krievu-austriešu koalīcijas ģenerāļus. Viņš nolēma aizvest daļu karaspēka no lkreisā flanga, tā vājinot to. Franču karavadoņa plāns bija balstīts uz to, ka, koalīcijas karaspēks, ieraugot vājināto flangu, vēlēsies turpu virzīt galvenos spēkus. Tad kavalērija un kājnieki ar vienu stipru triecienu pārraus naidnieka centru, sadalīs tā armiju uz pusēm un viegli tiks galā ar atsevišķajām tā daļām.
Krievu un austriešu ģenerāļi viegli uzķērās uz šo Napoleona I izmesto ēsmu, un nemaz neaizdomājās par šādas franču rīcības motīviem - novētīja šo manevru kā franču piesardzību.
No rīta franču un koalīcijas karaspēki bija izkārtojušies sekojošā kārtībā. Franču kreiso flangu komandēja maršali Danī un Bernadots, centru - maršals Sults, labo flangu - maršals Davū. Rezervē atradās Besjēra grenadieri, Mirata jātnieki un Undīna grenadieri.
Koalīcijas karaspēkā kreiso flangu aizsargāja krievu kareivji, kurus komandēja ģenerāļi Dohturovs (Дохтуров), Lanžerons (Ланжерон) un Pržbiševskis (Пржбышевский) , tos pārraudzīja ģenerālis Bukshevdens (Буксгевден). Centru, kurā atradās krievu un austriešu pulki, komandēja Kutuzovs (Кутузов) ar tam pakļautajiem Miloradoviču (Милорадович) un Kolovratu (Коловрат). Labo flangu, kur arī atradās krievi un austrieši, komandēja Bagrations (Багратион).
Kaujas gaita. Kauja sākās 9 no rīta un ilga aptuveni deviņas stundas.
Franči sāka uzbrukumu visā frontē, taču pašu stiprāko uzbrukumu sabiedrotajiem veica maršals Sults centrā. Uzbrukums bija tik stiprs, ka jau pēc pusstundas krievu karaspēka kolonna beidza savu pastāvēšanu.
Krievu karaspēks aizstāvējās līdz pēdējam visas frontes garumā. Lielkņaza Konstantīna komandētā kavalērija uzbruka frančiem no flanga tik stipri, ka tie atkāpās. Tomēr sabiedroto štābs tobrīd jau neeksistēja, flangus bija atgriezuši franči - rezultātā kreisais flangs nonāca aplenkumā un gandrīz visi kareivji un virsnieki padevās gūstā.
Visumā Napoleona I plāns veiksmīgi realizējās, ja ne vien Bagrationa komandētie gvardi labajā flangā, kas paspēja izkārtoties un ne tikai spēja noturēt franču spiedienu, bet arī mēģināja pāriet pretuzbrukumā. Tomēr Napoleons I pārsvieda uz turieni savu rezervi un piespieda krievus atkāpties - tie cieta lielus zaudējumus. Sults ieņēma kaujaslauka centrālo punktu - Pracēnas ciemu, un Napoleons I pārnesa uz turieni lielāko daļu karaspēka. viņš redzēja, ka kaujas uzdevums jau ir izpildīts - koalīcijas karaspēks sašķelts trijās daļās, tā komunikācija izjaukta un atliek tikai to iznīcināt.
Tā arī notika - kauja beidzās ar pilnīgu krievu-austriešu armijas sagrāvi. Krievu armijas atliekas bija spiestas atkāpties uz turieni, kur tos dzina franči - uz pusaizsalušajiem purviem un ezeriem. Daži centās pa ūdenskrātuvju ledu nokļūt tālāk, taču Napoleons I pavēlēja artilērijai šaut pa vājo ledu - pie Austerlicas noslīka vairāk kā 2000 krievu kareivju.
Zaudējumi. Krievijas un Austrijas karaspēks cieta milzīgus zaudējumus – vēstures avoti liecina, ka, ja Napoleona armijas rindās te krita ap 1300, bet ievainoti ap 6300 vīri, tad pretējā pusē šis skaits bija 15 tūkstoši, bet 12 tūkstoši tika saņemti gūstā.
Kaujas rezultāti. Pēc kaujas Franča II valdītā Austrija izstājās no kara.
Aleksandrs I līdz mūža pēdējām dienām atcerējās savu pazemojumu, kad viņam nācās bēgt no Austerlicas kaujas lauka tikai ārsta un divu huzāru pavadībā. No tā laika viņš arī atturējās dot norādījumus saviem ģenerāļiem kara vešanā. Bet pret M.Kutuzovu sāka izturēties ar aizdomīgumu, pieņemot, ka Austerlicas kauju tas zaudējis ar nodomu, lai pārmācītu savu ķeizaru.
Savukārt Francija turpināja uzvaras gājienu pāri Prūsijai līdz pat Krievijai, kur 1812.gadā cieta sakāvi.
Saites.
Napoleona kari.
Kauju saraksts.
