Aliens

Indulis Ķēniņš. Mūsu sentēvu reliģiskie uzskati un mitoloģija, I daļa

Jebkurai etniskajai grupai, jebkurai tautai piemīt vairāk vai mazāk izteikta savdabība, atšķirība no citām, kas izpaužas tās materiālajā un garīgajā kultūrā, tās mentalitātē – domāšanas, rīcības, lietu un parādību uztveres un izpratnes veidā. Tajā pašā laikā starp tautām pastāv arī daudzi un dažādi vienojoši elementi, kultūras izpausmes pamatiezīmes, pie tam šādi vienojoši elementi sastopami jo biežāk, jo ģenētiski tuvākas ir šīs etniskās grupas vai tautas. Par vienu no būtiskajām kultūras sastāvdaļām var uzskatīt mitoloģiju – primitīvāko, senāko pasaules uztveres, kosmisko un dabas spēku izpratnes formu, kas, savukārt, noteica sabiedrības reliģiskos, ētiskos un estētiskos uzskatus, ietekmējot kā garīgās, tā materiālās kultūras attīstību. 

Mitoloģiskie priekšstati - seno cilvēku pasaules tvērums

Varētu teikt, ka mitoloģija un no tās izaugusī reliģija uzskatāmi par visas cilvēces garīgās attīstības un izaugsmes pirmsākumu. Katrā vēsturiskajā laikmetā, katrā cilvēku sabiedrības attīstības posmā pastāvēja savi priekšstati par pasauli, tās uzbūvi, cilvēka savstarpējām attiecībām ar pārējiem dabas objektiem, pie tam šie priekšstati veidojās ciešā sakarībā ar attiecīgā reģiona ģeogrāfiskajām, klimatiskajām un biomas (noteiktā klimatiskajā reģionā sastopamo augu un dzīvnieku kopuma) īpatnībām, kā arī šo faktoru ietekmētajām cilvēku saimnieciskās darbības un sabiedrisko attiecību formām. Šie priekšstati saglabājās cilvēku atmiņā no paaudzes paaudzē kā mīti (no grieķu valodas mythos – "nostāsts," "teika"). Katras nākošās sabiedrības attīstības formas radīja jaunus mītus, kuri uzslāņojās iepriekšējiem, tos papildinot ar jauniem priekšstatiem, tajā pašā laikā daļu no senākajiem, kas vairs neiekļāvās jaunajā mitoloģiskajā sistēmā, atmetot.

Mitoloģisko sistēmu izmaiņas veicināja arī cilvēku migrācija, - pārceļoties uz kādu citu reģionu, migrējošās etniskās grupas ņēma līdzi ne tikai savu saimniecisko un sabiedriski politisko formāciju, bet arī savu mitoloģiju. Sajaucoties ar dotā reģiona senākajiem iedzīvotājiem, ienācēji vai nu asimilējās to vidē, vai arī vietējie etnosi pakļāvās ienācējiem, pārņemot to saimniecisko un sabiedriski politisko sistēmu, kultūru un, līdz ar to, arī mitoloģiju vai tās augstāko izpausmi – reliģiju, tomēr tie senākie priekšstati, kas bija raksturīgākie pakļautajiem vai asimilētajiem etnosiem, neizzuda. Tādejādi, no atsevišķajām etniskajām grupām veidojoties tautībām, veidojās arī vienota, raksturīga tikai konkrētajai tautībai, mitoloģija, pie tam, jo tuvākās ģenētiski radnieciskās attiecībās bija atsevišķās tautības, jo tuvāki bija arī mitoloģiskie priekšstati, tuvākas reliģisko uzskatu izpausmes. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka jebkura reliģija, arī mūsdienu pasaules lielākās reliģijas, kas aptver ne vairs atsevišķas tautas, bet ļoti plašus reģionus, saglabājušas savā struktūrā daudzus senā un pat aizvēsturiskās mitoloģijas elementu, piemēram – mītus par mirušo un atkal atdzimušo dievu, kas personificējis dabas ziemas miegu un pavasara atmodu, mītus par Pasaules Lielo Māti – visas dzīvības devēju, un citus.

Senlatvijas tautu reliģiski mitoloģiskie priekšstati kā baltu un Baltijas somu kultūru mijiedarbības rezultāts

Seno Latvijas tautu reliģiskie uzskati līdz XII gadsimta beigām bija izveidojušies par tādu pasaules uztveres sistēmu, savdabīgu filozofisku un poētisku priekšstatu kopumu, kura saknes meklējamas ne tikai indoeiropiešu pirmtautā, bet vēl dziļākā pagātnē, aizvēsturiskajos akmens laikmetos. Pēc savas struktūras un funkcijām tautu ikdienas dzīvē, šī sistēma būtiski atšķīrās no Seno Austrumu tautu, kā arī daļēji no antīkajām grieķu un romiešu reliģijām, seno ģermāņu, slāvu un skandināvu reliģiskajiem uzskatiem. Būdama cieši saistīta ar pārējo baltu cilmes etnosu – seno lietuviešu, prūšu, jātvingu, galindu un citu tautību un etnisko grupu reliģijām, mūsu sentēvu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu pasaules uztveres sistēma manāmi atšķīrās arī no tām, ietverdama sevī Baltijas somu, galvenokārt līvu, mitoloģijas elementus un tajā pašā laikā nododot tiem savējos. Līdz ar to šādas mijiedarbības rezultātā bija izveidojusies daudzslāņaina, sazarota priekšstatu, ticējumu, uzskatu un ieražu sistēma, kas pamatos bijusi kopēja visām senās Latvijas teritorijā dzīvojošajām tautībām,- kā baltiem, tā Baltijas somiem, vienlaikus saglabājot arī variācijas, raksturīgas atsevišķiem etniskajiem novadiem. Latviešu, tāpat kā citu baltu tautu sentēvu reliģija savā būtībā bija visaptveroša dabas reliģija, par kuru XIV gadsimta vācu hronists, Dīsburgas Pēteris rakstījis, ka “ [ .. ] viņi, nepazīdami kristiešu Dievu, dieviskoja visu pasauli: sauli, mēnesi un zvaigznes, pērkonu, putnus un četrkājainos dzīvniekus [ .. ][1]”. Jāsaka, ka šis uzskatījums nebūt vēl nav pilnīgs, - mūsu tautas atmiņa, kas izpaužas folkloras materiālos, visspilgtāk – tautasdziesmās, rāda, ka mūsu sentēvi dievišķojuši pilnīgi visus kosmiskos un Zemes objektus,- ne tikai dzīvo, bet arī nedzīvo dabu, pat cilvēka roku veidojumus, dodot visam, ko vien cilvēks spējis uztvert ar saviem jutekļiem, dzīvu dvēseli, saprātu, spēju komunicēties gan savstarpēji, gan ar cilvēku. Šāda visa esošā personifikācija tad arī bija pamatā senajai pirmskristietības reliģijai tagadējā Latvijā, tādai pasaules uztveres sistēmai, ko daži autori dēvē par dievestību. Īpaši jāatzīmē, ka seno Latvijas tautu mitoloģijā, atšķirībā no lielākā vairuma citu tautu mītiem, ļoti reti sastopami demonisma elementi – ticība dažādiem ļauniem, naidīgiem, iznīcinošiem spēkiem, kurus cilvēks iztēlojies dažādu briesmoņu, pārdabisku būtņu veidolā.

Animisms - visu dabas reliģiju senākais pamats

Kā jau minēts, seno Latvijas tautu dievestība, kas līdz XII gadsimta beigām bija izveidojusies par visaptverošu reliģisko, filozofisko un poētisko priekšstatu kopumu, ietvēra sevī dažādu vēsturisko laikmetu un sabiedrisko formāciju pasaules uztveres uzskatu elementu. Vissenākais slānis attiecināms uz aizvēsturi, kad akmens laikmeta cilvēku apziņā dominēja uzskati, ka cilvēciska dvēsele, saprāts piemīt visiem kosmiskajiem, dzīvās un nedzīvās dabas objektiem (animisms, - no latīņu valodas anima – "dvēsele"), līdz ar to varējusi pastāvēt asinsradniecība starp cilvēku un kādu dzīvnieku vai augu sugu (totēmisms, - no angļu valodas totem – kādas indiāņu cilts zīme ar nozīmi “viņa dzimta”). Šādu cilvēka īpašību piedēvēšanu dabas objektiem sauc par antropomorfismu (no grieķu valodas anthrōpos – "cilvēks" + morphē – "veids," "forma"). Pastāvot primitīvākajai ģimenes formai – grupu laulībai (ja tāda vispār cilvēku sabiedrībā pastāvējusi), cilvēkiem bijusi pazīstama sava māte, bet ne tēvs, tādēļ, iespējams, tie uzskatījuši, ka tālā pagātnē viņu pirmsenči varējuši būt arī kādi dzīvnieki vai augi. Lai godinātu savu šķietamo sentēvu piemiņu, kā arī lai iegūtu to labvēlību, tika nēsāti tā sauktie amuleti – attiecīgo dzīvnieku stilizētas vai arī vairāk vai mazāk reālas figūriņas, izgatavotas no kaula, raga, akmens vai kāda cita materiāla. Jāpiebilst, ka šāds uzskats – it kā kāds priekšmets vai tā attēls varētu tā nēsātājam palīdzēt (fetišisms,- no franču valodas fetiche – "amulets"), sastopams visā pasaulē vēl mūsdienās, piemēram – kristieši kā amuletus nēsā krustiņus vai miniatūrus svēto attēlus. Tāda pati nozīme, kā līdznēsājamiem amuletiem, bijusi arī klinšu sienās vai dažādos priekšmetos, galvenokārt medību rīkos, iegravētiem dzīvnieku attēliem, kam bez maģiskajām funkcijām piemitušas arī estētiskās – šādi reālistiski zīmējumi, kā arī ornamentālie, stilizētie attēli uzskatāmi par pirmsākumu tēlotājmākslai. Latvijas teritorijā atrastie senākie priekšmeti, kas ornamentēti ar ziemeļbriežu un aļņu figūrām, attiecināmi uz vidējo akmens laikmetu – mezolītu. Pie amuletiem pieskaitāmas arī kaklarotas, darinātas no dzīvnieku, īpaši plēsīgo, zobiem. Domājams, ka nēsājot šādus amuletus, cilvēki vēlējušies iegūt šo dzīvnieku īpašības. Iespējams, ka maģiska nozīme bijusi ne tikai dzīvnieku attēliem, bet arī citas formas ornamentiem, ar kuriem rotāti dažādi priekšmeti,- skujiņu raksts, līkloči, savstarpēji krustojošos līniju tīkls un citi.

Jāatzīmē, ka šie senāko ornamentu pamatelementi saglabājās visos turpmākajos vēstures posmos. Jaunākā akmens laikmeta – neolīta atradumos, bez senākajiem meža dzīvnieku atveidojumiem, plaši sastopami arī amuleti un ornamenti ar putnu, īpaši ūdensputnu motīviem. Iespējams, ka senie mednieki un zvejnieki ticējuši, ka mirušo cilvēku dvēseles vai nu iemiesojas aizejošajos gājputnos, vai arī putni šīs dvēseles paņem sev līdzi tālajā ceļā uz citu pasauli (aizsauli,- vietu, kur mājo saule pēc norietēšanas). Putnu motīvi sastopami ne tikai kaula, raga vai dzintara amuletos, bet arī sadzīves priekšmetu formās- šādi atveidojumi atrasti Sārnates apmetnes vietā. Jāpiezīmē, ka putna un cilvēka dvēseles savstarpējā saistība vērojama pat kristīgajā ticībā – Dieva vēstneši – eņģeļi parasti tiek attēloti kā cilvēki ar putna spārniem, bez tam kristiešiem ir ticējumi, ka labu cilvēku, bet īpaši mazu bērnu dvēseles pēc nāves kļūst par eņģeļiem.

Lielā Māte - dzīvās un nedzīvās dabas radītāja

Daudzos pasaules reģionos atrasti zīmējumi un skulpturāli veidojumi, kas attēlo sievieti, īpaši akcentējot mātes funkcijas, pie tam daudzi no šiem atradumiem datējami jau ar senāko akmens laikmetu – paleolītu. Latvijas teritorijā atrastie senākie sievietes ķermeņa atveidojumi attiecināmi uz neolīta periodu. Tie bijuši vai nu iekļauti keramikas izstrādājumu ornamentācijā – ar iespiestiem punktiņiem veidotas stilizētas sievietes ķermeņa aprises, gan arī skulpturāli veidojumi no kaula vai dzintara. Pastāv gandrīz viennozīmīgs uzskats, ka jau paleolītā cilvēki sākuši godināt sievieti – māti kā dzīvības devēju. Vēlāk jau radusies ticība Pasaules Mātes jeb Lielās Mātes esamībai, ar šo mitoloģisko tēlu personificējot Zemi – visas dzīvās un nedzīvās dabas radītāju. Zemes personifikācija – Lielā Māte bijusi pazīstama gandrīz visām pasaules tautām. Mums pazīstamākie ir sengrieķu mīti par Gaju (grieķu valodā Gaia – "Zeme"), kas radusies no kosmiskā spēka – Haosa (grieķu valodā chaos – bezgalīga pirmatnējā masa, no kuras cēlies viss, kas eksistē, arī – "liela nekārtība," "juceklis") un pēc tam radījusi Debesis, Kalnus, Jūras, kā arī visas dzīvās radības. Līdzīgi mīti, kā jau minēts, bijuši arī citām tautām, tādēļ pamatoti var uzskatīt, ka arī senākie Latvijas iedzīvotāji pazinuši un godājuši šo Lielo Māti, un pastāv viedokļi, ka tā varētu būt bijusi latviešu folklorā bieži daudzinātā Māra. Vairāki pētnieki gan uzskata, ka Māras tēls varētu būt radies vēlāk, bet pirmsākumos godināta Zemes Māte.

Trīsdaļīgā pasaule un Pasaules Koks

Var pieņemt, ka vienlaikus ar Lielo Māti – radītāju, cilvēkiem radies priekšstats par pasauli, sastāvošu no trim slāņiem – debesīm, virszemes un pazemes, pieskaitot pazemes slānim arī visus ūdeņus (iespējams tādēļ, ka visi ūdens avoti izplūst no pazemes). Katru no šiem slāņiem pārstāv dzīvā radība: debesis – putni, virszemi – cilvēki un zvēri, pazemi – krupji, čūskas, kā arī zivis. Lielā Māte, būdama visa radītāja, varējusi iemiesoties jebkurā radībā, bet latviešu mitoloģija savu Zemes Māti visbiežāk saista ar čūskas tēlu, konkrētāk – ar zalkti, tādēļ arī čūskas atveids – lauzta vai noapaļota līkloču līnija sastopama jau vissenākajos ornamentos, kā arī priekšmetos. Ar trīsslāņaino pasaules modeli saistīti arī gandrīz visu tautu mīti par tā saukto Pasaules Koku, dēvētu arī par Dzīvības koku vai Saules koku, kura lapotne simbolizē debesis, stumbrs – zemi, bet saknes – pazemi. Latviešu mitoloģijā par Saules Koku parasti uzskata ozolu, bet varējuši būt arī kādi citi koki, kuru stilizēti atveidojumi sastopami galvenokārt ornamentācijā, kā arī samērā plaši pieminēti folkloras materiālos, tomēr neolīta laikmetā senās Latvijas pirmiedzīvotājiem, kā šķiet, Pasaules Koks vēl nesaistās ar Saules Koku, kas varētu būt vēlāko laikmetu mīts, tāpat arī iespējams, ka šajā laikā arī Saule un citi spīdekļi – Mēness, zvaigznes un planētas vēl nav uzskatītas par dievībām vai dievu personificējumiem, lai gan tie, īpaši Mēness ar tā cikliskajām izmaiņām, varējis būt saistīts ar sievišķo auglības cikliskumu.

Mitoloģijas sazarošanās

Neolīta pēdējā posmā, paplašinoties cilvēka saimnieciskajai darbībai, paplašinājies arī pielūgsmes un godināmo objektu loks. Šādu viedokli var pamatot ar ievērojami lielāko atrasto zoomorfo (zoomorfisms – reālu vai iedomātu objektu apveltīšana ar dzīvnieku iezīmēm) un antropomorfo (cilvēkveidīgo) priekšmetu - amuletu, skulpturālu atveidojumu un ornamentālo rotājumu klāstu. Cilvēku saimnieciskajai darbībai kļūstot daudzveidīgākai, paplašinājās arī seno dievību, galvenokārt Lielās Mātes funkcijas. Iespējams, ka šajā laikā sākās senās mitoloģiskās Radītājas separatēšanās (latīņu valodā separatus – "atdalīts") atsevišķās dievībās – Mātēs, kurām katrai bijusi sava noteikta darbības sfēra. Gluži tāpat, kā matrilineārajā cilvēku sabiedrībā vislielākā nozīme bija ģints mātei, kas rūpējās par visiem savas apmetnes iedzīvotājiem, tāpat par meža iemītniekiem,- kā dzīvniekiem, tā augiem, rūpējās Meža Māte, par ūdeņu iemītniekiem – Ūdens Māte un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā varēja būt saglabājusies ticība senajai Lielajai Mātei jeb Pirmmātei, gluži tāpat, kā atsevišķas radnieciskās ģintis godināja savu senmāti,- ģints aizsācēju.

No visām šī laikmeta zoomorfojām figūrām, kas atrastas Latvijas teritorijā, īpašu vietu ieņem pūces atveidojums, kas sastopams gan kā amuleti, gan arī kā skulpturāli veidojumi, piemēram – Sārnates apmetnes vietā atrastais koka stabs ar tā augšgalā izgrieztu primitīvu pūces galvas atveidu,- līdzīgs stabs atrasts arī Lietuvas teritorijā Šventojas apmetnes vietā. Jāatzīmē, ka pūces atveids šajā laika posmā bijis izplatīts visos Eiropas apgabalos starp tagadējo Spāniju un Rietumukrainu. Var uzskatīt, ka pūce bijusi viena no Lielās Mātes izpausmēm, vai arī jau jauna dievība – dieve-Putns, kas simbolizējusi nāvi, aizkapa valstību – mūžīgu tumsu (pūce, kā zināms, ir naktsputns). Jāpiebilst, ka pūce, tāpat arī čūska, bijuši sengrieķu dievietes Atēnas atribūti, bet Atēna bijusi pazīstama Senās Grieķijas iedzīvotājiem jau pirms indoeiropiešu ienākšanas šajā teritorijā.

Vispār čūskas un putna, parasti plēsīgā – ērgļa vai vanaga (arī pūce ir plēsīgais putns) atveidi sastopami jau Seno Austrumu civilizāciju mitoloģijā kā dievu un valdnieku atribūti, kas simbolizējuši to varu ne tikai virs zemes, bet arī aizkapa valstībā – pazemē (čūska) un debesīs (putns), bez tam tie bijuši zināšanu, gudrības simboli. Vēlākos gadsimtos, dzelzs laikmetā, Latvijas teritorijā pūces atveids sastopams īpatnēju, tā saukto “pūcessaktu” formā. Šādas saktas, kā domājams, nēsājuši ietekmīgākie labieši un iespējams, ka tās bijušas valdnieku vai karavadoņu atšķirības zīmes. Interesanti atzīmēt, ka čūska (zalktis) kā dievības iemiesojums vai atribūts saglabājies visās folkloras formās un vietām godināts vēl XX gadsimtā, bet pūce mitoloģiskā vai maģiskā nozīmē tiek minēta ļoti reti, tādēļ varētu uzskatīt, ka tā nav bijusi tipiska senās Latvijas iedzīvotāju dievība, kaut arī zināmu laiku tikusi godināta. Vispār var teikt, ka baltu mitoloģijā plēsīgie zvēri un putni nav tikuši īpaši godināti kā dievības vai dievu iemiesojumi, ko nevar sacīt par daudzām citām indoeiropiešu cilmes tautām.

Daži pētnieki izteikuši domu, ka neolīta beigu posmā līdztekus tā sauktajai Lielajai Mātei ar tās daudzveidīgajām izpausmēm, kā atsevišķas dievības pastāvējušas arī dzimšanas un likteņa dieve – latviešu sentēvu Laimas priekštece, kā arī tās pavadone – nāves dieve. Arī tās varējušas iemiesoties dažādos dzīvniekos, piemēram likteņa vēstītāja parādījusies kā dzeguze, bet nāves vēstnese bijusi zīle, protams varējuši būt arī citi varianti. Dzemdētāju palīdze parasti bijusi redzama briežu, aļņu vai lāčumātes izskatā. Uz to norāda arī daudzie amuleti un skulpturālie veidojumi,kā arī ornamentālie rotājumi, kas attēlo minētos dzīvniekus. Pastāv uzskati, ka bez minētajām dievībām līdz indoeiropiešu ienākšanai kā tagadējā Latvijas teritorijā, tā arī citos Eiropas reģionos, cilvēki pielūguši vai godinājuši daudzas citas, mazāk izteiktas mitoloģiskas būtnes, saistītas ar noslēpumainajiem debesu, zemes, ūdeņu, akmeņu un pazemes spēkiem. Kā galvenās, tā otršķirīgās dievības bijušas visur, kur rodas un pastāv dzīvība, līdz ar to pašas izpaudušās kā dzīvības iemiesojums, bet tām bijis arī graujošs spēks, kas izpaudies kā nāve gan attiecībā uz cilvēku, gan uz jebkuru citu dabas objektu.

Indoeiropiešu reliģijas īpatnības

Sākot veidoties indoeiropiešu pirmtautai, būtiski izmainījās mitoloģisko tēlu un priekšstatu struktūra. Ja seno mednieku un vācēju reliģiskie priekšstati galvenokārt saistījās ar zemi un ūdeņiem, tad indoeiropisko zemkopju – lopkopju dievības bija ciešā saiknē ar debesīm, debess ķermeņiem un dabas parādībām – gaismu, Sauli, Mēnesi, zvaigznēm, pērkonu, lietu un tamlīdzīgi. Līdz ar to vairākas aizvēsturiskās dievības zaudēja savu nozīmi, citas saplūda ar jaunajām, bet daudzas no tām turpināja pastāvēt cilvēku apziņā līdztekus jaunajiem dieviem un dievēm. Veidojoties un attīstoties patriarhālajam sabiedrības modelim, cilvēku reliģiskajos priekšstatos sāka dominēt vīriešu kārtas dievības, tomēr tās nekļuva par vienīgajiem valdošajiem spēkiem, bet darbojās kopīgi ar sieviešu kārtas dievībām, no kurām vairākas varētu būt saglabājušas savu nozīmi vēl no senlaikiem. Kā izņēmums bijis galvenais, vadošais dievs, kurš daudzu tautu mitoloģijā tika uzskatīts par visu pārējo dievu un dieviešu tēvu. Nereti šis dievs valdījis kopā ar saviem brāļiem, piemēram – sengrieķu mitoloģijā, tomēr arī tad viņam bijusi vadošā loma. Tādejādi dievību kopums bijis atbilstošs patriarhālās sabiedrības struktūrai, dievību funkcijas sakņojušās katras konkrētās etniskās grupas sabiedrisko, sociālo slāņu savstarpējās attiecībās, valdošā slāņa atsevišķo locekļu funkcijās.

Dievs

Par vissenāko indoeiropiešu dievību tiek uzskatīts Dievs. Šī vārda sakne sastopama gandrīz vai visās indoeiropiešu valodās un tā sākotnējā nozīme bijusi “gaišais,” “starojošais,” kas pārnesta uz jēdzienu “debesis” kā gaismas devēju. Tādejādi daudzām tautām jēdzieni “dievs” un “debesis” ir identiski un nereti sastopami savstarpēji sinonīmi “Dievs Tēvs” un “Debesu Tēvs.” Piemēram senindiešu (sanskrita) dyaus pitā, sengrieķu Zeus (Djeus) pater un latīņu Iuppiter (Diespiter). Senajās ģermāņu valodās ar vārdu Teiwaz apzīmē debesis. Šo vārdu no baltiem ir aizguvuši arī Baltijas somi: igauņu valodā debesis ir taevas, somu – taivas, līvu – tēvaz [2.]. Sākotnēji indoeiropiešu Dievs bijis ne tikai debesu gaismas dievs, bet arī spēks, kam pakļauta visa daba un cilvēks kā dabas sastāvdaļa. Dievs noteicis spīdekļu gaitu pie debesīm, gaismas uzvaru pār tumsu, labā uzvaru pār ļauno, cilvēka mūža ritumu, vicinājis mieru un draudzību, rūpējies par zemes auglību, augu augšanu. Interesanti atzīmēt, ka gandrīz nevienas indoeiropiešu cilmes tautas mitoloģijā Dievs neparādās kā Pasaules Radītājs, to pirms viņa jau paveikuši citi spēki, tādejādi Dieva uzdevums ir tikai esošo Pasauli sakārtot, ieviest kārtību un likumību, rūpēties par tās tālāku attīstību.

Saule

Nozīmīgu vietu seno zemkopju mitoloģijā ieņēmusi Saule – mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Arī šī vārda sakne sastopama vairumā indoeiropiešu cilmes tautu valodās: lietuviešu un senprūšu saule, vācu Sonne, krievu солнце, latīņu sol, seno gotu sauil un tamlīdzīgi. Uzskata, ka sākotnēji šī vārda sakne indoeiropiešu pirmvalodā varētu būt bijusi sāu- ar nozīmi "mirdzēt," "spīdēt" [3.].

Pērkons

Gandrīz tik pat liela loma kā Saulei, bet dažu tautu mitoloģijā vēl lielāka, bijusi Pērkonam,- par to liecina daudzie mīti, kā arī šī vārda saknes saglabāšanās daudzās valodās. Pērkons bijis kareivīgs dievs, kas cīnījies pret ļaunajiem spēkiem, satriekdams tos ar zibeņu bultām, ugunīgu kaujas vāli vai zobenu. Tajā pašā laikā Pērkons nodrošinājis auglību, dodams zemei valgmi lietus veidā. Vairāku tautu mitoloģijā Pērkona funkcijas pārņēmis Dievs, piemēram sengrieķu Zevs, kuram viens no epitetiem bijis "Zibeņmetis," tomēr baltu tautas saglabājušas Pērkonu kā patstāvīgu dievību.

Bez šiem, galvenajiem dieviem, indoeiropiešu mitoloģijā sastopami daudzi citi, apveltīti ar mazāku varu, bet tomēr zemkopjiem un lopkopjiem nepieciešami palīgi. Tajā pašā laikā pastāvējuši arī cilvēkam naidīgi spēki, bet baltu tautu mitoloģijā tie nekad nav attēloti kā dēmoni, pārdabiski briesmoņi. Visbiežāk no šiem ļaunajiem spēkiem pieminēts Velns, sākotnēji, iespējams, pazemes, mirušo valstības dievs, vēlāk Dieva līdzgaitnieks un vienlaikus arī pretinieks: Dievs simbolizē gaismu, velns – tās pretstatu tumsu. Dievs mājo debesīs, Velns – pazemē, purvu akačos, ezeru un upju dzelmēs. Dievs Pasauli sakārto, Velns šo kārtību cenšas izjaukt, tādēļ viņu pastāvīgi vajā Pērkons.

Dažādās mātes

Kā jau minēts, indoeiropiešu tautas saglabāja arī daudzas iepriekšējo laikmetu dievības, senās Mātes,- dažādus pirmatnējās Lielās Mātes personificējumus. Ievērojamākā no tām, īpaši baltu tautu mitoloģijā, bija Laimes Māte jeb Laima – cilvēku likteņa lēmēja. Visa cilvēka dzīve bija atkarīga no Laimas lēmuma viņam piedzimstot, un šo lēmumu nav varējis grozīt ne Dievs, ne Laima pati. Vairāku tautu mitoloģijā šīs likteņa lēmējas parasti ir trīs, un arī latviešu folklorā reizēm sastopamas trīs likteņa dievietes – Laima, Dēkla un Kārta, tomēr abas pēdējās gan tautas ticējumos, gan folklorā pieminētas, salīdzinot ar Laimu, ļoti retos gadījumos, tādēļ varētu uzskatīt, ka Dēkla un Kārta bijuši tikai Laimas epiteti, vai arī laika gaitā zaudējušas savu pirmatnējo nozīmi, tādēļ arī tautas atmiņā maz saglabājušās. Laima nav bijusi tikai likteņa lēmēja, bet ar laiku pārņēmusi arī dažas Dieva funkcijas – rūpes par cilvēkiem, īpaši mazāk aizsargātajiem bāreņiem, kā arī jaunavām un sievietēm – dzemdētājām. Ļoti tuva likteņa lēmējai Laimai bijusi Laime – labklājības personificējums, mājas un tās svētības sargs. Uzskata, ka katram cilvēkam bijusi sava Laime, tā mājojusi katrā sētā. Laimei bijusi arī tās pretstats – Nelaime jeb Ļaunā diena, tādēļ katram savu Laimi vajadzējis īpaši sargāt, lai viņa neaizietu un tās vietā sētā neienāktu Nelaime.

Māra

Ļoti sena dievība, ko indoeiropieši pārņēmuši no iepriekšējiem laikmetiem, bijusi arī viena no Lielās Mātes izpausmēm – Māra. Sākotnēji Māra bijusi pazemes, nāves valstības dieve, uz ko norāda šī vārda sakne daudzās indoeiropiešu valodās: slāvu Mara, Marena, Mora – nāves iemiesojums, vēlākos laikos ļauns, iznīcinošs dēmons; seno romiešu Mārs (Marss) – sākotnēji auglības un augu valsts dievība, mītoša pazemē, vēlāk karadievs; ķeltu Morigana – kara, arī jūras dieve. Ar nāvi un ūdeņiem saistās arī latīņu mors – "nāve," "mironis"; slāvu мор (mor) un lietuviešu māras – "mēris"; vācu Moor – "purvs"; lietuviešu māre, krievu море un vācu Meer – "jūra," un tamlīdzīgi. Latviešu mitoloģijā Māra laika gaitā transformējusies, pārņemdama daļēji Laimas funkcijas sieviešu, īpaši dzemdētāju aizstāvībā, kā arī bijusi atbildīga par govīm un telītēm, tajā pašā laikā saglabājot seno saikni ar zemi, tās radošo spēku, uz ko norāda tās simboli – čūska (zaktis), krupis, melnas vabolītes. Tādēļ bieži vien Māra tiek vienādota ar Zemes Māti, tomēr, vismaz vēlākos laikos, Zemes Mātes pārziņā palikusi mirušo valstība, bet Māras – zemes auglības spēks. Jāpiebilst, ka par Māru kā patstāvīgu dievību pastāv arī citi viedokļi, un daži pētnieki uzskata, ka šis vārds ieviesies ar kristīgo ticību,- atvasināts no Dievmātes Marijas vārda un patiesībā art domāta senā Laima, tomēr šādam pamatojumam nav droša pamatojuma ne latviešu, ne citu tautu ticējumos un folklorā. 

Augšējā attēlā: J.Bīnes gleznas "Dievs, Māra un Laima" reprodukcija.

Turpinājums sekos.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 28.02.2014.