Estētika
No grieķu val. vārda aisthēsis - "sajūta," "jūtas" vai aisthētikos - "tāds, kas sajūt/jūt."
Filozofiska zinātne par īstenības estētisku apgūšanu, par estētiskās un mākslas kultūras tapšanas, funkcionēšanas un attīstības vispārējām likumsakarībām, par estētisko un mākslas vērtību specifiku. Mācība par daili, par mākslu un daiļradi.
Tā pētī mākslas attieksmi pret īstenību, dailes būtību un izpausmi dzīvē un mākslā, mākslu kā vienu no ideoloģijas formām, mākslas attīstības likumus, tās idejisko saturu, mākslas formas un tās sabiedrisko lomu.
Estētiskais. Tas ir vispārīgas parādības kopumā, kuras cilvēks savā attieksmē pret pasauli atzinis par skaistām, cildenām, harmoniskām, traģiskām, komiskām, neglītām, zemiskām. Estētiskais raksturo estētikas izpētes priekšmeta būtību un eksistē gan kā estētikas apgūšanas objekts - īstenības noteiktas īpašības, kas izraisa cilvēka estētisku attieksmi, gan kā subjektīvi estētiskais - estētiskā apziņa, gan kā māksla - estētiskā objektīvo un subjektīvo momentu vienība, cilvēka estētiskās attieksmes pieredzes un ideālu izpausme un aktīvi mērķtiecīga veidošana.
Estētiskajam ir dabiski vēsturiska būtība. Estētiskā attieksme pret īstenību ir cieši saistīta ar cilvēka sabiedriski vēsturisko praksi, ar jebkuru viņa darbību un tās rezultātiem, jo īstenības praktiska apgūšana un pārveidošana izpaužas arī tās estētikas apgūšanā un pārveidošanā pēc skaistuma likumiem.
Terminu "estētika" ieviesis vācu filozofs A.G.Baumgartens 1735.gadā. Estētikas attīstība iedalāma 3 galvenos posmos:
1) estētikas attīstība citu zinātņu ietvaros - no vergturu sabiedrības līdz XVIII gs. vidum. Galvenie pārstāvji: pitagorieši, Sokrāts, Platons, Aristotelis, Akvīnas Toms, Vinčas Leonards;
2) estētika ka relatīvi pastāvīgas zinātnes - mākslas fiilozofijas veidošanās. E.Bērks, D.Hjūms, A.G.Baumgartens, vācu klasiskā ideālisma estētikas pārstāvji - I.Kants, F.V.J.Šellings, G.V.F.Hēgelis;
3) marksistiskās estētikas izcelšanās un attīstība - no XIX gs. 40.gadiem līdz mūsdienām.
Estētikas vēsturiskās attīstības gaitā notika cīņa starp materiālismu un ideālismu, kā īsta zinātne tā pirmo reizi radās uz dialektisma un vēsturiskā materiālisma bāzes, kas deva iespēju konsekventi zinātniski izstrādāt galvenās estētikas problēmas, izskaidrot skaistā kategoriju un estētisko apziņu kā īpašu īstenības atspoguļošanas formu, kā arī cilvēka estētisko darbību.
Estētiskā gaume. Estētiska kategorija - cilvēka spēja saprast un pareizi novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības un vērtības, kā arī atšķirt tās no antivērtībām un pseidovērtībām.
Estētiskā gaume ir cieši saistīta ar cilvēku vispārējo kultūras līmeni un veidojusies ilgstošā vēsturiskā attīstībā. Estētiskā gaumē atklājas cilvēka konkrēti jutekliskās un intelektuālās saiknēs ar noteiktu objektu.
Estētiskā gaume ir dialektiski vienota ar estētisko pārdzīvojumu, jūtām un novērtējumu. Mākslas darbu novērtēšanā estētisko gaumi sauc par mākslinieka gaumi.
Estētiskās gaumes problēmu risinājuši B.Grasjans i Moraless, N.Bualo, Š.Batē, Š.L.Monteskjē, Voltērs, E.Bērkss, A.A.Šāftsberijs, I.Kants, N.Černiševskis u.c.
Estētiskās gaumes izkopšana ir svarīgs uzdevums cilvēka vispārējā kultūras līmeņa celšanā, estētiskajā audzināšanā, vispusīgas un harmoniskas personības attīstīšanā.
Estētika, māksla un ētika. Tā ir pilnīgākā, visvairāk vispārinātā estētikas izpausme, kas darba sabiedriskās dalīšanas procesā no praktiskas utilitāras darbības kļuvusi par relatīvi patstāvīgu māksliniecisku jaunrades sfēru.
Estētika un ētika. Estētiskais cieši saistīts ar ētisko, to vienība ir objektīva likumsakarība, kas izpaužas gan dzīvē, gan mākslā, un ir mākslas audzinošās lomas pamats sabiedrības dzīvē. estētika ietekmē ētisko, tikumisko ar mākslu, estētisko gaumi, jūtām, modi, estētiko audzināšanu un attieksmi pret dzīvi.
Izaicinājumu mākslas estētiskajai pusei bieži vien met t.s. modernā māksla.
Estētika Latvijā. Latvijā estētiskā doma sāka attīstīties folklorā un tautas mākslā, kurās atspoguļojās latviešu darba tautas estētiskā attieksme pret īstenību. Samērā vēlu attīstījās profesionālā māksla, zinātnes teorija un kritika.
G.Merķeļa darbos paustas apgaismības estētiskās idejas.
XIX gs. vidū par latviešu nacionālās kultūras un profesionālās mākslas attīstību cīnījās jaunlatvieši J.Alunāns, K.Biezbārdis, K.Valdemārs, A.Kronvalds u.c., vēlāk arī A.Pumpurs un Auseklis.
Pirmos apcerējumus estētikā sarakstīja A.Kronvalds - "Salons," "Cilvēka iekšķīgs un ārīgs veids" u.c.
XIX gs. 30.gados materiālistisko estētiku Latvijā attīstīja jaunās strāvas darbonis J.Jansons (Brauns), J.Rainis, F.Roziņš u.c., vērsās pret formālismu.
XX gs. sākumā pret dekadenci vērsās J.Jansons (Brauns) - "Fauni vai klauni?" (1908.g.) un A.Upīts. Mākslas teorijas jautājumus risināja V.Knoriņš - "Saturs un forma" (1913.g.), V.Dermanis "Modernais proletariāts un māksla" (1913.g.) J.Bērziņš (Ziemelis) - "Pie cittautu kultūras avotiem" (1913.g.). P.Stučka, E.Eferts (Klusais) u.c.
Latvijas republikā galvenā estētikas tendence bija ideālisms, kas izpaudās dažādās eklektiskās kombinācijās.
Saites.
Māksla.
Ētika.
Filozofija un filozofi.
